Atslēgvārdi:

Skola – etniskās nošķirtības uzturētāja vai pārvarētāja? 0

Tādu skolu sistēmas modeli, kurā vecāki, domājot par bērna nākotni, skolas izvēlē neaprobežotos tikai ar “latviešu” vai “krievu” skolām, nevar sasniegt ar mācību valodas proporcijas izmaiņām vien – tam ir nepieciešams laiks un plašāks līdzekļu repertuārs.

Iesaki citiem:

Kopš apklusuši mazākumtautību skolu reformas izraisītie emociju uzplūdi, izglītības aktualitātes sabiedrības uzmanības lokā atgriežas vairs tikai ar skolotāju algu un vēstures mācīšanas jautājumiem. Bet vai jautājums par vienotās vispārējās valsts izglītības sistēmas izveidi ir atrisināts?

Latvijas skolas joprojām ir diezgan tālu no modeļa, kura dēļ it kā notika daudz diskutētās 2004. gada pārmaiņas. Proti, no tādas vispārējās izglītības sistēmas, kur skolas nevis reproducē sabiedrības etnisko dalījumu, bet veicina saliedētību daudzveidībā. Tas nozīmē, ka etniskā piederība nebūtu vairākuma pamatkritērijs skolas izvēlē, kaut arī vecākiem, kuri vēlas, lai viņu bērns valsts skolā apgūtu ne tikai mūsdienu dzīvei nepieciešamas prasmes, bet arī savas etniskās grupas kultūru, nebūtu jāliedz tāda iespēja.


Cik gatavas ir “latviešu skolas” krievu bērnu mācīšanai?

Šodien vecāki Latvijā var aizsūtīt savu bērnu uz skolu, kur mācības pamatā notiek valodā, kas nav bērna dzimtā valoda. Tomēr skolas gatavība mācīt šo bērnu tādā līmenī, lai viņa sasniegtā izglītības kvalitāte būtu līdzīga to klasesbiedru izglītības kvalitātei, kas mācās savā dzimtajā valodā, ir atkarīga tikai no pašas skolas un skolotāju centieniem.

No latviešu skolu skolotājiem netiek prasītas latviešu valodas kā otrās valodas pasniegšanas prasmes un tikai neliela daļa no visiem (tai skaitā mazākumtautību skolu) skolotājiem ir kursos apguvuši starpkultūru izglītības prasmes.

Praksē tas nozīmē, ka atbildība par lingvistiskās minoritātes bērniem latviešu skolās tiek vairāk vai mazāk uzgrūsta latviešu valodas skolotājiem. Viņi tiek ar to galā saviem spēkiem, veltot šiem bērniem konsultāciju laiku. Šī situācija atšķiras, piemēram, no Zviedrijas, kur kopš 2003. gada valdības dokumenti iesaka, lai atbildība par imigrantu bērnu integrāciju zviedru skolās tiktu sadalīta starp visiem skolotājiem, nevis atstāta uz zviedru valodas skolotāja sirdsapziņas. Mērķis ir arī panākt, lai atšķirīgus bērnus skolā uztvertu kā normu, nevis “dīvainīšus”.


Statistika: nesakiet, un mēs neprasīsim

Arī izglītības statistika Latvijā nesniedz informāciju par to, kā praksē tiek īstenotas Izglītības likumā nostiprinātas tiesības visiem uz vienlīdzīgu izglītības pieejamību. Pastāv viedoklis, ka dezagregētā statistika par dažādu lingvistisku vai etnisku grupu skolēnu sasniegumiem eksāmenos varētu būt “diskriminējoša”.

Tā acīmredzami nedomā Lielbritānijā, kur spēcīga rasu vienlīdzības likumdošana liek izglītības politikas iestādēm regulāri sniegt sabiedrībai datus par dažādu etnisko grupu skolēnu vidējiem rezultātiem GCSE eksāmenos (Vispārējais sertifikāts par vidējo izglītību). Statistika izgaismo nevienlīdzības starp dažādām grupām, kas palīdz plānot īpašus pasākumus sistemātisko nevienlīdzību izlīdzināšanai.

Var cerēt, ka Latvijas gadījumā atšķirības starp lingvistiskām grupām (jo tieši dzimtās valodas, nevis tautības vai rases atšķirība bija strīdu krustpunktā izglītības reformas gadījumā) nebūs tik izteiktas kā atšķirības starp indiešu un afro-karībiešu izcelsmes skolēnu grupām Lielbritānijā. Bet vai statistikas esamība nepalīdzētu nomierināt sabiedrības daļā pastāvošās aizdomas šajā jautājumā?


