Runājot par kanonu... 6

...Lielbritānijā ir apkopoti 25 mākslas darbi, kuri tiek uzskatīti par "nacionālajiem dārgumiem", kuri atrodas privātā īpašumā un kurus saskaņā ar mākslas zinātnieku uzskatiem nekādā gadījumā nedrīkst ļaut pārdot uz ārzemēm. Citiem vārdiem tie ir britu kultūras kanona sastāvdaļas, ja atceramies manu iepriekšējo ierakstu emuārā un manu rakstu portālā politika.lv.

Iesaki citiem:

Atceros, ka reiz bērnībā pievienojos savai vecmāmiņai (kura strādāja kā mākslas zinātniece Latvijas ārzemju mākslas muzejā) uz tikšanos, kur divi mākslas kolekcionāri vēlējās uzzināt viņas padomu attiecībā uz analogu situāciju. Viņi gribēja izvest uz ārzemēm pārdošanai dažus mākslas darbus; tomēr valsts tanī laikā ļoti stingri regulēja šādu mākslas darbu satiksmi (nez kā tas ir mūsdienās?) un mākslas darbus varēja izvest tikai tad, ja mākslas eksperti vienojās, ka tie nav uzskatāmi par nacionālas nozīmes vērtībām.

Iepriekšminētajā britu gadījumā runa nav tikai par angļu izcelsmes māksliniekiem, bet par Lielbritānijā atrodošamies mākslas darbiem - piemēram, Ticiāna, Holbeina, Rembranta un citu mākslinieku vērtībām. Uzskaitīti pavisam 25 mākslas darbi un tādējādi tas stipri vien līdzinās sava veida kanonam, lai arī tā tas netiek saukts. Ja ideja ir tos kādā izdevīgā gadījumā atpirkt no privātajiem īpašniekiem (interesanti, ka to vidū ir daži hercogi un grāfi), lai tos izstādītu plašai publikai pieejamās galerijās, tad, manuprāt, tāda kanona izveide Lielbritānijā ir vienkārši izcils piemērs tautas apgaismošanas un izglītošanas mērķa īstenošanai. Kas zin, varbūt, ka, ja izdotos šos darbus iegādāties valsts īpašumā, interese par mākslu un kultūru vairs nebūtu šķirisks jautājums, kad Holbeinu var apskatīt tikai Sazerlendas hercogs, viņa ģimene un viesi? Kas zin, varbūt, ka interese par mākslu un kultūru raisītu arī kritisku interesi par vēsturi un mūsdienu politiku? Kas zin, varbūt, ka tad briti kļūtu par kritiskākiem pilsoņiem?

Bet, protams, ka ir jau cilvēki, kuriem ir izdevīgi pelt šādas iniciatīvas, jo tādējādi var "iesaldēt" viņiem izdevīgo situāciju, kad interese par kultūru un mākslu (un arī politiku) ir elites privilēģija. Viņiem idejas par kultūras kanonu un mākslas popularizēšanu liksies "paternālisms". Citi arī patiesā histērijā biedēs, ka kanons var vairot "nacionālismu", turklāt "svešo" un "citu" izolāciju. Man savukārt šķiet, ka šādi argumenti liecina, ka par "citiem" un "svešajiem" drīz var kļūt indivīdi, kuri ne tikai interesējas par Ticiānu, Frici Bārdu un Jāni Jaunsudrabiņu, bet arī par kultūru un mākslu vispār. Nemaz jau nerunājot par vēsturi un mūsdienu politiku.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 18.02.2009 21:08
zane
Jūsu izteikums, ka "lielbritānijas gadījumā uzdevums ir - izvairīties no konkrēto mākslas darbu izvešanas ārpus valsts, nevis didaktisks mērķis noteikt labāko, kas radīts" neizslēdz, ka briti izvēlējās labākos darbus - tieši kā viņi to definēja ir cits jautājums. Protams, ka Ticiāns nav tas, ko es asociētu ar "britiskumu".
Bet manuprāt nostiprināt "latviskumu" nebija arī vienīgais Latvijas kultūras kanona mērķis. Atklāti sakot man nav arī īsti saprotams, kādēļ diskusija par "latviskumu" būtu peļama? Ja man ir jāizvēlas starp "Visu Latvijai" (un citiem nacionālradikāļiem) vai mākslas kritiķiem, tad es dodu priekšroku pēdējo izveidotajai definīcijai par to, kas ir "latviskums". Pēc tam vienmēr var diskutēt par izvēli un, manuprāt, tieši tas ir, kas ir lieliski ar visu šo kanona veidošanas procesu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

zane. 18.02.2009 09:22
lielbritānijas gadījumā uzdevums ir - izvairīties no konkrēto mākslas darbu izvešanas ārpus valsts, nevis didaktisks mērķis noteikt labāko, kas radīts. arī fakts, ka sarakstā iekļauj ne tikai britu radītās vērtības, norāda, ka runa ir par saraksta lietišķumu, nevis, kā tas ir latviešu kanona gadījumā - romantiskām ilgām uztaustīt un nostiprināt "latviskumu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 16.02.2009 23:47
Aleksis,
Man nudien nav vēlēšanās komentēt Demakovas veiksmes un neveiksmes. Tomēr es aizstāvu kultūras kanona ideju, kas, manuprāt, veicinātu plašāku tautas iesaisti kultūras procesos, demokratizētu kultūru un iespējams radītu atskaites punktu ne tikai kritiķiem, bet arī vienkāršiem Latvijas iedzīvotājiem - latviešu, krievu vai citu (arī ne-eiropeiskas) izcelsmes iedzīvotājiem.

Bezvārdis,
Ja Jūs patiesi interesē, kas man patīk, varu pastāstīt, ka man nudien patīk ideja, ka Latvijas iedzīvotājiem tiktu dota iespēja iepazīties ar kritiķu izvēlētiem mākslas darbiem dažādās kultūras nozarēs. Iespējams, ka tas rosinātu viņu interesi par kultūru un kultūras mantojumu. Brīnišķīgi būtu, ja Latvijas iedzīvotāji sāktu attiekties kritiskāk pret dažādām kultūras formām un būtu spējīgi salīdzināt mūsdienu norises ar vēsturē ierakstītajām. Kas zin, varbūt, ka kultūras kanons varētu veicināt interesi ne tikai par kultūras mantojumu, vēsturi un mūsdienu kultūras norisēm, bet arī par plašākā sabiedrībā notiekošo, tai skaitā arī politiku. Tas būtu ideāli un es nudien ceru, ka kultūras kanona pienesums būs kritiski (vai vismaz kritiskāk) domājoši pilsoņi. Un man ir ticība, ka tas varētu tā arī notikt, jo līdzīga ļaužu "apgaismošana" vai "izglītošana" reiz sekmīgi īstenoja skandināvu pilsoniskās sabiedrības aktīvākie pārstāvji.

Bet es varu pastāstīt Bezvārdim, kas man ļoti nepatīk. Man nudien nepatīk, ja citi cilvēki ieliek manā mutē vārdus un domas, kuras es nebūt nedomāju. Kāds New Public Management un kāpēc lai man tas patiktu? Turklāt NPM Dānijā?

zane.
Bet pēc kāda principa tad Jūs domājat, ka briti izvēlējās tos darbus? Pēc izmantoto krāsu paletes saskaņotības? Tas bija kritiķu lēmums, kuri privātās kolekcijās atrodošies darbi ir tik vērtīgi (un jā, izcili), ka tos būtu vērts valstij pirkt, ja tie kādreiz nonāktu tirgū.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

