Raksts

Segliņa „sarkanā līnija”


Datums:
14. janvāris, 2009


Autori

Ilona Kronberga


Doma laukuma notikumi jau šodien, 14.janvārī, ir vēsture. Tas nozīmē, ka konkrētais notikums ir pagājis, un ko mēs ikviens paņemsim sev līdzi dzīvei no tā, atkarīgs no katra paša. Iespējams, ka tās būs politiķu vājās uzrunas „nabaga pingvīniem”, bet, iespējams, — vilšanās par notikumiem pēc mītiņa. Ir jau tā, ka kaut ko var iemācīties vienīgi tad, ja izdara atbilstošus secinājumus. Tomēr šodien, raugoties uz medijos izskanējušo informāciju, nekas neliecina par šādiem mēģinājumiem. Pat neizskan secinājumi no tiem, kam būtu tā kā pienākums tos izdarīt un paziņot sabiedrībai.

Vakardienas pasākums notika tumšajā diennakts laikā, kad vienkopus bija plānots pulcināt vismaz 20 000 cilvēku, ar ko, protams, policijai vajadzēja rēķināties, taču kārtības uzturēšanai bijuši nozīmēti tikai aptuveni 200 policisti. Pielietojot vienkāršu matemātiku, tas nozīmē — 0,01 policisti uz vienu demonstrantu. Protams, ka ar šādu kārtības nodrošināšanas resursu tik lielu pūli uzmanīt nav iespējams, tāpēc ir pamats secināt, ka mērķis bija nevis drošība, bet ilūzijas radīšana par to. Iespējams, tāpēc, ka drošības nebija, brašā, formās tērptā policijas vadība tā arī neuzdrošinājās nokāpt no Radio nama balkoniņa, dodot priekšroku notiekošā pasīvai vērošanai un pametot savus padotos kaujas laukā. Kaut arī bija skaidri redzams, ka pūlis nebija viennozīmīgs — blakus cilvēkiem, kas bija atnākuši „izbaudīt” kopā būšanu, bija gana iereibušu jauniešu lokālu bariņu, kuri par paša pasākuma gaitu izrādīja mazu interesi, vairāk laika veltot sarunām savā starpā. Taču no radio mājas balkona laikam policijas vadībai tas nebija saskatām. Viņi neredzēja arī to, ka, pasākumam beidzoties, jauniešu bariņi mērķtiecīgi devās uz Jēkaba ielas pusi — Saeimas nama virzienā. Neredzēja vai negribēja redzēt? Lūk, tāds ir jautājums! Ja šīs grupas būtu savlaicīgi izolētas, nebūtu vandālisma, nebūtu upuru ne policijas, ne demonstrantu rindās.

Agrāk, piedaloties šādos pasākumos, esmu novērojusi, ka policijas darbinieku ķēdes ir izvietotas demonstrantu vidū, jau iepriekš pūli sadalot nelielos bariņos, kas viegli kontrolējami. Tomēr vakar nekā tāda nebija, toties papildus šim trūkumam bija tumsa, kurā no radio balkoniņa vērās policijas vadības „modrās” acis. Tajā pašā laikā pa Doma laukuma tumšajām malām turpinājās nekontrolēta alkohola lietošana un jebkādu iespējamo pasākuma turpinājuma plānu kalšana.

Policija acīmredzami nebija veikusi visus preventīvos mājas darbus, kas vērsti uz vardarbīgu aktu nepieļaušanu, pirms tie vispār sākušies. Policija arī nebija gatava zibenīgi reaģēt uz šādas iespējamās vardarbības novēršanu, jo reāla pretdarbība pūļa varmācīgajai daļai sākās tikai ar brīdi, kad ieradās speciālā vienība un sāka jau parlamenta ēku demolējošā pūļa izkliedēšanu. Tas bija daudz par vēlu, jo posts bija jau sācies.

Nebija ne mazākās sajūtas, ka ir izdarīts organizatoriskais vadības darbs, ja vien neskaita radio mājas balkoniņa stutēšanu.

Tomēr tas nemaz netraucē šodien izpausties iekšlietu ministram[1], apgalvojot, ka „Latvija pārkāpusi sarkano līniju”! Vēlētos jautāt — vai iekšlietu ministrs pats pie latviešu tautas un Latvijas sevi nepieskaita? Atgādinu — sarkanā līnija ir pārkāpta nevis vakar, Segliņa kungs, bet jau sen pirms tam! Sarkano līniju ir pārkāpuši daudzi ministri un parlamenta deputāti, pie tam neskaitāmas reizes! Tas noticis, kad no valdības un parlamenta puses atklāti uzspļauts tautas demokrātiskā un pieklājīgā veidā paustajam viedoklim, kurš vakar vienkārši izskanēja citādāk. Bet šim „citādajam gadījumam” iekšlietu ministra padotības iestāžu vadība nebija gatava, kaut tai tādai vajadzēja būt. Tāpēc man šodien, 14.janvārī, iekšlietu ministram un policijas vadībai ir vēl viens jautājums — kurš tad īsti šajā gadījumā ir pārkāpis sarkano līniju?

________________________

[1] http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=22919089 ;


Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!