Singapūra — kā izveidot nāciju? 1

Singapūra pierāda, ka gudra politiskā elite spēj izveidot spēcīgu un saliedētu nāciju pat tad, ja valstij tās rašanās brīdī “iedalītās kārtis” ir īpaši nelāgas.

Iesaki citiem:

Viss izskatījās bezcerīgi. Singapūrai tā vietā, lai šogad svinētu savu piecdesmito gadadienu, bija sevišķi liels potenciāls kļūt par tipisku valstineveiksmi (failed state).

Kad mazo pilsētvalsti 1965.gadā izslēdza no Malaizijas, nekas neliecināja, ka Singapūru, šo bijušo britu koloniju ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju, gaida spoža nākotne. Piecdesmit gadus vēlāk Singapūra, ņemot vērā rādītājus uz vienu iedzīvotāju, ir viena no pasaules turīgākajām sabiedrībām, ar apskaužami augstu iekšzemes kopproduktu.

1965.gadā nebija pamatu, uz kuriem būvēt neatkarīgu valsti. Singapūras sabiedrība pat attāli neatgādināja tautu, nāciju rietumnieciskā nozīmē, proti, teritoriālu kopienu, ko vienotu apziņa par kopēju pagātni, tagadni un nākotni. Nācijas vietā bija sadrumstalotas kopienas ar atšķirīgu valodu, kultūru, reliģiju.

Singapūriešiem nebija kopējas valodas — lai savstarpēji sazinātos, mazās pilsētvalsts iedzīvotājiem vajadzēja vairāku valodu tulkus, piemēram, no viena ķīniešu valodas dialekta citā un pēc tam vēl indiešu vai malaju valodā.

Singapūras iedzīvotāju etnisko vairākumu joprojām veido ķīnieši — kopiena, kas pat iekšēji nav lingvistiski viendabīga, jo Singapūras ķīniešu dzimtie dialekti spēcīgi atšķiras. Līdzīga problēma ir malajiem, otrai lielākajai Singapūras iedzīvotāju grupai. Trešā lielākā Singapūras etniskā grupa — indieši — ir aptuveni 10% no visas Singapūras iedzīvotājiem.

Ja būtu jāmeklē visu Singapūras sabiedrību vienojošais elements, tas noteikti nebūtu reliģija — Singapūrā joprojām ir plaši izplatīts gan budisms, gan islāms, gan hinduisms, gan daoisms, gan arī kristietība. Nebija arī daudz visai sabiedrībai kopēju atmiņu un pieredzes — liela daļa Singapūras iedzīvotāju sevi apzinājās kā senākus vai ne tik senus imigrantus.

Vienojoša noteikti nebija arī izpratne par kopēju valsti vai politiku —1965.gadā un pirms tam Singapūras politiķi, meklējot vēlētājus, labprāt spēlējās ar etniskajām vai reliģiskajām jūtām.

Politiskās noskaņas ik pa brīdim vēl vairāk “uzkarsēja” sliktās attiecības ar ievērojami lielāko Malaiziju (tobrīd tai bija aptuveni deviņi miljoni iedzīvotāju), kur etniskās proporcijas bija pretējas Singapūrai, proti, tur malaju veidotais vairākums palaikam nonāca konfliktā ar ķīniešiem, kuri bija mazākumā.

Singapūru vairākkārt piemeklēja etniskie nemieri — vardarbīgi konflikti starp malajiem un ķīniešiem. Tas nepārsteidz, jo dažādo etnosu un kultūru pārstāvji dzīvoja nošķirti, katrs savā “anklāvā”. Kā redzams, grūti iedomāties vēl sliktākas kārtis, kas topošai valstij varētu trāpīties “dzimšanas” brīdī.

Tomēr par spīti bezcerīgajam sākumam (vai, iespējams, tieši tā dēļ) pēc 50 gadiem atskatoties uz Singapūras ceļu, to grūti raksturot citādi kā neiedomājamu veiksmes stāstu.

Būtisks šā stāsta elements ir tas, ka sašķelto kopienu apziņu izdevās pārveidot īpašā singapūrieša identitātē, vienojot atšķirīgo sabiedrību ap tādām vērtībām kā strauja izaugsme, pragmatisms, meritokrātija, izcilība un smags darbs.

