Atslēgvārdi:

Sabiedrisko mediju likums – ož pēc naftalīna! 6

Sabiedrisko mediju identitāte Eiropā mainās – no nacionālās kultūras aizbildņiem tie kļūst par dažādu sabiedrības grupu integrētājiem. Latvijas likumprojekts sabiedrisko televīziju un radio pielīdzina etnogrāfiskajam muzejam, atstājot bez atbildes modernās sabiedrības izaicinājumus.

Iesaki citiem:

Topošie radio un televīzijas likumprojekti līdz šim plaši apspriesti, meklējot piemērotāko modeli sabiedrisko mediju uzraudzībai un finansēšanai, taču gandrīz nemaz nav runāts par sabiedrisko mediju misijas formulējumu. Sabiedrisko raidorganizāciju likumprojekts nepilnīgi garantē politiski un ekonomiski neatkarīgus sabiedriskos medijus Latvijā, bet projekts ir nepilnīgs, arī iezīmējot šo mediju saturisko rāmi. Mūsdienās sabiedrisko raidorganizāciju leģitimitātei nepieciešami pamatotāki argumenti, nekā piedāvā likumprojekts.


Sabiedriskie mediji – integrētāji, nevis etnogrāfiskais muzejs

Mediju tirgus liberalizācija pagājuša gadsimta 80. gados ir beigusies ar pesimistiskām prognozēm par sabiedrisko mediju nākotni. Sabiedriskais radio un televīzija, kas ilgus gadus Eiropā bija baudījis monopola stāvokli, tagad, konkurences, plašāku sociālu, ekonomisku un tehnoloģisku pārmaiņu vadīts, meklē jaunus avotus savai leģitimitātei.

Kaut daudzviet Eiropā sabiedriskie mediji joprojām bauda skatītāju uzticību un sekmīgi turas pret arvien agresīvākiem komerciālo raidorganizāciju centieniem pārvilināt auditoriju, tomēr nacionālo sabiedrisko raidorganizāciju ziedu laikmets ir pagājis[1]. Lai sekmīgāk atbildētu jaunajiem izaicinājumiem, sabiedriskie mediji pārformulē savu misiju. Topošais Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju likums sniedz vājas atbildes uz jautājumu, kā Latvijas Televīzija un Latvijas Radio reaģēs uz tikko minētajām problēmām, drīzāk tas balstās vecā sabiedrisko mediju izpratnē, kas cieši saistīta ar nācijas valsts konceptu.

Modernajā sabiedrībā arvien pieaug dažādība, indivīdiem veidojas arvien jaunas, daudzveidīgas identitātes, un tāpēc sabiedrisko mediju koncepts nevar balstīties tikai rūpēs par “nacionālo kultūru”. Diemžēl mūsu likumprojekts joprojām redz sabiedriskos medijus kā paternālisma idejā sakņotas nacionālās kultūras institūcijas. Mediju pētnieki jau norādījuši uz to, ka likumprojekts izceļ “televīzijas raidījumu aizbildniecisko, “audzinošo” funkciju”[2].

Likumprojekts nosaka, ka sabiedriskajam radio ir jāsniedz ieguldījums “nacionālā un Eiropas kultūras mantojuma novērtēšanā, saglabāšanā un izplatīšanā”, kā arī jāveicina “valsts valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību”. Šādi likums sabiedrisko televīziju un radio pielīdzina etnogrāfiskajam muzejam. Ar šo es negribu teikt, ka sabiedriskajiem medijiem nebūtu jāveido kultūras un izglītojošie raidījumi – tā joprojām ir sabiedrisko raidorganizāciju misija, tomēr atsauce uz “nacionālo kultūru” kļūst problemātiska. Likumprojekta autori ignorē to, ka Eiropas nācijas kļūst arvien multietniskākas, tradicionālās kultūras hierarhijas sairst un kļūst arvien grūtāk pamatot, kāpēc kādi kultūras produkti ir vērtīgāki par citiem. „Multikulturālisms uzdod jautājumu, vai ideja par vienotu nacionālo kultūru joprojām ir nozīmīga,” šo situāciju komentē Vestminsteras universitātes profesors Padijs Skanels[3]. Cits autors ir vēl kategoriskāks: „Maz ticams, ka šodien var mēģināt nopietni apgalvot, ka nācijai ir kopēja kultūra”, raksta Niks Stīvensons no Notingemas universitātes[4]. Iespējams, ka apgalvojums par ‘nacionālās kultūras’ nāvi ir pārspīlēts, tomēr nenoliedzami mediju satura producēšanā globālais un nacionālais arvien vairāk saplūst, tāpēc arvien grūtāk ir definēt un izmērīt sabiedriskajiem medijiem izvirzīto prasību aizsargāt ‘nacionālo kultūru un identitāti’.

Sabiedrisko mediju identitāte Eiropā mainās – no “nacionālās kultūras” aizbildņiem tie kļūst par dažādu sabiedrības grupu integrētājiem. Mūsu likumprojekts šajā sakarā tikai norāda, ka “sabiedrisko raidorganizāciju programmās iespēju robežās ir jāatspoguļo Latvijā dzīvojošo dažādo sociālo, etnisko un kultūras grupu dzīve”. Netiek uzsvērta šo grupu integrācijas, dažādu kultūru līdzāspastāvēšanas, dialoga sekmēšana. Sabiedriskajiem medijiem vajadzētu kalpot par platformu, kur dažādās sabiedrības grupas un to intereses satiekas un mijiedarbojas (kļūst ne tikai redzamas, bet arī atzītas), tādejādi stiprinot plurālistisku valsts kopienu. Tas nozīmē, ka sabiedriskajiem medijiem vajadzētu tiekties vienlaikus stiprināt individuālās un kolektīvās identitātes, vienlaikus atbalstīt kopīgo un atšķirīgo.


Modernā Skilla un Haribda – kā saglabāt misiju un auditoriju?

Kaut likums min, ka sabiedrisko mediju programmai ir jāatspoguļo sabiedrības daudzveidīgās intereses, tas nesniedz konkrētu un pamatotu atbildi, kā Latvijas Radio un Latvijas Televīzija atrisinās savu lielāko izaicinājumu – saglabās sabiedrisko mediju misiju un piesaistīs pietiekami plašu auditoriju.

Sabiedriskie mediji nevar nedz apkalpot tikai eliti un minoritātes, nedz tikai imitēt komercmedijus, jo abos gadījumos var zaudēt auditorijas lojalitāti. Pirmajā gadījumā auditorija var jautāt, kāpēc mums jāmaksā par to, kas domāts tikai nelielai sabiedrības daļai, bet otrajā gadījumā – kāpēc mums jāmaksā par to, ko var saņemt bez maksas no komerciālā radio un televīzijas? Sabiedrisko mediju lielākais izaicinājums ir spēt apliecināt, ka tie nodrošina vērtīgu alternatīvu komercmedijiem un vienlaikus spēj piesaistīt plašu publiku, atzīst Oslo Universitātes profesore Trīne Sivertsena[5]. Tātad, sabiedriskajiem medijiem ir jāspēj radīt tāda programma, kas vienlaikus atbilst to misijai un spēj piesaistīt auditoriju. Topošais sabiedrisko raidorganizāciju likums nemēģina atbildēt uz šo izaicinājumu, bet tā vietā piedāvā izplūdušas sabiedrisko mediju funkcijas.

Rezumējot, topošais likums pārāk vispārīgi un neskaidri definē sabiedrisko mediju uzdevumus, turklāt neuzsver sabiedrisko mediju īpašo lomu demokrātiskas, pilsoniskas kultūras stiprināšanā. Likums nesaka, ka sabiedriskajiem medijiem būtu jākalpo kā publiskam forumam, jāatbalsta indivīda dažādās identitātes (ne tikai nacionālā vai etniskā, bet arī pilsoniskā), jāsekmē pilsoniskā sabiedrība kopumā, jāveicina sabiedrības integrācija (ne tikai etniskā!), kritiski jāvērtē un jāuzrauga valsts pārvalde, utt. Iespējams, ne tikai politiskās gribas vājums, bet tieši izpratnes trūkums par sabiedrisko mediju īpašo misiju ir kavējis pēdējos gados pieņemt politiskos lēmumus, kas stiprinātu Latvijas sabiedrisko radio un televīziju.

Es nevēlos apgalvot, ka likuma panti automātiski garantēs patiesi sabiedriskus medijus Latvijā. Nepieciešama sabiedrības izpratne, tostarp arī pašiem žurnālistiem jāvienojas par saviem profesionālajiem uzdevumiem. Pētījumā “Televīzija Eiropā” uzsvērts, ka pārejas valstīs sabiedriskajai televīzijai ne tikai trūkst pietiekama finansējuma, tā piedzīvo politisko spiedienu, bet arī zemu profesionālo un sabiedrības izpratni par sabiedrisko mediju lomu[6].

Tomēr likumam būtu jākalpo par starta punktu, satvaru, kas juridiski stiprinātu sabiedrisko mediju unikalitāti – ne tikai garantējot sabiedrisko mediju ekonomisko un politisko neatkarību, bet arī formulējot to misiju. Turklāt likumam būtu jākalpo par vadlīnijām jaunveidojamajai Sabiedrisko raidorganizāciju padomei, kura, kā teikts projektā, “konsultējoties ar sabiedriskajām raidorganizācijām, izstrādā un apstiprina sabiedriskās raidorganizācijas programmu gada plānu”. Manuprāt, Saeimai kopā ar žurnālistiem un sabiedrību vajadzētu izmantot likumprojekta izstrādi, lai ne tikai vienotos par valsts vai sabiedrības pienākumiem pret sabiedriskajiem medijiem (finansējums, uzraudzība), bet arī par prasībām, kādas tiek izvirzītas sabiedriskajiem medijiem – to saturisko rāmi.

______________________________________

[1] Vairāk par sabiedrisko televīziju vietu Eiropas elektronisko mediju tirgū skat. Television across Europe: regulation, policy and independence. Open Society Institue, 2005.

[2] Skat. Kruks, Sergejs, Šulmane, Ilze. Plašsaziņas līdzekļi demokrātiskā sabiedrībā. Grām.: Rozenvalds, Juris (red.). Cik demokrātiska ir Latvija: demokrātijas audits. Rīga: Latvijas Universitāte, 2005., 141. lpp.

[3] Scannell, Paddy. Public Service Broadcasting, from Nationa Culture to Multiculturalism. In: Price, Monroe E., Raboy, Marcs (ed.). Public Service Broadcasting in Transition: A Documentary Reader. Oxford: Oxford University, 2001. P. 57.-61.

[4] Stevenson, Nick. Understanding Media Cultures. Social Theory and Mass Communication. London: SAGE Publications, 1997. P. 204.

[5] Syvertsen, Trine. Challenges to Public Television in the Era of Convergence and Commercialization. Television and New Media. Vol.4. No.2, May 2003. P. 169.-170.

[6] Television across Europe: regulation, policy and independence. Overview. Open Society Institue, 2005. P. 22.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 24.11.2005 11:44


Trollim; Autoram:

Jūs rakstāt:

"vairs nevaram runat par masu medijiem ka ceturto demokratisko varu" ... "demokratizesna ir utopija" -- šādas tēzes nevar tā vienkārši pasviest, tās ir jāpamato. Es, piemēram, uzskatu tās par galīgi bezjēdzīgām un pat kaitīgām.

"attiekties no sabiedriska medija ka tada" -- laikam gribējāt sacīt "atteikties". Tā ir Jūsu piedāvātā otrā izeja. Tad miniet, kur, kurās mazajās, Latvijai pielīdzināmās valstīs tas ir noticis.

"sabiedrisko raidorganizāciju leģitimitātei nepieciešami pamatotāki argumenti" -- un Jums pašam tādi ir? Tad neturiet sveci zem pūra! Jeb varbūt domājat, ka leģitimitātei pamata nav? Tad sakiet to skaidri un gaiši! Es gan atļaujos šaubīties, vai Jums būs taisnība Latvijas gadījumā.

"sabiedriskie mediji pārformulē savu misiju" -- Lūdzu, miniet kaut vienu no jaunajiem formulējumiem un tā valsti! Neturiet lasītāju neziņā!

"Topošais Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju likums ... drīzāk ... balstās vecā sabiedrisko mediju izpratnē, kas cieši saistīta ar nācijas valsts konceptu." -- Laikam jau te tas suns aprakts... Nācijas valsts koncepts... tas tas lielākais bubulis, kas jāpasludina par novecojušu, kam nav nākotnes, utt. Jau septiņdesmito gadu sākumā Ilga Apine Latvijas Universitātē pilna pārliecības un ar sirds degsmi studentiem -- un arī rakstos! -- sludināja drīzu PSRS tautu saplūšanu vienā vienotā padomju tautā. Tagad, protams, viņa -- vair ne tik lielā pārliecībā -- runā pavisam citu vienā vietā un atkal citu otrā. Tā ka šī sapludināšanas (lasi: integrēšanas) vēlme ir mūžam dzīva un mūžam nemirstīga. Un bieži vien liekuļo tie, kuri integrāciju pasniedz kā pozitīvu risinājumu tām negācijām, kas rodas no atšķirībām. Turklāt pats integrācijas jēdziens ir ar ļoti neskaidru saturu, tāpēc bieži to var pamest kā strīdus ābolu... Naftalīna smaka tad labi iet kopā ar etnogrāfijas muzeju.

Cilvēkiem, kuri augot mazotnē barojušies no divu vai vairāku kultūru saknēm, ir iespēja jaunībā un pieaugušo kārtā izvēlēties vienas vai otras vai abas saknes, no kurām turpināt apzināti baroties jaunībā, brieduma gados arī tad, kad būs apgūts plūrālisms un multikulturālisms. Diemžēl dažkārt šo izvēli neizdara un tad notiek tā, ka sakņu apziņa un sakņu sajūta zūd, un reizē zūd cieņa pret to tautu un to zemi un kultūru, kurā tu esi dzimis/audzis/barojies; precīzāk, tu joprojām turpini baroties, joprojām veiksmīgi dzīvo šajā konkrētajā barotnē, kuras vērtību tu pats neatzīsti, uzskati par aprobežotu, šauru, utt. Necienīdams, nicinādams savas saknes un to cilvēkvidi, kurā tu dzīvo, tu tomēr turpini tur veiksmīgi uzturēties un nebrauc prom! Lūk, tas, mīksti izsakoties, ir kosmopolītisma lielais paradokss! Par lielu pārsteigumu, pirms neilga laika (kāda mēneša) pat akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš līdz tam bija diezgan skaidri pozicionējies kā kosmopolītiķis, televīzijā klaji atzina, ka kosmopolītisms ir kaitīgs mūsu mazajai valstij un tautai. Lūk, vai jau nepūš citi vēji?

Atgriežamies pie sabiedrisko mediju misijas: -- "Sabiedrisko mediju lielākais izaicinājums ir spēt apliecināt, ka tie nodrošina vērtīgu alternatīvu komercmedijiem un vienlaikus spēj piesaistīt plašu publiku, atzīst Oslo Universitātes profesore Trīne Sivertsena[5]. Tātad, sabiedriskajiem medijiem ir jāspēj radīt tāda programma, kas vienlaikus atbilst to misijai un spēj piesaistīt auditoriju" ... "izpratnes trūkums par sabiedrisko mediju īpašo misiju" ... "arī pašiem žurnālistiem jāvienojas par saviem profesionālajiem uzdevumiem" ... "zemu profesionālo un sabiedrības izpratni par sabiedrisko mediju lomu[6]" ... "tomēr likumam būtu jākalpo par starta punktu, satvaru, kas juridiski stiprinātu sabiedrisko mediju unikalitāti – ne tikai garantējot sabiedrisko mediju ekonomisko un politisko neatkarību, bet arī formulējot to misiju" ... -- šajā Autora tēžu virknē izcēlu "misiju". Autors runā daudz, bet nenāk klajā ar savu šās misijas formulējumu, vai vismaz atklāti neatzīstas, ka viņam tāda vēl nav un kāpēc nav. Ja autors to nedara, tad jautājums vietā: kāda jēga autora rakstam, ja nav šāda nepieciešamā korektā risinājuma?

"lai ne tikai vienotos par valsts vai sabiedrības pienākumiem pret sabiedriskajiem medijiem (finansējums, uzraudzība), bet arī par prasībām, kādas tiek izvirzītas sabiedriskajiem medijiem – to saturisko rāmi." -- Tieši tā -- prasībām jābūt. Vai atkal sauksim to par cenzūru?? Vai prasības pret ziņu veidošanu ir cenzūra?? Un kā nodrošināt prasību pēc politiskās neitralitātes? Vai arī tā būs cenzūra?

Paldies par uzmanību. Lūdzu neļaunoties par asumiem -- diskusijā kā jau diskusijā!

Ar cieņu

Maru

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trollis 07.11.2005 08:40
maru:

domu gajiens tad nu butu agra vai vela nonakana lidz cenzurai. atbalstitaji latvija netruktu....

manuprat, musdienu komercializacijas apstaklos mes vairs nevaram runat par masu medijiem ka ceturto demokratisko varu. tas darbojas pirms 20 gadiem, kad nebija komercmediju. sabiedriskajam medijam bija monopols.

tagad ir vara, bet ne demokratiska. un demokratizesna ir utopija (no serijas: zale bija zalaka). domaju, ka izejas ir divas:

viens. sabiedriskajiem medijiem apzinaties savu nisu un ierauties taja, izkopjot kvalitati nevis kvantitati, un nemeginat konkuret ar komercialajiem (tipisks neveiksmes konkuresanas ar komercialajiem piemers ir dzeltena un populistiskiem saukliem pilna panorama).

otrs. attiekties no sabiedriska medija ka tada. skan sausminosi, bet reali padomajiet - kapec vins vairs ir vajadzigs? ko tas dara tadu, ko zinoss iedzivotajs citur (komercmedijos, specializetas interesu lapas interneta, specialie zurnali (ja, ari svesvalodas)) nevar gut?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 04.11.2005 12:02
Daži komenti par pašiem likumiem.

Lasot abus likumus -- Sabiedrisko raidorganizāciju likuma projektu un Radio un televīzijas likuma projektu, -- paliek neatbildēti vismaz pieci būtiski jautājumi.

(1) Vai kāds noliegs, ka demokrātijas apstākļos sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi ir sabiedrības/valsts ceturtā vara, kura -- izsakoties Gerharda Šrēdera vārdiem -- pamazām kļūst par pirmo varu?

(2) Tātad minētie likumi nosaka šās ārkārtīgi stiprās(!) varas strukturālo izveidi, uzturēšanu un darbību?

(3) Tādā gadījumā vai pats svarīgākais nav demokrātiska kārtība, kādā izvēlas cilvēkus šim darbam? Vai tai nav jābūt maksimāli demokrātiskai? Ievēlēšanai? No plaša elektorāta? Un attieccīgi visiem pārējiem noteikumiem? Atsevišķos, tikai tai veltītos likuma pantos?

(4) Vai sabiedrisko raidorganizāciju darba saturā pats svarīgākais elements ir vai nav ziņas veidošana?

(5) Tādā gadījumā vai pats svarīgākais nav sīki izstrādāti noteikumi darbam ar ziņām (sākot ar ziņas definīciju, ziņu gūšanas avotiem un beidzot ar pasaules kontekstu)? Atsevišķos, tikai tiem veltītos likuma pantos?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aija vb 02.11.2005 19:03
Nostādot pilsonisko atbildību kā polāri pretēju (latviešu) nacionālām interesēm nebūs atbrīvošanās no naftalīniskiem jēdzieniem.Nacionālas tiesības ir viena daļa no cilvēktiesībām, īpaši latviešu gadījumā kur tās pārkāpa internacionālisma vārdā lai samazinātu pamattautu uz iznīcināšanas robežas, ne jau aiz tās pilsoniskās piekrišanas.Latvijas vēsturiskā pavalstniecība nenostājās ne pret daudzkultūras principa, ne pret pamattautas izdzīvošanu, kā to apstiprina 23. aug. 1919. g. pavalstniecības likums, ir pat 1920. g. miera līgums starp Krieviju un Latviju (ko Krievija reiz vienpusīgi brutāli pārkāpusi,uzskata par izstrīpotu, jo okupācija nēesot notikusi).Latviešu valsts bijusi daudzkultūras no sākuma, bet arī tad bija ar =dzīvotspējīgu procentu latviešu pamattautas.=1935. g.: latviešu 75.5%, krievu 10.6% (iesk. Abreni), ebreju4.8%, vāciešu 3.2%Kā prāto Daina Eglitis Stukuls (Imagininig the Nation, 108 lpp.) izmainja etniski nelatviešu skaitā 1939. g., ja nebuutu noticis karsh, vai nebūtu notikuši brutālie krievu & vācu okupācijas kādas notika,paredzami būtu atstājušas procentas apmēram tādas pašas. Izmainītosvācieši kas bija Ulmaņa vārdos uz neatgriešanos ar pieņemtiem ebrejiemkas bēga no Hitlera.Ka tauta (lasi "maza tauta," jo neattiecas uz lieltautu ar impēriju) vai atbildība pret to esot (maigākā gadījumā) pārgājis jēdziens, bet stiprākā krimināls buržuju nacionālisms kas nežēlīgi jāizravē ir ne tik sens "internacionālistu" = lieltautu šovinistu viedoklis. Pret iezemiešiem vienaldzīgiem vai naidīgiem lieltautas uzskatīja Baltiju par savas tautas dzīvojamo telpu, uzskatīja siiku tauteļu maisīšanos pa kājām progresam kaitīgu. Progress pēc šī skata ir pāreja uz vienu monokultūru ar asimētrisku divkultūru (iezemieshiem zinot divas bet ienācējiem tikai savu valodu) starpniecību.Arī šodienas starptautiskās korporācijas ir centralizēts lielvaras princips iepretīm lokālām (=tautas) interesēm, kādēļ uzskatu "progress" ir nevis pašsaprotams bet strīdus jautājums.Prese, ja cenšas uz līdzsvaru nebūtu jāizvairās arī izcelt strīdus iemeslus. Protams tai ir, kā visam, jābūt atbildīgai, bet tas ir nacionālās, pilsoniskās, cilvēces, taisnības & patiesības dziļākās kopējās interesēs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trollis 02.11.2005 16:06
Autors ir pareizi uztveris nu vairs pat ne jaunu galveno izaicinajumu sabiedriska medija institucijai - brivo tirgu. Bet tas ari viss!

