Raksts

Slimais valis


Datums:
08. maijs, 2007


Autori

Ilona Kronberga


Foto: R. Traidās © AFI

Cietumu sistēma ir apaugusi ar dažādos laikos iegūtu un institucionāli strīdīgu funkciju komplektu, kas padarījušas to līdzīgu smagnējam slimam valim. Nav šaubu, ka “vaļa” stāvoklis ir saistīts ar institucionālās vadības maiņu.

Pagājuši tieši divi gadi kopš Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcijas[1] apstiprināšanas Ministru kabinetā (2005.gada 2.maija MK rīkojums Nr.280). Šie gadi bijuši dažādu izmaiņu pilni gan Tieslietu ministrijai gan tās padotībā esošajai valsts pārvaldes iestādei — Ieslodzījuma vietu pārvaldei.

Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcijas izstrāde aizsākās 2003.gada nogalē, kad pirmo reizi tika deklarēta nepieciešamība pēc plānveidīgas un ilgtermiņa cietumu sistēmas infrastruktūras attīstības. Risinājumi bija jāmeklē vēl jo vairāk tāpēc, ka visdažādākajām sistēmas funkcijām un uzdevumiem regulāri trūka resursu (ne tikai finanšu). 2005.gada 2.maijā Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcijas projekts guva ilgi gaidīto valdības atbalstu. Ņemot vērā, ka tā bija ilgtermiņa koncepcija (līdz 2015.gadam, ietverot pat vīziju par laika posmu līdz 2025.gadam), lielo projektu bija plānots iedzīvināt pa posmiem, katrā no tiem ar atsevišķu programmu starpniecību īstenojot aktivitātes, kuru galamērķis bija materiāli tehniskās bāzes nodrošināšana cietumu funkciju īstenošanai, tādējādi uzlabojot brīvības atņemšanas iestāžu drošumu un sabiedrības drošību. Pieminētās programmas atsevišķu politikas plānošanas dokumentu veidā bija jāiesniedz valdībā apstiprinājumam noteiktos termiņos, lai varētu uzsākt koncepcijas īstenošanu.

Šobrīd, 2007.gada 2.maijā, var secināt, ka neviena posma īstenošanai nav iesniegta neviena programma. Un sekas tam ir jūtamas.

Nokavēto termiņu gūzma

Pirmajā koncepcijas posmā bija plānots atrisināt cietumu slimnīcas izvietošanas problēmu. Var vienīgi apbrīnot MADEKKI (Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija) elastību Rīgas Centrālcietuma slimnīcas, kura sen jau neatbilst virknei veselības aprūpes iestādes prasību, slēgšanas lietās. Tomēr jebkurai pacietībai ir robežas, par ko liecina 2006.gada 26.septembra Tieslietu ministrijas Informatīvais ziņojums Ministru kabinetam „Par Latvijas Cietumu slimnīcas Olaines cietumā izveides problēmām un tās risinājumiem”. Ziņojumā norādīts: „2006.gada martā MADEKKI pieņēma lēmumu, ar kuru noteica, ka Latvijas Cietumu slimnīca tiks slēgta 2007.gada 7.aprīlī, ja līdz tam netiks nodrošināta tās darbība atbilstošās telpās.”[2] Tikai garāmejot tajā pašā ziņojumā pieminēta pirms diviem gadiem pieņemtā koncepcija, kuras neīstenošana ir cēlonis situācijai šodien: „Ar Ministru kabineta 2005.gada 2.maija rīkojumu Nr.280 apstiprinātā Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcijas informatīvās daļas sadaļā „Plānojamais rezultāts” 1.posma apraksta b) apakšpunktā ir minēts, ka Latvijas Cietumu slimnīca no Centrālcietuma tiks pārcelta uz Tuberkulozes slimnīcas telpām Olaines cietumā pēc būvniecības pabeigšanas, bet Latvijas cietumu slimnīcas telpas Centrālcietumā pēc atbilstoša remonta turpmāk tiks izmantotas kā kameras ieslodzīto izvietošanai.”[3]

