Foto: G. Dieziņš © AFI
Šobrīd lielākā pašidentifikācijas šķira ir strādnieki, tomēr tā nebūs sociālās stabilitātes pamats, jo tuvākajā un īpaši tālākajā nākotnē samazināsies. Par masveidīgāko subjektīvo šķiru kļūs vidusšķira, bet tās attīstības virzieni ir atkarīgi arī no valsts politikas – šobrīd tā ir neapgūts politiskais potenciāls.
Pastāv dažādas metodes sabiedrības sociālās noslāņošanās analizēšanai – to var mērīt gan pēc ekonomiskiem rādītājiem (ienākumi), gan dzīves stila (brīvā laika pavadīšana, patēriņš), gan sociāliem rādītājiem (nodarbinātība, ģimenes stāvoklis, sociālās aktivitātes). Šāda analīze “ieskaita” iedzīvotājus vienā vai otrā šķirā, savukārt paša cilvēka izpratni par sociālo struktūru un savu vietu tajā ļauj noskaidrot šķiriskā pašidentifikācija. Šajā rakstā aplūkošu Latvijā veiktā pētījuma[1] rezultātus, kas liecina, ka sociāli-demogrāfiskie rādītāji nebūt nav tie, kas nosaka šķirisko pašidentifikāciju – drīzāk tas ir psiholoģiskais komforts, „redzot” sevi tajā vai citā sociālajā šķirā.
Rakstā mēģināšu rast atbildi uz trim jautājumiem: Kādi cilvēki kādās šķirās jūtas komfortabli, vai cilvēki vienas subjektīvās šķiras ietvaros ir vienoti (dzīves stila, sociālo uzskatu ziņā) un kāda nozīme sabiedrībā ir katrai no šķirām?
Kopaina – vairums redz sevi strādnieku šķirā
Lielākā daļa (52%) aptaujāto sevi saskatījuši strādnieku šķirā, vidusšķira komfortabla šķitusi 39% respondentu, savukārt zemākajā šķirā sevi redz ap 10% aptaujāto, bet augstākajai šķirai piederīgi sajutušies tikai 2% aptaujāto.
Šeit interesanti pieminēt kādu citu nesen veiktu pētījumu, kura ietvaros tika noskaidrota cilvēku uztvere par Latvijas sabiedrības struktūru[2]. Šajā pētījumā lielākā daļa aptaujāto uzskatījuši, ka Latvijas sabiedrības struktūra atgādina apgāztu T burtu un absolūts vairākums atrodas viszemākajā sociālajā slānī. Tai pat laikā savu vietu aptaujātie visbiežāk saskata tuvāk vidum, nevis slānī, kurš pašu priekšstatos ir visplašākais. Tas liek jautāt: kāpēc tāda neatbilstība starp savas vietas izpratni un priekšstatu par kopējo ainu? Runājot vispārīgi, daudzi pretnostata šauru augstākās šķiras slānīti biezam zemākajam slānim, bet paši savu situāciju nevērtē tik kritiski.
Diemžēl pilnvērtīgai analīzei pietrūkst būtisku datu – informācijas par to, kurās šķirās respondenti „saskata” savus radiniekus, draugus un paziņas. Visdrīzāk, ka šīs tuvinieku grupas mūsu priekšstatos piederētu tam pašam slānim, kuram mēs paši, tādejādi jo spilgtāk iezīmētos kontrasts starp to, ka sabiedrība tiek vērtēta kā pamatā zemākajam slānim piederoša, bet pašu pieredze ar šo zemāko slāni nav saistīta. Kā gan iespējama šāda situācija, kurā tik plaši pārstāvēta šķira vienkārši „izzūd”, kad sabiedrības struktūrā identificējam paši savu vietu?
