Atslēgvārdi:

Saeimas atbildes raksts ar argumentiem

"Izglītības reformas" lietā Satversmes tiesā

Iesaki citiem:

2004.gada 18. oktobrī

LATVIJAS REPUBLIKAS
SATVERSMES TIESAI

ATBILDES RAKSTS

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2004.gada 19.augustā pēc 20 Latvijas Republikas 8.Saeimas deputātu pieteikuma ierosināja lietu “Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114.pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 2.pantam un tās 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27.pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, Konvencijas par bērnu tiesībām 2. un 30.pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam”.

Pieteikuma iesniedzējs (turpmāk – iesniedzējs) apstrīd normu, kas paredz, ka ar 2004.gada 1.septembri valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot ar desmito klasi, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās izglītības standartam, noteic, ka mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un nodrošina ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā, jo uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo to personu, kuras pieder mazākumtautībām, tiesības uz izglītību un ir diskriminējoša, tādēļ tā neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1., 91. un 114.pantam un pieteikumā minētajiem starptautiskajiem dokumentiem.

Šādam viedoklim nevar piekrist vairāku iemeslu dēļ.

Ņemot vērā Latvijas izglītības sistēmas pakāpenisko attīstību, vispirms tiks aplūkota izglītības sistēmas un tās reformas vēsturiskā attīstība.

Pastāv vispārīgs pieņēmums, ka izglītības politika un izglītības sistēma ir neatņemama valsts iekšpolitikas sastāvdaļa. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gada 19.jūnijā tika pieņemts Latvijas Republikas Izglītības likums (turpmāk – 1991. gada likums). Tas noteica, ka Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības uz izglītību, kuras tiek nodrošinātas, ievērojot šādus pamatprincipus:

1) Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas tiesības izglītības iegūšanā neatkarīgi no viņu sociālā un mantiskā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma un piederības pie reliģiskajām vai sabiedriski politiskajām organizācijām, nodarbošanās un dzīvesvietas;

2) izglītības sistēma ir vienota, nepārtraukta un daudzveidīga, tādejādi tā nodrošina iespēju iegūt iespējami augstāku izglītību.

Jau šajā likumā tika noteikts diskriminācijas aizliegums izglītības jomā, kā arī paredzēts izglītības sistēmas pamatmērķis – nodrošināt ikvienam iespēju iegūt iespējami augstāku izglītību.

Viens no šā mērķa aspektiem bija jautājums par valodu, kādā iegūstama izglītība Latvijā. 1991. gada likums garantēja Latvijas Republikā tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Šis likums noteica, ka tiesības uz izglītību dzimtajā valodā saskaņā ar Valodu likumu un attiecīgas garantijas ir arī valstī dzīvojošajiem citu tautību iedzīvotājiem un valsts rada apstākļus šo tiesību realizēšanai. Turklāt 1991.gada likums paredzēja, ka:

1) valsts valodas apguve ir obligāta visās Latvijas Republikas jurisdikcijā esošajās mācību iestādēs neatkarīgi no šo iestāžu mācībvalodas un resorpakļautības;

2) vidējo mācību iestāžu beidzējiem ir obligāts latviešu valodas zināšanu pārbaudes eksāmens;

3) valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs, sākot ar otro mācību gadu, mācību pamatvaloda ir latviešu valoda. Augstskolās studentiem, sākot ar otro mācību gadu, jāspēj klausīties lekcijas vismaz trijās valodās. Studentiem, kuriem, stājoties augstskolā, valodu zināšanas nav pietiekamas, augstskola dod iespēju pirmā mācību gada laikā tās padziļināt līdz specialitātes apguvei nepieciešamajam līmenim.

Tātad jau kopš 1991.gada Latvijā izglītības apguve valsts valodā tika garantēta visiem, kā arī tika uzsvērta valsts valodas loma un nepieciešamība nodrošināt tādas izglītības iegūšanu, lai izglītības iestāžu absolventi varētu no otrā mācību gada augstskolā apgūt mācības tikai valsts valodā.

Attiecībā uz citu tautību iedzīvotājiem 1991.gada likumā tika paredzēts, ka valsts rada viņiem iespējas iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši Valodu likumā ietvertajam regulējumam. Jāņem vērā, ka 1991.gada likuma pieņemšanas brīdī bija spēkā Latvijas PSR Valodu likums un tā 10.pants paredzēja, ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā, kā arī to, ka tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā ir arī valstī dzīvojošajiem citu tautību iedzīvotājiem. Papildus tam Latvijas PSR Valodu likums 12.pantā noteica, ka visās Latvijas Republikas mācību iestādēs ar citu mācībvalodu latviešu valoda tiek mācīta neatkarīgi no šo iestāžu resorpakļautības, ka Latvijas Republikas vidējo, vidējo speciālo mācību iestāžu, arodvidusskolu un augstāko mācību iestāžu beidzējiem jākārto eksāmens valsts valodā. Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija nosaka nepieciešamo valsts valodas prasmes pakāpi un kopā ar citām ministrijām nodrošina valsts valodas mācīšanu. Savukārt šā likuma 11.pants noteica, ka valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs, sākot ar otro mācību gadu, mācību pamatvaloda ir latviešu valoda.

