Samocītā imunitāte: Ulmes negadījums 15

Ja deputātiem patīk lemt par kāda kolēģa vainu vai nevainīgumu, Satversmē var iekļaut impīčmenta procedūru, nosakot, ka deputāti par pārkāpumiem ir atbildīgi parlamenta priekšā. Sods gan tādā gadījumā nebūtu 15 diennaktis administratīvā arestā vai 250 lati, bet amata zaudēšana.

Iesaki citiem:

Viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu konstitucionālās politikas jautājumiem neapšaubāmi saistīts ar Satversmē noteiktās deputātu neaizskaramības[1] pārskatīšanu[2]. Diskusiju rezultātā ir panākta noteikta vienprātība, ka mūsdienu demokrātijā Saeimas deputātiem nav nepieciešama neaizskaramība administratīvo pārkāpumu lietās. Deputāti ir iesnieguši grozījumu projektu, lai šo neaizskaramības sašaurinājumu atspoguļotu arī Satversmes 30.pantā[3], tikai diemžēl tas vēl nav pieņemts un pagaidām Satversme joprojām nosaka, ka deputātam nevar uzlikt administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas.

Kamēr grozījums klejo Saeimas gaiteņos, deputāti turpina izdarīt administratīvos pārkāpumus un Saeima turpina lemt par savu locekļu (ne)izdošanu administratīvai sodīšanai. Jaunākie piemēri bija 15.septembra sēdē, kad lēma par deputātiem Arvīdu Ulmi (ZZS) un Edgaru Jaunupu (JL). Plašsaziņas līdzekļos lielāku ievērību izpelnījās pēdējā negaidītais solis, noliekot deputāta mandātu, taču attiecībā uz deputātu neaizskaramību daudz nozīmīgākas ir debates par A. Ulmes izdošanu, jo tās uzskatāmi atspoguļoja Saeimas locekļu izpratni par Satversmes 30.panta procedūras būtību[4].

Ulmes pārkāpums un Saeimas attieksme

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa lūdza Saeimu izdot administratīvai sodīšanai deputātu A. Ulmi par sabiedriskā pasākuma organizēšanu pretēji likuma „Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” prasībām. Atbildība par šā likuma pārkāpumiem noteikta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 174.3pantā; likums par to ļauj piespriest administratīvo arestu līdz 15 diennaktīm vai naudas sodu līdz 250 latiem.

Nekas sevišķi nežēlīgs panta sankcijā nav paredzēts. Taču šāds secinājums rodas, lasot kodeksu, nevis, klausoties deputātu debates par A. Ulmes izdošanu tiesāšanai. Tā, Juris Dobelis (TB/LNNK) deklarēja, ka „mūsu princips bija aizstāvēt leģionārus, aizstāvēt nacionālos partizānus. Šinī brīdī mūsu frakcijas princips būs aizstāvēt Arvīdu Ulmi”, savukārt Leopolds Ozoliņš (ZZS) uzsvēra – „Ulme nekad nav nobijies bijušās VDK priekšā un šodien vēl cieš no apvainojumiem. Viņš nav baidījies no milicijas un patreiz arī, es domāju, viņš nebaidās no šīs tiesas”. Šīs aizstāvības runas vedināja uz secinājumu, ka A. Ulmi izdošanas gadījumā sagaidītu kāda nežēlīga un sevišķi mokoša izrēķināšanās, ar kādām monarhiem patika sodīt nepakļāvīgos tautas priekšstāvjus tajos laikos, kad radās praktiskā nepieciešamība pēc deputātu neaizskaramības[5].

Ko Saeima apsver, lemjot par deputāta izdošanu?

Saeimas tiesības izlemt Satversmes 30.pantā[6] noteiktos jautājumus paredz tiesības pieņemt politisku lēmumu. No tāda viedokļa Paulis Kļaviņš (JL) pamatoti izdarīja secinājumu, ka „šajā gadījumā nav darīšana ar gluži juridisku jautājumu, šī ir ētiski politiska lieta”.

Satversmes 30.panta formulējums paredz Saeimas rīcības brīvību – Saeimai ir tiesības gan izdot deputātu kriminālvajāšanai vai administratīvā soda uzlikšanai, gan atteikties izdot. Šajā aspektā būtisks jautājums ir par to, pēc kādiem kritērijiem Saeimai būtu jāpieņem viens vai otrs lēmums, kādi apsvērumi ir nozīmīgi lēmuma pieņemšanā.

Atbilde uz to ir atvasināma no deputātu neaizskaramības mērķa, kādēļ tā ir ietverta Satversmē. Ar deputātu neaizskaramības noteikšanu konstitucionālais likumdevējs tiecies sasniegt divus mērķus:

a) nodrošināt parlamenta pareizu un netraucētu funkcionēšanu;

b) pasargāt parlamenta locekli pret nepamatotām un politiski motivētām apsūdzībām, kas pret to vērstas no izpildvaras puses[7].

Savukārt no šiem mērķiem ir atvasināmas tās lietas, kas Saeimai jāizlemj, piemērojot Satversmes 30.pantu. Parlaments lemj, vai konkrētā deputāta izdošana kriminālvajāšanai vai administratīvā soda uzlikšanai nekavēs parlamenta pareizu un netraucētu funkcionēšanu, un pārbauda, vai lūgumam izdot konkrētu deputātu pamatā nav politiski motivētas apsūdzības. Satversmes 30.pants neparedz Saeimas tiesības vērtēt pēc būtības deputāta izdarīto nodarījumu un lemt par viņa vainu; šis jautājums ir tiesībsargājošo iestāžu kompetencē.