Lai gan trūkst drošu datu un „pierādījumu”, tomēr var minēt, ka šādu mazu “augšu” un plašu “apakšu” pretnostatījumu kultivē masu mediji. Tie rada pārliecību, ka mēs dzīvojam nabadzīgā un tā saukto vareno cilvēku zaglīguma nomocītā valstiņā, kur labi klājas tikai dažiem, bet pārējie par to maksā. Ne reizi vien dažādos pētījumos un masu mediju satura analīzēs[3] norādīts uz mediju tieksmi pārspīlēt politikas nozīmi cilvēku ikdienas dzīvē, un tādējādi medijos konstruētā realitāte rada iespaidu, ka īstā dzīve notiek kaut kur „tur – augšā”, bet „šeit – lejā” visi pārējie uz to noskatās. Tas rada jautājumu par masu mediju atbildību sociāli saliedētas sabiedrības veidošanā, kas vērsta uz attīstību, nevis nesasniegtā nožēlošanu.
Zemākā šķira – vientuļie fatālisti
Sociāli-demogrāfiskā griezumā zemākajā šķirā salīdzinoši biežāk sevi saskatījuši 55-65 gadus veci cilvēki, pamatizglītību ieguvušie, pensionāri un bezdarbnieki, atraitņi un vientuļnieki, ar ienākumiem līdz 50 latiem uz ģimenes locekli mēnesī.
Vientuļnieku šķira. Viņu ikdiena paiet sociālā izolētībā – reti ciemojas vai uzņem viesus, visbiežāk laiku pavada vieni – lasot grāmatas, strādājot dārzā vai pastaigājoties. Sociālie kontakti ir tikai ar radiniekiem, bet arī tie fragmentāri un reti.
Reliģiozi un nacionālpatriotiski. Viņi ir biežākie baznīcu apmeklētāji un reliģisko svētku atzīmētāji, kuru dzīvē reliģijai ir liela nozīme – vaicāti, vai sevi uzskata par ticīgiem cilvēkiem, viņi atbild „noteikti jā”. Šai šķirai būtiska ir sevis kā konkrētās valsts iedzīvotāju apziņa – viņi atzīmē valsts svētkus un uzskata sevi par patriotiem.
Neuzticas masu medijiem un valsts institūcijām. Zemākajā šķirā sevi ierindojušie pauž neuzticēšanos gan Latvijas Bankai, gan tiesu sistēmai, gan Valsts Prezidentei un ļoti izteikti arī Eiropas Savienībai. Plaši izplatīta arī neuzticēšanās masu medijiem – gan drukātajiem, gan elektroniskajiem.
Nelaimīgi un pesimisti. Viņi sevi visbiežāk atzīst par „drīzāk nelaimīgiem” un ir neapmierināti gan ar to, kā pavada brīvo laiku, gan savu ģimenes un darba dzīvi. Viņuprāt, agrāk dzīve bijusi labāka kā šodien, un arī nākotnē viņi neskatās ar optimismu ne attiecībā uz sevi, ne valsti kopumā. Tai pat laikā darbu viņi uzskata par veidu, kā sasniegt augstāku stāvokli sabiedrībā.
Trūcīgi un patēriņā vispasīvākie. Tas nav pārsteigums viņu finansiālo iespēju un sociālās pasivitātes dēļ – šī šķira sevi sauc par trūcīgiem vai pat ļoti trūcīgiem un atzīst, ka naudas viņiem ir par maz. Zemākās šķiras pārstāvji apgalvo, ka ir ļoti taupīgi, rūpīgi izsver savus pirkumus un iegādājas tikai nepieciešamo minimumu.
Kā to saprast?
Sociālā nozīmē šī šķira ir visai pašpietiekama un tāpēc sociālās struktūras kontekstā neinteresanta, jo neaktīva. Var teikt, ka šī ir visu to šķira, kuriem dzīvē nav paveicies (neiedziļināsimies analīzē par to, vai neveiksmēm ir personisks vai sociāli-ekonomisks iemesls). Šie cilvēki norobežojas no jebkā, kas neskar viņus tieši un personīgi. Tai pat laikā, pēc pašu atzinuma, zināmu lomu viņu dzīvē spēlē politika, tomēr visbiežāk kā objekts, par ko izteikt savu vilšanos un neapmierinātību.