Ka ar zinas taisisanu un atrumu? Vairs neatspogulojam, bet censamies but pirmie un pasniegt, ka mums liekas pareizi.

Otrs, neparliecinosa ir literaturas izvele. Anglija ir Anglija, ar savu skatijumu uz visu, kas nacionals (ks ari pedja laika mainas) un BBC tradiciju. Nu nav Anglija mums pirmais samerojamais paraugs. Un nav BBC World vai CNN sabiedriskas televizijas (drizka jau mazakie un regionalie BBC kanali) Citadi sanak tagadeja LTV ar zinu katru vakara stundu parodiju... Ir japakatas ari citur Eiropa.

Ta ka virziens pareizs, bet parak virspuseji.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 01.11.2005 19:23
Rezumējot, topošais likums pārāk vispārīgi un neskaidri definē sabiedrisko mediju uzdevumus, turklāt neuzsver sabiedrisko mediju īpašo lomu demokrātiskas, pilsoniskas kultūras stiprināšanā. Likums nesaka, ka sabiedriskajiem medijiem būtu jākalpo kā publiskam forumam, jāatbalsta indivīda dažādās identitātes (ne tikai nacionālā vai etniskā, bet arī pilsoniskā), jāsekmē pilsoniskā sabiedrība kopumā, jāveicina sabiedrības integrācija (ne tikai etniskā!), kritiski jāvērtē un jāuzrauga valsts pārvalde, utt.

Raksta autors vienas ideoloģiskas ievirzes (latviešu valodas un nacionālās kultūras stiprināšana) piedāvā citu - "demokrātiskas, pilsoniskas kultūras stiprināšanu". Tā arī nekļūst skaidrs, ar ko tā otrā ir labāka. Ja reiz autors uzskata, ka postmodernā sabiedrībā nacionālā kultūra sairst, tad varbūt nevajag nekādu sabiedrisko radio un televīziju - pietiks ar komerckanāliem un noteiktu abonēšanas maksu. Pati televīzijas raidīšanas tehnoloģija nepavisam nav demokrātiska, salīdzinot, piemēram, ar Internetu - jo tur ir skaidri definēts aktīvais gals (TV redakcija) un pasīvais gals (cilvēciņš uz dīvāna ar pulti rokās). Atšķirībā no radio, turklāt ir ļoti ierobežota TV programmu izvēle - tiem, kuriem nav satelītantenas. Vienīgās reizes, kad es druscīt nožēloju, ka man mājās nav televizora, ir tad, kad notiek iespaidīgas katastrofas (11.septembris Ņujorkā, kara sākums Irākā, ķīlnieku krīzes, plūdi un zemestrīces) - šajos gadījumos nekāds Internets nevar konkurēt ar televīzijas aktuālajiem un aizraujošajiem kadriem un to radīto klātbūtnes sajūtu.

Ja es, teiksim, dzīvotu laukos un man būtu jāizvēlas - labāk patiktu televizorā redzēt klasiskās kultūras kopšanu: latviešu valodas lietošanas stundas, P.Vaska koncertu ierakstus un teātra uzvedumus, nekā demagoģisku izlikšanos, ka TV kastē sēdošie onkuļi un tantes "uzrauga valsts pārvaldi", "veicina integrāciju" vai organizē "publisku forumu".

Citi autora darbi
Operacija 255x203(2)

Vārgais ielāps 3 Autors:Jānis Juzefovičs

Tv 255x203(3)

LTV kultūras bedre 218 Autors:Jānis Juzefovičs