Vakar noslēdzās mani dziesmu svētki, jo pēc noslēguma koncerta vēl gaidīju arī Raimonda Paula Veltījumu Dziesmu svētkiem Dzintaru koncertzālē. Man šie svētki pagāja kā skatītājai, kas nāk no muzikālas ģimenes, kurai svētki vienmēr ir bijuši liels notikums. Sapratu, ka tagad – kad vairs nav jāmēģina paspēt gan uz sarīkojuma deju, gan kora mēģinājumiem – svētkus novērtēju vēl vairāk. Arī tāpēc, ka prombūtnē no Latvijas esmu sapratusi, cik nozīmīgi dziesmu svētki un latviešu valodā skanoša mūzika ir arī man. Tieši dziesmu svētku diskus (klasiskās un tautas dziesmas, kā arī jauniešu koncerta ierakstu) nopirku pēc pirmajiem studiju mēnešiem ārzemēs. Un tāpēc, protams, nevaru nepiekrist visiem tiem, kas slavē svētkus kā ļoti izdevušos no dažādiem aspektiem. Un gribētu sekot kultūras ministres aicinājumam neskaldīt matus, bet tomēr gribu mazliet paskaldīt – tieši tāpēc, ka man dziesmu svētki tik daudz nozīmē.
Pirmais mats, protams, ir skaldāms par biļešu nepieejamību. Es ļoti gribēju redzēt atklāšanas un noslēguma koncertu, bet tikai pirmo man izdevās izbaudīt Mežaparka estrādē. Tāpēc tad, kad pie televizora ekrāna skatījos noslēguma koncertu, kas bija tik fantastisks, daudzviet gribēju raudāt ne tikai no dailes, bet arī tāpēc, ka manas latvietiskās identitātes elementu nebija iespējams spēcināt, atrodoties koncertā. Un neizdodas sevi mierināt ar maniem dziesmu svētku ierakstiem un prieku, ka vismaz mani vecāki un daži laimīgie draugi bija koncertā. Vai ar atgādinājumu, ka būs atkal citi dziesmu svētki, jau 2013.gadā. Neizdodas, jo svētki bija tik skaisti, tik attīroši, tik nozīmīgi – jo pēdējo piecu gadu laikā ar Latvijas iedzīvotājiem ir noticis tik daudz: iestāšanās Eiropas Savienībā, atvērtās robežas, emigrācija, patēriņa bums un inflācija, korupcijas skandāli, lietussargu protesti… Tāpēc bija nepieciešams mums pašiem redzēt, ka svētki mums ir vajadzīgi nevis, lai turētu tradīcijas godā, bet, lai mēs būtu kopā, lai attīrītos, lai spēcinātos. Tāpēc ļoti žēl, ka daudziem dziesmu svētki bija jātver caur ekrāniem.
Es saprotu, ka visus Latvijas iedzīvotājus Mežaparka estrādē nevar ietilpināt. Un ir jau arī tūristi, kuriem dziesmu svētki interesē (varbūt viņus nelaižam iekšā?! Joks). Bet ļoti ceru, ka nākamajos svētkos būs izdomāts veids, kā nodrošināt, ka klātienē atklāšanas un noslēguma koncertus var noskatīties vairāk fanu nekā šogad, arī koru, deju kolektīvu un orķestru vadītāju ģimenes. Estrādes teritorija ir tik liela! Bet valsts iestāžu ielūgumus ne visi izmanto (atklāšanas koncertā sēdēju pustukšā 2.sektorā). Aicinu organizatorus par to padomāt.
Otrs skaldāmais mats ir par svētku noslēguma koncertā pārāk maz PALDIES dejotājiem un orķestrantiem. Jā, sarunvalodā mēs lietojam dziesmu svētkus, it kā svētki būtu tikai koristiem. Bet svētki ir arī dejotājiem un orķestrantiem, un par viņu ieguldījumu svētkos es pārāk maz dzirdēju noslēguma koncertā. Kādus aplausus sagaidīja Pūt Vējiņi, kas ir orķestru skaņdarbs! Bet arī prezidents savā aicinājumā ieviest obligāto dziedāšanas mācīšanu skolās nebija dejotājus un orķestrantus iekļaujošs, jo neaicināja obligāti katram bērnam mācīties kādu no trim dziesmu svētku disciplīnām nepieciešamajām prasmēm – dziedāt, dejot vai spēlēt instrumentu.
Te arī likšu punktu matu paskaldīšanai, ko veicu, fonā klausoties Saule, Pērkons, Daugava, ko izsalkusi atradu youtube. Tas, ka to noskatījušies aptuveni 70 tūkstoši skatītāju, un, ka youtube atrodamas arī citas dziesmu svētku dziesmas, arī par ko liecina.