Lai gan šie ir cilvēki, kuri ar pastāvošo situāciju ir visneapmierinātākie, tomēr viņi sevi neapzinās kā kopību un nedomā, ka iespējams kaut ko mainīt. No vienas puses, pasivitāti ietekmē fakts, ka visas neveiksmes tiek pārdzīvotas vienatnē, no otras puses, pasivitāti rada esošās situācijas fatālistiska pieņemšana un samierināšanās.
Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc šie cilvēki sevi „saskata” zemākajā slānī, atbilde nebūt nav acīmredzama. To nenosaka ienākumi un sociālais statuss – tāda paša sociāli demogrāfiskā profila cilvēki sevi „redzējuši” arī strādnieku slānī un pat vidusšķirā. Tātad iemesli identifikācijai ar zemāko šķiru nav ekonomiski, sociāli vai demogrāfiski, bet drīzāk psiholoģiski. Būtiski uzsvērt vēlreiz – zemākajā šķirā sevi saskatījuši tikai 7% Latvijas sabiedrības[4].
Strādnieku šķira – samiernieciskie stabilizētāji
Sociāli-demogrāfiskā griezumā strādnieku šķirā salīdzinoši biežāk sevi saskatījuši 45-54 gadīgie, vidējo speciālo vai arodizglītību ieguvušie, algoti darbinieki un gadījuma darbu strādnieki, vairāk nekā pilnu darba slodzi strādājošie, ģimenes cilvēki, ar bērniem vecākiem par 16 gadiem, ar ienākumiem līdz 100 latiem uz vienu ģimenes locekli, ārpus lielajām pilsētām dzīvojošie.
Sociāli pasīvo šķira. Šīs šķiras pārstāvji ir pasīvi gan brīvā laika pavadīšanā, gan sabiedriskajās aktivitātēs. Viņi visbiežāk brīvo laiku pavada pie televizora, lasot avīzes vai žurnālus vai nodarbojoties ar rokdarbiem. Viņiem nepatīk ceļot. Viņi reti mājās atzīmē kādus svētkus, reti satiekas ar paziņām, radiem.
Ar dzīvi neapmierināti. Viņi nav apmierināti ne ar savu darbu, ne ģimenes dzīvi, tomēr samierinās ar to. Šie ļaudis sevi sauc par nelaimīgiem un uzskata, ka agrāk dzīve bijusi labāka.
Sociāli nedroši. Viņiem būtiski, lai darbs sniegtu sociālās garantijas un būtu stabils. Darbu viņi neuztver kā karjeras iespēju vai savu spēju realizēšanu, bet kā izdzīvošanas līdzekli. Viņi reti izsaka gatavību dzīvot „uz parāda”, izmantojot kredītu iespējas.
Pieticīgi. Šīs šķiras mājsaimniecībās atrodamas tikai pašas nepieciešamākās lietas – pat televizors šeit atrodams retāk kā zemākās šķiras pārstāvju mājās. Viņu izdevumu struktūra liecina par minimāliem ikdienas tēriņiem – pārtika, pašas nepieciešamākās sadzīves preces, laikraksti. Tai pat laikā viņi sevi neatzīst ne īsti par trūcīgiem, ne pārtikušiem – minimālo vajadzību nodrošināšanai līdzekļu pietiek, bet kaut kam vairāk viņiem arī nav vēlmes tērēties.
Kaitīgo ieradumu piekopēji. Lai gan izdevumu struktūra rāda minimālus ikdienas izdevumus, tomēr lielu daļa no tiem aiziet cigaretēm un alkoholam. Šīs šķiras pārstāvji arī aizraujas ar azartspēlēm (tāpat kā augstākā šķira).
