Salauztā identitāte 14

Iespējams, šīs grāmatas iespaidā vismaz daži geji un lesbietes sasparosies, atradīs solidaritāti ar saviem likteņa brāļiem un māsām un aktīvi iesaistīsies savu tiesību aizstāvībā.

Iesaki citiem:

Recenzija par Ritas Rudušas grāmatu „Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā” (Rīga: Mansards, 2012).

Pasaulē praida rīkošana ir kļuvusi teju vai par ikgadēju un jau iepriekš paredzamu tradīciju, tomēr lesbiešu, geju, biseksuālu, transpersonu (LGBT) un viņu draugu apvienības „Mozaīka” rīkotie Draudzības dienu gājieni Rīgas centrā ir pulcinājuši ne vien LGBT aktīvistus, bet piesaistījuši agresīvi noskaņotu un skaļu protestētāju uzmanību. Viņu vardarbība, naidā sarauktās sejas un izkliegtās lamas ir atgādinājušas par sabiedrībā pastāvošo neiecietību pret homoseksuāļiem un pārējiem „citādajiem”. Tāpat kopš pirmā praida gājiena Latvijā LGBT aktīvisti ir saskārušies ne tikai ar naidīgi noskaņotu pūli, bet arī ar populistisku politiķu neiecietīgiem izteikumiem, kuri ir gan nosodījuši gejus un lesbietes, gan likuši šķēršļus gājienu rīkošanai.

Grāmatas „Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā” ievadā autore, pieredzējusī žurnāliste Rita Ruduša atgādina, ka „aiz gājiena aizliegumiem, policijas pasivitātes, NO Pride T krekliem, politiķu klusēšanas vai, gluži otrādi, mēģinājumiem nopelnīt politiskos punktus ar atklāti homofobisku retoriku, nemanāms un neizstāstīts palika stāsts par homoseksuāļiem Latvijā.” Es varu Rudušai tikai piekrist, jo par spīti sporādiskajām intervijām masu medijos ar dažiem atklātiem gejiem un lesbietēm mēs vēl joprojām pārāk maz zinām par homoseksuāļiem un to, kā viņi sadzīvo ar sabiedrības neiecietību mūsdienu Latvijā. Lai saprastu vienas sociālās grupas dzīves apstākļus, ir svarīgi saprast arī sociālo kontekstu, kurā tā eksistē.

Tieši tādēļ Rudušas grāmata ir tik nepieciešama un slavējama, jo autore no homoseksuālo subjektu redzespunkta tiecas izgaismot to, kā homoseksuāļi dzīvo neiecietīgā sociālajā vidē. Saprotams ir arī grāmatas akcents uz Padomju laikiem un to potenciālo ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. Sabiedrības normas un attieksme pret „citādību” nenokrita pēkšņi no gaisa pēc neatkarības atgūšanas. Latvijas sabiedrība toreiz nebija nekāda tabula rasa, jo lielākā daļa ļaužu bija uzaugusi Padomju Savienībā, un tāpēc ir ticami, ka sociālās attieksmes pret visa veida „citādajiem” veidojās tieši Padomju periodā. Izprotot homoseksuāļu dzīves apstākļus Padomju Latvijā, ir iespējams precīzāk saprast mūsdienu Latvijas homoseksuāļu identitāti un saknes mūsdienu Latvijā sastopamajai neiecietībai pret gandrīz vai jebkura veida „citādību”.


Akcents uz dzīvesstāstiem un vēsturisko mantojumu

Rudušas grāmata sastāv no divpadsmit homoseksuāļu dzīvesstāstiem, ar kuru palīdzību autore rāda, ka homoseksuāļi pretēji populārajam stereotipam eksistēja arī Padomju Latvijas sabiedrībā un kā viņu dzīvi gan toreiz, gan šodien ierobežoja sabiedrības negatīvā attieksme. Manuprāt, dzīvesstāsti kā stāstījuma metode šeit attaisno savu mērķi, jo nekādi demogrāfiskie dati, socioloģiskie termini vai juridiskās kategorijas nepadara cilvēkus un to likteņus tik dzīvus, daudzkrāsainus un sarežģītus kā mērķtiecīgas intervijas par viņu dzīvi. Tomēr dzīvesstāstu metode ir pateicīga ne tikai tādēļ, ka tā iezīmē spilgtas indivīdu dzīves un ieskicē sociālo kontekstu, bet arī tādēļ, ka tā padara grāmatas saturu vieglāk uztveramu un pieejamu plašākam lasītāju lokam. Socioloģiskie pētījumi par homoseksuāļu diskrimināciju varētu būt ārkārtīgi noderīgi tehnokrātiskā diskusijā par neiecietības novēršanu, bet homoseksuāļu dzīvesstāsti var uzrunāt teju vai visus, kuri vēlas uzzināt kaut ko jaunu par to, kā dzīvo viņu līdzcilvēki.

