Atslēgvārdi:

Saeimas deputātu ētikas kodekss. Projekts 1

Izstrādāts pec Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas pasūtījuma

Iesaki citiem:

Sabiedriskās politikas centrs "Providus"
Valts Kalniņš

Projekts 21.06.2004.


Saeimas deputātu ētikas kodekss

Ētikas kodeksa mērķi

Saeimas deputātu ētikas kodeksa (turpmāk tekstā - Ētikas kodeksa) mērķi ir:


  • sniegt vēlētājiem mērauklu, ar kuras palīdzību vērtēt tautas priekšstāvju darbību;

  • palīdzēt deputātiem veikt savus pienākumus godprātīgi, atbildīgi un saskaņā ar demokrātijas vērtībām.


Ētikas kodekss nosaka Saeimas deputātu darbībai nozīmīgus principus un vērtības, kā arī sniedz vadlīnijas to ievērošanai.


Godīgums un uzticība

Deputāts savus pienākumus veic godīgi.

Deputāts pieliek visas pūles, lai izpildītu vēlētājiem dotos solījumus.

Deputāts nesaka to, par ko viņš zina, ka tā nav patiesība, un nedod solījumus, par kuriem viņš zina, ka tos nevar izpildīt.

Deputāts vienmēr rīkojas tā, lai attaisnotu vēlētāju izrādīto uzticību un veicinātu savu leģitimitāti vēlētāju acīs.


Atklātība

Deputāts, cik tas ir iespējams, informē sabiedrību par savu darbību un par Saeimas darbību kopumā.

Deputāts sabiedrībai neizpauž tikai tādu ar savas kā valsts amatpersonas darbību saistītu informāciju, kuras izpaušanu aizliedz vai speciāli atļauj likums. Gadījumos, kad likums speciāli atļauj neizpaust informāciju, deputāts informāciju neizpauž tikai tad, ja tam ir pamatots iemesls.

Informēšana ietver paskaidrojumu sniegšanu par deputāta darbību un savu nostāju pamatojumu.


Neatkarība

Deputāts savus pienākumus veic patstāvīgi, paļaujoties uz savu spriestspēju un zināšanām.

Iesniedzot priekšlikumus un uzstājoties Saeimas plenārsēdē vai Saeimas komisijas sēdē, deputāts paziņo tās personas vai organizācijas, kuru sagatavots viedoklis vai sniegtā informācija ir palīdzējusi deputātam formulēt savu viedokli.

Deputātam ir pienākums, cik tas ir iespējams, pārliecināties, ka informācija, uz kuras pamata tiek pieņemti lēmumi, ir patiesa.

Deputāts neslēdz mutiskas vai rakstiskas vienošanās ar jebkādām trešajām personām, kas viņam uzliek saistības attiecībā uz deputāta kā valsts amatpersonas pienākumu veikšanu. Šis aizliegums ietver arī tādu labvēlību pieņemšanu no trešajām personām, no kurām var izrietēt minētās saistības.

Saistību uzņemšanās aizliegums neliedz Saeimas frakcijām noteikt saviem locekļiem saistošas nostājas.


Sabiedrības interešu pārākums

Deputāts savā darbībā izvairās no situācijām, kur vēlētājiem var rasties iespaids, ka deputāts sabiedrības intereses stāda zemāk par kādām citām interesēm jeb atrodas interešu konfliktā.

Iesniedzot priekšlikumus, uzstājoties Saeimas plenārsēdē vai Saeimas komisijas sēdē un balsojot, deputāts paziņo, ja attiecīgais jautājums ietekmē vai var ietekmēt šī deputāta, tā radinieku vai darījumu partneru personiskās intereses. Šādu paziņojumu var nesniegt, ja uz ietekmi uz personiskajām interesēm norāda vispārzināmi fakti vai valsts amatpersonas deklarācijā jau norādītas ziņas.


Likumība un morāle

Deputāts, pildot valsts amatpersonas pienākumus, kā arī ārpus valsts amatpersonas pienākumu pildīšanas demonstrē cieņu pret Latvijas Satversmi un likumiem, kā arī morāles normām.

Deputāts atturas no tādiem izteikumiem un darbībām, kas var tikt uztvertas kā aicinājums uz pretlikumīgām darbībām.