Anti-intelektuāļi. Viņi reti apmeklē kultūras pasākumus – koncertus, izrādes, izstādes, nav kino mīļotāji un reti lasa grāmatas.
Pesimisti. Strādnieku šķiras pārstāvji apgalvo, ka ģimenes materiālais stāvoklis pasliktinājies pēdējā gada laikā, un necer, ka nākotnē situācija uzlabosies. Tāpat viņi apšauba valsts kopējās ekonomiskās situācijas uzlabošanos tuvāko piecu gadu laikā.
Masu mediju pamatauditorija. Tieši strādnieku šķirā novērojama vispozitīvākā attieksme pret masu medijiem – viņi uzticas gan presei, gan elektroniskajiem medijiem (izņemot internetu, kas vienkārši ir šai šķirā nepieejams) un daudz tos patērē – gandrīz viss brīvais laiks tiek veltīts laikrakstiem un TV.
Kā to saprast?
Strādnieku šķira ir visai līdzīga vidējam Latvijas iedzīvotāja portretam. Tāpēc tieši šī šķira būtu jādēvē par “īsto” vidusšķiru, ja pieņemam, ka klasiski vidusšķira ir visplašākā sabiedrības sociālā šķira un „vismierīgākā” sociālā, politiskā un ekonomiskā nozīmē. Tomēr ar to arī strādnieku šķiras līdzības ar klasisko vidusšķiru ir izsmeltas, jo Latvijas subjektīvā strādnieku šķira nav pārtikusi, tie nav patērētāji un optimisti, un nesaskata sevi kā valsts sociāli-ekonomisko balstu.
Sociālā un politiskā nozīmē šī ir grūti aktivizējama šķira, viņi nedosies ielās un neprasīs savu tiesību vai interešu ievērošanu, ja vien nebūs sasniegts kritisks līmenis. Viņi nav nabadzīgi, savus ikdienas tēriņus un vajadzības spēj nodrošināt, bet neko vairāk arī nevēlas. Viņi ir pieraduši pie šādas dzīves un ar to samierinās, lai gan tā nav fatālistiska samierināšanās kā zemākajā šķirā. Tieši samierināšanās ar savu vietu ir viena no būtiskākajām šīs šķiras īpašībām – viņiem nav vēlmes sasniegt kaut ko vairāk, iegūt vairāk materiālo labumu vai augstāku stāvokli sabiedrībā. Iespējams, to var skaidrot ar šīs šķiras pārstāvju vecuma grupu.
Lai gan strādnieku šķiras pārstāvji jūtas lielā mērā valsts pamesti un nodoti, tomēr paradoksālā kārtā šī šķira šobrīd tiešām kalpo kā sociālās stabilitātes balsts tieši sava samiernieciskuma dēļ. Tai pat laikā jāatceras, ka strādnieku šķiras pārstāvēto nodarbinātības formu īpatsvars ar katru gadu samazinās[5], tātad mazināsies arī šīs šķiras sociālā stabilizatora loma.
Vidusšķira – “krutie” optimisti
Sociāli-demogrāfiskā griezumā vidusšķirā salīdzinoši biežāk sevi saskatījuši 18-24 gadīgie, augstāko izglītību ieguvušie, algoti darbinieki vai studējošie, ne vairāk kā vienu pilnu slodzi (40 darba stundas nedēļā) strādājošie, ar 151-200 latu ienākumiem mēnesī uz vienu ģimenes locekli rēķinot, visbiežāk Rīgas un Vidzemes iedzīvotāji.
Sociāli aktīvo šķira. Vidusšķirai piederīgo brīvā laika patēriņš liecina par aktivitāti – viņi satiekas ar draugiem, apmeklē pasākumus, ceļo un sporto, bieži lieto internetu. Viņi interesējas par visu, kas notiek ap un ar viņiem, taču vienīgi tik tālu, cik tas skar tieši viņus personīgi.