No informatīvā ziņojuma noprotams — programmas koncepcijas īstenošanai nav izstrādātas, nauda nav piešķirta, slimnīcu tūdaļ slēgs! Šodien, kad top šis raksts, 2007.gada 7.aprīlis ir jau garām. Cik zināms, Rīgas Centrālcietuma slimnīca nav slēgta un problēma turpina gaidīt risinājumu. Taču slimnīca ir tikai viena problēma — aizkadrā paliek arī Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, Vecumnieku cietuma attīstība, Iļģuciema sieviešu cietums un citas.

Laiks ir pagājis un vērienīgais projekts, „Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcija”, kuras izstrādē tika iesaistīti desmitiem vai pat simtiem ierēdņu, visdrīzāk būs jāpārstrādā kaut vai dokumentā ierakstīto novecojušo termiņu dēļ. Jautājums tikai — cik ilgu laiku tas prasīs? Cik šīs neizdarības izmaksā nodokļu maksātājiem, proti, ikvienam no mums? Savulaik šī koncepcija tika prezentēta Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas[4] pārstāvjiem kā apliecinājums tam, ka Latvija, ievērojot komitejas norādījumus, dara visu iespējamo cilvēktiesību ievērošanas jomā un veicina slēgto soda izpildes iestāžu attīstību. Gribētu vien atgādināt, ka Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas nākamais apciemojums pēc grafika nav vairs tālu. Ko mēs varēsim viņiem pastāstīt par savām aktivitātēm sodu izpildes jomā? Ko varam paši teikt sev?

Jāsaglabā valsts kontrole

Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcija ir ietvara dokuments, kas nosaka sistēmas tālāko attīstību, bet ne tikai. Šis dokuments visnotaļ stratēģiski satur nostādni, ka cietumiem ir jāsaglabājas kā valsts kontrolētām iestādēm. Proti — ņemot vērā cietumu sistēmas tiešo saikni ar valsts iekšējo drošību, to nevar nodot privātai sfērai. Varbūt, ka iemesls šī dokumenta palikšanai uz papīra ir tieši šis? Jo sevišķi pēc pēdējiem paziņojumiem medijos par, piemēram, Iļģuciema cietuma iespējamo slēgšanu[5] un, iespējams, kādu ekonomisku grupu interesēm?

Cietumu sistēma patiesi šodien ir apaugusi ar dažādos laikos iegūtu un institucionāli strīdīgu funkciju komplektu[6], kas padarījušas to līdzīgu smagnējam „slimam valim”, kas peld pa Tieslietu ministrijas bangojošo jūru. Šis „valis” ir apaudzis ar balastu (liekām funkcijām), ko nespēj vilkt un ir nepārtrauktās „bikstīšanas un raustīšanas” novājināts, tam pietrūkst elpas un tas izjūt pastāvīgu vainas sajūtu par savu mazspēju.

Neapstrīdami, ka „bikstīšana un raustīšana” ir saistīta ar vadības maiņu. Varbūt šajā gadījumā mazāk ar politiskās vadības, bet gan ar institucionālās vadības maiņu. Pagājušā gada vasarā pēc uzvaras konkursā Ieslodzījuma vietu vadītāja krēslā nonāca Sergejs Zlatoustovs, kurš ir cietumu sistēmas attīstībā visnotaļ ieinteresēts un profesionāls darbinieks. Zināms, ka konkursā piedalījās vairāki kandidāti un komisijas sastāvā bija pārstāvētas ne tikai valsts pārvaldes iestādes, bet arī nevalstiskās organizācijas. Nepagāja pat gads un nosvērtais un centīgais vadītājs, kurš savu turpmāko profesionālo darbību saistīja ar cietumu sistēmu, klusi atstāja amatu[7]. Tas daudzos radīja neizpratni. Par šādas rīcības iemesliem klusēja gan Tieslietu ministrija, gan pats projām gājējs. Ņemot vērā, ka klusēšana ieilgusi un to, ka amats, uz kuru pārcelts bijušais cietumu sistēmas vadītājs, nav iepriekšējam līdzvērtīgs, neizpratne par šādu rīcību turpina augt.