Tādējādi kopš 1991.gada tika veidota Latvijas Republikas izglītības sistēma, bet tās izveidošanai bija nepieciešama ilglaicīga reforma, jo Latvija atgūstot neatkarību, vienlaikus saņēma pagātnes mantojumu – daudzas mācību iestādes, kurās izglītība tika iegūta citā valodā, nevis valsts valodā. Šīs mācību iestādes tika saglabātas, taču to darbībā tika paredzētas pārmaiņas attiecībā uz valsts valodas apmācību, kā arī tika noteikts, ka šo mācību iestāžu beidzējiem jākārto eksāmens valsts valodā. Šie noteikumi un noteikums par valsts valodu kā mācībvalodu augstskolās atbilda Latvijas Valodu likuma 1.pantam, kas noteica, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda, kā arī 2.pantam, kas paredzēja, ka valsts nodrošina visiem Latvijas iedzīvotājiem tiesības apgūt latviešu valodu, finansē latviešu valodas mācīšanu valsts mācību iestādēs. Tādējādi jau šajā likumā bija noteiktas darbības, kas vērstas uz valsts valodas nostiprināšanu un saglabāšanu, un bija paredzēta aizvien plašāka valsts valodas lietošana valsts mācību iestādēs.

Pēc četriem gadiem tika konstatēta situācija, ka daudzi to izglītības iestāžu absolventi, kurās mācībvaloda nav valsts valoda, slikti zina valsts valodu. Nepietiekamo valsts valodas zināšanu dēļ bija ierobežotas šo personu tiesības iestāties un mācīties augstākajās mācību iestādēs, kā arī ierobežotas viņu iespējas konkurēt Latvijas darba tirgū, turklāt tas neveicināja šādu personu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā.

Lai nodrošinātu valsts valodas zināšanas tām personām, kuras mācās izglītības iestādēs ar citu mācībvalodu, tika pieņemts lēmums, ka papildus latviešu valodas kā mācību priekšmeta apgūšanai noteikts daudzums mācību priekšmetu jāapgūst valsts valodā. Tādēļ 1995.gada 10.augustā tika grozīts Izglītības likuma 5.pants, paredzot, ka pamatskolā, kurā mācībvaloda nav latviešu valoda, vismaz divi mācību priekšmeti un vidusskolā, kurā mācībvaloda nav latviešu valoda, vismaz trīs humanitārie vai eksaktie mācību priekšmeti jāapgūst valsts valodā. Šāda lēmuma pamatojums bija tas, ka tieši šādā veidā visveiksmīgāk tiek apgūta valsts valoda, un šo normu mērķis bija nostiprināt valsts valodu mācību procesā tajās izglītības iestādēs, kurās mācībvaloda ir cita valoda. To atzīst arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesore Dr.habil.philol. Ina Druviete atzinumā par izstrādātajiem Mazākumtautību izglītības programmu paraugu projektiem, ka iemesls, kāpēc ir atzīts, ka latviešu valodas kā priekšmeta mācīšana vēlamos rezultātus nedos, ir - tam pamatā ir sociolingvistiski faktori. Kā priekšmetu vēl var mācīties svešvalodu, jo daudziem cilvēkiem dzīvē pietiek ar daļēju tās apguvi (piemēram, tikai lasītprasmes veidā). Valsts valoda turpretim gan runas, gan rakstu formā būs ikdienas nepieciešamība.

1998. gada 29. oktobrī pieņemtais Izglītības likums (turpmāk – likums) turpināja līdz tam uzsāktos procesus, kas bija vērsti uz valsts valodas nostiprināšanu Latvijas izglītības sistēmā, un noteica pamatmērķi - nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Likuma 9.pants paredzēja vispārīgos noteikumus par izglītības ieguves valodu, proti, šā panta pirmā daļa noteic, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Savukārt šā panta otrā daļa paredz, ka citā valodā izglītību var iegūt:

1) privātās izglītības iestādēs;

2) valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Izglītības un zinātnes ministrija nosaka šajās izglītības programmās mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā;

3) citos likumos paredzētās izglītības iestādēs.

Papildus tam likuma 9.panta trešā daļa noteic, ka ikviens izglītojamais, lai iegūtu pamatizglītību vai vidējo izglītību, apgūst valsts valodu un kārto valsts valodas zināšanu pārbaudes eksāmenus Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā apjomā un kārtībā. Tādējādi jau kopš 1998.gada personām, kuras pieder pie mazākumtautībām tika dota iespēja iegūt izglītību atbilstoši speciālai mazākumtautības izglītības programmai un vienlaikus tika paredzēts, ka noteikts skaits priekšmetu jāapgūst valsts valodā. Šīs normas mērķis bija noteikt šo personu tiesības saglabāt savu valodu un ar mazākumtautības izglītības programmas kvalitāti nodrošināt, ka šādas personas apgūst valsts valodu tādā līmenī, kas tām nodrošinātu sekmīgu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā un darba tirgū.