Ar dzīvi apmierinātie. Šīs šķiras pārstāvji sevi visbiežāk dēvē par laimīgiem vai drīzāk laimīgiem cilvēkiem. Viņi ir apmierināti gan ar savu darbu (ja tāds jau ir), gan ģimenes dzīvi (ja tāda jau ir), gan brīvā laika pavadīšanas iespējām. Viņi ir optimisti – dzīve šodien ir labāka nekā vakar, un viņi cer, ka nākotnē tā vēl uzlabosies. Arī sava materiālā stāvokļa izmaiņas viņi vērtē optimistiski un apgalvo, ka tas pēdējā gada laikā noteikti ir uzlabojies un nākotnē vēl pieaugs ne tikai viņu pašu rocība, bet uzlabosies arī valsts kopējais ekonomiskais stāvoklis.
Sociāli un politiski neitrālie. Lai gan cilvēki, kas sevi pieskaita vidusšķirai, neizsaka radikālu valsts institūciju noraidījumu, nevar teikt, ka viņu it kā pozitīvā attieksme būtu apzināta un racionāla – drīzāk tā ir neitrāla. Viņi ir neitrāli attiecībā pret visu, kas neattiecas uz viņiem personīgi. Tāda pat attieksme ir arī pret uzticēšanos masu medijiem – tā nav ne īsti pozitīva, ne negatīva.
Pašrealizēties alkstošie. Vidusšķirai sevi pieskaitījušie cilvēki augstāk par visu vērtē iespēju darīt lietas, kas pašiem patīk. Darbs viņiem, pirmkārt, ir pašrealizēšanās iespēja un tikai pēc tam peļņas avots – galvenais ir darba process kā pilnveidošanās un pašizpausmes veids.
Izteikta patērētāju šķira. Šo cilvēku mājsaimniecībās ir atrodama praktiski visa veida masu patēriņa elektronika un tehnika, ko piedāvā mūsdienu ražotāji – DVD atskaņotāji, datori, veļas mašīnas utt. Viņi tiecas iegādāties dārgas, labas un kvalitatīvas lietas (katrā ziņā izvairās no lētu preču iegādes). Pozitīva ir attieksme pret dzīvi uz parāda – labprāt izmanto kredītu un līzingu. Reti sevi atzīst par taupīgiem un apgalvo, ka bieži iepērkas spontāni. Novērtējot savu materiālo stāvokli, viņi ļoti reti izvēlas apzīmējumu „trūcīgs”, visbiežāk sevi uzskatot par „drīzāk pārtikušiem”.
Kā to saprast?
Vidusšķiras portrets šķiet pārsteidzoši optimistisks, tomēr izskaidrojums nav tālu jāmeklē – šī šķira apvieno jauniešus, kuri vēl nav vai tikko ir iesaistījušies darba tirgū. Tie ir cilvēki, kuriem „viss vēl priekšā”, tāpēc ir maz rūpju un daudz prieka par neapgūtajām iespējām.
Ja vidusšķiru uzskatām par sociālās stabilitātes un sociāli-ekonomiskās attīstības pamatu, tad Latvijas pašidentificētā vidusšķira šķiet visai apšaubāma šāda „uzdevuma” veikšanai. Šajā šķirā sevi saskatījuši tie, kas vēl tikai meklē savu vietu sabiedrības sociālajā un ekonomiskajā struktūrā un nav sasnieguši nekādu materiālo un sociālo nodrošinātību.
Pirmkārt, šī subjektīvi veidotā vidusšķira ir ļoti individuālistiska un nekonsekventa pretēji tradicionālajai vidusšķirai, kas tiek raksturota kā konformistiska un samiernieciska, jo ir atkarīga no valsts (piemēram, nodokļu sistēmas). Latvijas vidusšķirā katrs ir pats par sevi, nevis visi kopā par kopēju labumu.
