Raksts

Senāts un Satversme: vēlēšanu lieta


Datums:
19. decembris, 2006


Autori

Jānis Pleps


Jurista Vārds, 19.12.2006.

1. Modernajā valstī likumdevēja dominanti tiesību sistēmas veidošanā un attīstīšanā lielā mērā ir aizvietojusi arvien pieaugusī tiesu loma. Ne tik daudz likumdevējs, bet gan tiesas katrā konkrētā lietā noteic, kas ir tiesības. Lai spētu prognozēt interesējošās tiesību nozares attīstību, ir jālasa ne vien likumi un Ministru kabineta noteikumi, bet arī tiesu spriedumi. Šāda lietu kārtība ir normāla, un tiesību teorētiķi jau ir raduši tās teorētisko pamatojumu.[1]

Šajā aspektā konstitucionālās tiesības ir visnotaļ īpašas, jo tās ietiecas gandrīz jebkurā tiesību nozarē un ar konstitucionālo tiesību jautājumu risināšanu var nākties saskarties gandrīz ikvienai tiesai. Lai arī tradicionāli lielāka vērība tiek veltīta Satversmes tiesas veiktajai Satversmes interpretācijai, bieži vien arī citu tiesu spriedumos var rast interesantas un pārdomu vērtas domas par daudziem konstitucionālo tiesību jautājumiem.

[2] Pavisam nesen Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments publiskoja sprieduma Saeimas vēlēšanu lietā pilno tekstu. [2] 9.Saeimas vēlēšanu kampaņa Latvijas parlamentārisma vēsturē droši vien ieies ar pretrunīgi vērtēto “pozitīvisma kampaņu”, kad varējām pārliecināties par ciniskās tēzes “nav likuma, ko nevar apiet ar līkumu” patiesumu. Šī pozitīvisma kampaņa izraisīja pretrunīgu vērtējumu – no bikla sašutuma līdz skaļai sajūsmai par prasmīgo “polittehnoloģiju”. Tāpat arī droši vien šis Senāta spriedums tiks pretrunīgi vērtēts, jo Senāts nevairījās uzdot nepatīkamus tiesību jautājumus un meklēt uz tiem demokrātiskā tiesiskā valstī pieļaujamās atbildes.

[3] Šajā rakstā nevērtēsim nedz administratīvā procesa, nedz arī partiju finansēšanas tiesību jautājumus, jo administratīvā procesa tiesības autors vairāk nekomentē, savukārt partiju finansēšanas lietās var rast krietni kompetentākus ekspertus. Pamatā šajā rakstā aplūkosim spriedumā skartos konstitucionālo tiesību jautājumus.

Senāta kompetence

[4] Lai tiesa varētu izskatīt lietu, ir nepieciešams, lai tā būtu kompetenta to darīt, proti, ir nepieciešams, lai ar likumu tiesa būtu pilnvarota izskatīt konkrētu lietu. Likums gan nekad ar pilnu skaidrību nespēs norobežot tiesas kompetences ārējās robežas, līdz ar to pašas tiesas kompetencē gandrīz vienmēr ietilpst arī lemšana par savu kompetenci, proti, pārbaude, vai tiesa ir kompetenta izskatīt konkrēto lietu. Tā kā Latvija ir konstitucionāla valsts kontinentālās Eiropas izpratnē, kur Satversmei ir augstāks juridiskais spēks nekā citiem likumdevēja pieņemtajiem likumiem, nepietiek, ka tiesas kompetenci likumdevējs noteic ar vienkāršu likumu. Šai tiesas kompetencei ir jābūt satversmīgai, proti, atbilstošai Satversmei un tajā ietvertajiem tiesību principiem.

Jautājums par tiesas kompetenci izskatīt lietu ir jautājums par valsts varas dalīšanas principu. Tāpat kā visi ceļi ved uz Romu, tā arī ikviens konstitucionālo tiesību funkcionēšanas jautājums noved pie varas dalīšanas principa. [3] Senāts sprieduma motīvu daļas sākumā samērā plaši pamato savas tiesības izskatīt konkrēto lietu. Aplūkosim šos argumentus tuvāk.

