Šaubas par amatpersonu nav tukša skaņa 2

Augstākās tiesas senāta nolēmumi, kas paver ceļu uz amatpersonu interešu konfliktu pilnīgāku kontroli, nedrīkst palikt tikai tiesas arhīvos. Ierēdņiem vajag rokasgrāmatu ar piemēriem, kad amatpersonas objektivitāte un neitralitāte ir apšaubīta ētisku apsvērumu dēļ.

Iesaki citiem:
Bums 255x203
Foto:Rolands

Likums prasa amatpersonām atteikties no savu pienākumu veikšanas ikreiz, kad viņu objektivitāti un neitralitāti var apšaubīt ētisku apsvērumu dēļ, taču līdz šim pat korupcijas apkarotāji šo nav uzskatījuši par konkrētu aizliegumu, kura ievērošana ir principiāla juridiska prasība, nevis de facto tikai ieteikums. Augstākā tiesa[1] nesen lēma citādi un tas ļauj cerēt, ka interešu konflikta kontrole Latvijā sāksies jaunā un pilnīgākā līmenī.

Lietas būtība īsumā. 2003. gadā persona R. sūdzējās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) par Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas inspektores interešu konfliktu, taču KNAB tādu nesaskatīja. Neilgi pēc tam inspektore pieprasīja pārbaudei R. vadīta uzņēmuma dokumentus un sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Augstākās tiesas Senāts konstatēja, ka šāda inspektores rīcība, neilgi pēc R. sūdzības veicot pārbaudi viņa uzņēmumā, rada šaubas par amatpersonas neitralitāti, ētisko normu, kā arī tiesību normu pārkāpumu.

Tādējādi Finanšu policijas inspektore bija pārkāpusi likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 22. panta otro daļu, kas nosaka: „Valsts amatpersona atsakās no tās amata pienākumu veikšanas vai valsts amatpersonas amata savienošanas visos gadījumos, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu tikt apšaubīta tās darbības objektivitāte un neitralitāte.”

Senāta spriedums un lēmums ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Šaurākā nozīmē ar to skaidri pateikts, ka valsts amatpersona, par kuru iesniegta sūdzība, nedrīkst pieļaut rīcību, kas, vienkāršoti runājot, izskatās pēc atriebības. Lai mazinātu šādas atriebības iespēju, tālāka lēmumu pieņemšana, kā arī to gatavošana un pierādījumu savākšana ir jāuztic citai amatpersonai.

Plašākā nozīmē šis precedents norāda, ka kļūdains ir praksē dažkārt sastopamais uzskats, ka ievērot interešu konflikta likumā noteiktos konkrētos ierobežojumus un aizliegumus gandrīz automātiski nozīmē neatrasties interešu konfliktā. Līdz šim ik pa laikam gadījies, ka valsts amatpersonas apšaubāmās situācijās attaisnojušās ar to, ka nevienu specifisku un likumā melns uz balta uzrakstītu aizliegumu nav pārkāpušas.

Pat KNAB kādā savā rokasgrāmatā lieto ne visai skaidru valodu, no kā varētu secināt, ka pienākums atteikties no amata pienākumu veikšanas, ja varētu tikt apšaubīta amatpersonas darbības objektivitāte un neitralitāte, ir it kā mazāk svarīgs par konkrētiem aizliegumiem: „Lai arī prasība amatpersonai atteikties no tādas rīcības, kas ētisku iemeslu dēļ varētu šķist apšaubāma, lielā mērā balstās tikai uz vispārēju principu novērst jebkuras aizdomas par amatpersonas savtīgumu, nevis konkrētu aizliegumu, par ko varētu draudēt sods (izcēlumi – V.K.) [..].”[2] Tomēr arī šī citāta turpinājumā ir norādīts, ka šo normu kontrolējošās institūcijas ir piemērojušas praksē.

Senāta nolēmumi liek domāt arī par interešu konflikta regulējuma komunikatīvo aspektu. Kamēr valsts amatpersonām nav skaidri un nepārprotami pavēstīts, ka 22. panta prasības nav vēlamības formā izteikts aicinājums, bet principiāla juridiska prasība, interešu konfliktu novēršanas politika nevar būt apmierinoša. Šajā ziņā atbildība daļēji jāuzņemas pašam KNAB. Lai arī aplūkotā prasība ir fundamentāls interešu konflikta novēršanas princips, jau minētajā rokasgrāmatā šim principam veltītas vien pāris rindkopas, kas paslēptas pašās beigās garam un detalizētam it kā svarīgāko ierobežojumu un aizliegumu pārstāstam.
Nepieciešama jauna rokasgrāmata, kura konkrēti un uzskatāmi aprakstītu gadījumus, kad kontrolējošās institūcijas 22. pantu praksē piemērojušas. Bez šāda prakses apkopojuma caurmēra valsts amatpersonai objektīvi var rasties grūtības ievērot 22. pantu. Lai cik pašsaprotami varētu šķist tajā ietvertie principi, ikdienā ne katram un ne vienmēr ir viegli nošķirt situācijas, kurās darbības objektivitāte un neitralitāte var tikt apšaubīta, un kurās ne. Tāpēc ir jāapraksta precedenti, kur šādas šaubas konstatētas, gan vismaz vispārīgi jāraksturo arī situācijas, kur šis jautājums izskatīts, taču šaubas nav atzītas par pietiekami nozīmīgām.

Senāta nolēmumi ir svarīgi un jāuzskata par vienu no interešu konflikta izvērtēšanas labākajiem līdzšinējiem piemēriem Latvijā. Tomēr, ja šis precedents paliks tikai Valsts ieņēmumu dienesta ienākošajā pastā, Senāta arhīvos, Augstākās tiesas interneta lapā un varbūt kādā drukātā nolēmumu krājumā, plašājā valsts pārvaldē vairums amatpersonu par to var nekad neuzzināt.

Labs piemērs amatpersonu un pārējās sabiedrības informēšanai, kāda nepieciešama arī Latvijā, ir Ņujorkas pilsētas Interešu konfliktu pārvaldes publicētais prakses apkopojums, kas pieejams internetā. Tajā īsi izklāstīta visdažādāko precedentu fabula ar galvenajiem apsvērumiem, kas konkrētos gadījumos likuši konstatēt interešu konfliktu vai citu pārkāpumu[3].


_______________________________
[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 30. augusta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-205. Pēdējo reizi sk. 10.10.2005.

[2] Interešu konflikta novēršanas un atklāšanas rokasgrāmata pašvaldību amatpersonām. KNAB, 2004. 33.lpp.

[3] Conflicts of Interest Board Chapter 68 Enforcement Case Summary. Pēdējo reizi sk. 10.10.2005.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


marksam 30.08.2007 08:49
Amatepersonas lēmums par pārkāpumu ir atcelts. Par to taču ir attiecīgais spriedums!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

marks 08.11.2005 22:31
Jānorāda, ka autors nav komentējis , ka amatpersonas lēmums par pārkāpumu nav atcelts. Vai būtu saskatāms kāds konflikts konstatējot pākāpumu, turklāt, ja VID amatpersonai tāds kļuvis zināms kādā vairāk vai mazāk privātā ceļā. Intrešu konflikts būtu konstatējams, ja būtu pārkāptas valstiskas intereses pienācīgi nerīkojoties uzzinot par pārkāpumu. Tādi vispārēji viedokļi kā autoram noteic valsts ietādēs kopumā valdošo politiku - kopēja bezatbildība un atsauce uz notikušu "intrešu konfliktu ", kas nav vēlams jo ir aizstāvētas un nodrošinātas valsts intereses.

Citi autora darbi