Otrkārt, šajā šķirā novērojama tendence „būt krutiem”, izlikties par kaut ko vairāk, nekā patiesībā esi. Visdrīzāk to var apzīmēt kā vēlmi piederēt augstākajai šķirai un nekādā gadījumā neļaut sevi asociēt ar zemākām sociālajām šķirām. Uz to norāda gan vidusšķiras pārstāvju aktivitāte patēriņā (līdzība augstākai šķirai tiek imitēta ar izšķērdību), gan attieksme pret savu materiālo stāvokli (tas apzīmēts kā pārticīgs, lai gan ienākumu līmenis 100-200 latu robežās par to neliecina). Tātad, no vienas puses, šī ir šķira ar pretenzijām uz intelektuālismu, radošu darbu, materiālo nodrošinātību un aizraujošu dzīvi, bet, no otras puses, to raksturo bailes no monotona, fiziska darba, garlaicīgas dzīves, no neveiksminieku statusa, ko tāda iedomāti nodrošinātu.
Tāpēc Latvijas vidusšķiru nevar uzlūkot kā vidusšķiru tās klasiskajā izpratnē – ne sociālā (mūsu vidusšķirā biežāk sastopami neprecējušies cilvēki), ne politiskā (mūsu vidusšķira neinteresējas par politiku, nejūt tās nozīmi savā ikdienas dzīvē), ne ekonomiskā (mūsu vidusšķira sevi neapzinās kā sabiedrības sociālās stabilitātes pamatu, kā nodokļu maksātāju) aspektā.
Augstākā šķira – self made racionālisti
Sociāli-demogrāfiskā griezumā augstākajā šķirā salīdzinoši biežāk sevi saskatījuši 25-34 gadīgie, augstāko izglītību ieguvušie, uzņēmēji, darba devēji un pašnodarbinātie, vairāk kā 40 stundas nedēļā strādājošie, cilvēki, kas ir precējušies, taču dzīvo šķirti, vai arī nelaulātie, kas dzīvo kopā ar partneri, pārsvarā bez bērniem vai ar bērniem vecākiem par 16 gadiem, ar ienākumiem virs 200 latiem uz vienu ģimenes locekli, Rīgā dzīvojošie. Šī ir vienīgā šķira, kurā vērojamas būtiskas procentuālas atšķirības tautību griezumā – krievu tautības pārstāvji sevi pieskaitījuši augstākajai šķirai trīsreiz biežāk nekā latvieši.
Augstākā šķira ir uzņēmīgo šķira. Pamatā šajā šķirā sevi saskatījuši uzņēmēji un pašnodarbinātie – cilvēki, kas paši organizē savu laiku, izvēlas paši rīkoties, nevis veikt citu uzliktus pienākumus. Darbā viņiem nav svarīgas sociālās garantijas un nodrošinājums – pieraduši paši par sevi parūpēties un nepaļauties uz kādu citu. Viņi neseko līdzi savam darba laikam un visbiežāk strādā vairāk kā pilnu slodzi.
Sociāli aktīvie. Šo cilvēku dzīve ir sociāli aktīva un daudzpusīga, lai gan viņi tomēr atzīst, ka brīvo laiku visbiežāk pavada vienatnē (jāuzsver gan – aktīvā, nevis pasīvā vienatnē). Viņi ir veselīga dzīvesveida piekritēji un aktīvi sportotāji, ceļotāji. Tai pat laikā aktīvi arī intelektuālā nozīmē – daudz lasa grāmatas, apmeklē kultūras pasākumus.
Pilsoniski aktīvie. Lai gan viņi paši reti iesaistās politiskās vai nevalstiskās aktivitātēs, tomēr viņu attieksme pret valsts varu ir apzināti pozitīva – viņi izsaka uzticēšanos Saeimai un citām valsts institūcijām. Vienīgais izņēmums – izglītības sistēma (iespējams, krieviskā sociāli-demogrāfiskā sastāva dēļ). Interesanti, ka viņi neuzticas baznīcai.