[5] Senāts secina, ka Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta pirmā daļa ir neskaidra, proti, tā precīzi nenoteic, cik plaši Senātam ir tiesības pārbaudīt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma tiesiskumu. Senāts pilnīgi pamatoti secināja, ka “tā kompetencē ir ne tikai pārbaudīt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pareizību no formālā viedokļa (kļūdas balsu skaitīšanā, lēmuma sagatavošanā u.tml.), bet arī pārbaudīt vēlēšanu norises tiesiskumu, proti, tās atbilstību Satversmes 6.pantā un starptautisko tiesību dokumentos ietvertajiem vēlēšanu principiem”. [4] Šāds secinājums ir pamatots un pareizs. Vēlēšanu pareizības sistēmas maiņa, ko likumdevējs sāka ar grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā, neapšaubāmi nozīmē pilnu tiesas kontroli pār vēlēšanu norises kārtības ievērošanu. Likumdevējs nevar izvēlēties, kādus jautājumus nodot un kādus jautājumus nenodot tiesas izlemšanai vēlēšanu pareizības izvērtēšanā. Ja tiesas tiek aicinātas pārbaudīt, vai Saeima ir ievēlēta pareizi, tad tām ir jābūt tiesībām pārbaudīt visu vēlēšanu norises tiesiskumu.

[6] Senāts mēģina pamatot šo secinājumu ar Satversmes līmeņa argumentiem. Šajā vietā gan raisās vairākas iebildes un pārdomas.

[7] Senāts norāda, ka, tā kā norma, kas paredz Senāta kompetenci, ir neskaidra, tās saturs noskaidrojams Satversmes 1.panta tvērumā. Šā secinājuma pamatošanai Senāts atsaucas uz autoritatīvo tiesneša Egila Levita viedokli – “ja no demokrātijas jēdziena atvasināts pamatprincipu atzars Latvijas tiesību sistēmā ir noregulēts nepietiekošā līmenī, demokrātijas jēdziens Satversmes 1.pantā ar savu formālo spēku, stāvot pāri citām tiesību normām, var šo trūkumu mazināt”.[5]

Tomēr, vēlreiz pārlasot šo Latvijas tiesību sistēmas attīstībai nozīmīgo tiesneša E.Levita rakstu, šķiet, ka nez vai demokrātijas jēdziena konkretizācija ir tik vienkārša, proti, saskaroties ar neskaidru normu, tiesību normu piemērotājs nevar, atsaucoties uz demokrātiju, vienkārši ielikt tiesību normā savu izpratni. Tiesneša E.Levita piedāvātā interpretācijas metodoloģija ir krietni komplicētāka.

Ideju, ka Satversmes 1.pants spēj novērst Latvijas tiesību sistēmas nepilnības un sekmēt Latvijas tapšanu par tiesisku valsti, E.Levits izteica jau neilgi pēc 4.maija Deklarācijas spēkā stāšanās.[6] Šīs pieejas uzdevums bija paātrināt Latvijas tiesību sistēmas transformāciju un izslēgt sociālistisko valststiesību normu piemērošanu pārejas periodā. Kā norāda E.Levits, Satversmes 1.pants piemērojams, (1) lai izprastu un interpretētu pārējās tiesību normas, (2) sasaistītu tās noteiktā sistēmā un atvasinātu no tās noteiktus principus, bet (3) tur, kur pārējo tiesību normas izrādās nepietiekošas, tas jāpiemēro tieši, lai panāktu demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošu juridisko rezultātu.[7]

Pārejas periodā un pirmajos neatkarības gados patiešām tiesību normu piemērotājiem bija pienākums tieši piemērot Satversmes 1.pantu, jo spēkā esošās normatīvo aktu normas ļoti bieži neatbilda Satversmei, tomēr jāšaubās, vai 2006.gadā ir iespējams un pieļaujams tik plaši, varētu pat teikt – tiesībpolitiski, piemērot Satversmes 1.pantu.