Deputāts neizmanto savu statusu, lai ietekmētu valsts pārvaldes, tiesu, pašvaldību vai citu publisko institūciju darbību, citādi kā noteikts Latvijas Satversmē un likumos.

Deputāts neatbalsta Saeimas locekļa administratīvo un krimināltiesisko neaizskaramību, ja tas var apgrūtināt administratīvā vai krimināltiesiskā procesa pienācīgu norisi.


Taupība

Deputāts neizmanto valsts mantu un finanšu līdzekļus personiskam vai partijas labumam citādi kā tikai likumā noteiktos gadījumos un ievērojot taupīgu attieksmi.


Debašu kultūra

(Šajā sadaļā daļēji izmantots teksts no profesores S.Lasmanes sagatavotā projekta)

Deputāts publiskos izteikumos izvairās no personas cieņu aizskarošiem apvainojumiem, balstās uz faktiem, to godīgu interpretāciju un argumentāciju.

Apstrīdot citas personas viedokli, deputāts argumentācijai neizmanto sava oponenta rasi, ādas krāsu, tautību, valodu, reliģisko pārliecību, dzimumu, sociālo izcelsmi, veselības stāvokli vai seksuālo orientāciju.


______________________________________



Sabiedriskās politikas centrs "Providus"
Valts Kalniņš

Projekts 21.06.2004.


KOMENTĀRI SAEIMAS DEPUTĀTU ĒTIKAS KODEKSA PROJEKTAM



Šiem komentāriem ir divi uzdevumi:


  • Paskaidrot atsevišķu Saeimas deputātu ētikas kodeksa (turpmāk tekstā - Ētikas kodeksa) projektā iekļauto normu mērķi un nozīmi;

  • Parādīt dažas alternatīvas pieejas, kas varētu būt izmantojamas, bet kas nav pielietotas konkrētajā projektā.


Komentāru pirmajā daļā ir vispārīgi paskaidrojumi, kas attiecas uz Ētikas kodeksa projektu kopumā. Otrajā daļā ir paskaidrojumi par konkrētām Ētikas kodeksa projekta normām.


VISPĀRĪGI PASKAIDROJUMI

Kodeksa nosaukums: Attiecībā uz kodeksa nosaukumu ir iespējamas divas nozīmīgākās alternatīvas, no kurām katrai ir savas priekšrocības un trūkumi. Proti, šo dokumentu var saukt par ētikas kodeksu vai par uzvedības kodeksu.

Priekšrocības vārda “ētikas” lietošanai ir šādas:


  • Nepietiekama ētikas normu ievērošana ir bieži uzskatīta par nozīmīgu problēmu Latvijas valsts amatpersonu vidū – tāpēc tieši ētikas kodeksa pieņemšana būtu zīme, kas liecinātu par vēlēšanos šo problēmu risināt;

  • Jēdziens “ētikas kodekss” Latvijā jau tiek pielietots – ir Tiesnešu ētikas kodekss, Latvijas prokuroru ētikas kodekss u.c. – līdz ar to tas pakāpeniski iesakņojas attiecībā uz dažādām valsts amatpersonu grupām (tiesa, ir sastopams arī jēdziens "uzvedības kodekss", piemēram, Muitas amatpersonu ētikas un uzvedības kodekss);

  • Virkne Ētikas kodeksa projektā iestrādāto kategoriju vistiešākajā veidā attiecas uz deputātu darba ētiku (godīgums un uzticība, likumība un morāle).


Tomēr nosaukuma “ētikas kodekss” nepilnība ir tas, ka ne visas kodeksā ietvertās normas ir tieši saistītas ar morāles normu pielietošanu, t.i. ētiku. Piemēram, deputāta neatkarības princips vairāk izriet no lomas, kas deputātam piemīt mūsdienu parlamentārajā sistēmā, nevis no morāles normām.

Alternatīvā nosaukuma “uzvedības kodekss” galvenā priekšrocība ir tā, ka, burtiski skaidrojot vārdu “uzvedība”, tas nepārprotami attiecas uz visām kodeksa projektā iekļautajām normām, t.i. visas šīs normas regulē uzvedību. Nosaukuma “uzvedības kodekss” nozīmīgākais trūkums ir tas, ka vārds “uzvedība” latviešu valodā dažkārt izraisa asociācijas, kas saistītas ar šauru tā izpratni, proti, tikai ar sadzīves kultūras normu ievērošanu, piemēram, pieklājīgu uzvedību pie galda vai pieklājīgu runas veidu. Tā kā šī kodeksa projektam ir ievērojami plašāki mērķi, tad piedāvātajā projektā ir lietots nosaukums “ētikas kodekss”.

Kodeksa statuss: Eiropas valstu praksē attiecībā uz parlamenta locekļu ētikas vai uzvedības standartu noteikšanu ir sastopamas divas galvenās alternatīvas:


  • Izplatītākā pieeja, kas aprobežojas ar konstitūcijā un dažādos citos normatīvajos aktos noteiktu regulējumu;

  • Pieeja, kur papildus likumos noteiktajam regulējumam ir īpašā dokumentā kodificēti ētikas vai uzvedības noteikumi.


Turklāt šai otrajai pieejai ir sastopamas divas “apakšalternatīvas”:


  • Šim dokumentam var būt likuma spēks, t.i. kodekss ir pēc būtības tikai vēl viens normatīvais akts;

  • Kodeksam var nebūt likuma spēka.


Otrajā gadījumā kodekss ir uztverams kā parlamenta locekļu kā indivīdu brīvprātīga savstarpēja vienošanās par noteiktiem principiem savā darbībā.

Ētikas vai uzvedības standartu kodificēšanai vienā dokumentā ir vairākas priekšrocības, no kurām dažas ir šādas:


  • Parlamenta locekļi vienotā dokumentā skaidri redz, ko viņi drīkst un ko nedrīkst darīt;

  • Pastāv vienots dokuments, kurā apkopoti svarīgākie kritēriji, saskaņā ar kuriem vēlētāji var vērtēt parlamenta locekļu darbību;

  • Šāds dokuments uzsver parlamenta locekļu kā specifiskas valsts amatpersonu grupas īpašo statusu un īpašās pret tiem izvirzāmās prasības.


Vienota dokumenta nozīmīgākais trūkums ir tas, ka daudzus parlamenta locekļu darbības aspektus aizvien regulē konstitūcija un citi normatīvie akti, kā rezultātā iespējama nelietderīga normu dublēšanās un kodeksā ietvertās prasības tāpat nav izsmeļošas. Tomēr ja kodeksa normas rūpīgi saskaņo ar konstitūcijas un citu normatīvo aktu normām, lai novērstu dublēšanos, vienota dokumenta, kas nosaka ētikas vai uzvedības standartus, priekšrocības, šķiet, ir pārsvarā.

Piedāvātais Ētikas kodeksa projekts ir iecerēts kā dokuments bez likuma spēka. Šāda izvēle ir izdarīta divu galveno iemeslu dēļ:

  • Saeimas deputātu statusu un darbību jau regulē virkne normatīvo aktu (Latvijas Satversme, Saeimas kārtības rullis, likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” u.c.) – ja ir nepieciešams mainīt tiesisko regulējumu, kas attiecas uz Saeimas deputātiem, lietderīgāk šķiet grozīt jau esošos normatīvos aktus, lai regulējumu nevajadzīgi nesarežģītu;

  • Ētikas kodeksa projektā ir iekļautas tādas prasības, piemēram, veikt pienākumus godīgi, kuras vismaz Latvijas tiesību piemērošanas tradīcijās būtu ļoti grūti tulkot, lai juridiski korekti piemērotu konkrētos gadījumos. Savukārt atteikšanās no šādām juridiski grūti tulkojamām prasībām mazinātu kodeksa jēgu, proti, noteikt tādas ētikas vai uzvedības prasības, kas deputāta darbībā ir nozīmīgas, taču kas pārsniedz patlaban normatīvajos aktos jau noteiktos Saeimas deputāta pienākumus.



Problēma, kas saistīta ar šāda dokumenta juridiski nesaistošo statusu, ir iespējamās neskaidrības par – cita starpā – šī dokumenta prasību obligātumu.

Kodeksa detalizētības/abstrakcijas pakāpe: Kodeksa projekta izstrādē viens no nozīmīgiem jautājumiem bija tas, cik lielu detalizētības vai – tieši otrādi – abstrakcijas pakāpi piešķirt tā normām. Principiālā izvēle ir starp divām alternatīvām:


  • Detalizēts regulējums vai precīzas instrukcijas rīcībai dažādās specifiskās situācijās;

  • Abstraktu ētikas vai uzvedības principu definēšana, kuri, lai tos piemērotu konkrētai situācijai, prasa rūpīgu un prasmīgu interpretāciju.


Detalizētās pieejas priekšrocības ir:


  • Tā dod, cik vien iespējams, nepārprotamas instrukcijas rīcībai dažādās situācijās, tādējādi padarot kodeksa prasību izpildi it kā vienkāršāku;

  • Detalizētu normu viennozīmīgums ir viens no faktoriem, kas apgrūtina izvairīšanos no to pildīšanas.


Tomēr detalizētajai pieejai ir arī nozīmīgi trūkumi:


  • Lai kodekss būtu visaptverošs, tajā būtu jāparedz visas regulējamajā jomā iespējamās konkrētās situācijas, ko nav iespējams izdarīt;

  • Šāds detalizēts dokuments būtu sarežģīts un grūti uztverams, kas apgrūtinātu tā mērķu sasniegšanu.


Kodekss, kura normas ir abstraktākas, ir vieglāk uztverams, un to ir iespējams padarīt visaptverošāku. Taču šāda kodeksa veiksmīga piemērošana prasa, lai regulējumam pakļautās personas pietiekami izprastu kodeksā ietverto prasību jēgu, būtu pieejami kodeksa izpildi kontrolējošās institūcijas sniegti paskaidrojumi, kontrolējošā institūcija piemērotu kodeksa normas konkrētām situācijām, ievērojot stingru konsekvenci, samērīgu un saprātīgu pieeju un tiecoties uz kodeksa mērķu sasniegšanu.

Piedāvātajā Ētikas kodeksa projektā pamatpieeja ir galvenokārt visai abstraktu prasību formulēšana (piemēram, deputāts pieliek visas pūles, lai izpildītu vēlētājiem dotos solījumus), taču tur, kur tas iespējams, ir pielietota arī relatīvi detalizētāka pieeja (piemēram, konkrētas prasības - iesniedzot priekšlikumus un uzstājoties Saeimas plenārsēdē vai Saeimas komisijas sēdē, deputāts paziņo tās personas vai organizācijas, kuru sagatavots viedoklis vai sniegtā informācija ir palīdzējusi deputātam formulēt savu viedokli; iesniedzot priekšlikumus, uzstājoties Saeimas plenārsēdē vai Saeimas komisijas sēdē un balsojot, deputāts paziņo, ja attiecīgais jautājums ietekmē vai var ietekmēt šī deputāta, tā radinieku vai darījumu partneru personiskās intereses.)

Kopumā Ētikas kodeksa projekta formulējumu detalizētības/abstrakcijas aspektā noteica divi galvenie apsvērumi:


  • Kodeksa aptverto jautājumu spektrs ir tik plašs, un potenciāli kodekss ir piemērojams tik neierobežoti daudzveidīgās situācijās, ka tās nav iespējams detalizēti regulēt;

  • Kur tas ir iespējams un lietderīgi no Ētikas kodeksa mērķu sasniegšanas viedokļa, dokumentā ir ietvertas konkrētas un visai precīzi uztveramas prasības.


Sankcijas: Par ētikas vai uzvedības kodeksa prasību nepildīšanu principā ir iespējami divi sankciju veidi:


  • Sankcijas, kuras ietver kādu tiesību ierobežošanu vai zaudēšanu (piemēram, deputāta mandāta zaudēšanu) vai tiesiska pienākuma uzlikšanu;

  • Morālas dabas sankcijas.


Tiesisko sankciju priekšrocība ir to iespējamā lielākā bardzība, taču apšaubāma šķiet to piemērošanas iespējamība par tādu prasību neizpildīšanu, kas iekļautas tiesiski nesaistošā dokumentā.