Diemžēl Saeimas deputātiem drīzāk gan šķiet, ka Satversmes 30.pantā paredzētās parlamenta tiesības līdzinās impīčmentam, kurā parlamentam būtu tiesības lemt par konkrētā Saeimas deputāta vainu. Vismaz debates par A. Ulmes izdošanu administratīvai sodīšanai vairāk izklausījās pēc debatēm par Arvīda Ulmes vainu un viņam piespriežamo sodu, kā tas parasti notiek impīčmenta procedūras kārtībā, nevis lemšanas par deputāta izdošanu. Uz šo apstākli Saeimas sēdē pilnīgi pamatoti aizrādīja Guntis Bērziņš (JL): „Mēs šodien Saeimā nevis darām to, kas Saeimai jādara, bet mēs faktiski šeit rīkojam tiesu. Mēs debatējam, vai Arvīds Ulme ir vainīgs, vai nav vainīgs [..] Mūsu uzdevums ir piekrist, ka Arvīdu Ulmi vajag nodot tai instancei, kurai vajag šo jautājumu izlemt – tā ir Latvijas Republikas tiesa [..] Darīsim to, ko mums šeit šodien vajag darīt, atļausim šo jautājumu izšķirt tiesai un nevis izšķirsim to šeit, un izliksimies it kā mēs paši būtu tiesā”.

Tomēr šie vārdi izskanēja tukšumā, jo deputāti, lemjot par A. Ulmes izdošanu, bija paspējuši izvērtēt gan pašu administratīvo pārkāpumu, gan likuma regulējuma problēmas un Satversmes piemērošanas aspektus, nerunājot nemaz jau par LAPK 32.panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem, kas ņemami vērā, nosakot administratīvo sodu. Pēteris Simsons (LPP) uzstāja, ka A. Ulmi nevar izdot tiesāšanai, jo likuma regulējums, kuru deputāts ir pārkāpis, neatbilst Satversmei. Vladimirs Buzajevs (PCTVL) dalījās personiskajā pieredzē likuma „Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” pārkāpšanā un atzina, ka tiesu prakse liecina, ka par līdzīgiem pārkāpumiem, kādu izdarījis Arvīds Ulme, administratīvos sodus neuzliek. Pēteris Tabūns (TB/LNNK) un L.Ozoliņš uzsvēra A. Ulmes pārkāpuma leģitīmo mērķi – vēršanos pret geju un lesbiešu gājienu, savukārt Indulis Emsis (ZZS) vērsa kolēģu uzmanību uz A. Ulmes nopelniem padomju varas graušanā.

Vispār deputāti apsvēra un diskutēja tos jautājumus, kas būtu izspriežami ar tiesas nolēmumu, taču tā vietā pilnīgi aizmirsa izdiskutēt tos apstākļus, kas būtu jāizvērtē, lemjot par deputāta izdošanu tiesāšanai. Kā minēja Dzintars Ābiķis (TP), „mēs taču šeit nenotiesāsim Arvīdu Ulmi un nelemsim par to, vai viņu sodīt vai nesodīt [..] šajā gadījumā to taču izlems tiesa [..] mēs nobalsosim, ka ļausim viņa jautājumu tiesā izskatīt. Tiesa izvērtēs visus „par” un „pret” un izlems, vai Arvīds Ulme ir pelnījis sodu”.

Ko darīt?

Saeimas debates un ierastais lēmums neizdot kārtējo deputātu administratīvajai sodīšanai vedina meklēt risinājumus deputātu neaizskaramības problēmai. Neapšaubāmi, ka mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī deputātu neaizskaramība vairs nekalpo tiem mērķiem, kādiem tā tika radīta. Pazīstami krievu zinātnieki pat atzīst, ka mūsdienās nepieciešams pārskatīt konstitūciju struktūru, kas veidojās laikā, kad „parlamenti cīnījās pret karaļu absolūtismu, kad nepakļāvīgos deputātus karaļu gvarde slodzīja cietumos uz nenoteiktu laiku, bet parlamentus padzina ar spēku”, izslēdzot vairākas parlamenta privilēģijas attiecībā pret izpildvaru[8].

Iespēja Administratīvajā tiesā pārsūdzēt lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu garantē pietiekamu deputāta tiesisko aizsardzību, lai parlaments varētu būt drošs, ka tā locekļi netiks politiski vajāti.

Tai pat laikā, ja deputātiem patīk lemt par kāda kolēģa vainu vai nevainīgumu noteikta nodarījuma izdarīšanā, iespējams Satversmē iekļaut impīčmenta procedūru – par izdarītajiem pārkāpumiem deputāti ir atbildīgi parlamenta priekšā un parlaments, ja atzīst deputātu par vainīgu, anulē deputāta mandātu. Impīčmenta procedūrā sods ir nevis 15 diennaktis vai 250 lati, bet gan amata zaudēšana, tāpēc deputātiem laikam gan izdevīgāk būtu vienkārši svītrot no Satversmes 30.panta vārdus „vai uzlikt viņam administratīvo sodu”.