Sevišķi nepārliecinoša šī metode šķiet, ņemot vērā Satversmes vienotības principu. Satversmes tiesa vienā no nesenākajiem spriedumiem sniegusi plašu Satversmes vienotības principa satura izvērsumu: “Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta Satversmes sistēmā, un nevienai Satversmes normai nevar piešķirt lielāku nozīmi, nekā to paredz Satversmes “tēvu” griba vai Satversmes teksts. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 16.decembra sprieduma lietā Nr.2005-12-0103 13.punktu). Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu konstitucionālo normu iztulkot atrauti no citām Satversmes normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un saturu.”[8] Arī tiesnesis E.Levits ir uzsvēris: lai iegūtu nepieciešamo atbildi uz tiesību jautājumu, Satversme jāinterpretē un jāpiemēro kā vienota norma.[9] Senāta argumentācijā nav iespējams atrast Satversmes kā vienotas normas analīzi; tā vietā Senāts ir devis priekšroku Satversmes 1.pantā lietotā demokrātijas jēdziena analīzei. Līdz ar to sprieduma lasītājam zūd iespēja izvērtēt, kā Senāts ielasīja savu kompetenci visas Satversmes kontekstā (sevišķi ņemot vērā Satversmes 18.panta pirmo daļu un Satversmes 12. un 13.pantu).[10]

[8] Senāts norādīja uz valsts varas dalīšanas principa nozīmi Senāta kompetences noskaidrošanā. Atkārtojot Satversmes tiesas secinājumus, Senāts norādīja: ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses.[11] Tas ļāva Senātam secināt, ka tas ir tiesīgs vērtēt vēlēšanu pareizību. [12]

Tomēr attiecīgais valsts varas dalīšanas principa elements nevar tikt piemērots atrauti no konteksta. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversme negarantē personas tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt tiesā. [13] Satversmes 92.panta pirmais teikums nekādā veidā nereglamentē to, kura procesa kārtībā izskatīt kādu lietu. Likumdevējam, pieņemot attiecīgos procesa likumus, ir rīcības brīvība noteikt gan procesa veidu vispār, gan arī to, kādas lietas izskatīs konkrētā procesa kārtībā.[14] Tāpat arī Satversme var noteikt citādu kādas lietas izskatīšanas kārtību vai arī liegt tiesu varai vērtēt noteiktas dabas jautājumus, kas likumdevējam ir jārespektē.[15]

Latvijas valsts kompetence Satversmē ir sadalīta starp tajā minētajām valsts varas konstitucionālajām institūcijām (valsts varas orgāniem) – Latvijas pilsoņu kopumu, Saeimu, Valsts prezidentu, Ministru kabinetu, Valsts kontroli, tiesām un Satversmes tiesu. Šī kompetence ir sadalīta izsmeļoši. Līdz ar to nevar būt valsts kompetences, kas nav piešķirta kādai valsts varas konstitucionālajai institūcijai, savukārt visu valsts varas konstitucionālo institūciju kompetenču kopums veido kopējo valsts kompetenci.[16] Ja kāda kompetence ir nodota citam valsts varas orgānam, tiesām nav tiesību attiecīgo jautājumu izlemt pēc būtības. Tāpat arī, ja Satversme vai arī tās tēvu griba skaidri liecina par liegumu tiesām izlemt kādu jautājumu, tas nozīmē, ka tiesas nevar paplašināt savu kompetenci un izskatīt attiecīgo jautājumu.

Satversmes sapulces apspriešanas stenogrammas skaidri liecina, ka tika apsvērta iespēja noteikt tiesas kontroli pār vēlēšanu rezultātiem. Taču stenogrammas tikpat pārliecinoši parāda, ka Satversmes tēvi noraidīja šo priekšlikumu. Līdz ar to Satversme liedz tiesām pārbaudīt Saeimas vēlēšanu pareizību; attiecīgais jautājums ir nodots parlamenta ziņā. Satversmes tēvi deva priekšroku politiskai, nevis juridiskai vēlēšanu pareizības pārbaudei.[17] “Ja toreiz Satversmes sapulce, kad viņa izstrādāja šos noteikumus, būtu nostājusēs uz Berga kunga viedokļa, tad būtu pieņemts tas priekšlikums, kuru savā laikā uzturēja Berga kungs, proti, ka mandātus nepārbauda pati Saeima, bet tos nodot apstiprināt kaut kādai neitrālai tiesu iestādei, manis pēc senatoriem, vai kādai komisijai, bet tikai ne pašai Saeimai. Gluži otrādi, Satversmes sapulce nostājās uz pretējā viedokļa.”[18]

[9] Nevar noliegt, ka dinamiski interpretējot Satversmi varbūt arī varētu pārvarēt Satversmes tēvu skaidri pausto gribu un pamatot Senāta kompetenci pārbaudīt vēlēšanu pareizību, tomēr šajā lietā tas nav izdarīts. Tāpat spriedumā nav mēģināts parādīt, kā Senāta kompetence ir savienojama ar Satversmes 18.panta pirmajā daļā paredzētājām Saeimas tiesībām. Tas ir lielākais sprieduma trūkums no konstitucionālo tiesību viedokļa.

Demokrātija

[10] Ņemot vērā Satversmes 1.panta nozīmi sprieduma argumentācijas struktūrā, spriedumā plaši analizēts demokrātijas jēdziens.

[11] Senāts norādīja: “Satversmes 1.pantā, nosakot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, Satversmei kopumā raksturīgajā lakoniskajā stilā ir nepārprotami apliecināts, ka Latvija par savu politisko modeli ir izvēlējusies modernu, tiesisku demokrātisku iekārtu un atzīst par saviem demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipus.”[19]

Jāatzīst, ka šī tēze ir perfekts Satversmes 1.panta iztulkojums. Latvijas tiesu praksē laikam vēl neviens nav tik precīzi un skaidri parādījis Satversmes 1.panta jēgu un tiesībpolitisko mērķi. Domājams, ka juristiem šo tēzi vajadzētu paturēt prātā, jo droši vien ne reizi vien tā varētu noderēt juridiskās argumentācijas veidošanā.

[12] Nevar neatzīmēt, ka Senāts spriedumā ir mēģinājis klasificēt vispārējos tiesību principus, līdzās jēdzienam “princips” lietojot jēdzienu “virsprincipi”. Kā virsprincipi Senāta spriedumā norādīta demokrātija un tiesiska valsts.

Šāda pieeja atspoguļo jaunākās Latvijas tiesību zinātnes atziņas, ka jāveido precīza vispārējo tiesību principu struktūra.[20] Šķiet, šī ideja ir dzīvotspējīga, jo Senāta spriedums ir labs paraugs juridiski korektai vispārējo tiesību principu satura noskaidrošanai un to pareizai piemērošanai. Senāts no Satversmes 1.panta atvasina virsprincipus, no kuriem savukārt tiek atvasināti konkrētās lietas izspriešanai nepieciešamie principi.

[13] Spriedumā pirmo reizi tiesu praksē tik plaši un pārliecinoši atklāts viena demokrātijas virsprincipa elementa – valsts varas leģitimitātes principa saturs.

Senāts norāda: “No demokrātijas virsprincipiem izriet valsts varas leģitimitātes princips, kas nodrošina, ka suverēnās valsts varas nesējai – tautai – ir jābūt ietekmei uz lēmumu pieņemšanu valstī. Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, tās avotam. Citiem vārdiem, valsts varai ir jābūt tautas leģitimētai.[21] Šī analīze tiek papildināta ar vēlēšanu pamatprincipu iekārtošanu demokrātijas virsprincipa saturā un norādi uz to nozīmi valsts varas leģitimēšanā.

Jāatzīst, ka bieži negadās vispārējās jurisdikcijas un administratīvo tiesu praksē atrast patstāvīgu (neatkārtojot Satversmes tiesas secinājumus) un pārliecinošu Satversmes normu un principu interpretāciju. Šis spriedums ir tas gadījums, kad Senātam tas ir izdevies.

Vēlēšanu principi

[14] Spriedumā samērā plaši ir analizēti vēlēšanu pamatprincipi – “vēlēšanām jābūt vispārīgām, vienlīdzīgām, brīvām un aizklātām”. Senāta argumentācija papildina un bagātina Satversmes tiesas secinājumus, kurus tā paudusi vairākās ar vēlēšanu tiesībām saistītās lietās.[22] Tomēr šajā spriedumā ir ietvertas vairākas specifiskas atziņas, kas noteikti kā prejudīcijas noderēs nākamajās vēlēšanu lietās.