Tā kā ierosinātajam Ētikas kodeksam nav likuma spēka, kodeksa īstenošanas kārtības projektā paredzētās sankcijas ir tādas, kuras iespējams noteikt deputātu brīvprātīgas vienošanās rezultātā, t.i. šīm sankcijām ir tāds raksturs, kas neierobežo deputātu Satversmē un likumos noteiktās tiesības.

Ja tomēr būtu uzskats, ka nepieciešamas arī smagākas un līdz ar to tiesības ierobežojošas sankcijas, Ētikas kodeksa īstenošanas kārtības projektā ir kā variants diskusijām paredzēta iespēja izslēgt deputātu no vienas līdz sešām Saeimas sēdēm. Tā kā šī sankcija paredz deputāta tiesību ierobežošanu, tās iekļaušana kodeksa īstenošanas kārtībā ir iespējama tikai pēc vispusīga juridiska izvērtējuma par šādas sankcijas tiesiskumu.


PASKAIDROJUMI PAR ATSEVIŠĶĀM KODEKSA SADAĻĀM

Godīgums un uzticība: Godīgums un uzticība, t.sk. uzticības attaisnošana, leģitimitātes veicināšana un visu pūļu pielikšana, lai izpildītu vēlētājiem dotos solījumus, ir jēdzieni un prasības, kuras ir ārkārtīgi nozīmīgas pilnvērtīgai parlamenta darbībai demokrātijas apstākļos, bet kuras nav piemērojamas “automātiski”. Šādu prasību izvirzīšana deputātiem visticamāk radīs situācijas, kuras daži vērtēs kā Ētikas kodeksa pārkāpumus, kamēr citi uzskatīs, ka Ētikas kodekss nav pārkāpts. Konkrētos gadījumos šīs prasības var piemērot, tikai rūpīgi tās tulkojot (interpretējot) un pārdomāti argumentējot, kāpēc kādā konkrētā situācijā deputāta rīcība ir vai nav saskaņā ar Ētikas kodeksa prasībām. Taču laika gaitā uzkrājoties precedentiem, varētu attīstīties konsekventa un prognozējama šo normu piemērošanas prakse. Turklāt arī bez sarežģītas interpretācijas palīdzības šīs normas var kalpot kā lietderīgs instruments vismaz viena Ētikas kodeksa mērķa sasniegšanai, sniedzot vēlētājiem mērauklu, ar kuras palīdzību vērtēt deputātu darbību.

Atklātība: Vairumā Eiropas valstu parlamentārajā darbībā atklātība ir viens no nozīmīgākajiem pamatprincipiem, kas nostiprināts vai nu konstitūcijā, vai parlamenta procedūras noteikumos vai citos dokumentos. Arī Latvijas Satversmē un Saeimas kārtības rullī ir normas, no kurām izriet atklātības princips (Satversmes 22. pants: “Saeimas sēdes ir atklātas”; Kārtības ruļļa 159. pants: “Komisijas sēdes ir atklātas [..].”), taču tās attiecas tikai uz dažiem Saeimas darbības aspektiem. Tāpēc ir svarīgi Ētikas kodeksā uzsvērt atklātības principa vispārīgo raksturu, ietverot gan informēšanu par deputāta un Saeimas darbību, gan nepieciešamības gadījumā paskaidrojumu sniegšanu, gan deputāta nostājas pamatojumu.

Ievērojot atklātības principa lielo nozīmi un, lai nodrošinātu, ka šim principam ir vispārīgs raksturs, ir svarīgi noteikt arī, ka vienīgais leģitīmais attaisnojums tam, ka deputāts neatklāj informāciju, kas saistīta ar viņa pienākumu veikšanu vai kas nonākusi viņa rīcībā, pildot deputāta pienākumus, ir gadījumi, kad šīs informācijas atklāšanu aizliedz vai neatklāšanu speciāli atļauj Satversme un likumi.