zane. 16.02.2009 10:20
Šeit minētais Lielbritānijas gadījums ir pilnīgi cits - "saraksta" veidošanai ir praktisks mērķis un kritēriji - pasargāt darbus, kas atrodas privātās kolekcijās. Briti nepretendē veidot vispārēju "izilības topu"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bezvārdis 16.02.2009 09:57
Man šķiet stipri 19. gadsimts tāda 'nacionālo dārgumu' krāšana. Man, piemēram, šķiet, ka Šillers ir bijis tik nozīmīgs Latvijas kultūrā, ka viņa darbi ir jāieraksta mūsu kanonā. To pašu es attiecinātu uz Aristoteli, kā arī Hamurapi un Imhotepu. Jeb vai latviešu kanonā ietilpst tikai tas, ko ir radījusi latviešu nācija kopš tā izveidojās 19. gadsimtā? Bet kādā kanonā tad ierakstīsim to pašu Imhotepu - arābu vai? Bet Ovīdijs ierakstīsies itāļu kanonā. Pēteri, ja Jums patīk New Public Management un Jūs uzskatāt, ka audits ir labākais veids, kā noteikt, vai kāda sistēma darbojas labi vai slikti, tad ir pilnīgi saprotams, ka Jums patīk ideja par kanonu. Man, savukārt, šķiet, ka gan NPM, gan audita uzvaras gājiens tuvojas noslēgumam. Dānijas un Lielbritānijas piemēri vēl joprojām ietilpst audita laikos. Nedomāju, ka tie ir labi piemēri mūsdienu (rītdienas) rīcībpolitikas veidošanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.02.2009 20:28
Pētera minētais Anglijas piemērs ir labs, bet tad Latvijas apstākļos kanona veidošanas uzdevums jau no paša sākuma būtu jāformulē savādāk - atrast un ierakstīt katalogā nacionālas nozīmes kultūras artifaktus (arhitektūras pieminekļus, skulptūras, gleznas, amatniecības šedevrus, arheoloģiskus atradumus, utml.). Šis darbs, cik saprotu, jau ir diezgan tālu aizgājis uz priekšu.

Helēnas Demakovas ministrēšanas laikā ir pastrādāts daudz sliktu lietu. "Kanona" veidošana tāds nieks vien ir, ja salīdzina ar "runājošiem akmeņiem", voluntāro lēmumu sagraut jūgendstila ēku Pārdaugavā, lai varētu celt bibliotēkas stikla šķūni, 6 miljonu projekta pasūtījums par koncertzāli uz AB dambja (ja vispār nav vēl zināms, kad un kā to varēs būvēt), valsts nodevu visiem kompaktdisku matricu pircējiem (kas man, IT nozares speciālistam šķiet netaisnīgi un aizvainojoši, jo pielīdzina mani mūzikas/filmu pirātam).

Uz šāda melno darbu fona tas kanons ir nevainīga parotaļāšanās, bet skaidri parāda Demakovas attieksmi: tīksmināties uz svešu sasniegumu fona, tērēt naudu, lai sastādītu sarakstu ar "visu laiku labākajām filmām". Tanī pašā laikā daudzas labas filmas nav digitalizētas; folkloristu un etnogrāfu ekspedīciju materiāli glabājas vecās magnetofona lentēs, un tiem draud bojāeja. Bet priekš kam mums latviešu valodas izlokšņu bagātība, priekš kam etnogrāfu ekspedīcijās savāktie materiāli, ja mēs varam lepoties ar 10 filmām...

Lietuvas dialektologiem ir iespējams pasūtīt ap tūkstoti dažādu skaņu ierakstu (kasešu, MP3 un citos formātos) - sk. http://tarmes.mch.mii.lt/paieska_dba_ks_sar.asp . Latvijā līdzīgi materiāli glabājas vienā eksemplārā. Bet Helēnai-celtniecei un kanonu veidotājai tas viss ir pie kājas.

Kultūrā un valodniecībā ir spēkā Zipfa likums (sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Zipf%27s_law ): visbiežāk sastopamie 100 vārdi jebkurā valodā (100 visbiežāk citētie mākslasdarbi) ir ar tikpat lielu svaru kā visi pārējie. Jebkurš spēj jūsmot par Parīzes Dievmātes katedrāli - toties ne visi orientējas Parīzes arhitektūrā kopumā. Kultūras cilvēku atšķir spēja saprast arī retās, netipiskās lietas - "garo asti" (http://en.wikipedia.org/wiki/The_Long_Tail ). Nav liela māksla saglabāt 10 populārākās filmas vai grāmatas - tām finansējums allaž atradīsies.

Citi autora darbi