Zviedrijas politiku ir satricinājis jauns skandāls, kuram pamatā ir it kā nevainīgas fotogrāfijas sociāldemokrātiski orientētajā tabloīdā „Aftonbladet”. Fotogrāfijās redzama premjera labā roka Valsts kancelejas valsts sekretāre Ūlrika Šenstrēma skūpstāmies ar TV4 žurnālistu Anderšu Pīlblādu pie vīna glāzes kādā Stokholmas krodziņā visai vaļīgā atmosfērā. Nelaime slēpjas, ka Šēnstrēma ir personīgi atbildīga par ministriju koordinēšanu krīzes gadījumos un nav zināms vai konkrētajā vakarā viņa bija nozīmējusi sev aizvietotāju.
Aizbildinoties ar informācijas slepenību, pašreiz Zviedrijas Valsts kancelejas ierēdņi un moderātu augstākie politiķi slēpj informāciju par to, vai konkrētajā vakarā bija reize Šenstrēmas dežūrai un vai viņa bija vai nebija nozīmējusi sev aizvietotāju. Tāpēc nav gluži nesaprotami, kādēļ daudzi izdara secinājumu, ka bija pieļauta kļūda: ja Šēnstrēma nav nozīmējusi vietnieku, malko vīnu un tātad ir iereibusi dežūras laikā,tad Zviedrija vismaz uz dažām stundām ir nesagatvota reaģēšanai uz potenciālo krīzi. Protams, sociāldemokrātiskā opozīcija, saodusi asinis, tūlīt pieprasīja Šenstrēmas demisiju.
Zviedrijai ir ļoti rūgta pieredze ar nesagatavotību krīzes gadījumiem. Piemēram, pilnīgi nesagatavota Zviedrijas valdība bija 2004. gada Ziemassvētkos, kad cunami vilnis Taizemē nogalināja vairākus simtus zviedru tūristu. Krīzes atbildes reakcija tika vēlāk kritizēta kā nemākulīga un nekoordinēta un lielāko daļas vainu nācās uzņemties toreizējam Valsts Kancelejas valsts sekretāram Lāršam Dānielssonam. Tabloīdi mēļoja, ka viņš tanī laikā apmeklējis savu mīļāko, lai arī kā Dānielssons to noliedza. Labējās partijas šo jautājumu lieliski izmantoja 2006. gada priekšvēlēšanu kampaņā un panāca Sociāldemokrātu valdības krišanu. Šādā kontekstā Šenstrēmas vaļīgā uzvedība nudien nedara godu labējās koalīcijas solījumu ticamībai par profesionālu alternatīvu sociķu hegemonijai.
Visticamāk, ka Šenstrēma tiks atlaista no augstā posteņa vai arī aizies pati neizturot mediju spiedienu.
Šis gadījums nav pirmais, kad it kā par „maziem” grēkiem nākas atkāpties augstām amatpersonām. Atcerēsimies kaut vai Zviedrijas latvieti Lailu Freivaldu, kurai nācās aiziet pēc dzīvokļa nopirkšanas, jo pirkums bija pretrunā sociķu partijas oficiālajai nostājai. Vai daudzsološo Mariju Borēliusu, kura aizgāja no tirdzniecības ministra posteņa, jo mediji atklāja, ka viņas māja ir reģistrēta uz ārzonas firmas vārda, kas viņai ļauj izvairīties no īpašuma nodokļu maksāšanas. Vai intelektuālo Sesīliju Stēgē-Kilo, kurai nācās pamest kultūras ministra posteni, kad avīzes atklāja, ka viņa gadiem nebija maksājusi TV licenci.
Šis ir iemesls, kādēļ es mīlu Zviedrijas politiku (un ienīstu Latvijas politiku). Politiķiem ir uzlikta augsta latiņa – gan viņu ticamības un atbildīguma, gan morālās stājas ziņā. Tas ir tik milzīgs kontrasts ar Latviju, kur cilvēki ar sliktu slavu netiek automātiski izgrūsti no politikas, bet izliekas, ka viss ir kārtībā, jo tiesa taču viņus neesot notiesājusi!
Tomēr šie skandāli, kuros dīvainā kārtā vienmēr lielākoties izrādās cietējas tieši sievietes, liek man nereti šaubīties par to, vai zviedri nav uzlikuši latiņu politiķēm augstāk nekā to vīriešu dzimuma kolēģiem.