Piemēram, Senāts precīzi izvērtēja valsts pienākumu vienlīdzīgu vēlēšanu nodrošināšanā. “Valstij ir ne tikai jāievēro Satversmes tiesas nostiprinātais neitralitātes princips (tas ir, jāatturas no iejaukšanās), bet nepieciešamības gadījumā ir jāveic pozitīvi pasākumi vienlīdzīguma nodrošināšanā.”[23]

[15] Pārliecinoši analizēts brīvu vēlēšanu princips. Šis princips ir viens no sarežģītākajiem vēlēšanu principiem, jo Satversmes 6.pantā tas expressis verbis nav norādīts. Līdz ar to tiesām pirms šā principa piemērošanas ir jāpamato tā piemērošanas pieļaujamība.

Rēzeknes pašvaldību vēlēšanu lietā Administratīvā rajona tiesa jau visnotaļ pārliecinoši argumentēja: “Minētās normas [Satversmes 6.pants un attiecīgo vēlēšanu likumu normas] nenorāda, ka vēlēšanām jānotiek brīvi. Tomēr no šajās normās ietvertajiem vēlēšanu mehānismu raksturojošajiem elementiem nevar izdarīt secinājumu, ka brīva izvēle nav obligāta. Lai demokrātija varētu funkcionēt, absolūts priekšnoteikums ir pilsoņu kopuma iespēja brīvi, pēc pašu izvēles paust savu gribu attiecībā uz to, kuriem cilvēkiem uzticēt savu interešu pārstāvniecību parlamentā vai pašvaldības domē (padomē).”[24]

Arī Senāts norādīja, ka brīvu vēlēšanu princips “ir viens no vēlēšanu sistēmas pamatprincipiem, bez kura nav iedomājama demokrātija”.[25] Līdz ar to Senāts atvasina brīvu vēlēšanu principu no Satversmes 1.panta un tajā ietvertā demokrātijas virsprincipa. Līdzīgs viedoklis ir pausts arī tiesību zinātnē.[26]

Tomēr varētu rosināt diskusiju par to, vai brīvu vēlēšanu principa atrašanai Latvijas konstitucionālajās normās ir nepieciešams izmantot Satversmes 1.pantu. Arī zemāka juridiskā spēka normās ir pietiekami daudz pieturas punktu šāda secinājuma izdarīšanai. Satversmes ievadā “brīvi vēlētā” Satversmes sapulce ir vienīgā institūcija, kas Latvijas tautai var nolemt Satversmi. Tā kā Saeimai arī ir tiesības grozīt Satversmi, tad loģiski, ka arīdzan tā nevar nebūt “brīvi vēlēta”. Nepieciešamība, lai vēlēšanas būtu brīvas, ietilpst Latvijas tautas priekšstāvniecības būtībā, proti, tikai brīvi vēlēta Saeima bauda tiesības īstenot Satversmē paredzēto kompetenci. Papildus tam interpretācijai iespējams arī izmantot 4. maija Deklarācijas 4. punktu.[27] Šādas atsauces neapšaubāmi padziļinātu un darītu pārliecinošāku tiesas argumentāciju.

[16] Senāta spriedumā analizēts brīvu vēlēšanu principa saturs un tā t­vērums. Principiāli svarīgs ir secinājums, ka “šā principa tvērums attiecas ne tikai uz balsošanas brīdi, bet arī uz vēlētāju gribas veidošanos priekšvēlēšanu periodā”.[28]

Domājams, ka tagad, kad strīds par Saeimas vēlēšanu procesa tiesiskumu ir zaudējis savu aktualitāti, nez vai Senāta analīze izpelnīsies plašu uzmanību. Tomēr, jo tuvāk nāks nākamās vēlēšanas, jo droši vien biežāk juristiem nāksies ielūkoties šajā spriedumā. Un tā patieso vērtību Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts nostiprināšanā mēs spēsim noteikt tikai pēc vairākiem gadiem un citām tiesu lietām par vēlēšanu pareizību.

Secinājumi

[17] Spriedums neapšaubāmi atzīstams par judikatūru, nevis tiesu praksi. Tajā ietvertās prejudīcijas būs ne vien nozīmīgas nākamajās vēlēšanās, bet arī sniedz interesantu un novatorisku vairāku konstitucionālo tiesību jautājumu skaidrojumu.