Ar savu lēmumu Saeima lielā mērā nodemonstrēja neuzticēšanos tiesu varai. Lai arī Paulis Kļaviņš drosmīgi manifestēja, ka „mēs ieceļam tiesnešus un mēs atceļam tiesnešus no šīs vietas, no Saeimas”, tomēr vairums deputātu izteica bažas par tiesu spēju pareizi piemērot likuma „Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” normas. No Saeimas tribīnes visnotaļ plaši tika iztirzāta rajona tiesu prakse, uzliekot administratīvos sodus par šā likuma pārkāpumiem, un laikam grūti noliegt, ka arī ar gājienu brīvību mūsu valstī viss nav kārtībā[9].
______________________________________

[1] Deputāta neaizskaramība (Satversmes 29., 30.pants) ir deputāta imunitātes elements līdzās deputāta neatbildībai (Satversmes 28.pants). Pamatā tieši deputāta neaizskaramība tiek saprasta kā imunitātes būtiskākais elements.

[2] Sk. plašāk: Kaņeps A., Pastars E. Neaizskart neaizskaramo!?, 09.12.2003.; Pleps J. Satversmes 30.pants: kā grozīt?, 16.12.2003.; Pastars E., Kaņeps A. Ciktāl deputātam būt imūnam? Diena, 09.01.2004.; Kaņeps A., Pastars E. Vai deputāti ļaunprātīgi izmanto savu imunitāti. Diena, 22.03.2005.

[3] 2005.gada 26.maijā attiecīgo likumprojektu (reģ. Nr. 1229) Saeimā iesniedza Linda Mūrniece, Kārlis Šadurskis, Ēriks Zunda, Augusts Brigmanis un Māris Grīnblats. 2005.gada 2.jūnijā Saeima likumprojektu nodeva komisijām.

[4] Saeima pēc debatēm nolēma neizdot deputātu Arvīdu Ulmi administratīvā soda uzlikšanai. Par izdošanu balsoja 27 deputāti, pret bija 44 deputāti, savukārt 11 deputāti atturējās.

[5] Sk. arī: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2004, 393. – 395.lpp.

[6] Attiecībā uz Satversmes 30.pantu izdarītie secinājumi pamatā attiecas arī Satversmes 29.pantu, kas satur līdzīgu regulējumu. Abi iepriekšminētie Satversmes panti kopumā veido vienotu deputātu imunitātes regulējumu.

[7] Kaņeps A., Pastars E. Neaizskart neaizskaramo!?, 09.12.2003.

[8] Хабриева Т. Я., Чиркин В. Е. Теория современной конституции. Москва, Норма, 2005, c.120. – 121.

[9] Plašāk par šiem jautājumiems sk.: Pastars E. Pulcēšanās brīvības slazdi. Diena, 11.08.2005.; Pastars E. Labs precedents pulcēšanās brīvības izpratnei. Jurista Vārds, Nr.31(386), 23.08.2005.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 27.09.2005 07:18
Var piekrist,ka Saeima nevietā tēloja tiesu.It kā Ulmem giljotīna draudētu.Bet redz politiskās aizkulises...Nu ne jau pēc savas iniaciatīvas Ulme rīkoja to pasākumu,bet gan viņam palūdza.Kas?A kas "palūdza " kiršteinu vai Plineru?Diemžēl Ulme tapat kā ,teiksim Ozoliņs.L vai O.Kastēns sen vairs nav savas rīcības pavēlnieki,viņiem acīmredzot ir slepenas arpuspartijas un ārpusparlamenta saistības(((

Tas pēc būtības.

Bet pēc formas-biedri,es Jūsu komentārus nesaprotu,kas Mums jāpierāda-"es gudrs (izglītots)-tu muļķis"? Atmetīsim jel šis egocentriskās kaislības,labāk pievērsīsimies pasaulīgākām lietām!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 23.09.2005 01:47
Re: [2] Es vienīgi paudu savu viedokli, ka Satversmes teksts pats neļauj spriest par to, kāds mērķis ir konkrētajā pantā noteiktajai parlamentārieša neaizskaramībai. Varbūt tā ir lieka 'acīmredzamā' pieminēšana, tomēr pieņēmums, ka tas liecina par to, ko es uzskatītu par pārliecinošu, ir ļoti spekulatīvs un neskar ne raksta ne diskusijas tematu. :)

Re: [3] «Proti - ja Saeima nedod atļauju, secinot (..)»

Ir tiesa, ka vismaz viens Saeimas deputāts - Vladimirs Buzajevs - atkārtoti rīkojās pilnīgi nepieņemami uzstājoties debatēs: t.i. nekaunīgi pasludināja A. Ulmi par nevainīgu pārkāpuma izdarīšanā. Šeit, bez konkrētā deputāta, manuprāt, vainojams skaidri definētas (piemēram, kārtības rullī) lēmuma pieņemšanas procedūras trūkums, un pārmetums ir izsakāms sēdes vadītājam, par to ka deputāts nesaņēma aizrādījumu.

Bet - vai no tā vien nepārprotami secināms, ka Saeima kopumā pieņēma lēmumu, ka "a) deputāts nav vainīgs?" Piedodiet, manuprāt tas drīzāk izskatās pēc pārspīlējuma, jo, kā liecina Buzajeva uzstāšanās: «Tādējādi šajā konkrētajā lietā es aicinu deputātus šo lēmuma projektu neatbalstīt un nedot piekrišanu Ulmes kunga nodošanai tiesai,» un «[a]icinu balsot “pret”!» - viņš nepauda pat savas frakcijas pozīciju. Vēl mazāk viņa izteikumi var liecināt, kādus apsvērumus balsojot ņēma vērā citi, pie PCTVL nepiederoši Saeimas deputāti.