Neatkarība: Saeimas locekļa neatkarība, kas vismaz tieši nav noteikta nevienā Latvijas normatīvajā aktā, ir viens no nozīmīgākajiem principiem daudzu valstu parlamentārajās sistēmās. Šī principa būtība ir, ka deputātam nedrīkst būt pienākuma pildīt citu personu saistošas prasības (nejaukt ar vēlētāju prasībām, kuras tiek izvirzītas deputātam, taču kuras neizpaužas kā saistošas vienošanās). Vēlētāji ir ievēlējuši savu pārstāvi, lai tas pēc savas labākās sirdsapziņas un spējām pats pieņemtu lēmumus, nevis pakļautos atsevišķu cilvēku saistošām prasībām. Praksē tas nozīmē, piemēram, to, ka deputāts nedrīkst no lobētāja pieņemt tādu labvēlību, kas varētu kaut vai neoficiāli un netieši radīt deputātam pienākuma sajūtu attiecībās ar šo lobētāju.

Tomēr saistību uzņemšanās aizliegums neliedz Saeimas frakcijām noteikt saviem locekļiem saistošas nostājas. Tā kā deputāta līdzdalība frakcijās ir brīvprātīga, t.i. no frakcijas var izstāties, tad arī frakcijas noteiktas saistošas nostājas patiesībā ir brīvprātīgas un nav uzskatāmas par dziļākā būtībā saistošām.

Likumus parasti nav iespējams pieņemt bez konsultācijām un padoma no tiem, uz kuriem likums attieksies. Taču vienlaikus šajā procesā ir risks, ka deputāta nostāja pārmērīgi nosvērsies par labu šo grupu šaurām interesēm, nepietiekami ņemot vērā arī citu sabiedrības grupu un sabiedrības kopīgās intereses. Lai vērstu sabiedrības uzmanību uz gadījumiem, kad kādu nostāju, iespējams, ir ietekmējusi ieinteresēta interešu grupa vai lobētājs, deputātiem vajadzētu publiski atklāt savu sadarbību ar šādām personām vai organizācijām. Attiecīgi paziņojumi būtu jāizdara rakstiski, kad tiek iesniegti priekšlikumi, un mutiski, kad deputāts pirmo reizi uzstājas par attiecīgo jautājumu.

Sabiedrības interešu pārākums: Likums "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" neregulē valsts amatpersonu atrašanos šķietamos interešu konfliktos. Tomēr arī atrašanās šķietamā interešu konfliktā var jūtami iedragāt sabiedrības uzticību atsevišķam deputātam vai pat visai Saeimai kopumā. Tāpēc Ētikas kodeksa projekts liek deputātam izvairīties no situācijām, kur vēlētājiem var rasties iespaids, ka deputāts sabiedrības intereses stāda zemāk par kādām citām interesēm jeb atrodas interešu konfliktā. Šī norma savā ziņā pastiprina likuma prasības, un liek deputātam izvairīties arī no šķietamiem interešu konfliktiem.

Likums "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" vismaz tieši neaptver arī virkni situāciju, kurās Saeimas deputāts var atrasties interešu konfliktā. Likums, piemēram, neaizliedz deputātam debatēs aicināt pieņemt lēmumu vai iesniegt tādu priekšlikumu likumprojektam, kas tieši skar paša deputāta personiskās intereses. Aizliegums atrasties šādās interešu konflikta situācijās varētu būt grūti kontrolējams un tam varētu būt pat deputātu darbību paralizējošas sekas - var būt situācijas, kad deputāts personiski ir ieinteresēts kādā lēmumā, bet tas vienlaikus ir arī plašākas sabiedrības interesēs. Lai tomēr mazinātu iespējas ļaunprātīgi izmantot atrašanos šādos interešu konfliktos, deputāti Ētikas kodeksa formā varētu vienoties par pienākumu publiski paziņot par šādiem interešu konfliktiem.

Attiecībā uz priekšlikumu iesniegšanu un balsošanu šāds paziņojums varētu būt izdarāms rakstiski, piemēram, informējot par to Saeimas prezidiju, kas šos paziņojumus publicētu internetā. Uzstājoties deputāts šo paziņojumu izteiktu mutiski.

Lai nevajadzīgi nenoslogotu deputātus un izvairītos no absurdām situācijām, Ētikas kodeksa projektā šai prasībai noteikti divi izņēmumi. Pirmkārt, paziņojums nav nepieciešams, ja uz ietekmi uz personiskajām interesēm norāda vispārzināmi fakti. Piemēram, visi zina, ka deputāti ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji. Tāpēc nav nepieciešams, lai, apspriežot grozījumus likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", visi deputāti norādītu, ka viņi paši ir šī nodokļa maksātāji. Otrkārt, arī tad, ja par iespējamo interešu konfliktu liecina valsts amatpersonas deklarācijā jau norādītas ziņas, obligāta paziņojuma sniegšana nav nepieciešama.

Likumība un morāle: Lai arī katram Saeimas deputātam tāpat kā visiem iedzīvotājiem ir jāpilda Latvijas Satversme un likumi, Saeimas locekļiem kā likumdevējiem ir īpaša atbildība likumības kontekstā. Tā kā deputāti paši pieņem likumus, šo likumu morālās leģitimitātes veicināšanai ir svarīgi, lai deputāti demonstrētu īpašu cieņpilnas attieksmi pret likumiem. Lai arī nav ne nepieciešams, ne iespējams aprakstīt visus gadījumus un veidus, kā šī cieņa varētu izpausties, ir skaidri piemēri, kas ar šo prasību nav savienojami. Šādi piemēri varētu būt Saeimas deputāta lepošanās ar ceļu satiksmes noteikumu prasību neievērošanu, nievājoši izteikumi par likumīgām prasībām, ko pret viņu izvirzījušas valsts pārvaldes iestādes, vai izteikts aicinājums pārkāpt likumu.

Lai stiprinātu sabiedrībā pārliecību par to, ka Saeimas deputāti paši pakļaujas to likumu prasībām, kurus Saeima pieņēmusi, ir svarīgi, lai deputāti atbalstītu Saeimas locekļu administratīvo vai krimināltiesisko neaizskaramību tikai gadījumos, kad, piemēram, administratīva soda uzlikšana vai kriminālvajāšanas uzsākšana pret deputātu ir pamatoti saistāma ar centieniem traucēt attiecīgās personas kā Saeimas deputāta pienākumu pienācīgu pildīšanu. Citiem vārdiem sakot - neaizskaramību nevajadzētu atbalstīt situācijās, kad tas var apgrūtināt administratīvā vai krimināltiesiskā procesa pienācīgu norisi.

Taupība: Taupības ievērošana attiecībā pret valsts mantu un finanšu līdzekļiem gadījumos, kad deputātiem ir rīcības brīvība lemt par šo līdzekļu izlietošanu, ir fundamentāls elements Saeimas leģitimitātes veicināšanai. Šis elements ir īpaši svarīgs Latvijas apstākļos, kur nozīmīga iedzīvotāju daļa dzīvo grūtos sociāli-ekonomiskos apstākļos. Lai arī taupība ir princips, par kura ievērošanu vai neievērošanu konkrētā situācijā parasti pastāv pretrunīgi subjektīvi viedokļi, ir iespējama virkne gadījumu, kad vairums cilvēku kādu pirkumu vai tēriņu uzskatītu par visai skaidru taupības principa pārkāpumu.

Debašu kultūra: Šīs Ētikas kodeksa sadaļas mērķis ir divējāds. Pirmkārt, veicināt to, lai debates Saeimā, cik vien iespējams, attiektos uz debatējamo jautājumu būtību, nevis uz debates dalībnieku personiskajām īpašībām. Otrkārt, nodrošināt to, lai deputāti tieši vai netieši nepaustu izteikumus, kas ir diskriminējoši pret oponentiem. Ētikas kodeksa projektā ir ietvertas pazīmes, kas ir arī ietvertas starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un Latvijas normatīvajos aktos (piemēram, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Diskriminācijas novēršanas likumprojektā). Kodeksa projekta tekstā ietvertas galvenokārt tās pazīmes, kuras cilvēks principā nav spējīgs mainīt un nav par tām atbildīgs (piemēram, rase un dzimums) vai arī daudzos gadījumos nav spējīgs mainīt (piemēram, veselības stāvoklis).

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Sean Williams

Common tip-offs cover inaccurate absorption or spacing, misspellings, and a abridgement at http://www.tophermesforyou.com conciseness or clarity. On monogrammed bags, analysis to accomplish abiding the “G’s” are symmetrical.

Saistītie raksti
Citi autora darbi