Lai arī atsevišķos aspektos konstitucionālo tiesību aspektu analīze varētu būt plašāka un pārliecinošāka, tomēr jāņem vērā, ka Senāta galvenais uzdevums nav vis interpretēt Satversmi, bet gan izspriest pareizi konkrēto lietu. Līdz ar to Satversmes interpretācija ir vērtējama tikai no tās pietiekamības, proti, vai ir pietiekami pārliecinoši pamatots tiesas nolēmums.

[18] Raugoties šādā aspektā, autors būtu vēlējies, lai Senāts plašāk un detalizētāk pamato savas tiesības skatīt attiecīgo lietu. Tā kā šajā aspektā ir palikuši neatbildēti jautājumi, noteikti šī problēma aktualizēsies kaut kad nākotnē. Un droši vien nākamajās lietās jau varam gaidīt plašāku šā aspekta pamatojumu (parasti jau tiesas tiesības skatīt lietu ir skaidras un neprasa to pamatot papildus, taču šajā gadījumā ir vairāki momenti, kuri tomēr būtu jāizvērtē spriedumā).

[19] Nevar neatzīmēt, ka šajā lietā Senāts parādīja pareizu demokrātiskas tiesiskas valsts principu izpratni, spēju spriest taisnīgi šajā kategorijā. Konstitucionālās tiesības ir īpaša tiesību nozare, kas regulē politiskās varas jautājumus. Līdz ar to, izlemjot šai tiesību nozarei piekritīgus jautājumus, bieži vien ar labu juridiskās argumentācijas tehniku ir par maz. Konstitucionālo tiesību jautājumi ir jautājumi par lēmuma pieņēmēju vērtībām – juridiski korekti un pārliecinoši var pamatot gan lēmumu, kas atbilst demokrātiskas tiesiskas valsts ideāliem, gan lēmumu, kas, slavinot šos ideālus, patiesībā tos demontē, aizstājot ar varas patvaļu un ņirgāšanos par cilvēkiem.

Lēmumu pieņemšana konstitucionālo tiesību jomā prasa ne vien juridiskās argumentācijas prasmes, bet arī demokrātiskas tiesiskas valsts ideālu atzīšanu un drosmi šīs vērtības aizstāvēt. Sevišķi nozīmīgi tas ir šobrīd, kad mistisku drošības apsvērumu dēļ tiek ierobežotas personas pamattiesības un kad ar viduslaiku cienīgu tumsonību tiek apkarota sabiedrības dažādība un katras personas neatņemamās tiesības uz tiekšanos pēc laimes.

[20] Šajā lietā, manuprāt, Senāts parādīja šo pilsonisko stāju. Tiesneši neapstājās pie formālas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma tiesiskuma izvērtēšanas. Izmantojot likumdevēja neskaidro gribu un nepārprotami skaidrās Satversmes vērtības, tiesneši izvērtēja vēlēšanu pareizību un deva juridiski argumentētas un demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības nostiprinošas atbildes uz 9.Saeimas vēlēšanu komplicētajiem tiesību un vērtību jautājumiem.

[1] Sk., piem., Neimanis J. Judikatūra un tās saistošais spēks // Jurista Vārds, 08.03.2005., Nr.9(364); Torgāns K. Judikatūras teorija un pielietojamā judikatūra // Jurista Vārds, 13.12.2005., Nr.47(402).

[2] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 3.novembra spriedums lietā Nr. SA-5/2006. Spriedums pilns teksts tiek publicēts arī šajā “JV” numurā.

[3] Мишин А. А. Конституционное (государственное) право зарубежных стран. 11-е изд. Москва: Юстицинформ, 2004, с.293.

[4] Senāta sprieduma 8.4.punkts.

[5] Senāta sprieduma 8.1.punkts. Sk. arī: Levits E. Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1.panta demokrātijas jēdziens // Cilvēktiesību Žurnāls, 1997, Nr.4, 64.–65.lpp.

[6] Levits E. Jaunā pamatlikuma projektu analizējot (I) // Diena, 08.08.1991.

[7] Levits E. Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1.panta demokrātijas jēdziens // Cilvēktiesību Žurnāls, 1997, Nr.4, 65.lpp.

[8] Sk.: Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.punkts.

[9] Egila Levita lekcija Publisko tiesību institūta organizētajā konstitucionālās politikas seminārā “Bīriņi 2006” 2006.gada 19.jūlijā.

[10] Autors jau iepriekš ir paudis viedokli, ka Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta pirmajā daļā noteiktā Senāta kompetence neatbilst Satversmei. Sk.: Pleps J. Saeimas vēlēšanu rezultāti: kā tos pārsūdzēt // http://www.politika.lv, 10.10.2006. Diemžēl Senāta spriedumā neizdevās rast argumentāciju, kas būtu par pamatu viedokļa maiņai.

[11] Senāta sprieduma 8.2.punkts. Sk. arī: Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 1.punkts un 2002.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 1.punkts.

[12] Garāmejot ir iespējams uzdot jautājumu, kāpēc iepriekšminētais Satversmes tiesas secinājums netika izmantots, lai pakļautu tiesas kontrolei Ministru kabineta lēmumu par pilsonības nepiešķiršanu Jurijam Petropavlovskim. Neapšaubāmi, ka vēlēšanu akts ir krietni politiskāks jautājums nekā atteikums piešķirt pilsonību kādai personai. Iespējams, Senāta lēmumu šajā lietā var reducēt līdz vienkāršai tēzei – valdošajai iekārtai nelojālām personām nav tiesību uz tiesas aizsardzību. Tā kā jautājums par atteikumu piešķirt pilsonību arī ir konstitucionālo tiesību jautājums, autors cer tam pievērsties plašāk kādā no rakstiem. Senāta lēmumu sk.: Par Ministru kabineta atteikumu uzņemt personu Latvijas pilsonībā // Jurista Vārds, 11.07.2006., Nr.27(430).

[13] Sk.: Satversmes tiesas 2003.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 1.punkts.

[14] Sk.: Satversmes tiesas 2006.gada 14.marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 16.2.punkts.

[15] Sal.: Satversmes tiesas 2006.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 22.punkts.

[16] Sk.: Satversmes tiesas 2006.gada 16.oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 10.3. un 10.4.punkts. Plašāk sk.: Levits E. Valsts un valsts pārvaldes juridiskā struktūra un pamatjēdzieni // Jaunā Pārvalde, 2002, Nr.1(31), 4.lpp.; Levits E. Rakstu krājums administratīvajiem tiesnešiem. Rīga, Publisko tiesību institūts, 2003, 43.lpp.

[17] Plašāk sk.: Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2006, 488.–498.lpp.

[18] Sk.: Nikolaja Kalniņa runa. Latvijas Republikas Saeimas I sesijas 2.sēdes 1922.gada 10.novembra stenogramma, 19.–20.sl.

[19]Senāta sprieduma 10.punkts.

[20] Par šo diskusiju plašāk sk.: Pleps J. Desmito reizi sanāk Dišlera biedrība // Jurista Vārds, 12.12.2006., Nr.49(452).

[21] Senāta sprieduma 10.1.punkts.

[22] Pēc autora ieskata, argumentācijas ziņā dziļākais Satversmes tiesas spriedums par vēlēšanu tiesībām ir 2002.gada 23.septembra spriedums lietā Nr. 2002-08-01. Lielā mērā tas saistās ar šajā lietā skarto nozīmīgo tiesību jautājumu – vai Satversmei atbilst 5 procentu barjera Saeimas vēlēšanās. Tāpat vēlēšanu tiesību daba un funkcijas demokrātiskā tiesiskā valstī pārliecinoši analizētas tiesneša Egila Levita atsevišķajā viedoklī par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Ždanoka pret Latviju”.

[23] Senāta sprieduma 10.2.punkts.

[24] Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 22.marta sprieduma lietā Nr. A42241405 (A2414-05/13) 22.punkts // Konstitucionālās politikas semināra “Bīriņi 2005” materiālu krājums. Bīriņi, Publisko tiesību institūts, 2005, 68.lpp.

[25] Senāta sprieduma 10.2.punkts.

[26] Sk.: Levits E. Normatīvo tiesību aktu demokrātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana: teorētiskie pamati // Likums un Tiesības, 2002, Nr.9(37), 264.–265.lpp.

[27] Sk. arī: Levits E. 4.maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā // 4.maijs. Jundzis T. (zin. red.) Rīga, Fonds Latvijas vēsture, 2000, 61.lpp.

[28]Senāta sprieduma 10.2.punkts.


Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!