Veids, kā to panāca, nebūt nav viennozīmīgi vērtējams. Vismaz es to nespēju izdarīt. Singapūras stāsta īpašo šarmu rada neiedomājams “mikslis”, kurā ir vieta gan tālredzīgai politikai un pārmērīgam paternālismam, gan spējai piemēroties mainīgiem apstākļiem, gan arī liberāli demokrātiskās iekārtās nepieļaujamām represijām. Turklāt nav jau tā, ka ikvienu no minētajām “izejvielām” varētu strikti nošķirt no pārējām. Iespējams, tas, ko varētu uzskatīt par pārmērīgu paternālismu, dažkārt izrādās visgudrākā un tālredzīgākā politika. Tāpēc, lai gan rakstā cenšos nodalīt iedvesmojošo no problemātiskā, aicinu lasītāju paturēt prātā, ka Singapūra ir viens no tiem īpašajiem gadījumiem, kad šis nošķīrums neizbēgami būs maldinošs — katram pašam jāspriež, kas šajā stāstā iedvesmo un kas uzdzen šausmas.

Singapūras nācijas veidošana — kas iedvesmo?

Kopš 20.gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Singapūrā vairs nav etnisko nemieru un nav arī pazīmju, kas liecinātu par īpašu kādas nozīmīgas etniskās grupas vai reliģijas diskrimināciju. Vairāki Singapūras stāsta elementi, manuprāt, ir sevišķi iedvesmojoši. Vissvarīgākais no tiem — politiskās elites izpratne par to, ka vienotas nācijas izveidošana ir, pirmkārt, nacionālās drošības priekšnosacījums un, otrkārt, iespējama tikai tad, ja visas grupas, arī mazākums, ir mierā un nejūtas apspiestas.

Šī izpratne daļēji sakņojas Singapūras vairākuma — ķīniešu — nepatīkamajā pieredzē, pašiem dažus gadus esot nemīlētai mazākumtautībai Malaizijā.

Īpašās rūpes par mazākumtautību labklājību daļēji skaidrojamas arī ar elementāru aprēķinu, proti, izpratni, ka Singapūrai būs niecīgas iespējas ilgtermiņā saglabāt neatkarību, ja valsts iedzīvotāji savstarpēji kašķēsies par etniskiem, kultūras vai reliģiskiem jautājumiem.

Indonēzijaun Malaizija — Singapūras lielie kaimiņi — šādos konfliktos, visticamāk, nestāvētu malā un īpaši atbalstītu sev tuvos etniskos malajus un musulmaņus.

Valsts drošība bija viens no iemesliem, kāpēc Singapūras vadītāji ar dzelzs tvērienu turēja “dedzinošos” etniskos un reliģiskos jautājumus ārpus partiju politikas. Tā bija arī viens no faktoriem, kāpēc par darba valodu Singapūrā noteica nevis ķīniešu (gan toreiz, gan patlaban ķīnieši ir vairāk nekā 70% Singapūras iedzīvotāju), bet gan angļu valodu. Vēlēšanās ar īpašām kvotām tika panākta mazākumtautību pārstāvniecība. Septiņdesmitajos gados tika izveidota īpaša komisija, kas raudzījās, vai Singapūras likumi nediskriminē kādu no mazākumgrupām.

Viena no prioritātēm bija izvairīties no nozīmīgu sabiedrības etnisko, reliģisko grupu “tracināšanas”, cita, ne mazāka — censties saliedēt Singapūras sabiedrību vienotā veselumā. Atskatoties atpakaļ, redzams, ka šajā nolūkā īpaši efektīvi risinājumi bija pārdomāta mājokļu politika, vienots militārais dienests un visiem kopējas skolas.

Singapūrā galvenā izglītības valoda ir angļu valoda. Bērnudārzā bērni apgūst gan savu dzimto valodu (ķīniešu, malaju, tamilu), gan angļu valodu, taču skolā priekšmetu absolūto vairākumu pasniedz angliski(izņemot specifiskus kultūras priekšmetus).