Dažādības integrācija un tās instrumenti

Iepriekš aplūkoto jautājumu risināšanu valsts skolu sistēmā kopumā var apzīmēt kā “dažādības integrāciju” (diversity mainstreaming). Šo terminu 90. gadu sākumā izmantoja Austrālijā, bet arī vairākās Eiropas valstīs savā izglītības politikā izmanto dažādības integrācijas elementus – no starpkultūru izglītības elementa stiprināšanas līdz dezagregētajai statistikai par dažādu grupu skolēnu sniegumu.

Dažādības integrācija pamatā balstās atziņā, ka izglītības politikas mērķa grupa nav viendabīga, bet gan sastāv no dažādām grupām, kuru vajadzības dažos gadījumos var atšķirties, bet kurām ir vienādas tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību valsts vispārējās izglītības sistēmā.

Politikas instrumentiem, ar kuriem tiek sasniegts šis rezultāts, jābūt pietiekoši smalkiem un elastīgiem. Vairākās diskusijās Latvijā izskanējušais priekšstats, ka nostiprināt minoritāšu vajadzību ievērošanu nozīmē ieviest kaut kādas kvotas (piemēram, ka skolas padomē jābūt arī mazākumtautību skolēnu vecākiem), neatbilst citās Eiropas valstīs izplatītākām praksēm, kad dažādības integrācija tiek panākta ar mazāk “cietiem” instrumentiem.

Tas pats attiecās uz mācību materiālu saturu. Kā jau norādījusi Marina Krupņikova, Latvijā mācību grāmatas lielā mērā reproducē pēc etniskā principa dalīto publisko telpu, un situācija būtu jāuzlabo[1]. Taču ne jau ar kvotām, kas noteiktu, cik reizes latviešu valodā izdotā mācību grāmatā jāparādās krievu vārdiem (šis dīvainais viedoklis izskanēja no M. Krupņikovas pētījuma kritiķiem). Dziļāka pieeja dažādības integrācijai skolā sākas ar situācijas analīzi un politikas ieviešanas instrumentu rūpīgu izvēli, nevis ar radikāliem līdzekļiem.

Tādu skolu sistēmas modeli, kurā vecāki, domājot par bērna nākotni, skolas izvēlē neaprobežotos tikai ar “latviešu” vai “krievu” skolām, nevar sasniegt ar mācību valodas proporcijas izmaiņām vien – tam ir nepieciešams laiks un plašāks līdzekļu repertuārs.

Latvijas sabiedrībai diez vai ir nepieciešama skolu sistēma, kurā tiem, kas to vēlas, nebūtu iespējas apgūt daļu no priekšmetiem mazākumtautības valodā. Bet, ja attīstība, integrācija un iedzīvotāju konkurētspēja tiešām ir izglītības politikas mērķis, Latvijai ir nepieciešama skolu sistēma, kurā tie, kas to vēlās, varētu daļu no priekšmetiem apgūt, piemēram, angļu vai vācu valodā. Un tādu iespēju nevar aprobežot tikai ar skolām, kas profilējās kā “valodu” skolas. Tāpēc, domājot par dažādības integrāciju valsts skolu sistēmā, būtu vērts apsvērt arī uz “ārpasauli” vērstās dažādības atzīšanas izpausmes - gatavot skolēnus dzīvei sabiedrībā, kur darbaspēka migrācija un atvērtās kultūru robežas ir tikpat stabila parādība kā gadalaiku maiņa (varbūt jau stabilāka?).

Latvijas skolu mantotā etniskā nošķirtība nav nolemtības izpausme, ko nevar mainīt. Taču pašlaik izglītības politikas ieviesējiem trūkst būtiskas informācijas, lai varētu identificēt tās jomas, kurās ir īpaši izteikta esošās struktūras pretestība pakāpeniskajai nošķirtības pārvarēšanai, un tos jautājumus, kuru dēļ sabiedrības liela daļa, iespējams, ir noraidoša attiecībā pret skolu etniskās nošķirtības praktisku pārvarēšanu. Tomēr bez apzinātas un pārdomātas rīcības šajā virzienā diez vai kaut kas mainīsies tuvāko gadu laikā.

__________________________________

[1] Skat. M.Krupņikovas pētījumu “Daudzveidība Latvijas mācību grāmatās

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi