Sekas “Nē” ģenerāļa trūkumam

Gluži kā 1994. gadā, arī šoreiz ES stratēģi saista referendumu datumus ar cerību, ka vienas valsts “jā” pielips citai, skeptiskākai. Lietuva ieņem Somijas lomu, Igaunija – Zviedrijas, bet cietais rieksts Norvēģijas vietā šoreiz ir Latvija. Vai Vairai veiksies labāk par Grū? Kas kopīgs un kas – atšķirīgs eiroskeptiķiem Norvēģijā un Latvijā?

Iesaki citiem:
Rieksti 255x203
Foto:A. Jansons

To vēlāk uzskatīja par Grū (Gro)[1] kā politiķes vislielāko zaudējumu. Kopš viņa atklāja savu nostāju ES jautājumā kādā runā Ullensvangā 1992. gada aprīlī, līdz tautas nobalsojumam 1994. gada novembrī, viņa ar racionāliem argumentiem intensīvi strādāja, lai pārliecinātu norvēģu tautu, ka Norvēģijai būs labāka nākotne iekšpus, nevis ārpus ES. Neskatoties uz to, ka tautas nobalsošana trim Ziemeļeiropas valstīm Somijai, Zviedrijai un Norvēģijai tika noteikta minētajā secībā, lai nodrošinātu, ka Somijā gaidāmais “jā” pozitīvi iedarbotos uz vairāk šaubu pilno zviedru tautu, kuras “jā”, savukārt, ietekmētu cietāko riekstu – norvēģus, Grū neizdevās ievest savu tautu ES. Viņa sastapās ar pārspēku “nē ģenerāles”, toreizējās Centra partijas vadītājas Annes Engeres Lānsteinas (Anne Enger Lahnstein) personā.

Tāpat kā 1994. gada paplašināšanas raundā, arī šoreiz ES stratēģi ir izvēlējušies piesaistīt tautas nobalsošanas datumus pie cerības, ka vienas valsts “jā” varētu pielipt valstij, kas skeptiskāk noskaņota pret ES. Lietuva ieņem Somijas lomu, Igaunija tiek vērtēta kā Zviedrija, un cietākais rieksts - Latvija, kurā tautas nobalsojums būs kā pēdējā, tiek salīdzināta ar Norvēģiju. Vai šī stratēģija šoreiz Ziemeļeiropā darbosies labāk? Vai Vairai[2] veiksies labāk par Grū? Vai Latvijā ir harizmātisks “nē ģenerālis” vai “ģenerāle”? Cik tālu mēs vispār varam salīdzināt argumentus, kā arī otro ziemeļeiropeisko paplašināšanās raundu ar pirmo?

Ingrīdai Ūdrei kā Latvijas centriskās partijas Zemnieku Savienības un Zaļās partijas koalīcijas līderei principā bija iespējams ieņemt to pašu lomu kā norvēģu Centra partijas kolēģei Annai Engeri Lānsteinai un kļūt par Latvijas “nē ģenerāli”. Norvēģu “nē ģenerāle” prata angažēt un savākt cilvēkus uz lielām demonstrācijām pret ES, mobilizējot pat aptuveni 80 tūkstošus cilvēkus Oslo centrā, un viņa panāca to, ka Grū un citu “jā” atbalstītāju svārki un bikses sāka trīcēt. Tomēr tikai retais novērotājs ticēja, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā dzirdamie Ingrīdas Ūdres kritiskie izteikumi pret līdzdalību ES bija kaut kas vairāk par spēli uz skatītāju – tikai izdomāti pseidoargumenti, lai vāktu balsis laukos, nevis nopietni cīnītos pret Latvijas iestāšanos ES, ja Latvija sarunās ar ES nepanāktu savas izvirzītās prasības lauksaimniecības jomā – kuras tā pašsaprotami arī nepanāca. Kad arī cits nacionālā mērogā pazīstams cilvēks un potenciāls “nē ģenerālis”, Juristu biedrības priekšsēdis Aivars Borovkovs televīzijas intervijā šajā pavasarī atstāja iespaidu, ka vasaras atvaļinājums viņam bija svarīgāks par cīņu "pret" ES, kļuva skaidrs, ka Latvijas “nē” kustība netiks pie harismatiska un pazīstama vadītāja – asā kontrastā ar situāciju Norvēģijā. Fakts, ka Neatkarības gājienā Rīgā 23. augustā piedalījās ap 250 cilvēku, salīdzinot ar 80 tūkstošiem “nē” gājienā Oslo 1994. gada rudenī, visskaidrāk norāda, ko šāda līdera trūkums nozīmē. Latvijas mediju uzvedība arī nepadarīja situāciju vieglāku anonīmajam Jānim Silam, kustības “Nē ES” vadītājam.

Notikumu un ziņu izvēle, kā arī rakstu un reportāžu uzbūve saistībā ar ES jautājumu, šķiet, atsevišķos Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi par tik pat prognozējamu lietu, kā amerikāņu kinofilmu laimīgās beigas. Centrālā vieta, ko daži mediji dod atstāstījumiem par Latvijas valsts amatpersonu pozitīviem izteicieniem par ES, bez šaubām noveda pie tā, ka domas ceļo atpakaļ uz padomju laiku, kad medijus aktīvi izmantoja kā propagandas aparātu.

Tas ir saprotams, ka privātie mediji ieņem un formulē savu viedokli redakcijas slejā un komentāros. Šaubīgāk kļūst tad, kad ziņas kļūst vienpusīgākas, it īpaši, ja tas attiecās uz sabiedrisko radio un televīziju, ko visi Latvijas nodokļu maksātāji finansē. Tāda vienpusīga žurnālistika diez vai Norvēģijā tiktu akceptēta 1994. gadā.

Pārliecināšanas stratēģija, vispirms ļaujot izskanēt dažādiem viedokļiem, lai pēc tam arvien vairāk dotu priekšroku un prezentētu “jā” puses argumentus pozitīvā gaismā – šāda stratēģija ir atpazīstama nodokļu maksātāju viena miljona izlietošanā, ko Latvijas valdība nolēma tērēt informācijas kampaņai par ES, vai drīzāk, lai pārliecinātu Latvijas tautu, ka vajag balsot „jā” tautas nobalsošanā 20. septembrī. Valdība bija dilemmas priekšā – spēlēt ar atklātām kārtīm vai nē. Valdība neizvēlējās pirmo variantu. Kampaņas vadītājas Ramonas Umblijas prieks un izteikumi pēc Lietuvas un Igaunijas “jā” rezultātiem, kā arī fakts, ka Latvijas “nē” kustība nesaņēma nekādu valsts atbalstu, nozīmē, ka izplēn jebkuras šaubas par to, kas ir miljona tērēšanas galvenais mērķis. Pamatots ir jautājums par to, cik korekti ir izmantot nodokļu maksātāju naudu, lai aģitētu par vienu viedokli pirms tautas balsojuma. Norvēģijā 1994. gadā netika piešķirts viens miljons delikātai pārliecināšanas kampaņai. Toties gan “jā”, gan “nē” organizācijas saņēma finansiālu atbalstu no valsts puses. Kopumā var teikt – kaut gan Norvēģijas valdība toreiz skaidri atbalstīja “jā”, līdzekļi kampaņām netiešā veidā tika sadalīti aptuveni vienādi starp abu viedokļu kustībām un citām organizācijām. Atbildes uz jautājumu par to, ko Latvijas “nē” atbalstītāji būtu izdarījuši ar stipru līderi un lielāku valsts finansējumu, visticamāk, nekad arī nebūs.

Tie, kuri neatbalsta Latvijas līdzdalību ES, izmanto daudzus no tiem pašiem argumentiem, kas tika lietoti Norvēģijā 1994. gadā. Tomēr ir atšķirības – šodien Norvēģijas “nē” kustība liek uzsvaru uz vidi, solidaritāti un demokrātiju kā galvenajiem argumentiem pret Norvēģijas līdzdalību ES, bet 1994. gadā argumentu grozs bija raibāks un emocionālāks.