Tāpat ir tiesa, ka deputāts Simsons sāka apspriest konkrēto likumu saistībā ar Satversmi, paužot fantastiski vieglprātīgu viedokli, kā tas ir «pilnīgi skaidrā pretrunā ar Satversmē noteikto kārtību», un atgādinot, ka citi deputāti neesot «uzklausījuši» viņa argumentus.. (pat ja tā bija - nav jau brīnums.. :)) Tomēr grūti piekrist, ka šāds paziņojums liecina par vēlmi «aizvietot» Satversmes tiesu - drīzāk par skandalozu (un komisku) politisko pašslavināšanos, - un ka tie varētu ietekmēt citu deputātu apsvērumus pieņemot lēmumu.

Tās uzstāšanās, ko jūs miniet kā papildus pamatojumu, - ka daži deputāti paši atzina, ka Saeima rīkojās ārpus savas kompetences - Guntis Bērziņš (JL): «Mēs šodien Saeimā nevis darām to, kas Saeimai jādara, bet mēs faktiski šeit rīkojam tiesu. Mēs debatējam, vai Arvīds Ulme ir vainīgs, vai nav vainīgs (..)» un Dzintars Ābiķis - tikpat labi liecina, ka vismaz šie divi deputāti paši tā nerīkojās.

Visbeidzot, kas attiecas uz citu deputātu uzstāšanos, izvērtējamiem kritērijiem un Jūsu minēto «lietā nav pietiekamu pierādījumu» izvērtēšanas nepieļaujamību, atsaukšos uz trim Eiropas Padomes Venēcijas komisijas (draft) ziņojuma punktiem, kas attiecas uz inviolability (pasvītrojumi mani):

"2. Conditions attached to the lifting of immunity

86. These conditions are of an extremely varied nature. Most states concur in treating the decision to lift a member's parliamentary immunity as a purely political one.

(..)

90. Parliament firstly carries out a strict scrutiny of the request as to its seriousness, sincerity and fairness, as well as timeliness (particularly when the parliament's term of office is drawing to a close) and procedural correctness.

(..)

94. In Albania and Belgium immunity is in any case not lifted without sufficient evidence that the member is the real culprit of the alleged crime.

95. In Bulgaria immunity is lifted when sufficient evidence of a serious crime has been obtained by the state prosecutor and then by the parliamentary ethics committee."

86. un 90., protams, ir ļoti vispārīgi un nekonkrēti, bet tie saka, ka noteikumi/kritēriji mēdz būt ļoti dažādi, un ka starp tiem var būt arī tāds - vai būtu taisnīgi vajāt deputātu ar konkrēto nodarījumu. Manuprāt, ir praktiski neiespējami izvairīties no kaut kādas konkrētā nodarījuma un tā apstākļu izvērtēšanas mēģinot izdivināt "taisnīgumu", un ka lielu daļu no debatēm deputāti, kas iestājās "pret", veltīja tieši šādam mērķim.

Iespējams, ka Latvijas Satversme liedz deputātiem vērtēt šādu kritēriju.. Piedodiet, neesmu par to pārliecināts, tāpat kā par to, ka debates kopumā liecina, ka Saeima sprieda tiesa, un lēma par A. Ulmes vainu.

Runājot par mērķiem un no tiem izrietošajiem kritērijiem, man nav skaidrs, kāpēc tiek uzsvērta parlamenta funkcionēšana kopumā, un no redzesloka izlaista iespējama vēlme norošināt deputāta neaizskaramību saistībā ar rīcību ārpus parlamenta, kas saistīta ar deputāta politisko darbību.
http://www.venice.coe.int/docs/1996/CDL-IMM(1996)001rev-prov...

Re: [4] & [5] Sherlock'a eleganto izvairīšanos no opinio iuris izraisīja nespēja ar to iepazīties neesot Latvijā, un ar to saistītā vēlme nemēģināt spriest par kaut ko viņam pilnīgi nezināmu. :) Es neapšaubu neaizskaramības vēsturisko izcelsmi, bet tajā pašā laikā ir acīmredzami, ka Satversmes pieņemšanas laikā ne par kadu karaļa varu Latvijā runāt nevar.

Re: [6] Prettiesiskas - pirms tiesas? Lemt par vainu vai nevainību Saeima neapšaubāmi nav tiesīga.

Nobeigumā: man šķiet, ka sašaurināt neaizskaramību atļaujot administratīvo tiesāšanu bez Saeimas piekrišanas būtu «nepareizi», un ka šis konkrētais gadījums demonstrē iemeslu. A. Ulme, iespējams, tiktu sodīts par maznozīmīgu (tādā ziņā, ka tas neizraisīja nekādas «nopietnas» sekas) nodarījumu, kas bija tiešs viņa ārpusparlamenta politiskās darbības rezultāts. Pieņemamāka šķiet Saeimas «pašregulācija»: tas ir – skaidri noteikti lēmuma pieņemšanas procedūra, izvērtējamie kritēriji.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


EdgarsP 22.09.2005 17:32
Sherlock...

1) neesmu ne visdegunigs, ne pr*** sekretars... bus kada kluda ieviesusies.

2) tu tagad argumente ar to pasu, ko pirmit noliedzi mana teiktajaa :))

3) klausities vajag taa, lai saprastu teikto ... un velams, ne stenograamma, bet klatiene:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 22.09.2005 13:40
Sherlock "cik bieži visādu līmeņu PCTVL deputāti ir radījuši pamatu spriest par izdošanu vajāšanai, un cik bieži - visi pārējie. Un tad vēl izrēķinat relatīvo "likumnepaklausību" - PCTVL un visiem pārējiem :)"

Skaidrā valodā, ar to varētu izrēķināt, pret ko tiek pieņemti likumi un kas šos cilvēkus aizstāv arī ārpusparlamentārā ceļā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


J.P. 22.09.2005 09:18
[1] Jebkura rīcības brīvība ipso facto ir ierobežota ar noteiktiem rāmjiem - apsvērumu izdarītāja kompetenci, jautājumu un tiem apstākļiem, kas ņemami vērā, pieņemot lēmumu. Absolūta rīcības brīvība lielā mērā ir utopija.

[2] Es saprotu, ka Sherlocku acīmredzami pārliecinātu, attiecībā uz neaizskaramības mērķiem, tikai skaidrs Satversmes teksts, ka 1) tas ir tā, 2) šitas nav šitā. Tā ir viena no lielākajām mūsdienu konstitucionālās politikas problēmām, ka arvien vairāk cilvēku vēlas visu dzīves gadījumu konstitucionālu izšķiršanu izlasīt Satversmē un līdz ar to arī ierakstīt. Taču ir jāsaprot, ka Satversmē daudz svarīgāks par to, kas ir pateikts, ir tas, kas nav pateikts, resp., Satversmes normu sistēmiskā un teleoloģiskā kopsakarība, doktrinārās atziņas, kas bijušas atsevišķu institūtu izvēlēšanas pamatā un arī deputātu viedoklis šajos jautājumos.

[3] „No Satversmes 30. panta teksta loģiskā iztulkojuma (per argumentum e contrario) slēdzams, ka Saeimai pēc tam, kad viņa izpildījusi likumā paredzēto funkciju, kas pastāv vienīgi atļaujas došanā deputāta vajāšanas uzsākšanai, nepiekrīt izpildīt nekādas funkcijas, kas ietilpst tālākā gaitā.” Latvijas Senāta 1928.gada tēze.

Vienīgi atļaujas došana. Nevis kādu funkciju izpildīšana, kas ietilpst tālākā gaitā. Proti - ja Saeima nedod atļauju, secinot a) deputāts nav vainīgs, b) likums ir antikonstitucionāls, c) lietā nav pietiekamu pierādījumu, d) ...., tad principā Saeimas lēmuma pamatā gulstas tie apsvērumi, kurus vajadzētu pārbaudīt tiesai, lemjot par deputāta sodīšanu. Un tā jau ir pēc būtības funkcijas izpildīšana, kas neietilpst lemšanā pēc būtības.

[4] Sherlock's tā eleganti izvairījās no Kārļa Dišlera opinio iuris. Vai arī šis darbs var radīt šaubas par Satversmes 30.pantā ietverto mērķu pareizību? Šķiet uz attiecīgo Dišlera grāmatu viņa dzīves laikā atsaucās Latvijas Senāts, izšķirot konstitucionālo tiesību jautājumus (Švarcu lietā). Kā jau minēju - a) "[neaizskaramībai] vajadzēja garantēt deputātiem drošību pret vārmācīgiem soļiem no karalim padevīgās administrācijas un no karaļa iespaidoto tiesu puses" (87.lpp.), b) "deputātu neaizskaramība tika aizstāvēta kā nepieciešams priekšnoteikums netraucētai tautas priekšstāvja augsto pienākumu izpildīšanai" (88.lpp.) Šajās vietās Dišlers min tos apstākļus, kas bija deputātu neaizskaramības izveidošanās pamatos.

[5] Ieteiktu pievērst uzmanību vienai atrunai - "no karaļa iespaidoto tiesu puses" 87.lappusē. Latvijā tiesas ir neatkarīgas no izpildvaras, un, manuprāt, deputāta neizdošana tiesāšanai, aizbildinoties ar dažnedažādiem apstākļiem, norāda uz likumdevēja attieksmi pret tiesām.

[6] Ja pieļauj, ka izdošanas pamati var būt arī deputāta vainīgums vai prettiesiskās rīcības pozitīvs vērtējums Saeimā, deputāta neaizskaramība beidz kalpot tiem mērķiem, kam tā ir noteikta. Jo Satversmes 30.pants neatceļ Satversmes 91.(vecajā redakcijā 82.pantu), bet gan šie abi panti iztulkojami sistēmiski, jo Satversme ir vienots veselums. Proti, deputātu neaizskaramība neatceļ deputātu vienlīdzību ar pārējiem pilsoņiem likuma un tiesas priekšā (lietosim 1922.gada 82.panta formulējumu), resp., deputāta neaizskaramība nevar kalpot tādu priekšrocību radīšanā deputātam, kas viņu nostādītu vienlīdzīgākā situācijā nekā citus. Ja parastam pilsonim ir jāatbild, tad vēl jo vairāk deputātam būtu jāatbild par prettiesisko rīcību. Savukārt deputāts var izvairīties no atbildības, ja parlaments uzskata, ka attiecīgā locekļa izdošana nonāktu pretrunā ar tiem mērķiem, kurus definējis Dišlers, Kaņeps&Pastars.

[7] Konstitucionālo normu īstenošanai ir jābūt konstitucionālai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Sherlock 22.09.2005 01:46
Pirmkārt, it diezgan jautri vērot, kā viens vīzdegunīgs *err* sekretārs(?):

a) nezkapēc nodarbojas ar to, ko viņš deklarē par bezjēdzīgu – varbūt varētu tā vietā rakstīt polemiska rakstura rakstus, vai selektīvi uzskaitīt valstu praksi? :)

b) svaidās ar retoriku, kas satur formāli loģiski nepamatojamus apgalvojumus;

c) uzskata, ka katram, kas ir lasījis Saeimas stenogrammu, ir «jādzird» tāpat, kā viņam; :)

d) bērnišķīgi apstrīd to, ko neviens nav apgalvojis - ka satversmes pastāv kā "plain" teksts.

Otrkārt, kas attiecas uz citām valstīm, modeļiem un šo konkrēto gadījumu, interesants ir Austrijas piemērs, kur parlaments sašaurināja neaizskaramības principu, attiecinot to tikai uz pārkāpumiem, kas izdarīti saistībā ar politisko darbību. Praksē parlaments nedod piekrišanu deputāta vajāšanai, ja tas konstatē, ka ir saite starp deputāta politisko darbību un rīcību, kas ir pamatā lūgumam dot piekrišanu vajāšanai. A. Ulmes rīcība, manuprāt, atbilst šādam kritērijam.
http://www.ecprd.org/Doc/publica/OTH/RulesParllmmu.pdf

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


EdgarsP 21.09.2005 21:01
Pirmkart, ir bezjedzigi vest diskusiju par tiesibu pamatatzinjam, ja kadam nav pat mazkas izprantes par tam. Viss ir isi un vienkarsi: 1) Saeima nespriez tiesu, 2) ja kads bija klat Saeimas sede vai lasija stenogrammas, tas dzirdeja, ka lietu Saeimas izskatija pec butibas... ta ka tiesa.

Otrkart, Satversmes nepastav ka "plain" teksts :) Katrs pants ir vesturiski attistijies citas valstis, dazados modeljos, tad parnemts Satversme ar attiecigam diskusijam, kas atrodamas stenogrammas un izstrades komisijas materialos. Tapat katram ir japrot domat ta, lai nesaputrotu visas lietas vienaa katlaa, ka to dara dazi sis diskusijas dalibnieki.

Piemers: ja saeima kadu izdod kriminalvajasanai, tad neverte jau lietu pec butibas. skatas, via nav politiskas motivetibas. Tadu atrada Adamsona gadijumaa un pareizi vinju nezideva. Luk tas ir pilnvaru apmers, kads ir Saeimai. Ta nav kjepu pacelsana.

Turpretim citas valstis ir paredzeta t.s. impicmenta procedura, kura dalitas komptences tiek noskaidrota amatpersonas vaina un parlaments pienem lemumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 21.09.2005 19:37
"[1] Tas apstāklis, ka Saeimai ir rīcības brīvība, nenozīmē, ka tā ir visatļautība vai tiesības lemt pēc savas patikas. Demokrātiskā tiesiskā valstī ikvienai rīcības brīvībai, arī politisko lēmumu pieņemšanas sfērā, ir savas noteiktas robežas. Šīs robežas šajā gadījumā nosaka pati Satversme."

Jā, labi - Saeimas rīcības brīvību vispārīgā gadījumā ierobežo nepieciešamība pieņemt likumīgus lēmumus. Lēmumu likumību var vērtēt attiecībā pret likumiem, kārtības rulli, Satversmi, varbūt vēl kaut ko citu. Tiek apgalvots, ka, šajā gadījumā, Satversme pati ierobežo Saeimas rīcības brīvību, nosakot divus no Satversmē noteiktā deputātu neazskaramības principa mērķa izrietošus kritērijus, ko Saeima ir tiesīga izvērtēt, dodot vai liedzot piekrišanu deputātu izdošanai tiesāšanai.

Jāpamato ir, ka

a) Satversmē noteiktais deputātu neaizskaramības principa mērķis ir tāds, kā jūs apgalvojiet;

b) ka no šī principa izriet divi minētie kritēriji.

Tā vai ne tā? :)

Satversmes "plain" teksts, manuprāt, neļauj izdarīt nekādus secinājumus par to, kāds tieši neaizskaramības princips un mērķis tajā ir noteikts. Satversmes Sapulces vai Saeimas stenogrammas, protams, ir fundamentāli svarīgas, bet ne jau pašas par sevi, un ne jau katrs to citāts. Tās ir svarīgas tiktāl, ciktāl tās ļauj izdarīt secinājumus par Satversmes sapulces vai Saeimas nolūku vai gribu, kas izteikta konkrētā akta konkrētā pantā. Es neredzu "Kaņeps A., Pastars E. Neaizskart neaizskaramo!?, 09.12.2003" apgalvojumu, ka citētais A. Berga viedoklis debatēs kopumā atspoguļo Satversmes Sapulces gribu - tikai norādi, ka A. Bergs šādu viedokli ir paudis..

Ir tiesa, ka būtu vieglprātīgi skatīt Satversmi atrautībā no vēstures vai tā, kāda prakse ir citās valstīs - galu galā Satversmes tiesa itin bieži savos spriedumos ņem vērā analogas situācijas citās valstīs. Tomēr tas, kas tiek spriests un lemts citās valstīs, manuprāt, nevar kalpot kā pārliecinošs arguments interpretējot Latvijas Republikas Satversmi.

Vai Satversmes Tiesas spriedumos ir atrodams kaut kas, kas attiecināms uz šo gadījumu?

"[2] Edgars P. jau pareizi ir norādījis uz varas dalīšanas principu. Saeimai Satversme nepiešķir tiesas spŗiešanas funkciju (izņemot deputātu mandātu apstiprināšanu), līdz ar to, lemjot par deputāta izdošanu tiesāšanai, tā nedrīkst izspriest jautājumus, kas atrodas tiesas kompetencē, resp., neatrodas Saeimas kompetencē. Uz šo apstākli esmu rakstā jau aizrādījis, ka pie izdošanas nav būtiski, vai deputāts ir vainīgs vai nav."

un

"Satversmes 30.pants neparedz Saeimas tiesības vērtēt pēc būtības deputāta izdarīto nodarījumu un lemt par viņa vainu."

Neapšaubāmi, Saimas kompetencē nav lemt par kāda vainu vai nevainību. Tādu lēmumu Saeima - acīmredzami - arī nepieņēma; tā pieņēma lēmumu nedot piekrišanu A.Ulmes tiesāšanai..

Jūsu apgalvojums (manā interpretācijā), - ka Saeima "uzurpēja" tiesas funkcijas, - manuprāt, vēl joprojām balstās uz ne visai pārliecinoši pamatoto tēzi, ka Saeimai pieņemot politisku lēmumu, Satversme tai liedz "vērtēt pēc būtības" (Saeimas "vērtēt pēc būtības" šajā gadījumā ne saturiski ne pēc formas nav līdzīgs tiesas "vērtēt pēc būtības") vai pat paust debatēs savu nostāju par konkrēto nodarījumu, par kuru pret deputātu ir(?) ierosināta administratīvā lieta, – un ka tā vietā, Saeima ir vien tiesīga izvērtēt divus kritērijus: dodot piekrišanu netiks kavēta parlamenta pareiza un netraucēta funkcionēšana, un - vai lūgums izdot deputātu nav politiski motivētas apsūdzības rezultāts.

Un tieši izvērtējot pēdējo kritēriju, izvairīties no jelkādas "vērtēšanas pēc būtības", manuprāt, ir praktiski neiespējami..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ako 21.09.2005 15:26
Saprotu autora pozīciju, bet negribētu tai piekrist.

Autors grib pamatot to, ka ir tādi lēmumi, kurus deputātiem ir jāpieņem automātiski, vienbalsīgi paceļot ķepiņas vai nospiežot podziņas. Pat neiedziļinoties jautājuma būtībā. Man tas neliekas pareizi. Ja nu iestādei vai deputātam ir dota rīcības brīvība, tai jābūt absolūtai. Tā nevar būt ierobežota - sak, šīs kategorijas lietās deputātiem ir tiesības domāt un izteikt savu viedokli, bet šajos jautājumos - nē. Šeit jūs esiet tikai kā roku cēlēju klubiņš. Protams likumā var noteikt deputātu subjektībās rīcības brīvības ierobežojumus, taču tie nav noteikti (konkrētos ierobežojumus ir izdomājis autors pats). Un galu galā - lēmums ir lēmums (noteikts gribas izteikums), nevis automātiskas darbības.

Saeimas lēmumam par deputāta izdošanu, manuprāt, ir vēl viena nozīme bez tām, ko autors norāda rakstā - deputāta politiskās atbildības noteikšana. Deputāts Jaunups labprātāk būtu klusiņām samaksājis simts latiņu policijai, nekā taisnojies Saeimas tribīnē un tad nolicis deputāta mandātu. Nevienam politiķim nepatīk pacelt savu nesmukumu uz tribīnes. Taču, ja par to diskutē tribīnē, par to uzzin prese, mediji un sabiedrība. Un sabiedrība tad arī dos savu vērtējumu attiecīgajai personai nākošajās vēlēšanās. Ja sods tiks samaksāts klusiņām - sabiedrības kontrole pār deputāta izdarībām var samazināties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


J.P. 21.09.2005 10:32
[1] Tas apstāklis, ka Saeimai ir rīcības brīvība, nenozīmē, ka tā ir visatļautība vai tiesības lemt pēc savas patikas. Demokrātiskā tiesiskā valstī ikvienai rīcības brīvībai, arī politisko lēmumu pieņemšanas sfērā, ir savas noteiktas robežas. Šīs robežas šajā gadījumā nosaka pati Satversme.

[2] Edgars P. jau pareizi ir norādījis uz varas dalīšanas principu. Saeimai Satversme nepiešķir tiesas spŗiešanas funkciju (izņemot deputātu mandātu apstiprināšanu), līdz ar to, lemjot par deputāta izdošanu tiesāšanai, tā nedrīkst izspriest jautājumus, kas atrodas tiesas kompetencē, resp., neatrodas Saeimas kompetencē. Uz šo apstākli esmu rakstā jau aizrādījis, ka pie izdošanas nav būtiski, vai deputāts ir vainīgs vai nav.

[3] Deputātu neaizskaramības mērķi, manuprāt, ir pilnīgi pamatoti minēti. Jautājumā par avotu autoritāti? Man šķita Kaņepa&Pastara raksts pietiekami autoritatīvs un pie tam viegli lasītājam pieejams, jo izvietots šajā portālā. Savukārt šaubas par Satversmes sapulces stenogrammu nozīmi arī šķiet mazliet dīvainas, jo, manuprāt, tas ir viens no fundamentālākajiem Satversmes normu interpretācijas avotiem. Kā nekā - tie cilvēki, kas uzrakstīja konstitūciju, paši diskutē, ko kurš ar kuru pantu ir sapratis. Kas var būt oriģinālāks par šo?

Ja kādam rodas šaubas par šo mērķu pamatoti, silti iesaku iegādāties 2004.gadā pārizdoto Kārļa Dišlera grāmatu "Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas" un ielūkot 87. - 90.lpp. Starp Dišleru un Kaņepa&Pastara viedokli principā nepastāv pretrunas, lai arī viens ir rakstījis jau 1925.gadā, analizējot deputāta neaizskaramību vēsturiski un kopsakarā ar tā laika citu valstu konstitucionālo praksi, savukārt pēdējie ir izmantojuši aktuālas ārvalstu konstitucionālo tiesu nolēmumos ietvertas atziņas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

EdgarsP 21.09.2005 08:24
Par Saeimas ricibas brivibas apmeriem...

Ne jau rumanijas un spanijas to pamato. Protams. Tacu ari Satversme un likumos nekad neraksta, nosakot visus pilnvaru apmerus. Tas var izrietet no citiem likumiem vai no tiesibu principiem. Deputatu izdosanas gadijuma - varas dalisanas princips, kas ierobezoti pastav Latvijas tiesibu sistema. Proti, Saeimas nespriezh tiesu, kadelj neizdot Ulmi vareja tikai tad, ja secinatu (!), ka tiesa ir izrekinasanas ar vinju ka deputatu, lai iespaidotu vinju u.tml. Tadas lietas likumos neierastisi; darit to var, bet kapec rakstit, ja tas tapat visiem saprotams, tikai negrib to redzet, kad vajag lemt par milju draugu deputatu.

Starp citu informeju, ka Saeima tikai viena gadijuma rikojas ka jurisdikcijas organs (pec Satv.86.p.) pec francu modelja (vesturisks produkts) lemjot par Saeimas deputatu mandatu apstiprinasanu. Satversmes sapulces stenogrammas bija diskusija un lema, ka tikai saja gadijuma Saeima darbojas ka tiesa, lemjot pati par savu loceklu pilnvaru pareizibu, ievelesanas likumibu (nevis par velesanu rezultatiem ka tadiem, bet par atsevisku loceklu ievelesanas pareizibu).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stx 20.09.2005 23:05
Deputātu imunitāte sen vairs nepilda savu funkciju.

Manuprāt, vienā normālā valstī pats politiķis uzkāptu tribīnē un aicinātu, lai kolēģi atļauj tiesai izvērtēt viņa rīcību, kas būtu tikai saprātīgs un atklāts deputāta gājiens arī attiecībā pret saviem vēlētājiem, pret kuriem viņam vismaz teorētiski vajadzētu justies atbildīgam. Lai gan viņi arī redz, ka sabiedrības atmiņa ir visai īsa, tāpēc turpina spēlēt to teātri kā spēlējuši un zina, ka no skatuves viņus neviens par to vien nepadzīs.

Likumdevējs pieņem likumu, kuru pats nevēlas pildīt un kā argumentu izmanto neuzticību tiesu varai. Labs paraugs mirstīgajiem, ko tur teikt...

Cerams, ka beidzot tā imunitāte tiks atcelta...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Sherlock 20.09.2005 22:50
> "Būtu interesanta statistika - cik bieži Saeima izdod un neizdod vajāšanai kreiso un labējo partiju pārstāvjus..."

Jā, varbūt, - bet vēl ineteresntākā varētu būt tā, kura salīdzinātu, cik bieži visādu līmeņu PCTVL deputāti ir radījuši pamatu spriest par izdošanu vajāšanai, un cik bieži - visi pārējie. Un tad vēl izrēķinat relatīvo "likumnepaklausību" - PCTVL un visiem pārējiem :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 20.09.2005 22:40
Jautājums autoram: vai Satversmē pašā vai jelkur citur, kur tā ir autoritatīvi skaidrota, ir atrodams jelkas, kas ierobežo Saeimas rīcības brīvību, pieņemot politisko lēmumu? Ja nē - man šķiet, ka jūs rarkstiet "pa tukšo", un atsaukšanās uz rakstu, kurš apgalvo, ka ir "divi kritēriji", pamatojot to ar Spānijas vai Rumānijas konstitucionālo tiesu lēmumiem un to, kas teikts Satversmes sapulces debatēs, - neko nerisina. To, ko deputāti drīkst spriest debatēs, Satversme tā kā nenosaka, vai ne?

> "vairums deputātu izteica bažas par tiesu spēju pareizi piemērot likuma „Par gājieniem, sapulcēm un piketiem” normas"

Manuprāt tadās bažas nav gluži bez pamata, - ņemot vērā to, kā tās tika piemērotas, lemjot par R. Dzintara administratīvo sodīšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 20.09.2005 16:51
Būtu interesanta statistika - cik bieži Saeima izdod un neizdod vajāšanai kreiso un labējo partiju pārstāvjus...

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Rokas

Vienā valodā 21 Autors:Jānis Pleps

Dzirnavas

Uz jauno krastu? 0 Autors:Jānis Pleps

Metamie kaulini 255x203

Meklējam tiesībsargu! 91 Autors:Jānis Pleps