Šāda pieeja izvēlēta apzināti — skološanās angļu valodā vieno visus Singapūras iedzīvotājus, novēršot vairākuma grupu privileģēšanu, turklāt tā ir nenovērtējams līdzeklis konkurences cīņā ar citām pasaules sabiedrībām.


Singapūrā ir obligāts militārais dienests, kas ilgst aptuveni divus gadus. Obligātajam dienestam ir gan militāra, gan sabiedrības saliedēšanas funkcija. Pirmajos 10 gados Singapūras valdība vairījās armijā uzņemt malaju musulmaņus (baidoties no iespējamā kara ar kaimiņvalstīm), taču patlaban Singapūras armijā dienē visu kultūru un reliģiju pārstāvji.

Visneparastākais, bet, iespējams, efektīvākais sabiedrības saliedēšanas līdzeklis izrādījās Singapūras mājokļu politika. Valstī ir noteiktas etniskās kvotas dzīvokļu pārdošanai vienas etniskās grupas pārstāvjiem — tās attiecas gan uz rajoniem, gan individuālām daudzdzīvokļu mājām. Ja kvota ir “izsmelta”, dzīvokļa īpašnieks drīkst pārdot dzīvokli tikai citu etnisko grupu pārstāvjiem.

Šāda pieeja ļauj izvairīties no etniskiem “anklāviem”, geto, vienlaikus radot Singapūras iedzīvotājiem iespēju ikdienā saskarties ar citu valodu, kultūru un reliģiju pārstāvjiem.


Singapūras nācijas veidošana — kas problemātisks?

Singapūras veidotāji nepaļāvās uz to, ka saskaņa un miers starp Singapūras etniskajām un reliģiskajām grupām izveidosies pats no sevis, un uzskatīja, ka vienota sabiedrība ir apzināti jākonstruē, nevairoties arī no represīvām metodēm, ja citādi nav iespējams.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Singapūrā bija un joprojām ir ievērojami mazāk personiskās un pilsoniskās brīvības nekā tipiskā Eiropas valstī. Piemēram, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Singapūrā aizliedza Salmana Rušdi grāmatu “Sātaniskās vārsmas”, uzskatot, ka tā var izraisīt reliģiskus nemierus. Tika aizliegta arī Mārtina Skorsēzes slavenā filma “Kristus pēdējais kārdinājums”.

Singapūrai joprojām ir raksturīgas tiesas prāvas par reliģiskā naida kurināšanu, arī reliģiskās jūtas aizskarošām karikatūrām vai internetā publicētiem komentāriem — tolerance pret informāciju, kas kādam šķiet aizvainojoša, Singapūrā ir daudz mazāka nekā Rietumu valstīs.

Singapūras etniskajā politikā tāpat kā gandrīz visās šīs pilsētvalsts politikas jomās ir skaidri jūtams ciešs satvēriens un sabiedrības dzīves mikromenedžēšana. Piemēram, maldās tie, kas uzskata, ka Singapūra ar tās dažādajām reliģijām, valodām un kultūrām būs iecietīga pret visraibākajām daudzveidības izpausmēm. Arī daudzveidība tiek strukturēta kategorijās.

Saņemot singapūrieša identitātes karti, cilvēkam sevi jāiekļauj vienā no četrām etniskajām kategorijām (CMIO) — ķīnietis (C —Chinese), indietis (I — Indian), malajs (M —Malay) vai cita (O — Other).

Tikai pirmajām trim etniskajām identitātēm Singapūrā ir īpaša aizsardzība, piemēram, kvotu veidā vai ar īpašu atbalstu kultūras pasākumiem. Turklāt valsts ne sevišķi respektē katras kategorijas iekšējo daudzveidību — par to liecina, piemēram, īpašas valsts organizētas akcijas, ar ko cenšas panākt, lai pilsoņi aizstātu ķīniešu valodas reģionālos dialektus ar mandarīnu dialektu.