Ar dzīvi apmierinātie. Šie cilvēki sevi dēvē par ļoti laimīgiem, viņus apmierina gan personīgā, gan darba dzīve.
Dzīvo šodienā. Atšķirībā no vidusšķiras, augstākā šķira nav pārliecināta, ka nākotnē dzīve būs labāka un ka valsts ekonomiskais stāvoklis uzlabosies. Viņi uzskata, ka dzīve šodien ir labāka kā bijusi pagātnē un izsaka piesardzību, vērtējot situāciju nākotnē.
Racionālo šķira. Lai gan tāpat kā vidusšķirai viņiem ir būtisks darbs kā pašizpausme, tomēr tikpat nozīmīgi ir arī tā racionālie ieguvumi – labs darba laiks un alga. Patēriņa struktūra liecina, ka viņi iegādājas tikai nepieciešamāko (nevis dzīvo trūcīgi, bet netērē līdzekļus tikai tāpēc, lai konkrētā lieta būtu viņu mājās).
Kā to saprast?
Augstākā šķira ir pašpietiekama, viņi dzīvo sev un par pārējo īpaši nedomā. Šai šķirai nav raksturīga zemāko šķiru nepilnvērtības izjūta, tieksme pēc kaut kā vairāk. Var teikt, ka šī visā sociālajā struktūrā ir vismonolītākā šķira. Sociālās struktūras aspektā tā ir interesanta drīzāk ar to, ka parāda vidusšķiras stereotipus un maldus attiecībā uz augstākās šķiras dzīvi. Šai šķirai nav būtiski piederēt kādām kopībām – ne sociālām, ne politiskām, ne personīgām. Tie ir cilvēki, kurus dēvē par self made man – patstāvīgi, individuālisti un par sevi pārliecināti.
Kā sabiedrotais būs valsts?
Analizējot Latvijas sabiedrības subjektīvo šķirisko struktūru, tā sadalās divās daļās pa nosacītu dalījuma līniju starp vidusšķiru un strādnieku šķiru. Zem šīs līnijas paliek cilvēki, kas „pārstāv pagātni” – viņi ir nostalģiski par agrāko laiku labāko dzīvi un problēmu mākti šodien. Virs līnijas atrodas tie, kuru skati vērsti nākotnē vai vismaz šodienā, ko viņi uztver kā iespēju laiku. Vieni ir atkarīgi no valsts sociālās un ekonomiskās politikas, otri tiecas būt neatkarīgi un paši savas dzīves noteicēji.
Lai gan šobrīd lielākā pašidentifikācijas šķira ir strādnieki, tomēr tās apjoms tuvākajā un īpaši tālākajā nākotnē mazināsies, par masveidīgāko subjektīvo šķiru izvirzoties vidusšķirai. Tāpēc būtiskāk ir analizēt, kādas būs šīs šķiras aktivitātes sociālā, ekonomiskā un personīgā sfērā – kāda būs tās attieksme pret valsti, pret darbu, pret ģimeni?
Lielā mērā attīstības virzieni ir atkarīgi arī no valsts politikas. Valsts tradicionāli ir vidusšķiras sabiedrotais, pretī saņemot tās atbalstu realizētajai politikai. Šobrīd pārticīgas dzīves simbols ir bagāts politiķis. Ja tas būtu pārticis vidusslāņa pārstāvis, tad cilvēkiem, kas sevi šobrīd pieskaita vidusšķirai, nebūtu maldīgu sapņu par īsto dzīvi “tur augšā” un paniskas bailes palikt “tur apakšā”. Iespējams, vidusslāņa ideoloģijas forsēšana, kā to 90-to gadu vidū darīja Krievijā, nav nemaz tik peļama ideja.
