Foto: G. Dieziņš © AFI

Manuprāt, vienota pieeja izglītībai nozīmē divu pretmetu vienotību - vienādu attieksmi pret dažādām mērķgrupām un vienādas bērnu spējas izmantot šīs tiesības. Bērnu spējas, kā zināms, nekad nav vienādas. Tad varbūt problēmai nav mums vēlamā risinājuma?

Jautājums par vienlīdzīgu pieeju izglītībai, kam ir tiešs sakars ar mazākumtautību izglītības reformu, skar nopietnu problēmu, kuras risinājums var dot nozīmīgu ieguldījumu ne tikai izglītības jomā vien. Taču nezinu, vai par šo tēmu notikusī diskusija, kas atreferēta politika.lv, ir devusi iecerētos rezultātus. Manuprāt, tā atklājusi tikai pretējus viedokļus un pie vienota, vispārpieņemama, sabiedrībai nozīmīga skaidrojuma nav novedusi. Vēl vairāk, diskusijā netika pat noskaidrots, kādi principi vai pieņēmumi slēpjas šo pretējo viedokļu pamatā – tiklīdz atklājās šīs atšķirības, tā apspriežamais jautājums tika mainīts. Izteikšu savas domas par to, kāpēc tā ir iznācis un kāds, manuprāt, varētu būt vienlīdzības skaidrojums.

Diskusijas sākumā piedāvātā Marijas Golubevas referāta jautājumi attiecas uz lietas vispārējo, teorētisko pusi, bet pati diskusija ievadīta ar problēmu no praktisku vērojumu sfēras. Atklājot diskusiju, M.Golubeva saka, ka protestētājiem pret izglītības reformu motivācija ir bijušas “bažas par vienlīdzīgu pieeju kvalitatīvai izglītībai”. Manuprāt, ne politiski, ne psiholoģiski nav precīzi noskaidrots, vai tieši tāda bija protestētāju motivācija. Bet par politiku vēlāk. Vispirms par izglītību.

Uzstādot referātā jautājumus – kas ir vienlīdzīga pieeja izglītībai un kas to nodrošina, M.Golubeva dod arī iespējamās atbildes versijas. Tad diskutētāju uzdevums ir bijis izvēlēties labāko, pareizāko no piedāvātajām atbildēm, atzīt, ka visas ir pareizas, vai arī piedāvāt kādu citu versiju. Līdz ar to zūd diskusijas kā problēmas risinājuma, atšķirīgu viedokļu noskaidrošanas un kopsaucēja meklēšanas jēga, un tā pārvēršas par uzdevumu, kur no dotajām atbildēm jāizvēlas pareizākā.

Runājot par jautājuma būtību – vienlīdzīgu pieeju izglītībai daudzveidīgā sabiedrībā – problēma loģiski sadalās divās apakšproblēmās: pirmkārt, kāda ir vienlīdzīgās pieejas būtība un, otrkārt, kādas ir tās sabiedrības daudzveidības izpausmes, ar kurām jārēķinās nodrošinot tajā vienlīdzīgu pieeju izglītībai? Uz pirmo jautājumu M.Golubevas piedāvātās atbildes aptver bērnu tiesības un viņu iespējas. Ne likuma garantētās tiesības iegūt izglītību, ne vienādās piedāvātās iespējas, kā zināms, negarantē visiem vienlīdz efektīvu mācīšanos un izglītību. Svarīgi ir, vai visi bērni spēj vienādā mērā un pakāpē izmantot šīs tiesības. Manuprāt, vienota pieeja izglītībai nozīmē divu pretmetu vienotību –

a)vienādu attieksmi pret dažādām mērķgrupām izglītības piedāvājumā un tās organizēšanā no valsts un izglītības institūciju puses, un

b) vienādas bērnu spējas izmantot šīs tiesības un iespējas saņemot izglītības piedāvājumu.

Bērnu spējas, kā zināms, nekad nav vienādas. Tad varbūt problēmai nav mums vēlamā risinājuma?

Uz otro jautājumu – kas nodrošina vienādu pieeju izglītībai – M.Golubevas piedāvātās četras atbildes versijas, manuprāt, visas ir formāli (daļēji) pareizas. Tomēr nekonkretizējot kāds ir vienotais izglītības saturs, kādas ir tās “visas” prasības, kuras tiek izvirzītas skolām un skolotājiem, ko tieši sapratīsim ar draudzīgu mācību vidi un cik efektīvas un rezultatīvas ir politiķu pūles kompensēt asimetriju, nevar apgalvot, ka vienlīdzīga pieeja ir nodrošināta. Var taču darīt un nepadarīt līdz galam, līdz rezultātam. Jautājums, ko kopā ar jums gribu noskaidrot, ir – vai nav kāds viens, izšķirošais faktors, kas vislielākā mērā nodrošina šo vienlīdzību?

Gan M.Golubevas piedāvātajās atbildēs, gan Izglītības likumā izglītība tiek saprasta kā pakalpojums, ko valsts piedāvā vairāk vai mazāk daudzveidīgā formā un saturā tai vai citai “mērķauditorijai”, un indivīdi ir šī pakalpojuma saņēmēji. Par maksu vai bez maksas, tas šoreiz nav svarīgi. Tātad valsts un tās politika ir tā, kas nosaka šī pakalpojuma saturu un formu, kas atbilst pakalpojuma sniedzēja un vairāk vai mazāk arī pakalpojuma saņēmēja vajadzībām. Līdz ar to valsts grib, cenšas uzņemties atbildību par izglītības rezultātu. Ar politikas un standartu palīdzību tā nosaka jeb projektē, un visticamāk cenšas arī panākt sev vēlamāko rezultātu kā profesiju klāsta, tā izglītības līmeņa veidā. Šādā veidā uz izglītības piedāvājumu un pieprasījumu pilnā mērā attiecas brīvā tirgus likumības. Un šeit mans jautājums – vai tirgus likumības ir tās, kas pilnībā aptver un izskaidro valsts un indivīda attiecības izglītības ieguves gaitā un arī tās rezultātu?

Gan Izglītības likumā, gan standartos jo bieži lietots termins “izglītojamais”, t.i. skolēns, kuram jātiecas apgūt obligātais (visiem vienlīdzīgais) izglītības saturs. Arī M.Golubeva diskusijas beigās atzīmē, ka “katrs iedzīvotājs ir jāuztver kā ļoti īpašs objekts izglītībai” (izcēlums mans – aut.). Tādā gadījumā gan pēc likumu un standartu, gan arī pēc M.Golubevas loģikas, valstij (ideālā gadījumā) būtu jānodrošina katram šādam “objektam” atbilstošs un visiem objektiem vienlīdzīgs izglītības saturs un kvalitāte. Un tad jau pēc zināma laika arī sabiedrība noteikti vairs nebūtu tik daudzveidīga, bet gan atbilstoša unificētiem standartiem, viegli un lēti pārvaldāma un vadāma. Brīnišķīgāku nākotnes valsti pat iedomāties nevar. Die’s pasarg’, kaut tikai tā nenotiktu Latvijā!

Vai tāds ir valstu, valdību un politiķu ideāls, ka viņi ir galvenie un varbūt pat vienīgie sabiedriskās dzīves subjekti, tās ideālu un mērķu noteicēji, procesu vadītāji un veicinātāji, bet iedzīvotāji – šo nosprausto mērķu realizētāji? Piedodiet par šo mazo spekulāciju, bet tāda izskatās tirgus attiecību loģikas ekstrapolācija izglītībā tālākas attīstības perspektīvā, – attiecību, kurās piedāvājums lielā mērā nosaka un veido arī pieprasījumu.

Jūs teiksiet – tirgū arī pieprasījums nosaka piedāvājumu. Bet izglītībā? Vai skolnieks var pieprasīt labāku mācību saturu, labāku skolotāju, draudzīgāku mācību vidi? Viņš taču vēl neapzinās, nesaprot, kas šobrīd viņam būtu tas labākais, vēlamākais, nepieciešamākais. Un te patiesi varētu sākties dzīva un saturīga domu apmaiņa par to, kas ir kvalitatīva izglītība.

Cilvēciskā, humānā alternatīva tirgus attiecību loģikai ir tā, ka katrs skolēns ir ne tikai uzstādīto prasību realizētājs un pedagoģiskās iedarbības objekts, bet, pirmkārt, (mūsu daudzveidīgajā sabiedrībā) izglītības un kultūras apguves subjekts – aktīvais, mērķus izvirzošais un sasniegt spējīgais indivīds, potenciāla personība (šādu pieeju savā rakstā “Četri stāsti par (ne)vienlīdzīgām iespējām” piedāvā Anatolijs Golubovs). Un ja šī personība nesāks veidoties skolas solā, tad, iespējams, neveidosies nekad. Tā paliks par no augšas noteikto mērķu paklausīgu realizētāju. Citādas, aktīvas un mērķtiecīgas personības ir atradis un aprakstījis A.Golubovs, un prieks dzirdēt, ka tie ir Latvijas ļaudis. Viņa aptaujāto cilvēku izteikumos ir frāzes – “pats piestrādāju”, “vaina bija manī pašā”, “atcerēties nācās pašam”, un tās ir personības kā apguves subjekta spilgti, viennozīmīgi apliecinājumi.

Pavērsiens uz bērnu kā spēju un apguves subjektu jeb paradigmas maiņa Latvijas izglītībā iezīmējās jau 1997.gadā. Tā bija saistīta ar bērncentrēto jeb veseluma pieeju izglītības pētījumos, integrēto priekšmetu metodi, u.t.t. Tomēr jaunajos standartos, kas stāsies spēkā ar š.g. 1.septembri, paradigmas maiņas iezīmes izglītības saturā grūti sameklēt. Kāpēc tas tā, tas jājautā izglītības ekspertiem, Izglītības ministrijas ļaudīm un politiķiem.

Latvijā mēs virzāmies uz demokrātisku sabiedrību, un demokrātiskā sabiedrībā lēmumu pieņemšanā, jūs teiksiet, piedalās, ir iespējas piedalīties, plašiem sabiedrības slāņiem. Tomēr diskusijas gaitā, kad skolniece Katrīne Pļaviņa ieminējās par iespēju skolā izmantot šādu, demokrātisku plānošanas metodi ar skolēnu piedalīšanos, viņai tika atbildēts ar priekšlikumu – varbūt labāk pārņemt citu valstu pieredzi. Arī šī skolniece ir bijusi citās valstīs, un viņai ir ko teikt un ko ierosināt skolēnu padomes valdē. Un viņas piedāvātā skolu nākotnes vīzija ir patiesi demokrātiska un pat profesionāli nevainojama. Tomēr visa diskusija beidzās ar priekšlikumu “plānošanu risināt kaut kā citādāk, piesaistot kvalificētus konsultantus no ārvalstīm”. Tātad ar aicinājumu izmantot autoritatīvu, neapstrīdamu ekspertu piedāvātos risinājumus, t.i., ar “tirgus loģikas” palīdzību. No daudzu patreizējo politiķu viedokļa tas, bez šaubām, būtu daudz vieglāk un vienkāršāk. Un visas diskusijas rezultātā līdz ar to iznāca, ka subjektīvi mērķtiecīga cilvēka viedoklis, kas vēlas un grib darboties, uzņemties atbildību, plānot, rīkoties patiesi demokrātiski, tika atzīts par mazvērtīgāku un maznozīmīgāku kā vecais, labais un simtreiz pārbaudītais vienīgās pareizās, no augšas piedāvātās patiesības viedoklis. Taču diskusijā redzams, ka šis pēdējais, vienīgās patiesības viedoklis loģiski nonāca strupceļā – “Ja mēs to negribam, …ir kaut kas jādara…”. Tātad šī viedokļa pārstāvis nezina, ko tieši darīt. Bet skolniece Katrīne zina. Paldies, Katrīn!

Gribētu dzirdēt Golubevas kundzes un citu oponentu domas. Ilgi runāt monologā arī nav demokrātiski.