Apzinoties, ka šo interešu līdzsvars nav panākams īsā laika periodā, jau 1998. gadā likuma pārejas noteikumu 9. punktā tika noteikts, ka šā likuma 9.panta pirmā daļa un otrās daļas 2.punkts stājas spēkā pakāpeniski, proti, no 1999.gada 1.septembra valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes ar citu mācībvalodu uzsāk mazākumtautību izglītības programmu īstenošanu vai pāreju uz mācībām valsts valodā, bet no 2004.gada 1. septembra valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības tiek uzsāktas tikai valsts valodā.

Tādējādi var apgalvot, ka abi minētie izglītības likumi, papildinot viens otru, nodrošināja to, ka izglītības process Latvijas Republikā jau kopš 1991. gada ir ilgstošs, nepārtraukts, secīgs un pakāpenisks process, kas vērsts uz valsts valodas nostiprināšanu izglītības apguvē, lai pēc kāda laika sasniegtu izvirzīto mērķi – panākt valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītības ieguvē valsts valodas izmantošanu, vienlaicīgi nodrošinot to, ka personas, kuras pieder pie mazākumtautībām, apgūst dzimto valodu un ar attiecīgās mazākumtautības kultūru saistītos priekšmetus.

Izglītības un zinātnes ministrija konstatēja, ka 1998.gada likuma normās prognozētā skolu pāreja uz mācību apguvi valsts valodā nav notikusi tādā tempā, kāds tika paredzēts, tādēļ nav iespējams īstenot šādu pāreju, kā arī ņēma vērā to, ka materiālais nodrošinājums šādu normu izpildei ir nepietiekams. Izvērtējot situāciju, Izglītības un zinātnes ministrija secināja, ka likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā noteiktais termiņš - 2004. gads - praksē ir īstenojams nevis visās iestādēs, bet tikai daļā no tām, jo sagatavošanās periods bijis pārāk īss. Šādam secinājumam bija vairāki iemesli: pedagogu nepietiekama sagatavotība, mācību līdzekļu un valsts finansējuma nepietiekamība. Ja apstrīdētā norma netiktu pieņemta, tad atbilstoši toreizējai likuma redakcijai no 2004.gada 1.septembra visu mācību iestāžu desmitajās klasēs mācības notiktu tikai valsts valodā. Tādējādi apstrīdētās normas pieņemšanas pamats bija fakts, ka izglītības reformai un pārejai uz mācībām valsts valodā ir nepieciešams ilgāks laiks un vairāk materiālo līdzekļu, jo šim procesam jābūt tik pakāpeniskam, cik vien tas ir iespējams, tomēr vienlaikus saglabājot izglītības reformas mērķi – nostiprināt valsts valodas stāvokli izglītības procesā un nodrošināt, ka to personu latviešu valodas zināšanas, kuras iegūst izglītību citā, nevis valsts valodā, ir tādas pašas kā personām, kuras absolvē izglītības iestādes, kurās mācības notiek valsts valodā. Tieši tādēļ 2004. gada 5. februārī tika grozīts likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkts un valsts valodas kā apmācības valodas ieviešanas termiņš 2004. gada 1. septembris tika atcelts.

Tā vietā tika pieņemta spēkā esošā un apstrīdētā norma, kas noteic, ka no 2004.gada 1.septembra valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot ar desmito klasi, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās izglītības standartam; valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestādēs, sākot ar pirmo kursu, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts arodizglītības standartam vai valsts profesionālās vidējās izglītības standartam. Valsts vispārējās vidējās izglītības standarts, valsts arodizglītības standarts un valsts profesionālās vidējās izglītības standarts noteic, ka mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, kā arī nodrošina ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā.

Tomēr apstrīdētās normas pieņemšana nenozīmēja, ka uzsāktā izglītības reforma tiek atcelta vai tiek ieviesti jauni, līdz tam sabiedrībai nezināmi noteikumi. Gluži pretēji Izglītības reforma attiecībā uz mācībvalodu tiek turpināta pakāpeniski. Vispārējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos valodu lietojuma proporcijas tika mainītas par labu valsts valodai tieši tik lielā mērā, kādā valsts var garantēt šā valodas lietojuma nodrošinājumu un izglītības iestādes var to īstenot, jo apstrīdētās normas ieviešanai ir sagādāts nepieciešamais materiālais un finansiālais nodrošinājums, kā arī sagatavoti kvalificēti un pietiekamā daudzumā programmu īstenošanai vajadzīgie pedagogi.

Kā minēts, izglītības process Latvijas Republikā jau kopš 1991. gada ir ilgstošs, nepārtraukts, secīgs un pakāpenisks, un tas ir tāds, kas ņem vērā Latvijas pašreizējo situāciju un veido nākotnes perspektīvu. Pakāpenība, jo īpaši ir ievērota attiecībā uz mazākumtautību izglītības politikas īstenošanu, kuru regulē apstrīdētā tiesību norma.

Vēršam uzmanību uz to, ka atbilstoši Izglītības likuma prasībām no 1999.gada skolās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Tās nosaka divu valodu – latviešu valodas un attiecīgās mazākumtautības valodas izmantošanu mācību satura apguvē. Latvijas skolās funkcionē četri Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātie mazākumtautību pamatizglītības programmu modeļi (paraugi), un skola, veidojot savu izglītības programmu, ir tiesīga izvēlēties jebkuru no tiem. Kā arī skolai atkarībā no dzīvesvides, skolēnu un vecāku vēlmēm, pedagogu sagatavotības un citiem apstākļiem ir dotas tiesības izveidot savu izglītības programmu. Tādējādi mazākumtautību skolām pastāv pietiekami plašas izvēles iespējas adekvātiem individuāliem risinājumiem valsts kopīgās izglītības politikas ietvaros.

Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas sniegto informāciju 2002.gadā licencēto mazākumtautību pamatizglītības programmu statistika liecina, ka skolas izvēlējušās īstenot:

15% - 1.modeli
9.klasē mācības pamatā notiek latviešu valodā, nodrošinot mazākumtautību valodas un literatūras kā atsevišķu mācību priekšmetu apguvi; pēc vecāku vēlēšanās skola nodrošina nacionālās kultūras saglabāšanas iespējas

13% - 2.modeli
9.klasē mācību satura apguvē mērķtiecīgi izmanto valsts valodu un mazākumtautību valodu, nodrošinot skolēniem iespējas brīvi kārtot valsts pārbaudījumus jebkurā no abām mācību valodām, nodrošinot mazākumtautību valodas un literatūras kā atsevišķu mācību priekšmetu apguvi; pēc vecāku vēlēšanās skola nodrošina nacionālās kultūras saglabāšanas iespējas

42% - 3.modeli
9.klasē īstenota pakāpeniska pāreja no mācībām mazākumtautību valodā uz mācībām latviešu valodā, nodrošinot mazākumtautību valodas un literatūras kā atsevišķu mācību priekšmetu apguvi; pēc vecāku vēlēšanās skola nodrošina nacionālās kultūras saglabāšanas iespējas

11% - 4.modeli
9.klasē vismaz 10-11 mācību priekšmeti tiek apgūti valsts valodā vai bilingvāli, sākot mācības 1.-4.klasē tikai mazākumtautību valodā, kā arī nodrošinot mazākumtautību valodas un literatūras kā atsevišķu mācību priekšmetu apguvi; pēc vecāku vēlēšanās skola nodrošina nacionālās kultūras saglabāšanas iespējas

19% - īsteno skolas veidotu modeli
9.klasē ievēro 50-70% valsts valodas lietojuma īpatsvaru mācību satura apguvē, nodrošinot mazākumtautību valodas un literatūras kā atsevišķu mācību priekšmetu apguvi; pēc vecāku vēlēšanās skola nodrošina nacionālās kultūras saglabāšanas iespējas

No iepriekš minētā var secināt, ka, pirmkārt, lielākā daļa skolu izvēlas pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā (3.modeli), tātad tie skolēni, kuri 1999.gadā 1.klasē uzsāka mācības divās valodās (ievērojot valsts valodas lietojuma 50-70% īpatsvaru), būs sagatavoti mācībām latviešu valodā vidusskolā, sākot ar 2007./2008.mācību gadu (tiek nodrošināta mazākumtautības valodas un literatūras kā atsevišķa mācību priekšmeta apguve, kā arī tiek saglabāta iespēja izmantot arī mazākumtautības valodu to mācību priekšmetu apguvē, kuri saistīti ar nacionālo kultūru un sekmē sabiedrības integrāciju Latvijā). Vienlaikus pēc vecāku vēlēšanās skola nodrošina mazākumtautības nacionālās kultūras saglabāšanas iespējas. Otrkārt, 2002./2003.mācību gadā ir pabeigta pamatskolas pakāpeniska pāreja uz mācībām bilingvāli 1.- 9.klasē. Šai pārejai normatīvie akti paredzēja trīs gadu periodu. Tas nozīmē, ka visās skolās, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, skolēni mācās divās valodās. Treškārt, likumā nospraustā mērķa īstenošanai uzsāktā izglītības reforma laikā līdz 2004. gadam ir radījusi nozīmīgas pārmaiņas izglītības procesā: ir izstrādāts nacionālais izglītības saturs, noteiktas tā īstenošanas prasības (izglītības iestādēs ievēro un īsteno vienotus valsts izglītības standartus), kā arī ir atjaunināts mācību literatūras izveides process (tagad mācību literatūru veido Latvijā), un izveidota vienota valsts pārbaudes jeb eksaminācijas sistēma (šobrīd valsts pārbaudes darbi tiek izstrādāti trijās valodās: latviešu, krievu un poļu valodā) un uzsāktas pārmaiņas skolu sistēmā, jo, sākot ar 1999.gada 1.septembri, augstākās izglītības ieguve valsts augstākajās izglītības iestādēs notiek latviešu valodā.

Nepiekrītam iesniedzēja paustajam viedoklim, ka valsts nav sniegusi informāciju par izglītības reformu un nav to skaidrojusi. Izglītības process un ar to saistīto reformu norise bija un šobrīd ir sabiedrībai atklāts un pieejams process, tā īstenošana sabiedrībā ir apspriesta un izvērtēta. Valsts institūcijas rīkoja seminārus un konferences par izglītības politikas pārmaiņām. Mazākumtautību izglītības politikas aspektā nepārtraukti tika uzturēts dialogs profesionālajā un sabiedriskajā līmenī. Darbojas Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos. No 1998. gada līdz 2003.gadam ar Sorosa fonda-Latvija atbalstu programmas “Pārmaiņas izglītībā” ietvaros tika īstenots projekts Atvērtā skola. Visās pašvaldību izglītības iestādēs ir bilingvālās izglītības koordinatori. Turklāt no 2000.gada Latviešu valodas apguves valsts programmas īstenošanai ir garantēts valsts budžeta finansējums.

Iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot valsts valodas zināšanu uzlabošana personām, kuras pieder pie mazākumtautībām. Tomēr apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir plašāks, jo tas izriet arī no citām normām, un tādēļ apstrīdēto normu nevar piemērot atrauti no šīm citām normām. Kā pirmā ar apstrīdēto normu saistītā norma minams Satversmes 4.pants, kas noteic, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latviešu valodas kā valsts valodas saglabāšana un lietošana Latvijā ir viens no Latvijas Republikas pamatelementiem, prioritātēm un tā ir konstitucionāli garantēta prasība. Kā otrā saistītā norma, kas jāaplūko kopsakarībā ar apstrīdēto normu, ir 1999.gada 9.decembrī pieņemtā Valsts valodas likuma norma par latviešu valodu kā valsts valodu. Proti, Valsts valodas likuma mērķus noteic likuma 1.pants:

1) latviešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība;

2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana;

3) tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā;

4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanās Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas;

5) latviešu valodas ietekmes palielināšana Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.

Arī Satversmes 114.pants, kas noteic, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, jāaplūko kopsakarībā ar Satversmes 4.pantu un Valsts valodas likuma normām, it sevišķi ar 1.panta 4.punktu. Jāņem vērā, ka Satversmes 4.pants un Valsts valodas likuma normas attiecas arī uz mazākumtautību pārstāvjiem, tādēļ šīm personām jāapgūst un jālieto valsts valoda. Šāds pienākums ir norādīts arī Hāgas rekomendācijā par mazākumtautību tiesībām uz izglītību. Proti, šīs rekomendācijas 1.pants noteic, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir pienākums integrēties sabiedrībā kopumā, apgūstot atbilstošas valsts valodas zināšanas.

Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir komplekss un sastāv no vairākiem elementiem. Būtiskākie no šiem elementiem ir:

1) nostiprināt valsts valodas lietošanu Latvijā;

2) nodrošināt ikviena tiesības lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā;

3) nodrošināt veiksmīgu sabiedrības integrāciju, veicinot mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā un vienlaikus ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu.

Arī Latvijas sabiedrības integrācijas politikas mērķis ir nostiprināt valsts valodu kā kopīgu valodu un veidot kopīgu valstisku identitāti. Savukārt ikvienas personas pienākums ir integrēties un līdzdarboties sabiedrībā kopumā.

Nepiekrītam iesniedzējam, ka apstrīdētā norma ir pārāk ierobežojoša un tās mērķi var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Gluži pretēji, normas izstrādāšanas vēsture liecina, ka tā tika pieņemta tāpēc, ka mazāk ierobežojošas normas (agrāk noteiktā prasība mācīt 3 priekšmetus latviešu valodā vidusskolās) nenodrošināja pietiekamas latviešu valodas zināšanas skolu beidzējiem, t.i., nenodrošināja leģitīmā mērķa sasniegšanu.

Satversmes 114.pants paredz, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Savukārt Vispārējās izglītības likuma normas attiecībā uz pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību paredz, ka gan pamatizglītības iestāžu, gan vispārējās vidējās izglītības iestāžu programmas var apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā attiecīgās mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Izglītības likums noteic, ka izglītību iegūst valsts valodā, vienlaikus nosakot, ka citā valodā izglītību var iegūt tajās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas un Izglītības un zinātnes ministrija nosaka mācību priekšmetus, kuri šajās izglītības programmās apgūstami valsts valodā.

Apstrīdētā norma paredz, ka atbilstoši valsts vispārējās vidējās izglītības standartam mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā. Vienlaikus šis standarts nodrošina ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi attiecīgās mazākumtautības valodā, sniedzot skaidrību par apjomu kādā likums prasa īstenot mācības valsts valodā.