Turpināsim “policejiskot”?

Tālāk vajadzētu sekot kādas kriminālsodu izpildes prakses un teorijas lietās ļoti kompetentas personas izvēlei ar spēcīgām vadītāja prasmēm un līdera dotībām. Šim notikumam noteikti nevajadzētu kalpot par pamatu, lai vienkārši aizrotētu kādu „sistēmai apnikušu” policistu vai dotu iespēju ieņemt amatu kādam no „bijušajiem”. Ja tā būs, tad vietā ir jautājums — kurš no policistiem tiks sūtīts uz cietumu sistēmas augstākā vadītāja izvērtēšanas komisiju[8]? Jaunais dienesta gaitas likums neko nesaka par konkursa nepieciešamību — tas paredz vien kandidāta (likumā lietots vienskaitlis) izvirzīšanu izvērtēšanai komisijā.

Pastāv bažas, ka turpināsies cietumu sistēmas „policejiskošana”[9], kas ir tiešā pretrunā ar starptautiskiem normatīviem aktiem. Kā gan citādi lai saprot dienesta gaitas vienādošanu cietumu un policijas darbiniekiem, paredzot pat starpinstitucionālo rotāciju, kas rada labus priekšnoteikumus iepriekš minētajai amatpersonu pārcelšanai? Tādējādi absolūti ignorējot starptautiskās normas[10], kas norāda uz nepieciešamību veidot šādu rotācijas sistēmu sodu izpildes — probācijas un cietumu — sistēmu ietvaros, nodalot tās no policijas. Diemžēl tā vietā, lai izveidotu vienotu civildienesta rotācijas sistēmu starp Latvijā esošajām sodu izpildes iestādēm, ir izveidota cita — ar policiju.

Aplūkojot dienesta gaitas likuma[11] normas, redzams, ka saskaņā ar likuma 7.panta 1.daļu dienestā var pieņemt personu vecumā no 18 līdz 40 gadiem, bet saskaņā ar 2.daļu, ņemot vērā dienesta nepieciešamību, dienestā var pieņemt arī personu, kura ir vecāka par 40 gadiem un kuras izdienas laiks Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē nav īsāks par 10 gadiem. Tai pat laikā nav norādes, pirms cik gadiem jābūt šim desmit gadu stāžam. Tātad, ja personai ir pāri četrdesmit, bet tā nav nodienējusi desmit gadus ne Valsts policijā, ne Ieslodzījuma vietu pārvaldē, tad tā dienestā nav pieņemama? No tā izriet interesants secinājums, ka saskaņā ar šīm normām uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka amatu nevar kandidēt ne tiesnesis, ne jebkurš Tieslietu ministrijas vai padotības iestādes ierēdnis, piemēram, departamenta direktors! Ir tikai loģiski, ka daudzi cilvēki profesionālu briedumu sasniedz pēc 40 gadiem.

Arī tas vēl nav viss — dienesta gaitas likuma 8.pants 3.daļā nosaka arī, ka tiek veikta kandidāta fiziskās sagatavotības pārbaude, kas iesniedzama vērtēšanas komisijai atzinuma formā par kandidāta fiziskās sagatavotības atbilstību dienestam. Interesanti būtu redzēt, kurš Tieslietu ministrijā šo funkciju uzņemtos veikt? Neatņemama sastāvdaļa ir arī Medicīniskās ekspertīzes komisija, kas vērtē kandidāta veselības stāvokļa atbilstību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Dienesta gaitas likuma 9.pants paredz pieņemšanu dienestā un iecelšanu amatā, nosakot, ka, ieceļot majora, pulkvežleitnanta, pulkveža vai ģenerāļa speciālajai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, ir nepieciešama akadēmiskā vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība, bet piektajā daļā, kur minētas speciālās profesionālās zināšanas Iekšlietu ministrijas padotības dienestu vadītājiem, Ieslodzījuma vietu pārvalde laikam vienkārši aizmirsta pierakstīt klāt. Kādas gan tur speciālās zināšanas var būt nepieciešamas?