1994. gadā “nē” piekritēji argumentēja, ka Norvēģija ekonomiski zaudētu, ja pievienotos ES, jo kā bagātai valstij tai būtu jāsāk maksāt lieli pārskaitījumi ES valstīm ar mazāk stipru ekonomiku. Tāpat zemnieki baidījās no mazākām subsīdijām un zvejnieki no zaudētām zvejniecības kvotām. Latvijas “nē” puse nevar izmantot šos argumentus, tāpēc runā par to, ka cenas pieaugs straujāk par ļaužu ienākumiem, un ka tas radīs grūtības daudziem cilvēkiem. Šādi emociju pilni šausmu scenāriji kļūst arvien intensīvāki un atgādina “jā” puses argumentus 1994.gadā Norvēģijā, kad ES atbalstītāji sacīja: „Ja Norvēģija nepievienosies ES, tad gandrīz nekad vairs nesaņems ārvalstu investīcijas”. Tas bija pārspīlēts arguments, kas izrādījās pilnīgi aplams.

Cits arguments, ko ir vēl vieglāk manipulatīvā veidā jaukt ar jūtām, ir iespējamais identitātes un suverenitātes zaudējums. Šos argumentus Norvēģijas “nē” puse 1994. gadā bieži izmantoja, un Latvijā tie tagad tiek lietoti līdz maksimumam.

Visticamāk, labākais risinājums būtu vēsi un mierīgi salīdzināt Somiju ar Norvēģiju un izvērtēt, vai Somija ir zaudējusi vairāk no savas identitātes nekā Norvēģija kopš laika, kad Somija iestājās ES. Tā neizskatās. Amerikanizācija parādās neatkarīgi no līdzdalības ES, un kādas valsts spēja saglabāt savu unikālo identitāti visticamāk ir saistīta ar pavisam citām lietām, nevis līdzdalību ES. Piemēram, ar to, kāda situācija agrāk bija valstī un cik apzināti un ieinteresēti ir cilvēki kopumā, lai saglabātu savu identitāti un kultūras mantojumu. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc identitātes argumentu tik aktīvi vairs neizmanto Norvēģijas “nē” kustība. Tas attiecas arī uz suverenitātes argumentu, jo cilvēki ir sapratuši, ka neatkarīgi no līdzdalības ES, jebkurai valstij Eiropā ir jāpiemērojas ES. Suverenitāte kā tāda netiek dramatiski ietekmēta. Pamatotāki šķiet abu kustību iebildumi par demokrātijas trūkumu ES varas orgānos, ka iedzīvotāji atrodas ļoti tālu no vietas, kur pieņem lēmumus. Norvēģijas “nē” kustība uzskata, ka ES ir pārāk vāji noteikumi ļaužu iespējai apskatīt publiskās pārvaldes dokumentus un, ka korupcija ES ir pārāk izplatīta. Tomēr valsts, kura vēl joprojām cieš no smagnējās padomju birokrātijas atliekām un slepenības sindroma, diez vai var uzskatīt ES citādi kā par vitamīnu injekciju, lai valsts pārvaldi desovjetizētu un radītu atklātāku, iecietīgāku, cilvēcīgāku un draudzīgāku attieksmi pret iedzīvotājiem. Tik un tā Latvijas “nē” kustība uzskata, ka ES iznicinās demokrātiju Latvijā.

Šķiet, ka Latvijas “nē” atbalstītāji mazāk par domubiedriem Norvēģijā ir uztraukušies par stipras vides politikas trūkumu, kā arī solidaritātes trūkumu ar ļaudīm ārpus eiropeiskā bloka. Toties izskatās, ka Latvijas “nē” kustība uzskata ES par draudu drošībai un biedē ar lielāku imigrāciju. Šie argumenti nav aktuālāki ES pretinieku vidū Norvēģijā.

Gan Latvija, gan Norvēģija ir valstis, kuras atrodas vēsturiski luterāņu teritorijā Eiropas ziemeļos, kur individuālismu un pretestību pret kopienas risinājumiem raksturo tas, ka lauku mājas abās valstīs atrodas pēc iespējas tālāk no kaimiņa. Var uzdot sev jautājumu, vai vientulība arī nedod augsni papildus skepsei un sagrozītiem uzskatiem un attieksmei? Iespējams, mūsdienu plašsaziņas līdzekļi pamazām nojauc šīs robežlīnijas starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem, kas var padarīt uzdevumu Vairai 2003. gadā nedaudz vienkāršāku nekā Grū 1994. gadā.


_________________

[1] Grū Hārlema Bruntlande (Gro Harlem Brundtland), Norvēģijas bijusī premjerministre

[2] Vaira Vīķe-Freiberga, LR prezidente


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti