Jau iepriekš atvainojos par to, ka šis būs viens no sakāpinātajiem blogiem - ar ne īpaši izmeklētu valodu. Tas tādēļ, ka pirms pusotras stundas atgriezos no sanāksmes, kas tika rīkota, lai saskaņotu konkrētus uzdevumus valdības deklarācijas izpildei (tā saucamo valdības rīcības plānu.) Tagad esmu nikna. Uz Latvijas politiķiem, kas šobrīd ir pie varas un strādā (?) Ministru Kabineta sistēmā.

Manuprāt, Latvijas sabiedrība daudz iegūtu, ja visām šīm politiskajām amatpersonām būtu jānoliek eksāmens par politiska amata būtību. Ne tikai par to, kā ir būvēta valsts pārvaldes sistēma, bet arī par to, kāda ir tās funkcionēšanas LOĢIKA. Ja agrāk biju iedomājusies, ka šādas izpratnes trūkst tikai vienai otrai ministrei, kas ceļo no valdības uz valdības ar pilnīgi greizu priekšstatu par ministra lomu demokrātiskā valstī, tad pēc šodienas sanāksmes pārliecinājos, ka problēma ir daudz plašāka. Politisku amatpersonu, kas neko nejēdz par valsts pārvaldi, acīmredzot ir daudz.

Pirmais, ko viņiem būtu eksāmenā jāpierāda: prasme nošķirt politiķi no ierēdņa. Sākot ar sevi un beidzot ar jebkuru ministrijas darbinieku. Otrais: jāspēj nodemonstrēt laba izpratne par ierēdņa misiju valsts pārvaldē un politiķa misiju valsts pārvaldē. Man ir radies iespaids, ka LIELĀKĀ DAĻA pašreizējo politisko amatpersonu ar šiem diviem uzdevumiem galā netiktu. Pat spējot nošķirt politiķus un ierēdņus, viņi uzskata, ka nošķīrums ir nosacīts un formāls – politiķis var veikt ierēdņa uzdevumus un otrādi. Un tas ir šausmīgi. Jo pārvaldes sistēmas normāla funkcionēšana jau pēc savas uzbūves ir atkarīga no tā, ka politiķi pilda savu misiju, bet ierēdņi- savu. Ja politiķi savu misiju vispār nesaprot, tad rodas tieši tik stulbi absurdas situācijas, kādā šodien nonācu es.

Tātad es gāju apspriest valdības rīcības plāna projektu. Tiem, kas nezina: tas ir POLITISKS dokuments. Partijas pirms vēlēšanām veido savas priekšvēlēšanu programmas, kurās mēģina pārliecināt vēlētājus, ka to nākotnes vīzija ir tik lieliska, ka par tām ir vērts balsot. Pēc vēlēšanām daļa no šīs vīzijas (par ko panākts kompromiss ar citiem koalīcijas partneriem) kļūst par jaunās valdības deklarāciju, ko tā apņemas sev atvēlētājā laikā pēc iespējas labi realizēt. Tā kā valdības deklarācijas parasti ir visai vispārēji un abstrakti formulējumi, tad to konkretizēšanai tiek rakstīts rīcības plāns – konkrēti darbi, kuru realizēšana nozīmētu valdības deklarācijas un tātad arī partiju solījumu izpildi. Ja viss sanāk tā kā iecerēts, tad pirms nākamajām vēlēšanām attiecīgajai partijai ir daudz par ko saviem vēlētājiem lepoties attiecībā uz iepriekšējās priekšvēlēšanu programmas izpildi.

Rezumējot: valdības rīcības plānam būtu jābūt valdošajai partijai eksistenciāli svarīgam dokumentam. Labs rīcības plāns nozīmē drošību par to, ka pirms nākamajām vēlēšanām varēs nestomīties, atbildot uz jautājumu, kāds no attiecīgās politiskās partijas bijis labums sabiedrībai. No politiķiem būtu dabiski kaut vai instinktu līmenī sagaidīt interesi par to, lai tieši viņu priekšlikumi tiktu iekļauti rīcības plānā, ministrijas tos īstenotu un pēc 2-4 gadiem jau būtu pirmie taustāmie rezultāti, ko atrādīt vēlētājam.

Tas būtu dabiski. Bet ne Latvijā. Šeit, kā izskatās, politiķiem jau ilgu laiku par šiem jautājumiem ir pilnīgs, atvainojos, pofigs. Vīņi ar prieku politisko uzdevumu formulējumu atstāj tiem, kas paši pēc tam šos uzdevumus pildīs – proti, ierēdņiem.

Lūk ar to arī saskāros, ierodoties uz sanāksmi. No aptuveni 10-12 klātesošajiem politiķa nebija NEVIENA. Lielākā daļa bija ierēdņi un tad vēl bija 2 NVO pārstāvji (t.sk.es). Mums bija uzdots stundas laikā vienoties par rīcības plāna sabiedrības līdzdalības, valsts pārvaldes, tiesiskuma un pretkorupcijas sadaļām. Tiem, kas nesaprot situācijas absurdumu: IERĒDŅIEM bija uzdots vienoties par Politisku Dokumentu un politiķu, kas būtu ieinteresēti sekot līdzi kaut vai tam, lai uzdevumi atbilstu valdības deklarācijai, klāt nebija.

Es nezinu, kurš no politiskajām amatpersonām ko tādu pieļāva. Droši vien kāds Valda Dombrovska birojā. Bet zinu, ka ja šim kādam būtu kaut minimāla izpratne par savu darbu, tad viņa/s galvā degtu tik daudz sarkano lampiņu, ka kas tāds nebūtu iespējams. Proti, kas ir ierēdņa pamatmisija? Nodrošināt valsts pārvaldes nepārtrauktību – lai iepriekš iesākti darbi tiktu pabeigti, lai turpinātu darboties pārvaldes mašinērija. Kas ir politiķa pamatmisija? Pārvarot sistēmas inerci, iedzīvināt jaunas prasības, idejas valsts pārvaldē. Ja ierēdnis nav sava darba fanātiķis (ko diemžēl Latvijā nevar automātiski pieņemt), tad attiecībā uz rīcības plānu valdības deklarācijas izpildei viņa/s attieksme ir viegli prognozējama:

1. pēc iespējas neuzņemties jaunus pienākumus;
2. pēc iespējas likt iekšā tos ikdienas darbus, ko ministrija būtu veikusi jebkurā gadījumā;
3. katram darbam iespējami ilgus termiņus izpildei;
4. ja tomēr vajag domāt ko jaunu, tad jāliek pēc iespējas aptuvens/neskaidrs formulējums ar īpaši mazu detalizācijas pakāpi;
5. neko politiski sensitīvu.

Šādā ziņā attiecīgajā sanāksmē viss gāja KĀ PA NOTĪM. Ministrijas ir pie valdības deklarācijas punktiem salikušas dažādas lielākoties sen plānotas pseidoaktivitātes, nedomājot par to, vai ar tām tiešām var izpildīt attiecīgo deklarācijas punktu. Mani mēģinājumi pamatot, ka ar šādām aktivitātēm deklarācijas uzstādījumus sabiedrības līdzdalības jomā pat pēc gaismas gada nevar sasniegt, saņēma izpratni, bet ne atsaucību jaunām iecerēm (lai gan saņēmu uzaicinājumu atsūtīt e-pastiski pašus svarīgākos priekšlikumus, norādot arī konkrētu ministriju, kas to varētu ieviest). Un galu galā to jau arī nevarēja gaidīt – ne jau ierēdņi izskatīsies pēc idiotiem tad, kad valdība publiskos savu rīcības plānu. Pēc idiotiem izskatīsies tie, kas par rīcības plānu un valdības deklarāciju ir POLITISKI ATBILDĪGI, bet tobrīd acīmredzot bija nodarbināti Svarīgākās Darīšanās. Palaižot garām iespējams labāko brīdi kopīgi padiskutēt par to, kā pārvarēt pārvaldes sistēmas inerci tā, lai valdības deklarācijas sadaļa par sabiedrības līdzdalību tiktu īstenota tik labi, cik vien tas ir iespējams.

Ik pa laikam, mēģinot ieteikt ko konkrētu no Providus priekšlikumu saraksta, saņēmu komentāru, ka ministrijas šos priekšlikumus arī saņēma, bet neviena nepieteicās tos īstenot. Tādēļ tie nav iekļauti. Sapratāt?! Ministrijas NEPIETEICĀS… Kas, pie velna, tas vispār par procesu? Kur ir POLITIĶIS, kas spriestu, vai attiecīgais uzdevums ir tik sabiedriski svarīgs, lai KĀDS to veiktu vai nav? Atrast izpildītāju (ministriju) ir tikai otršķirīgs un ļoti viegls uzdevums, ja vien ir politiskā griba attiecīgo uzdevumu vispār veikt. Bet šobrīd sanāk, ka ministriju ierēdniecības līmenim ir faktiskas veto tiesības uz valdības deklarācijas izpildi un politiķi šo status quo labprāt ir pieņēmuši.

