Pirmajā brīdī es pat nespēju noticēt ziņām par sestdien notikušo teroratentātu Stokholmā. Tik grūti iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt pilsētā, kurā es nodzīvoju vairākus gadus. Divi sprādzieni notika ielās, pa kurām es biju pastaigājies ne reizi vien. Terorisms nu vairs nav tālu, svešu zemju fenomens. Tas notiek tepat blakām.

Patiešām, šī pasaule ir sasodīti maza. Izrādās, ka terorists pašnāvnieks ir uzaudzis Zviedrijas pilsētā Tranosā – un no turienes bija mans kaimiņš studentu kopmītnēs Stokholmā. Arī musulmanis. Kad sazinos ar viņu caur Facebook, uzzinu, ka arī viņš ir šokā. Tranosa ir mazpilsēta, kur teju visi pazīst visus. Tagad izrādās, ka viens no šīs pilsētas iemītniekiem jau labu laiku kalis plānus par svēto karu pret ķecerīgajiem zviedriem. Savējais. Un tomēr – nepavisam ne savējais.

Skaidrs pašlaik ir viens – radikāli nacionālisti izmantos šo traģisko gadījumu, lai vērstos pret Zviedrijas musulmaņiem kā grupu. Redz, tagad ir skaidrs, ko tie “dvieļugalvas” perina! Visi vienādi, izliekas tikai par labiņajiem! Un lai nu tad kāds neko nenoziedzies Ahmeds pierāda, ka viņu neinteresē ne bumbu jostas, ne n-tās jaunavas debesīs. Kad stereotipi pārtop diskriminējošā likumdošanā un sabiedrības akceptētā naidīgā attieksmē, apspiestajos tikai vairojas reliģiskais fanātisms ar tam raksturīgajām vardarbīgajām izpausmēm.

Filozofs Jirgens Habermass uzskata, ka terorisms ir komunikācijas patoloģijas izpausme. Kaut kas sabiedrības iekšējās sarunās ir nogājis greizi. Kāds konflikts ir nevis atrisinājies caur komunikāciju, bet izpaudies iracionālā vardarbības aktā. Kādam no “savējiem” ir iestājies psiholoģisks/komunikatīvs/ideoloģisks īssavienojums identitātē, un viņš ir kļuvis par “svešo”. Tiktāl svešo, ka kā vienīgo izeju viņš izvēlējies vērsties vienlaikus pret ļauno sabiedrību un arī pats pret sevi.

Šādu traģisku notikumu iespaidā svarīgi ir atjaunot un uzlabot komunikācijas kanālus sabiedrībā. Bet pats svarīgākais – neatsvešināt veselas sabiedrības grupas, kuras pēc tādiem vai citādiem parametriem ir tuvas teroristam. Mans kaimiņš studentu kopmītnēs bija tik tuvs sestdienas terorakta autoram. Un tajā pašā laikā – tik atšķirīgs.

Terorisma potenciāls ir mūsos pašos un mums blakus. Un tā ir mūsu pašu atbildība, cik lielā mērā tas tiks īstenots. Naids un neiecietība pret citādajiem neko neatrisinās. Tieši otrādi – šādā veidā mēs kļūstam līdzatbildīgi, jo kā uz paplātes pasniedzam motivāciju jauniem teroraktiem.