Homoseksuāļu dzīvesstāsti var uzrunāt teju vai visus, kuri vēlas uzzināt kaut ko jaunu par to, kā dzīvo viņu līdzcilvēki.



Hronoloģiski autore pievērš lielāko uzmanību tieši Padomju laikiem, kuros uzauga gandrīz visi interviju varoņi. Tomēr fiksētie dzīvesstāsti nepārtrūkst pēc 1991. gada un autores sarunas ar grāmatas varoņiem iestiepjas arī modernās Latvijas laikos. Tādēļ lasītājs var nereti uztvert kontrastu starp homoseksuāļu piedzīvoto apdraudētību un pazemojumiem Padomju laikos ar relatīvajiem uzlabojumiem dzīves situācijā pēc neatkarības atgūšanas (piemēram, 3. stāstā „Akmeņi somā”). Manuprāt, autore varēja uzsvērt šo kontrastu spilgtāk, kad viņa rekonstruēja intervēto personu dzīvesstāstus. Tā kā nošķīrums starp Padomju un neatkarības laikiem dažos stāstījumos teju vai izzūd (piemēram, 4. stāstā „Hetero džinsi” vai 10. stāstā „Mātes vīns”), rodas iespaids, ka nekādas īpašas izmaiņas pēc neatkarības atgūšanas geju un lesbiešu dzīvē nav. Protams, to var interpretēt kā mājienu, ka Latvijas sabiedrības attieksmi un homoseksuāļu dzīvesstilu vēl joprojām raksturo mantojums no Padomju laikiem.

Dzīvesstāsti ir bagāti ar nozīmīgām detaļām, tāpēc šeit nesekos recenziju formai tik pierastais satura kopsavilkums. Turpinājumā es gribētu pievērst uzmanību konkrētiem tematiem, kurus autores intervētie homoseksuāļi iztirzā savos dzīvesstāstos un, kurus iztirzājot, var manīt vēstures mantojumu no Padomju laikiem un kontrastējošās izmaiņas modernās Latvijas sabiedrībā, — uzaugšana pret „citādo” neiecietīgā sabiedrībā, savas homoseksuālās orientācijas apzināšanās, izdzīvošanas stratēģijas un sapņi.


Sevis apzināšanās nežēlīgā sabiedrībā

Personīgi vissāpīgāk man bija lasīt, kā interviju varoņi bērnībā sāka pzināties savu homoseksuālo orientāciju. Tā vietā, lai izjustu prieku un ziņkārību par savu seksuālo attīstību pubertātes laikā, lielākā daļa intervēto stāstu liecina, ka sevis apzināšanās process Padomju Latvijā saistījās galvenokārt ar atskārsmi par savu „citādību”. Daži varoņi uzzina, ka viņu jūtas ir patoloģiskas, jo izlasa Jāņa Zālīša grāmatu „Mīlestības vārdā” (kā Ruduša atzīmē — tā bija gandrīz vai vienīgā grāmata par seksualitāti, kura iznāca Padomju Latvijas laikos), kura apraksta homoseksualitāti kā slimību. Cits varonis pilnīgi nejauši no saviem dienesta biedriem uzzina, ko nozīmē lamuvārdi „zilais” vai „pediņš”, un saprot, ka rupjie lamuvārdi apzīmē tādus vīriešus kā viņš.