Kā redzams, Singapūras pieeja ir izteikti paternāliska, proti, ar valsts lēmumiem regulē arī tādas dzīves jomas, ko liberālākos režīmos parasti atstāj cilvēku pašu ziņā. Piemēram, Rietumu valstīm būtu sarežģītāk ieviest mājokļu tirgos etniskās kvotas, valsts pārvaldes nolūkos šauri noteikt etniskās pašidentifikācijas kategorijas, cenzēt kādu etnisko/reliģisko grupu aizvainojošu runu. Turklāt diez vai daudzas Eiropas valstis spētu pieņemt nepopulārus lēmumus par etnisko “anklāvu” likvidēšanu, liekot to iedzīvotājiem pārcelties uz citām dzīvesvietām vai pāriet uz mācībām valodā, kas nav sabiedrības vairākuma dzimtā valoda.

Singapūras paternālisma pamatpieņēmumi sakņojas senos konfuciānisma, Ķīnai raksturīgā meritokrātiskā pārvaldes modeļa, priekšstatos. Atbilstīgi tiem, pirmkārt, labi izvēlēti, talantīgi pārvaldītāji spēj saskatīt sabiedrības kā kolektīva intereses — arī tad, ja sabiedrība kopumā vai to veidojošie indivīdi tās neredz. Otrkārt, kolektīva intereses ir nozīmīgākas par atsevišķu indivīdu vēlmēm vai neērtībām.

Atturoties no striktiem vērtējumiem par konfuciānisma pārvaldes modeļa universālu pielietojamību, tomēr piebildīšu, ka Singapūra, manuprāt, ir interesantākais no konfuciānisma pārvaldes modeļa veiksmes stāstiem, kas parāda, ka liberāli demokrātiskajam valstu attīstības modelim ir iespējamas saprātīgas alternatīvas.

Singapūras nācija — jautājums par imigrantiem

Viss iepriekš rakstītais attiecas uz Singapūras pilsoņiem, sevišķi to pilsoņu daļu, kas dzimuši Singapūrā, dalījuši kāpņutelpu ar citu etnisko grupu un reliģiju pārstāvjiem, mācījušies vienās skolās un dienējuši vienā armijā. Taču patlaban tikai nedaudz vairāk par 60% visu Singapūras iedzīvotāju ir pilsoņi. Pārējie ir imigranti, un tikai daļa no viņiem redz Singapūru kā savu ilgtermiņa mājvietu.

Tik liels imigrantu skaits ir skaidrojams ar Singapūras politiskās elites apzinātu lēmumu mērķtiecīgi meklēt un piesaistīt Singapūrai gan pasaules labākos talantus, gan mazkvalificēto darbaspēku.

Imigrantu piesaistes mērķis ir saglabāt Singapūras konkurētspēju un risināt ar dziļo demogrāfisko “bedri” saistītās problēmas. Pēdējo gadu laikā arvien vairāk singapūriešu sākuši imigrantos saskatīt draudu. Singapūrā patlaban notiek diskusijas par migrāciju, un tās ir fundamentālas šīs pilsētvalsts turpmākai attīstībai, tomēr neizskatās, ka atbildes tiks gūtas drīz —pat tikko notikušajās vēlēšanās atbilžu vietā bija jautājuma zīmes.

Raksts publicēts žurnāla "Laiks Pasaulei" 2015.gada novembra numurā, rubrikā "Iedvesma".

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
EDGARS

"Man ļoti patīk demokrātija un es to visādi atbalstu, bet tas, kas notiek patlaban, tomēr nav īsti labi. Savā pagājušā gada [2009] pētījumā biju spiesta konstatēt, ka esam atgriezušies pie Viduslaikiem raksturīgās gan politiskās, gan ekonomiskās uzvedības." D.Beitner-LaGalla (Paldies globalizācijai, Delfi.lv)
============================================
Kažokas kundzei derētu painteresēties arī par to veidu, kā Singapūrā 1960. gados spēja samazināt līdz minimumam korupciju - novērst "valsts nozagšanu". Pāreju no feodālisma un kapitālismu jau ar demokrātiskām metodēm nepanākt, diemžēl, bet arī Singapūras piemērs vēlreiz un vēlreiz apliecina arī sociālo likumu darbības nenovēršamību (objektivitāti). Gluži kā Latvijas ceturdaļgadsimts....
Vairāk par Singapūru sk. sociologa&politologa D.Vidrina referātā ( pirmais nolasītais zinātniskajā konferencē 2011.g.) http://www.slideshare.net/zinovievinfo/11-11093413

Saistītie raksti
Citi autora darbi