Foto: Foto - G. Dieziņš © AFI
Projekta mērķis bija ar dažādu pasākumu un tematisku vakaru palīdzību [i]iekustināt[/i] nedzirdīgos un kurlmēmos cilvēkus, ieinteresēt viņus savstarpēji darboties savās biedrībās. Tas ļauj risināt arī tālākos jautājumus par nedzirdīgo integrāciju sabiedrībā un darba tirgū.
„Dzīve pasaka priekšā,” tā par Latvijas Nedzirdīgo savienības projekta „Mēs – sabiedrības daļa” ideju saka savienības prezidents Arnolds Pavlins. Projekta ietvaros lielākajās Latvijas pilsētās notika ap tūkstoš motivācijas pasākumu kurlmēmo cilvēku iekļaušanai savā kopienā, kā arī sabiedriskajā dzīvē un darba tirgū.
Īsa informācija par projektu:
Projekta nosaukums:
Mēs – sabiedrības daļa 1
Projekta iesniedzējs:
Latvijas Nedzirdīgo savienība
Projekta mērķauditorija:
Kurlmēmie cilvēki
Projekta finansējums:
Ls 48 308
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts ieguvis atbalstu:
Motivācijas programmas sociālās atstumtības riska grupām
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Sabiedrības integrācijas fonds
Arnolds Pavlins atzīst, ka diemžēl ļoti daudzi nedzirdīgie cilvēki izolējušies no sabiedrības, tajā skaitā arī no savas nedzirdīgo kopienas. Projekts „Mēs – sabiedrības daļa” bija „pirmais solis, kad mēģinājām ieinteresēt nedzirdīgos komūnas pasākumos,” saka Arnolds. Projekta mērķis bija ar dažādu pasākumu un tematisku vakaru palīdzību iekustināt nedzirdīgos un kurlmēmos cilvēkus, ieinteresēt viņus savstarpēji sadarboties un darboties savās biedrībās, kas ļautu risināt arī tālākos jautājumus par nedzirdīgo integrāciju sabiedrībā un darba tirgū, kam veltīts pašreiz uzsāktais projekta turpinājums „Mēs – sabiedrības daļa 2”.
Arnolds Pavlins ir īpaši priecīgs par lielo atsaucību un piekrišanu, ko guva dažādos Latvijas rajonos rīkotie projekta pasākumi, kurus apmeklēja krietni vairāk cilvēku, nekā sākotnēji bija paredzēts. Cilvēki nāca uz pasākumiem, lai satiktos, kopā piekoptu dažādas tautiskās tradīcijas, arī iepazītos ar avīzēm un žurnāliem. „Šeit galvenie realizētāji bija paši [Latvijas nedzirdīgo savienības nodaļu] vadītāji, kas ir vistuvāk cilvēkiem,” saka Arnolds. Lai gan projekta pamatprogramma bija vienota, vietējām biedrībām tika dota brīva izvēle un iespējas piemērot pasākumus savai auditorijai. „Dažiem tie bija kopīgi pārgājieni, piemēram, pie lauku nedzirdīgajiem, vai arī talkas, kas nostiprināja kopību.” Projekta pasākumu rezultātā uzplaukusi arī nedzirdīgo pašdarbība, „vienā biedrībā pantomīma, citā – melodeklamācijas,” ar prieku secina Arnolds. Viņš arī priecājas, ka pēc projekta beigām dalībnieki aktīvi pieprasījuši tā turpinājumu.
Projekta dalībniece Liena stāsta, ka viņai dalība šajā projektā bijusi lieliska iespēja komunicēt ar citiem nedzirdīgajiem Latvijā. „Es spēlēju teātra izrādēs, un vislabākais bija tas, ka par saņemto projekta finansējumu izdevās ar viesizrādēm izbraukāt Rēzekni, Valmieru, Tukumu un Jelgavu,” priecājas Liena. Viņai interesantas šķitušas arī projekta lekcijas. „Ļoti jauki, ka šāda iespēja, šāds projekts vispār bija! Mans galvenais ieguvums no šī projekta laikam bija pieredzes apmaiņa.”
„Ne samāksloti, ne uzspiesti, bet tieši tas, kas viņiem vajadzīgs,” tā kopumā pasākumus raksturo Arnolds. „Nodarbinātība nedzirdīgajiem ir, bija un būs problēma,” viņš atzīst un uzsver, ka tieši tādēļ līdzdarbošanās un nepieciešamās informācijas vai palīdzības saņemšana ir ārkārtīgi svarīga. Tiekoties ar dažādiem projektam piesaistītajiem ekspertiem un vietējiem pašvaldību un sociālo dienestu pārstāvjiem, nedzirdīgie pārrunāja arī sasāpējušus aktuālos jautājumus – piemēram, par pakalpojumiem, kādus iespējams saņemt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Izrādās, reizēm arī lielpilsētās dzīvojošajiem nedzirdīgajiem šī svarīgā informācija paslīdējusi garām. „Es skatījos, ka vietējie cilvēki uzdod jautājumus, ko vajadzētu jau zināt,” stāsta Arnolds un secina, ka jāstiprina nedzirdīgo sadarbība ar vietējo varu.
Runājot par grūtībām projekta gaitā, Arnolds stāsta par sarežģīto atskaišu sistēmu, kas nozīmēja daudz papildus darba kā viņam, tā projektā iesaistīto Nedzirdīgo savienības vietējo nodaļu vadītājiem, kuri reizēm „lamāja no panckām ārā”, kad, piemēram, uz katru no tūkstoš pasākumiem vajadzēja aizpildīt atsevišķu detalizētu veidlapu. „Mācījāmies laika gaitā un ļoti sekojām līdzi, lai solītais būtu arī dabā, taču nebija neviena reize, kad Sabiedrības integrācijas fondam nebūtu, ko teikt,” viņš atceras. Par laimi, šis šķērslis tomēr nekavē Arnoldu un viņa vadīto Nedzirdīgo savienību turpināt darbu pie nākamajiem projektiem.