Kādas sekas uz homoseksuālajiem jauniešiem var atstāt tik negatīvi lādētie sabiedrības priekšstati par homoseksualitāti? Visspilgtāk uz šo jautājumu atbild Māra Santa stāstījums (11. stāsts „Dzīvam būt”). Māris jau skolas gados uzzinājis no apkārtējiem, ka homoseksualitāte ir „nosodāma nenormālība”, dzirdot, kā viņa kaimiņienes aprunājušas mazpilsētā dzīvojošos homoseksuāļus. Baidoties, ka homoseksuālā orientācija neļaus viņam īstenot sapni nodibināt laimīgu ģimeni, Māris dodas pie ārstiem uz hipnozes seansiem, lai „izārstētos” no homoseksualitātes. Tāpat viņš meklē Dieva palīdzību un mokās ar domām par pašnāvību. Viņa plānotā pašnāvība neizdodas vienīgi nejaušības dēļ.

Homoseksuāļu stāsti par savu saskari ar neiecietību skolas vidē ieskicē ārkārtīgi nežēlīgas sabiedrības vaibstus.



Sabiedrības negatīvajai attieksmei var būt arī fiziski traumējoša ietekme uz homoseksuālajiem jauniešiem. Stāstā „Akmeņi somā” tiek spilgti attēlota padomju skola un tajā valdošā negatīvā attieksme pret jebkādu „citādību”. Ja „citādais” ir zēns, kurš neuzrāda parastos vīrišķības „rekvizītus”, piemēram, interesi par sportu vai spēju kauties, pret viņu vēršas „pareizie” zēni ar tādu uzvedību, kuru mūsdienās sauktu par mobingu — sistemātisku garīgu un fizisku vardarbību un pazemošanu. Skolotāju līdzzināšana un tādēļ nodevīgā klusēšana par „sievišķīgā” puiša pazemošanu normalizē mobingu un padara to par sociāli akceptētu praksi. Nav nekāds brīnums, ka stāsta varonis Aivars savā vēlākajā dzīvē velk paralēles starp nežēlīgajiem „pareizajiem” zēniem, kuri viņu katru dienu skolā iekaustīja un pazemoja, un tā saucamajiem „remontniekiem” — vīriešiem, kuri pastrādā neiecietības motivētus, vardarbīgus noziegumus pret homoseksuāļiem. Kopumā homoseksuāļu stāsti par savu saskari ar neiecietību skolas vidē ieskicē ārkārtīgi nežēlīgas sabiedrības vaibstus.


„Citādo” izdzīvošanas stratēģijas

Rudušas apkopotās intervijas arī uzskaita galvenās izdzīvošanas stratēģijas, un šeit ir redzamas arī galvenās atšķirības starp Padomju laikiem un neatkarīgo Latviju. Īpašs pārsteigums nerodas, ka stāstos par Padomju laikiem dominē dubultdzīve, izlikšanās par heteroseksuāliem un anonīmi un nejauši seksuālie kontakti kā galvenās stratēģijas, lai netiktu atklāta stāstītāju homoseksuālā orientācija un pret viņiem nevērstos likuma bardzība — brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem — vai „remontnieku” vardarbība. Gluži kā politiskie disidenti, arī homoseksuāļi Padomju laikos radīja seksuālās disidences subkultūru un pagrīdes dzīvesstilu ar tās slepenajiem kodiem un pielāgošanās stratēģijām.

Pieeja internetam un geju klubu parādīšanās, šķiet, ir mazinājušas vientulības sajūtu un bailes no ļaužu noraidošās attieksmes.



Stāsti par homoseksuāļu dzīvi mūsdienās tomēr ir nedaudz pozitīvāki. Atklātība par savu orientāciju ģimenes, radu vai darbabiedru priekšā vairs nav kategoriski neiespējama, pat ja lielākā daļa intervēto ir ārkārtīgi piesardzīgi ar šī fakta atklāšanu, raizējoties par savu tuvinieku un draugu reakcijām. Pieeja internetam un modernajiem saziņas līdzekļiem un geju klubu parādīšanās, šķiet, ir mazinājuši vientulības sajūtu un bailes no ļaužu noraidošās attieksmes. Daudzi ir arī atklājuši, ka dzīve neiecietīgajā Latvijas vidē nav nolemtība un emigrē uz Lielbritāniju vai citām tolerantām Eiropas valstīm.

Pretrunīga attieksme intervētajiem ir par tādu izdzīvošanas stratēģiju kā homoseksuāļu pašorganizēšanos savu tiesību aizstāvībai. Daži, šķiet, vecāka gadagājuma ļaudis uzsvēruši, ka nevajagot „prasīt tiesības un provocēt” (2. stāsts „Tikai darba laikā”) vai ka viņiem cilvēktiesības esot „pie kājas” (5. stāsts „Mantinieka vārdā”). Citi — Aivars, Kārlis Streips (12. stāsts „Nopelniem bagātais”) un Māris Sants — savukārt piemin savu iesaisti homoseksuāļu tiesību organizācijās kā teju vai pašsaprotamu lietu. Lai arī Māris ir piedzīvojis ļaužu apsmieklu un nievas pēc viņa iesaistes geju tiesību aizstāvībā, viņš plāno atgriezties Latvijā un turpināt savu sabiedrisko darbību: „Ja tev vienalga, ka ļaunums ir pasaulē, tad tu esi miris.”


Sapnis par laimīgu ģimeni

Nodibināt ģimeni un radīt pēcnācējus — šķiet, ka tā varētu apkopot intervijas varoņu sapņus. Tomēr, ja sapnis ir līdzīgs, tas nebūt nenozīmē, ka līdzīgs ir arī ceļš, kā īstenot sapni. Daži intervētie varoņi ilgojas nodibināt ģimeni ar savu viendzimuma partneri. Bet biju arī pārsteigts, cik bieži, lasot intervijas, uzdūros heteronormas kodolā esošajam mītam, ka tikai heteroseksuālā ģimenē ar bērniem un mazbērniem var atrast patiesu laimi. Citiem vārdiem runājot, tā īsti laimīgs (pat kā homoseksuālis!) būsi tikai tad, ja nodibināsi ģimeni ar sievieti un radīsi pēcnācējus. Šī mīta dzīvelīgums homoseksuāļu subkultūrā manī viesa vairākus jautājumus. Piemēram, cik lielā mērā šie vīrieši sevi patiešām apzinās kā homoseksuāļus un nedomā par saviem homoseksuālajiem sakariem kā par „vaļasprieku”? Vai viņu pārliecība, ka dubultdzīve ir vienīgais ceļš, kā būt patiesi laimīgam, ir neapzināti internalizēta izdzīvošanas stratēģija (izlikšanās par heteroseksuāli), kas paradoksālā kārtā ierobežo viņu pašu iztēli un brīvību?

Homoseksuāļi nākotnē izvairītos no dubultdzīves, meliem un izlikšanās par heteroseksuāli, ja viņiem būtu juridiska iespēja nodibināt ģimeni ar sava dzimuma partneri un adoptēt un uzaudzināt bērnus.



Šķiet, ka atbildi uz šiem jautājumiem vismaz daļēji var rast, uzmanīgi lasot 9. stāsta („Hroniskais mirkļa vājums”) beigu daļu, kurā Dainis argumentē, kāpēc viņš ir izvēlējies dzīvot dubultdzīvi. No vienas puses, apprecoties viņš gribējis atvairīt savas kulturālās kopienas un ģimenes spiedienu. No otras puses, viņaprāt, attiecībām ar vīriešiem neesot nākotnes, jo „bērnu nav, cilvēki kļūst veci, un nav [nekā] paliekoša”. Tomēr šķiet, ka gados jaunākajam Dainim nav tādas pārliecības kā Aleksandram („Mantinieka vārdā”), ka visi homoseksuāļi ir nolemti nelaimīgai dzīvei un vientulībai vecumdienās. Dainis atzīst — ja homoseksuāļi varētu adoptēt un audzināt bērnus Latvijā, tad „dzīve būtu pasakaini forša, tad būtu harmonija”. Es to interpretēju kā atziņu, ka vairāki homoseksuāļi nākotnē izvairītos no dubultdzīves, meliem un izlikšanās par heteroseksuāli, ja viņiem būtu juridiska iespēja nodibināt ģimeni ar sava dzimuma partneri un adoptēt un uzaudzināt bērnus.


Noturīgie ieraksti un nākamie soļi

Cik noturīgi ir Padomju laika mīti un normas? Ja ticam Rudušas tēzei, tad Latvijas PSR Kriminālkodekss un Zālīša bēdīgi slavenais Padomju laika bestselleris ir radījuši ārkārtīgi noturīgus ierakstus mūsu prātos un kolektīvajos priekšstatos par homoseksualitāti. Arī politiskajā sfērā daži populisti atražo šos mītus vai meklē jaunus paņēmienus, kā iztēlot homoseksuāļus kā radikāli „nepareizus” un tādēļ ļaunus, netikumīgus vai pat nepatriotiskus. Lasot dzīvesstāstus, šķiet, ka arī daži homoseksuāļi ir daļēji integrējuši dažus no mītiem savos priekšstatos par laimīgu dzīvi.

Pēc grāmatas izlasīšanas gaisā paliek karājamies vienīgi jautājums — un ko darīt tālāk?



Tomēr koncentrējot uzmanību tikai uz neiecietīgo mītu kontinuitāti neatkarības laikos vai uz to iespraukšanos homoseksuāļu dzīvesgājumos, varam piemirst, ka ne visi heteroseksuāļi Latvijā ir apmāti ar aklu neiecietību pret gejiem un lesbietēm. To pierāda kaut vai aizkustinošie stāsti par vecāku izprotošo un pieņemošo attieksmi pret saviem homoseksuālajiem bērniem (piemēram, 10. stāsts „Mātes vīns”). Tāpat Ruduša ir mēģinājusi parādīt, kā „citādie” vai nu pretojas valdošajiem mītiem, vai gluži kā par spīti tiem mēģina definēt savu dzīvi citās, jaunās kategorijās. Pēc grāmatas izlasīšanas gaisā paliek karājamies vienīgi jautājums — un ko darīt tālāk?

Iespējams, ka šīs grāmatas iespaidā vismaz daži geji un lesbietes sasparosies, atradīs solidaritāti ar saviem likteņa brāļiem un māsām un aktīvi iesaistīsies savu tiesību aizstāvībā. Tāpat pieļauju, ka pārējiem tā rosinās pārdomas, kā sabiedrība ir izturējusies un vēl joprojām izturas pret homoseksuāļiem vai pārējiem „citādajiem”. Es īpaši ceru, ka grāmatu izlasīs arī skolotāji, kuriem ir īpaši svarīga atbildības nasta mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā — izaudzināt iecietīgus un viens otra „citādību” respektējošus pilsoņus. Tāpat man šķiet, ka šī grāmata jau ir radījusi konkrētu pozitīvu efektu, jo to var uztvert kā mēģinājumu rakstīt alternatīvu stāstu pašreiz sabiedrībā eksistējošajiem mītiem par homoseksuāļiem. Manuprāt, autore ir pelnījusi uzslavu, ka ir uzrakstījusi jaunu nodaļu mūsdienu Latvijas sociālajā vēsturē, tajā iekļaujot arī oficiālajā vēsturiskajā naratīvā tik bieži izslēgtos „citādos”.

Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (14) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
crew zer

h4 mxf converter free download to convert HD camcorder files. avchd converter convert avchd video files to avi, mp4, wmv, mov mts to avi mp4 mov mkv iMovie, FCP/FCE with mts converter, so to convert mts files for your PC and mobiles. mod converter

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
cynthia







-
Kāpēc daļai sabiedrības ir tik sakāpināta tieksme šo lgbt tēmu pārsālīt līdz tādiem pārspīlējumiem kā zoofilija un nekrofilija?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Un ko dariit taalaak? Principaa jau pareiza riiciiba bija:) http://politika.lv/article/kulieties-ka-protat
Evita Gosha raksturoja problemas.Esmu hetero,bet shis raksts mani prata uzrunaat.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Personiski es atbalstiitu homoseksuaalju ut transpersonu civillauliibas.Man pietruukst atbilstoshas izgliitiibas,tachu redzu ,ka apm. 10% sabiedriibas ir shaadas dzimumtieksmes.Neticu,ka taa ir izvirtiiba vai izklaide.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kalvis Apsitis

Jāņa Zālīša grāmata ir par "social constructionism" hipotēzi cilvēka seksualitātes izskaidrošanā (piem. homoseksuālisms - nepareizas dzimumaudzināšanas rezultāts). Toties mūsdienās daudzi autori metas pretējā galējībā - viņi visu skaidro ar "essentialism" hipotēzi; sak, pederasts ir tāds piedzimis un viņš neko ar savu tieksmi nevar padarīt.

Citās cilvēku dzīves jomās (teiksim, ja ir runa par mūzikas spējām) ir jau sen atrasts līdzsvars starp abiem galējiem viedokļiem - neviens vairs nopietni neapgalvo, ka muzikalitāte ir "tikai darbs" (vai arī "tikai talants"). Kādēļ ir tik grūti pieturēties pie līdzsvara arī seksualitātes atspoguļošanā - kur sava vieta ir gan iedzimtiem, gan prenatāliem, gan dzīves laikā iegūtiem faktoriem. Un ja sabiedrībā nav visatļautības gaisotnes, tad nekāda "geju subkultūra" tur neizveidosies. Irāna, Indija un daudzas citas valstis ir tam uzskatāms piemērs. Cilvēku seksualitātes izpausmes lielā mērā pielāgojas valdošajām normām. Teiksim, pedofīlija Antīkajā Grieķijā bija sociāli pieņemta; mūsdienu ASV - nē. Un cilvēki uz to attiecīgi reaģē. Neredzu iemeslu, kādēļ lai tāpat nebūtu arī ar "parastu" homoseksualitāti. Cilvēks jau ar to vien atšķiras no dzīvnieka, ka viņš spēj savas dziņas kaut kā kontrolēt un izpaust konstruktīvā, sociāli pieņemamā veidā.

Latvija ir vairāk emigrācijas valsts nekā imigrācijas valsts - tādēļ arī mūsu attieksme pret homoseksualitāti vairāk līdzinās Rietumvirdžīnijai, Džordžijai un Alabamai nevis, teiksim, Masačusetsai, Viskonsinai vai Oregonai. Un nekāda masu imigrācija mums arī tuvākajos gados nebūs - tādēļ arī mūsu - Latvijas iedzīvotāju paražas un attieksmes būs tik nesaprotamas tiem, kuri visu vēro no Stokholmas vai Londonas.

Photo
Pēteris Timofejevs Henriksson

Paldies par Jūsu reakciju, Kalvi. Vispirms gribu nošķirt divas dažādas parādības – seksuālā orientācija (pret kura dzimuma pārstāvjiem indivīdam jūt dzimumtieksmes) un seksuālā identitāte (kā indivīdi uztver savas dzimumtieksmes un kā viņi identificējas). Ilustrācijai – indivīdam var būt seksuālas jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem (homoseksuāla orientācija), bet viena vai otra iemesla (sabiedrības spiediena, savas grupas spiediena utt.) dēļ viņš sevi apzinās kā heteroseksuāli. Seksualitāte sastāv no seksuālās orientācijas, seksuālās identitātes un seksuālās uzvedības.

Tagad par „social constructionism” un „essentialism” – divām zinātnes filozofijas skolām. Šīs skolas lielākoties diskutē seksuālās identitātes jautājumus – vai seksuālā identitāte ir sociāli konstruēta un sastāv no dažādiem sociāliem un normējošiem priekšstatiem vai seksuālā identitāte ir pilnīgi dabiska un sociāli neitrāla etiķete, kas izriet no seksuālās orientācijas būtības (essence, angļu valodā). Seksuālās orientācijas jautājumā, cik es esmu sapratis, arī lielākā daļa sociālo konstruktīvistu atzīst, ka kaut kāds dabisks (esenciāls, ja Jums tīk) komponents ir pamatā jebkurai seksuālajai orientācijai. Diskusija esenciālistu un konstruktīvistu vidū lielākoties ir par to, cik lielā mērā sociālās konstrukcijas vai dabas faktori ietekmē seksuālo uzvedību un seksuālo identitāti.

Manuprāt, Jūs, Kalvi, kļūdāties, interpretējot Zālīti kā konstruktīvistu, jo, cik es sapratu (atzīšos, ka viņa grāmatu lasīju sen), viņa skaidrojums bija par seksuālo orientāciju. Viņaprāt, daži homoseksuāļi par tādiem piedzima, bet daži uzauga. Manuprāt, tas ir visai nekonsekvents izskaidrojums, kas atstāj nopietnus jautājumus par viņa skaidrojuma precizitāti un atbilstību patiesībai. Pats es neredzu jēgu diskusijai par to, vai cilvēki piedzimst par homoseksuāļiem vai viņi kļūst par homoseksuāļiem. Protams, ja ir ļaudis, kuri grib iznīcināt gejus un lesbietes, viņi centīsies pierādīt, ka homoseksuāļi nekādi nevar par „tādiem” piedzimt un centīsies atrast veidus, kā iznīcināt dzimumtieksmes homoseksuāli orientētajos indivīdos.

Runājot par LGBT subkultūras esamību, Jūs atkal kļūdāties vai arī Jūs lietojat terminu „subkultūra” ļoti atšķirīgā nozīmē nekā es. Iesaku Jums izlasīt recenzēto Rudušas grāmatu par šīs subkultūras eksistenci un kā geji un lesbietes to radīja Padomju laikos. Ruduša ļoti spilgti apraksta, piemēram, kā homoseksuāļi radīja paši savus neverbālās un verbālās sazināšanās kodus, kur viņi mēdza pulcēties un izklaidēties, kā arī kur un kā viņi satikās. Autore ir ļoti precīzi to raksturojusi kā pagrīdes subkultūru. Homoseksuāļu dzimumtieksmi Padomju režīms nespēja ietekmēt, bet homoseksuāļi savu seksuālo identitāti neiecietīgajā sabiedrības gaisotnē bija spiesti konstruēt kā „citādības” identitāti (vai, citiem vārdiem runājot, sevi apzinājās kā ārkārtīgi „citādus”) vai arī sevi definēja kā heteroseksuāļus, kuri stājas dzimumkontaktos ar sava dzimuma pārstāvjiem tikai nereti. Tātad LGBT subkultūra eksistēja arī Padomu laikos, kad pret gejiem un lezbietēm valdīja ne tikai nosodošas attieksmes, bet arī draudēja cietumsods. Domāju, ka Jūs piekritīsiet, ka Padomju laikos sabiedrības attieksme bija ļoti tālu no „visatļautības gaisotnes”, kuru Jūs minējāt kā nepieciešamu rekvizītu šādas subkultūras eksistencei.

Nobeidzot garo repliku, man ir konkrēts jautājums Jums, uz kuru ceru saņemt godīgu atbildi. Kādēļ Jūsuprāt homoseksuāļi Latvijas sabiedrībai nebūtu jāakceptē? Vai Jūs varētu pastāstīt, tieši kādēļ Jūs uzskatat, ka homoseksuāļiem Latvijā būtu jācieš no līdzcilvēku neiecietības, aizspriedumiem un vardarbības?

Smallantons
Antons Mozalevskis

Labdien, Apsīša kungs! Atceros Jūs no Ir.lv diksusijām - prieks diskutēt ar inteliģentu cilvēku, kas cenšas pamatot savu viedokli. Tomēr gribētu norādīt uz dažām neprecizitātēm Jūsu komentārā:

1. Man kā sociālā konstrukcionisma "lielajam fānam" jāpasaka paldies Pēterim par tā skaidrojumu! Cik tas nebūtu ironiski, viens no sociālā konstrukcionisma ietekmīgākajiem autoriem, - Mišels Fuko, pats bija gejs :) un savos darbos (The History of Sexuality) runāja par to, ka tieši heteroseksistiskā ideoloģija ir sociāli konstruēta, tai ir savas represīvās funkcijas (tāpat kā rasismam, seksismam utt.).

2. J. Zālītis savā grāmatā drīzāk skaidroja seksuālās orientācijas veidošanos no psihosociālo teoriju viedokļa (kuras bija populāras viņa tālajos laikos). Un nevainosim nelaiķi par to. Tajā pašā laikā neaizmirsīsim, ka zinātne nepārtraukti virzās uz priekšu. Pat tad, kad es studēju medicīnu pirms 10 gadiem, daudzi fakti, kas šodien ir zināmi, vēl eskistēja tikai teoriju vai pieņēmumu līmenī, kaut arī joprojām daudz kas vēl līdz galam paliek neskaidrs. Nu lūk, - faktiski visas psihosociālās seksuālās orientācijas veidošānās teorijas (psihoanalītiskās idejas, socilālās iemācīšanās teorija, "pavedināšanas" teorija, audzināšanās ietekemes teorijas utt) izrādījās vai nu nepareizas vai nepierādāmas. Toties daudz jaunu pierādījumu ir par to, ka seksuālā orientācija absolūtā vairumā gadījumu ir iedzimta. Ja vēlaties, varu Jums ieteikt, kur atrast šos datus.

3. Es negribu piekrist Pēterim, ka nav jēgas noskaidrot to, kā veidojas seksuālā orientācija, jo zināšanas ir vērtība pašas par sevi, atšķirībā no "muldēšanās ideoloģijas vārdā". Heteroseksisma ideologu galvenais ierocis ir cilvēku aizbiedēšana ar to, ka homoseksualitāte ir kaut kas tik kārdinošs un tik viegli pielipošs, ka tikko tā kļūs akceptējama, - visi metīsies "homoseksuāļisma grēkā"! Nu paskatieties, tas taču ir oficiālās katoļu baznīcas "bullšits"! :)

4. Par tām subkultūrām. Vai Jūs pats esat bijis Indijā vai Irānā? Ņemsim Irānu, kā "krāšņāko piemēru" - ļoti iesaku tur aizbraukt, un pārliecināties, par to, cik rietumu masu mediji neobjektīvi atspoguļo irāņu sabiedrību. Jā piekrītu, ka nav viņiem paveicies ar valdību, bet tajā pašā laikā geju subkultūra tur ir attīstīta gandrīz pat vairāk nekā Latvijā (mans personīgs novērojums un profesionālā interese).

5. Vai Jūs apzināti jaucat pedofīlijas un institucionalizētās sengrieķu pederastijas jēdzienus? Es šeit negribu analizēt, kāda tai bija nozīme sengriķu sabiedrībā, bet nenorādīt uz šo neprecīzu salīdznājumu nevaru.

6. Par Latvijas iedzīvotāju "paražām un attieksmēm," - mēs laikam esam dažādu paaudžu pārstāvji, līdz ar to mana un Jūsu izpratne, pieredze un prognozes var ievērojami atšķirties :)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Tas ir pozitiivi,ka tiek izdotas shaadas graamatas.Taas raksturo dazhu Latvijas sociaalo grupu pie - un paardziivoto.Latvijas sabiedriiba kopumaa ieguutu ,ja gejiem ,lesbieteem un transeksuaaljiem nebuutu jaatrodas "pagriidee".Psrs laikos tas bija pat kriminaali sodaama lieta.
Kopumaa Latvijas sabiedriiba ir sameeraa konservatiiva,tachu NO Pride aktivitaates neraksturo Latvijas videejo viedokli.Tur bija arzemju agitaacija,pasuutiitaajus nezinu((

Smallantons
Antons Mozalevskis

Paldies, Pēteri! Grāmatu neesmu vēl lasījis, bet nojaušu, ka tiešām ir varens darbs. "Haters gonna hate" - ļoti iespējams, ka padomju laikā ieprogramētās bailes un naids pret gejiem ir šo nabago cilvēku identitātes neatņemamā daļa. Nu ko lai saka, mums ir jābūt iecietīgiem pret aizejošo paaudzi. Viņiem tomēr nācās ļoti daudz ciest, un ne tikai no J. Zālīša sviestainās grāmatas. Homofobija vienmēr bijusi un ir totalitārā režīma viens no pamatakmeņiem. Es lepojos, ka dzīvoju Latvijā šajā pārmaiņu laikā!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Toms Deimonds Barvidis

Līdz šim nebiju pamanījis aprobežotos komentējam rakstus par seksuālajām minoritātēm iekš politika.lv. Še tev!

Lai vai kā, grāmata noteikti jāizlasa!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Siajmss Jmss

Ko jūs, Politika , vēlaties panākt? Lai pa pasauli pārvietotos bezdzimuma, mankurtu mutanti? Kas jums maksā par to kropļu slavināšanu. Gārbere avansā samaksāja?

Puuks ziema 2012.
Vilnis Gricaičuks-Puriņš

Vēl politika.lv varētu izgaismot nejauko zooseksuāļu un nekroseksuāļu pazemošanu padomju laikā un arī to pagrīdes dzīvi mūsdienās, kad plaukst zoofobija un nekrofobija.

Saistītie raksti
Pareizas kastites

Kulieties, kā protat! 5 Autors:Evita Goša

Karajas 255x203

Iecietības krīze 5 Autors:Marija Golubeva

Citi autora darbi