Raksts

Runa valsts svētkos Esslingenā un Freiburgā


Datums:
24. novembris, 2009


Autori

Roberts Putnis


Sirsnīgi pateicos draudžu vadībai, arhibīskapam Elmāram Rozītim un viņa kundzei Verai, kā arī visiem jums par šo iespēju un par šo milzīgo godu stāvēt šodien jūsu priekšā.

Mēs esam sanākuši, lai svinētu mūsu valsts 91.gadasvētkus. Šogad tie paiet ļoti drūmās noskaņās. Un tas varētu man būt izskaidrojums, kāpēc esat vēlējušies tieši mani šodien redzēt jūsu priekšā runājam. Es pusi no sava mūža 33 gadiem esmu veltījis sabiedriskiem uzdevumiem, iestājoties par mūsu valsts dalību Eiropas Savienībā un eiropeisku Latviju, par cilvēktiesībām un demokrātiskām vērtībām, bet līdz pērnā gada pavasarim es vadīju “Sabiedrību par atklātību Delna”. Tā ir biedrība, kas iestājas par no korupcijas brīvu Latviju. Domāju, ka, zinot šo manu iepriekšējo darba lauku, jūs necerat no manis šovakar dzirdēt vienkārši “skaistu” runu ar daudziem “pareiziem” vārdiem. Tukšas runas un pareizi vārdi, vēl vairāk – klusēšana, redzot ļaunumu, ir mūs aizveduši dziļā, dziļā bezdibenī.

Mēs pēdējos deviņpadsmit gadus kopš Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas esam kolektīvi, viens otram ar smaidu sejā skatoties, izlikušies, ka viss ir kārtībā. Ka Latvija globālos indeksos nav pasaules lejasgalā vai visos rādītājos, kas iezīmē tās iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Ka Latvijā nevalda viena no lielākajām sociālajām atšķirtībām un dziļākajām nabadzībām, ka Latvijā nav viena no sliktākajām veselības aprūpes un izglītības sistēmām Eiropā. Mēs kopā izlikāmies neredzam, ka Latvijā ir viens no augstākajiem korupcijas rādītājiem, kas roku rokā iet ar neuzticēšanos politiskajām, valsts un sabiedriskajām institūcijām. Un roku rokā – milzīgu savstarpēju neuzticēšanos. Mēs Latvijā vienkārši neticam viens otram. Arī to demonstrē starptautiski statistiski dati.

Globālajā pretkorupcijas organizāciju kustībā Transparency International ir izstrādāta tā saucamā “valsiskā godaprāta sistēma”, pēc kuras vērtē, cik stabila ir demokrātiskā valsts iekārta. Šajā sistēmā demokrātiska valsts veido jumtu, kurš balstās uz virkni ļoti svarīgu pīlāru. Ja tie visi – prokuratūra, tiesas, parlaments, prezidents, valsts iestādes, mediji, sabiedriskās organizācijas, baznīca – katrs stingri pilda savu lomu, tad valsts un tās sabiedrība ir drošībā. Viss ir kārtībā pat tad, ja sabrūk kāds no šiem pīlāriem. Bet jumts gana drīz sāk ļodzīties, ja to netur jau vairāki no šiem balstiem.

Man jau pirms pāris gadiem bija saruna ar kādu uz Latviju viesos atbraukušu starptautisku korupcijas pētnieci. Mēs runājām par Latvijas sabiedrību un es raksturoju katru no šiem pīlāriem. Neviens no tiem jau šīs sarunas laikā vairs nebija stabils un ar katru gadu kļuva ļodzīgāks un ļodzīgāks. Bet tā nebija nekāda dabiska erozija. Tā bija apzināta Latvijas valsts demokrātisko ideālu demontāža personīgam labumam. Ar šo kundzi mēs nonācām līdz baznīcai kā vienam no nozīmīgiem pīlāriem katrā sabiedrībā un arī šeit bija jāvelk dramatiska bilance. Eksperte bija šokā, iegāja sevī un tikai pēc brīža, kad jau bija atguvusies, jautāja: “Bet baznīca.. kas tad jums vēl ir palicis?”.

Lai arī mēs šodien tiekamies svētbrīdī un kopā lūdzam par Latviju, tieši tāpēc šis ir brīdis atgādināt arī par baznīcas lomu. Par spēju luteriskā garā pateikt “nē!” un “apstājies!” un pienākumu šeit un tagad laicīgajā dzīvē iestāties par patiesību. Kristīgā baznīca Latvijas sabiedrībā ir marģinalizējusi pati sevi, tā nestāv sabiedrības sirds viducī nevis tāpēc, ka sabiedrība to nevēlētos, bet tāpēc, ka konkrēti cilvēki noteiktos amatos baznīcu ir nolikuši apputējušā stūrī. Un tad tiešām ir jājautā – ja ne baznīca, vērtību un morāles instance, tad kas vēl mums ir atlicis?

Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste kādā no saviem divdesmito gadu rakstiem saka šādi: “Kliķes gara ieviešana sabiedriskajā dzīvē ir viena no mūsu tautas vislielākajām nelaimēm.” Ja man šodien kādam ārzemniekam ir jāraksturo Latvijas dramatiskā ekonomiskā situācija, tad Čakstes teiktais ir arī mani vārdi. Tās ir kliķes, kas ir iznesušas Latviju pa mazam gabaliņam. Ne pa gabaliņam savās sirdīs. Ne uz slavenajām Īrijas sēņu fabrikām vai tepat Vācijas lielās grūtībās bēgļu un trimdas gaitās sarūpētajiem draudžu namiem. Nē, tā ir Latvija, kas treknās šķēlēs ir iznesta uz ārzonu kontiem britu salās, Luksemburgas fondos vai Šveices bankās. Latvijā šos treknos gabalus nožogo augstas sētas ap villām piejūras kāpās mūsu acu priekšā! Tas nav noticis ne padomju cenzūras, ne apspiestības nezināšanā. Tas ir noticis atklāti, acīmredzami. Varbūt ne katram, bet ļoti, ļoti daudziem.. pārlieku daudziem no mums piedaloties. Kad pats esi daļa no mazas maziskas kliķītes, kas nočiepj kaut tikai vienu nodokļa latiņu vai izkrāpj kaut mazu labumiņu no sabiedriskas mantas, tad šis mazumiņš veikli nogalē jebkādu drosmi un principus. Sirdsapziņa apklust dziļā atkarībā no mazā latiņa un mierina sevi ar to, ka klusē arī citas, daudzas, jo daudzas sirdsapziņas.

Nupat Rīgas bērnu slimnīcā atklājās briesmu lietas. Klīnikas pārbūves darbus kārtējā kliķe bija noziedzīgi sadārdzinājusi. Latvijas krīzes mērogam cipari nav lieli, tikai ap desmit tūkstošu latu katrā iepirkumā. Zaga pamazām, lai grūti pamanīt. Bet regulāri. Gan jau ka kliķe nebija liela, tikai savus sievas un vīrus ar bērniem gribējās drusku labāk pabarot. Man likās, ka nu būtu tas brīdis, nu būtu īstais mirklis sabiedrībai sašutumā sacelties. Kur vēl tālāk kā neķītri apzagt vājākos no vājākajiem un dārgākos no dārgākajiem mūsu sabiedrībā. Bet nē. Klusums. Tumsa.

Šodien Latvijā arī gaišā dienā ar uguni nesameklēt demokrātus un patriotus, kas teiktu šādus vārdus: “Ideālisms, nacionālisms un demokrātiskums ir tie principi, no kā arvien un visur jāvadās latviešu studentam, lai izaudzinātu stingrus raksturus, kļūtu par augsti ētiskām personībām. Nesiet savas zinības tautā, lai celtu varenu Latviju. Nekad nenorobežojieties, bet ejiet tautā!”. Būt daļai no tautas, būt solidāram ir, atļaušos vērtēt, Latvijas lielākā valstsvīra, pirmā tās prezidenta Jāņa Čakstes vēsts. Nepārtraukti domāt par kopīgo labumu ir katras tautas izdzīvošanas bāze. Trimdas sabiedrība šeit Vācijā un visā pasaulē to pierādīja. Visgrūtākajos brīžos, kad Vācija bija sagrauta gruvešos un apkārt bija desmiti tūkstošu visdažādāko tautību bēgļu, latvieši apzinājās, ka tikai rūpēs par kopīgu labumu ir nākotne arī brīvas Latvijas idejai. Katrs pielika savu roku. Arī vēlāk paaudzes nodeva tālāk šo kopīgo cerību, lai cik tāla un nesasniedzama tobrīd varēja šķist brīva Latvija. Tāpēc trimda labi zina, ka ir bijuši drūmāki svētki par šiem.

Jānis Čakste skaļi nesauc, ka “mēs esam stipri un vareni”, kad mēs tādi neesam; viņš saka: “Ja tik ir ticība, laba griba un sajūsma par savu lietu, tad var brīnumus darīt viens cilvēks. Tā tas bija manā jaunībā un tā tas ir vēl šobaltdien.”

Dievs katram no mums ir dāvājis sirdsapziņu. Bet arī prātu un atbildības sajūtu spēt atšķirt baltu no melna. Šīs Dieva dāvanas ir jāliek lietā katram no mums! Mūsu valsts ir mūsu kopīga lieta, par kuru mēs katrs esam atbildīgi. Tas ir mūsu pienākums. Rīkoties. Iebilst. Izvērtēt sevi. Nostāties ceļā. Vērst lietas uz labu. Tāpēc es šodien vēlos pievienoties lūgšanai “Dievs, svētī Latviju!”, atgādinot, ka Latvija esam mēs katrs. Lūgsim, lai Dievs svēta katru no mums, jo Latvijai nebūs svētības, ja mēs katrs to nenesīsim un nerīkosimies. Vienalga, kur mēs būtu, arī šeit un šodien.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!