Pašreiz izskatās, ka gan rakstot priekšlikumus, gan nākot uz šādām sanāksmēm, nevalstiskās organizācijas vienkārši iznieko savu laiku. Es pati šodien stundu no sava atvaļinājuma šai sanāksmei veltīju brīvprātīgi, domājot, ka ar mūsu priekšlikumiem palīdzu izveidot labu darba plānu kopumā visai progresīvas valdības deklarācijas izpildei. Labi, man nav grūti “sagremot”, ka politiķiem šāda bezmaksas palīdzība formulēt veicamos darbus, ar kuriem VIŅI PAŠI VARĒS LEPOTIES VĒLĒtĀJU ACĪS, ir vienaldzīga. Zinot vispārējo profesionalitātes līmeni, nav liels pārsteigums, ka politiķi paši neapzinās savas intereses. Bet tad nu nevajadzēja taisīt visu to farsu ar premjera aicinājumiem nevalstiskajām organizācijām iesaistīties valdības deklarācijas un rīcības plāna rakstīšanā. Ja paši neuztverat šos dokumentus nopietni un ar sabiedrības līdzdalību saprotat tikai ķeksīšveidīgus pasākumus, tad varbūt nevajag vispār.

OK, nav jau tā, ka es nesaprotu, ka darbs pie rīcības plāna vienmēr bijis plus mīnuss tāds, kāds tas ir šobrīd. Ķeksīša pasākums, ko raksta ierēdņi priekš ierēdņiem nevis politiķi kā jaunus uzstādījumus ierēdņiem. Bet manās acīs tas nav attaisnojums. Koalīcijai, kas savā deklarācijā ir ierakstījusi tik daudz pareizu lietu par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldes turpmāku atvēršanu un profesionalitāti, vienkārši nevar būt laba pamatojuma tiem pseidopasākumiem, ko ministrijas tomēr ir gatavas veikt sabiedrības līdzdalības jomā. Tas pat nav birokrātiskais minimums. Ja veicamo darbu saraksts paliek tāds, kādu to redzēju šodien, tad valdībai gan politiskā, gan sabiedrisko attiecību ziņā tā ir vienkārši katastrofa.

Tam, kas notiks ar sabiedrības līdzdalības un valsts pārvaldes sadaļām, es noteikti turpināšu sekot līdzi. Bet mani izmisumā dzen ne jau šīs divas sadaļas, bet gan tas, cik ļoti daudz šī epizode pasaka par Latvijas politiķu “kapacitāti”. Labi, es spēju saprast to, ka ne visiem politiķiem ir normāli “politiskie instinkti”, kas ļautu vienmēr noorientēties jautājumos, ko drīkst un ko nedrīkst atstāt ierēdniecībai. Bet nu šobrīd es vairs nesaprotu, ko tad ministru biroja cilvēki vispār savā darba laikā Latvijā dara un kāda no viņiem jēga! Esat aizņemti, netiekat uz sanāksmi par “savu” tēmu, nu taču atsūtiet kaut vai paklausīties kādu citu jūsu partijas pārstāvi -lai tur roku uz pulsa, vēlāk pastāsta par diskusijām, paši taču esat ieinteresēti tajā, lai jūsu vadībā ministriju darba rezultātā jums būtu ko pastāstīt vēlētājiem! Tā vietā atstāt visu pašai ministrijai un labākajā gadījumā kaut ko epizodiski kontrolēt … nu var jau tā rīkoties, bet, atvainojiet, jēga no jūsu darba tad ir tuva nullei. Politisko amatpersonu misija ir nevis būt par ministrijas administrēšanas “papildspēkiem”, bet gan sistēmā ienest jaunas idejas, ieceres, pieejas, lai sistēmu uzlabotu un neļautu tai darboties TIKAI pēc inerces (pēc inerces tā gluži labi strādās arī bez jūsu klātbūtnes). Jau sava darba pirmajos mēnešos atteikties no savām tiesībām formulēt ministriju/nozaru darbības politiskās prioritātes caur valdības rīcības plānu, – cerot, ka izpildītāji gan jau paši sev uzdos sarežģītus uzdevumus, – manuprāt, ir neticami netālredzīgi un stulbi.