Strādnieku šķira diez vai Latvijas situācijā var būt sociālās stabilitātes pamats – arvien vairāk cilvēku strādā pakalpojumu sfērā, bet tie, kuri nespēj pārkvalificēties no strādniekiem par kalpotājiem, dodas darba meklējumos ārzemēs. Attīstās tās nodarbinātības grupas, kuras amerikāņu autors Ričards Florida dēvē par „creative class”[6] – tie ir nodarbinātie, kas rada nevis materiālas, bet garīgas vērtības. Bet šie cilvēki šobrīd Latvijā jūtas kā donkihoti savā personīgajā cīņā ar vējdzirnavām (bez valsts un bieži arī ģimenes atbalsta).
Šajā šķirā ir arī neapgūts politiskais potenciāls – šiem cilvēkiem nepieciešams dot politisku atbalstu (nodokļu, pabalstu veidā, darba un ienākumu stabilitātes veidā utt.). Šie ir cilvēki, kurus politika neinteresē, kuri retāk dodas balsot. Pārfrāzējot zināmo izteicienu: ja politika nenodarbojas ar viņiem, viņi nenodarbojas ar politiku. Risinot akūtākās sociālās problēmas, valsts šobrīd vairāk uzmanības velta strādnieku šķirai, lai gan paralēli vajadzētu sekmēt arī vidusslāņa nostiprināšanos, kas būtu sociālās stabilitātes un ekonomiskās attīstības pamats tuvākajā nākotnē.
Visbeidzot – interesanti, ka analizējot izdevumu struktūru, zemākā un strādnieku šķiras ir vienīgās, kuras izteikti velta naudu dalībai loterijās. Vai tas nozīmētu, ka šajās šķirās vēl saglabājusies ticība pārdabiskam brīnumam, kamēr vidusšķira un augstākā šķira paļaujas tikai uz saviem spēkiem? Bet kā vieni, tā otri šobrīd neliek cerības uz valsti.
_____________________________________
[1] Pētījums veikts 2004. gada septembrī-oktobrī, aptaujājot 1001 respondentu. Izlase veidota nacionāli reprezentatīva. Sīkāk pētījuma tehnisko informāciju skatīt pievienotajā grafiskajā pētījuma atskaitē. Pētījumā respondentiem tika dota iespēja pašiem sevi ierindot kādā no sekojošām šķirām: zemākā, strādnieku, vidus un augstākā.
[2] Gaugere, K., Austers, I., „Nevalstiskās organizācijas Latvijā: sabiedrības zināšanas, attieksme un iesaistīšanās”. Rīga, 2005. 22.lpp.
[3] Skatīt, piemēram, pētījumu „Ziņu atlases un ziņu izlaiduma veidošana Latvijas nacionālajās televīzijās”, diskusiju „TV ziņas: uz nesasniedzamo objektivitāti”, prezentāciju „Politiķu un mediju dienaskārtības: kāpēc tās sakrīt vai atšķiras?”.
[4] Te gan jāpiebilst, ka pētījuma mērķa grupa bija 18-65 gadus veci Latvijas iedzīvotāji! Tomēr maz ticams, ka lielākā daļa mērķa grupā neiekļuvušo sevi pieskaitītu zemākajam slānim, īpaši tāpēc, ka aptaujā iekļuvušie pensionāri sevi biežāk pieskaitīja vidusšķirai, nevis zemākajai šķirai.
[5] Pēc „Latvijas Statistikas Gadagrāmata 2004” datiem samazinās rūpniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā, arī izglītībā un veselības nozarē nodarbināto skaits, bet palielinās vairum- un mazumtirdzniecībā, viesnīcu un restorānu, valsts pārvaldes un būvniecības nozarē nodarbināto skaits.
[6] Skatīt „The Rise of the Creative Class. Overview” un „Richard Florida. Interview”.