Secinājums — uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka amatu var kandidēt divu veidu personas, kas jaunākas par 40 gadiem, proti — ar dienesta gaitas likumā noteikto izglītību, atbilstošu fizisko sagatavotību un veselības stāvokli vai arī personas, kuru vecums pārsniedz 40 gadus, un kuras atbilst visiem iepriekš minētajiem kritērijiem, bet ar nosacījumu, ka nodienēti 10 gadi policijā vai cietumu pārvaldē. Domājams, ka tieši otrajā kategorijā būtu meklējami labākie kandidāti ar labām vadītāja iemaņām — pietiekami nopietni, lai spētu uzņemties atbildību, ko uzliek šie pienākumi. Tomēr pat Kembridžas absolventiem te būs jāpaliek malā.

Militārie kritēriji neder

Tieši šeit parādās iemesls tam, kāpēc civilai (tieslietu) sistēmai piederīgu institūciju nedrīkst vadīt saskaņā ar militarizētas struktūras normām. Civilā sistēmā vienmēr prioritāra būs zināšanu kvalitāte, prasme pielietot zināšanas un konkrēta saturiskā pieredze par pārvaldes objektu. Te nav nozīmes tik daudz tam, cik gadu kandidāts ir pavadījis sistēmā un kura tieši sistēma tā ir bijusi, kā arī tam, vai viņam ir lieliska fiziskā sagatavotība vai īpaši stipra veselība. Jo viņam nebūs pienākums sēdēt slēpnī vai soļot parādē, bet gan veikt noteikta satura organizatorisku un juridisku darbu. Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka militarizēto struktūru kritēriji nekādi neatbilst tam, ko sagaidām no cietumu sistēmas un cilvēkiem, kas to vada kopumā.

Iespējams, ka Tieslietu ministrijas padotības iestāde — Ieslodzījuma vietu pārvalde — tagad saņems vadītāju, kas būs vērtēts pēc militarizētiem kritērijiem. Tas nozīmē, ka viņš būs noteikta kaluma cilvēks, kurš darbosies situācijā, kurā pilnīgi brīvi interpretējama tālākā cietumu sistēmas attīstība, jo iepriekšējā koncepcija[12] aizlaista nebūtībā, un turklāt viņš darbosies laikā, kad izskan idejas par darījumiem ar dārgākajām cietumu zemēm un privātiem cietumiem.

______________________________

[1] www.tm.gov.lv

[2] www.tm.gov.lv

[3] www.tm.gov.lv

[4] Sīkāk par šo institūtu var uzzināt: www.cpt.coe.int

[5] www.delfi.lv , 29.marts: „Plāno slēgt Brasas un Iļģuciema cietumus”

[6] Ilona Kronberga: „Par ko klusē cietumu sienas”; www.politika.lv

[7] www.tm.gov.lv : 18.04.2007; Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku pārceļ dienestā uz Valsts policiju;

[8] www.likumi.lv ; Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums; 1.10.2006; 8.pants;

[9] Eiropas Padomes Ministru Komitejas Ieteikums Rec (2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem; 71.punkts;

[10] Eiropas Padomes Ministru Komitejas Ieteikums Rec (97)12 dalībvalstīm par sodu un piespiedu līdzekļu izpildes personālu; viss dokuments, bet īpaši 1.pielikuma V nodaļa – Mobilitāte;

[11] www.likumi.lv; Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums; 1.10.2006;

[12] www.tm.gov.lv : Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcija – MK rīkojums Nr.280 no 2.05.2005;


Eiropas padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!