Tādējādi Latvijā mazākumtautību pārstāvjiem tiek garantētas tiesības izglītības iestādēs apgūt mazākumtautības izglītības programmu, kurā iekļauta mazākumtautības dzimtā valoda, ar mazākumtautības identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistīti mācību priekšmeti. Vienlaikus izglītības process ir vērsts uz to, lai mazākumtautību pārstāvji valsts valodas zināšanas apgūtu tādā līmenī, kas sekmētu viņu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā un darba tirgū. Tādēļ uzskatām, ka izglītības reformas pasākumi un apstrīdētā norma ir visefektīvākie līdzekļi šāda mērķa sasniegšanai un nodrošina vistaisnīgāko līdzsvaru starp dažādiem sabiedrības pārstāvjiem un to interesēm.

Apstrīdēto normu, kura paredz, ka noteikta daļa mācību priekšmetu jāapgūst valsts valodā, nevar uzskatīt par neatbilstošu Satversmes 114.pantam, jo Satversme negarantē mazākumtautību pārstāvjiem absolūtas tiesības iegūt izglītību attiecīgās mazākumtautības valodā, bet gan garantē to, ka, apgūstot valsts noteiktu izglītības programmu, mazākumtautību pārstāvji var apgūt savu dzimto valodu un saglabāt savu kultūru. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst Satversmes 114.pantam, kā arī no Satversmes 1.panta izrietošajam taisnīguma principam. Vispārzināms ir fakts, ka neatkarīgas demokrātiskas valsts prerogatīva ir valsts valodas noteikšana, bet valsts iekšpolitikas neatņemama sastāvdaļa ir izglītības politika. Latvijā izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt ikvienai personai valsts valodas zināšanas tādā līmenī, lai sabiedrība būtu vienota un integrēta uz valsts valodas pamata, kā arī lai skolu absolventi varētu apgūt turpmāko izglītību valsts valodā vai izturēt konkurenci darba tirgū. Protams, nodrošinot valsts valodas lomu, valsts vienlaikus veicina mazākumtautību valodu saglabāšanu, indivīda multilingvismu un pozitīvu attieksmi pret valodu daudzveidību. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir sekmīga mazākumtautību pārstāvju integrācija Latvijas sabiedrībā, tādējādi visiem vidējo izglītību ieguvušajiem garantējot vienlīdzīgas iespējas iegūt augstāko izglītību un konkurēt Latvijas darba tirgū.

Nepiekrītam, ka apstrīdētā norma neatbilst no Satversmes 1.panta izrietošajam taisnīguma principam, jo uzskatām, ka likumdevējs, izvēloties politikas īstenošanas līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai, panācis iespējami taisnīgu līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu interesēm, nosakot tādus principus izglītības politikas īstenošanai, kurus uzskata par taisnīgiem un līdzsvarotiem. Lai gan iesniedzējs neatbilstību taisnīguma principam pamato ar sabiedriskās domas pētījumiem par vecāku neapmierinātību, tomēr praktiskās vecāku darbības apliecina tieši pretējo – laikrakstā “Diena” 2004.gada 24.septembrī publicēta informācija par to, ka pēdējā laikā palielinās to mazākumtautību bērnu skaits, kuri mācās izglītības iestādēs, kurās mācības ir valsts valodā.

Pārmaiņas izglītības apguves regulējumā ieviestas ar mērķi labot iepriekšējās sistēmas kļūdas un novērst tādu situāciju, ka neproporcionāli liels skaits Latvijas iedzīvotāju neprot valsts valodu gan tādēļ, ka bez valsts valodas zināšanām var iztikt, gan tādēļ, ka izglītības sistēma nenodrošina to, ka jebkuras valsts skolas absolvents zina valsts valodu pietiekamā līmenī. Izglītības reformas mērķis ir palīdzēt veidot integrētu sabiedrību (novēršot divkopienu sabiedrības veidošanos) un veicināt to, lai bērni, kuri mācās skolās ar mācībvalodu, kas nav valsts valoda, būtu konkurētspējīgi, iestājoties augstākās izglītības iestādēs un arī turpmākajā dzīvē. Lai īstenotu šo mērķi, pakāpeniski tiek palielināts valsts valodā apgūstamo priekšmetu skaits, un izglītības iestādes var izvēlēties, kurus priekšmetus tās mācīs valsts valodā atbilstoši savām iespējām un nepieciešamībai. Uzskatām, ka apstrīdētajā normā paredzētie līdzekļi ir samērīgi ar šīs normas mērķi, jo tie nevis ierobežo mazākumtautību pārstāvju tiesības saglabāt savu valodu un kultūru, bet gan nodrošina šīm personām iespēju saņemt tādu izglītību, kāda tām ir nepieciešama pēc izglītības iestāžu absolvēšanas.

Uzskatām, ka iesniedzēja piedāvātais līdzeklis - latviešu valodas kā mācību priekšmeta stundu skaita palielināšana – būtu vēl vairāk ierobežojošs, jo palielinātu skolēnu kopējo mācību slodzi. Ja izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, tiktu palielināts latviešu valodas stundu skaits, līdz ar to varētu tikt apdraudēta citu mācību priekšmetu apguves kvalitāte. Latvijā, tāpat kā jebkurā citā valstī, mācības valsts valodā ir nevis pašmērķis, bet līdzeklis šīs valodas apgūšanai dzimtajai valodai tuvā līmenī. Tas ir praktiski vienīgais veids, kā iespējams īstenot Latvijas sabiedrības integrācijas programmu, kurā, kā zināms, latviešu valoda atzīta par integrācijas simbolisko un instrumentālo pamatu.

Atbilstoši šim mērķim valsts rada iespēju valsts un pašvaldību skolās apgūt valsts valodu par valsts un pašvaldību līdzekļiem. Izglītības ieguve šajās izglītības iestādēs vienīgi mazākumtautības valodā novestu pie tādas situācijas, ka šo izglītojamo vecākiem valsts valodas apguvi nāktos finansēt no saviem līdzekļiem. Kā zināms, ir ne mazums ģimeņu, kurās vecāki materiālo apstākļu dēļ nevar atļauties finansēt sava bērna izglītības iegūšanu privātajās skolās, tostarp arī valsts valodas apguvi pie privātskolotāja. Tas nozīmē, ka daļai no šiem bērniem var rasties problēmas ar integrēšanos sabiedrībā un līdzdarbošanos tajā, jo tā prasa labas valsts valodas zināšanas.

Ne mazāk svarīgs ir cits aspekts. Apstrīdētajā tiesību normā noteiktās izglītības iestādes ir valsts un pašvaldību finansētās izglītības iestādes. Izglītības likums garantē iespēju izglītību mazākumtautības valodā iegūt privātajās izglītības iestādēs. Tādējādi izglītību mazākumtautību valodā Latvijā iespējams iegūt privātajās skolās, gan tajās valsts vai pašvaldības finansētajās skolās, kuras īsteno mazākumtautību mācību programmu, atbilstoši šai programmai. Taču valstij ir jānodrošina, ka tās finansētajās izglītības iestādēs valsts valoda tiek apgūta tādā līmenī, lai attiecīgo izglītības pakāpi sasniegusī persona spētu turpināt izglītības ieguvi nākamajā izglītības pakāpē valsts finansētajā izglītības iestādē. Tādējādi norisinās loģisks un pēctecīgs valsts un pašvaldību finansēts izglītības process, kura mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli.

Iesniedzēja argumenti attiecībā uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 91.pantā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pantā (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26.pantā, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantā un Konvencijas par bērnu tiesībām 2.pantā minētajam diskriminācijas aizliegumam uzskatāmi par nepamatotiem, jo nevienu no šīm starptautiskajām normām nevar piemērot tādējādi, ka tiktu ierobežotas valsts tiesības noteikt valsts valodu vai valsts valodas lietošanu izglītības sistēmā. Valsts valodas nostiprināšanu valsts konstitūcijā un valsts apmaksātās izglītības nodrošināšanu valsts valodā starptautiskajās tiesībās nekādā ziņā nevar uzskatīt par diskrimināciju uz valodas pamata, jo tās ir jebkuras valsts pamattiesības - noteikt valsts valodu un izglītības sistēmu.

Tiesības, kas paredzētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 2.pantā, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27.pantā, Konvencijas par bērnu tiesībām 30.pantā, atbilst Satversmes 114.pantā paredzētajām tiesībām personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, lietot dzimto valodu un saglabāt viņu kultūru. Arī Izglītības likuma normas garantē mazākumtautību pārstāvjiem šādas tiesības, paredzot speciālas mazākumtautību izglītības programmas. Tādēļ uzskatām, ka iesniedzēja viedoklis par apstrīdētās normas neatbilstību šīm starptautiskajām normām nav pamatots.

Vēršam uzmanību uz to, ka Izglītības likums ir izstrādāts, sadarbojoties ar starptautiskajiem tiesību ekspertiem un ņemot vērā Eiropas valstu pieredzi. Īpaši būtisks ir EDSO augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfa Ekeusa atzinums, ka Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunktā paredzētais minoritātes valodas lietošanas apjoms „atbilst minoritāšu tiesību standartiem”. Viņš pauda atzinumu, ka izglītības reforma ir nepieciešama, jo latviešu valoda ir valsts valoda. EP cilvēktiesību komisārs Alvaro Gils-Robless atbalsta izglītības reformu, kas norādīts 2004.gada 12.februāra atskaitē.”[1] Alvaro Gils-Robless uzsvēris, ka minoritāšu „skolās ir ļoti tieša un ļoti loģiska izpratne, kuru (..) nevienam nebūs grūti pieņemt – viss, kas tiek darīts, ir bērnu interesēs”.[2]

Kā jau minēts, valsts uzdevums ir radīt iespēju mazākumtautībām piederošām personām integrēties plašākā sabiedrībā kā tās pilntiesīgiem un vienlīdzīgiem locekļiem. Papildus iepriekš minētajam vēlamies sniegt Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesores Dr.habil.philol. Inas Druvietes viedokli, kuru viņa paudusi atzinumā par izstrādātajiem Mazākumtautību izglītības programmu paraugu projektiem. “No šī viedokļa raugoties, tādas integrācijas iespējamība bez stabilām valsts oficiālās valodas zināšanām ir maz ticama. Krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība nenodrošina ne latviskas vides dominēšanu, ne ekonomisku nepieciešamību pēc latviešu valodas. K.Beikers atzīmē, ka, mācoties valodu tikai kā priekšmetu, ļoti reti tiek sasniegta funkcionāla divvalodība. Skolēnu vairums paliek virspusējā valodas apguves līmenī. Izņēmumu no šī likuma ir ļoti maz, piemēram, angļu valodas apguve Skandināvijā, kur to stimulē anglofonās kultūras ekspansija un augstais valodas prestižs, un tās ekonomiskās perspektīvas. Vēršoties pret bilingvālo izglītību Latvijā, lingvistisko cilvēktiesību aizsegā patiesībā tiek kavēta minoritātes jauniešu sociālā mobilitāte – izglītības turpināšanas iespējas un izredzes darba tirgū - un sabiedrības integrācija. Latvijas apstākļos latviešu valoda mācīblīdzekļa funkcijā ir praktiski vienīgais veids, kā krievu mazākumtautības lingvistiskās pašpietiekamības apstākļos panākt konkurētspējīgu valsts valodas zināšanu līmeni.”

Papildus iepriekš minētajam sniedzam Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavoto situācijas raksturojumu par izglītības iestāžu gatavību 2004./2005.mācību gada uzsākšanai:

1) no 145 valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, 2004. gada maijā 132 iestāžu direktori izteikuši gatavību uzsākt pāreju pamatā uz mācībām valsts valodā (13 izglītības iestādes informēja, ka minēto programmu īstenošana līdz 2004. gada 1.septembrim tiks izbeigta vai desmitās klases netiks komplektētas);

2) no visiem 1016 mazākumtautību 132 vidējās izglītības iestāžu pedagogiem (izņemot visu valodu skolotājus), kuri jau šajā mācību gadā desmitajās klasēs piedalās mazākumtautību vispārējās vidējās izglītības programmas īstenošanā, 55% pedagogu mācību stundu vada valsts valodā, 20% pedagogu - bilingvāli. Tātad jau tagad valsts valodā vai bilingvāli mācību priekšmetus desmitajā klasē pasniedz 75% no visiem skolotājiem.

Salīdzinot skolotāju valsts valodas lietošanas prasmes 1997.gadā, 2003.gadā un 2004.gadā, redzams, ka ir notikušas būtiskas pozitīvas izmaiņas:

Valsts valodas lietošanas prasmes



Valsts nodrošina arī pedagogu tālākizglītības iespēju - latviešu valodas apguves valsts programmas ietvaros 2004.gada pirmajā pusgadā tālākizglītības kursus apmeklējuši skolotāji, kuriem nepieciešams paaugstināt, nostiprināt valsts valodas prasmes vai metodikas zināšanas, strādājot bilingvāli vai latviešu valodā - kopumā 1176 pedagogi: latviešu valodas kursus apmeklējuši 305 skolotāji; bilingvālās metodikas kursus apmeklējuši 567 skolotāji; sākumskolas metodikas kursus apmeklējuši 304 skolotāji.

No 1996.gada līdz 2003.gadam Izglītības un zinātnes ministrija mazākumtautību izglītības politikas īstenošanai ir saņēmusi valsts budžeta finansējumu 10 539 667 latu apjomā. Valsts budžetā 2004.gadam dotācijā pašvaldībām mācību literatūras iegādei ir noteikta summa 1 095 138 latu. Šie finanšu līdzekļi ir gandrīz divas reizes lielāki salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu. Tādējādi nav pamatots iesniedzēja apgalvojums, ka arī šobrīd valstij nav pietiekamu materiālo un finansiālo līdzekļu apstrīdētās normas izpildes nodrošināšanai.

Ievērojot visu iepriekš teikto, Saeima uzskata, ka Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkts atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114.pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 2.pantam un tās 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27.pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, Konvencijas par bērnu tiesībām 2. un 30.pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam, un lūdz atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt.



Saeimas priekšsēdētājas vietā Saeimas priekšsēdētājas biedrs A.Ārgalis

______________________________

[1] Informācija par mazākumtautību izglītības reformu, ĀM, 06.08.2004

[2] Report by Mr Alvaro Gil-Robles, Commissioner for Human Rights, on his visit to Latvia 5-8 October 2003. (Pievienotais failspdf)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi