Atslēgvārdi:

Runa valsts svētkos Esslingenā un Freiburgā 14

Sirsnīgi pateicos draudžu vadībai, arhibīskapam Elmāram Rozītim un viņa kundzei Verai, kā arī visiem jums par šo iespēju un par šo milzīgo godu stāvēt šodien jūsu priekšā.

Iesaki citiem:

Mēs esam sanākuši, lai svinētu mūsu valsts 91.gadasvētkus. Šogad tie paiet ļoti drūmās noskaņās. Un tas varētu man būt izskaidrojums, kāpēc esat vēlējušies tieši mani šodien redzēt jūsu priekšā runājam. Es pusi no sava mūža 33 gadiem esmu veltījis sabiedriskiem uzdevumiem, iestājoties par mūsu valsts dalību Eiropas Savienībā un eiropeisku Latviju, par cilvēktiesībām un demokrātiskām vērtībām, bet līdz pērnā gada pavasarim es vadīju “Sabiedrību par atklātību Delna”. Tā ir biedrība, kas iestājas par no korupcijas brīvu Latviju. Domāju, ka, zinot šo manu iepriekšējo darba lauku, jūs necerat no manis šovakar dzirdēt vienkārši “skaistu” runu ar daudziem “pareiziem” vārdiem. Tukšas runas un pareizi vārdi, vēl vairāk – klusēšana, redzot ļaunumu, ir mūs aizveduši dziļā, dziļā bezdibenī.

Mēs pēdējos deviņpadsmit gadus kopš Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas esam kolektīvi, viens otram ar smaidu sejā skatoties, izlikušies, ka viss ir kārtībā. Ka Latvija globālos indeksos nav pasaules lejasgalā vai visos rādītājos, kas iezīmē tās iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Ka Latvijā nevalda viena no lielākajām sociālajām atšķirtībām un dziļākajām nabadzībām, ka Latvijā nav viena no sliktākajām veselības aprūpes un izglītības sistēmām Eiropā. Mēs kopā izlikāmies neredzam, ka Latvijā ir viens no augstākajiem korupcijas rādītājiem, kas roku rokā iet ar neuzticēšanos politiskajām, valsts un sabiedriskajām institūcijām. Un roku rokā - milzīgu savstarpēju neuzticēšanos. Mēs Latvijā vienkārši neticam viens otram. Arī to demonstrē starptautiski statistiski dati.

Globālajā pretkorupcijas organizāciju kustībā Transparency International ir izstrādāta tā saucamā “valsiskā godaprāta sistēma”, pēc kuras vērtē, cik stabila ir demokrātiskā valsts iekārta. Šajā sistēmā demokrātiska valsts veido jumtu, kurš balstās uz virkni ļoti svarīgu pīlāru. Ja tie visi – prokuratūra, tiesas, parlaments, prezidents, valsts iestādes, mediji, sabiedriskās organizācijas, baznīca – katrs stingri pilda savu lomu, tad valsts un tās sabiedrība ir drošībā. Viss ir kārtībā pat tad, ja sabrūk kāds no šiem pīlāriem. Bet jumts gana drīz sāk ļodzīties, ja to netur jau vairāki no šiem balstiem.

Man jau pirms pāris gadiem bija saruna ar kādu uz Latviju viesos atbraukušu starptautisku korupcijas pētnieci. Mēs runājām par Latvijas sabiedrību un es raksturoju katru no šiem pīlāriem. Neviens no tiem jau šīs sarunas laikā vairs nebija stabils un ar katru gadu kļuva ļodzīgāks un ļodzīgāks. Bet tā nebija nekāda dabiska erozija. Tā bija apzināta Latvijas valsts demokrātisko ideālu demontāža personīgam labumam. Ar šo kundzi mēs nonācām līdz baznīcai kā vienam no nozīmīgiem pīlāriem katrā sabiedrībā un arī šeit bija jāvelk dramatiska bilance. Eksperte bija šokā, iegāja sevī un tikai pēc brīža, kad jau bija atguvusies, jautāja: “Bet baznīca.. kas tad jums vēl ir palicis?”.

Lai arī mēs šodien tiekamies svētbrīdī un kopā lūdzam par Latviju, tieši tāpēc šis ir brīdis atgādināt arī par baznīcas lomu. Par spēju luteriskā garā pateikt “nē!” un “apstājies!” un pienākumu šeit un tagad laicīgajā dzīvē iestāties par patiesību. Kristīgā baznīca Latvijas sabiedrībā ir marģinalizējusi pati sevi, tā nestāv sabiedrības sirds viducī nevis tāpēc, ka sabiedrība to nevēlētos, bet tāpēc, ka konkrēti cilvēki noteiktos amatos baznīcu ir nolikuši apputējušā stūrī. Un tad tiešām ir jājautā – ja ne baznīca, vērtību un morāles instance, tad kas vēl mums ir atlicis?

Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste kādā no saviem divdesmito gadu rakstiem saka šādi: “Kliķes gara ieviešana sabiedriskajā dzīvē ir viena no mūsu tautas vislielākajām nelaimēm.” Ja man šodien kādam ārzemniekam ir jāraksturo Latvijas dramatiskā ekonomiskā situācija, tad Čakstes teiktais ir arī mani vārdi. Tās ir kliķes, kas ir iznesušas Latviju pa mazam gabaliņam. Ne pa gabaliņam savās sirdīs. Ne uz slavenajām Īrijas sēņu fabrikām vai tepat Vācijas lielās grūtībās bēgļu un trimdas gaitās sarūpētajiem draudžu namiem. Nē, tā ir Latvija, kas treknās šķēlēs ir iznesta uz ārzonu kontiem britu salās, Luksemburgas fondos vai Šveices bankās. Latvijā šos treknos gabalus nožogo augstas sētas ap villām piejūras kāpās mūsu acu priekšā! Tas nav noticis ne padomju cenzūras, ne apspiestības nezināšanā. Tas ir noticis atklāti, acīmredzami. Varbūt ne katram, bet ļoti, ļoti daudziem.. pārlieku daudziem no mums piedaloties. Kad pats esi daļa no mazas maziskas kliķītes, kas nočiepj kaut tikai vienu nodokļa latiņu vai izkrāpj kaut mazu labumiņu no sabiedriskas mantas, tad šis mazumiņš veikli nogalē jebkādu drosmi un principus. Sirdsapziņa apklust dziļā atkarībā no mazā latiņa un mierina sevi ar to, ka klusē arī citas, daudzas, jo daudzas sirdsapziņas.

Nupat Rīgas bērnu slimnīcā atklājās briesmu lietas. Klīnikas pārbūves darbus kārtējā kliķe bija noziedzīgi sadārdzinājusi. Latvijas krīzes mērogam cipari nav lieli, tikai ap desmit tūkstošu latu katrā iepirkumā. Zaga pamazām, lai grūti pamanīt. Bet regulāri. Gan jau ka kliķe nebija liela, tikai savus sievas un vīrus ar bērniem gribējās drusku labāk pabarot. Man likās, ka nu būtu tas brīdis, nu būtu īstais mirklis sabiedrībai sašutumā sacelties. Kur vēl tālāk kā neķītri apzagt vājākos no vājākajiem un dārgākos no dārgākajiem mūsu sabiedrībā. Bet nē. Klusums. Tumsa.

Šodien Latvijā arī gaišā dienā ar uguni nesameklēt demokrātus un patriotus, kas teiktu šādus vārdus: “Ideālisms, nacionālisms un demokrātiskums ir tie principi, no kā arvien un visur jāvadās latviešu studentam, lai izaudzinātu stingrus raksturus, kļūtu par augsti ētiskām personībām. Nesiet savas zinības tautā, lai celtu varenu Latviju. Nekad nenorobežojieties, bet ejiet tautā!”. Būt daļai no tautas, būt solidāram ir, atļaušos vērtēt, Latvijas lielākā valstsvīra, pirmā tās prezidenta Jāņa Čakstes vēsts. Nepārtraukti domāt par kopīgo labumu ir katras tautas izdzīvošanas bāze. Trimdas sabiedrība šeit Vācijā un visā pasaulē to pierādīja. Visgrūtākajos brīžos, kad Vācija bija sagrauta gruvešos un apkārt bija desmiti tūkstošu visdažādāko tautību bēgļu, latvieši apzinājās, ka tikai rūpēs par kopīgu labumu ir nākotne arī brīvas Latvijas idejai. Katrs pielika savu roku. Arī vēlāk paaudzes nodeva tālāk šo kopīgo cerību, lai cik tāla un nesasniedzama tobrīd varēja šķist brīva Latvija. Tāpēc trimda labi zina, ka ir bijuši drūmāki svētki par šiem.

Jānis Čakste skaļi nesauc, ka “mēs esam stipri un vareni”, kad mēs tādi neesam; viņš saka: “Ja tik ir ticība, laba griba un sajūsma par savu lietu, tad var brīnumus darīt viens cilvēks. Tā tas bija manā jaunībā un tā tas ir vēl šobaltdien.”

Dievs katram no mums ir dāvājis sirdsapziņu. Bet arī prātu un atbildības sajūtu spēt atšķirt baltu no melna. Šīs Dieva dāvanas ir jāliek lietā katram no mums! Mūsu valsts ir mūsu kopīga lieta, par kuru mēs katrs esam atbildīgi. Tas ir mūsu pienākums. Rīkoties. Iebilst. Izvērtēt sevi. Nostāties ceļā. Vērst lietas uz labu. Tāpēc es šodien vēlos pievienoties lūgšanai “Dievs, svētī Latviju!”, atgādinot, ka Latvija esam mēs katrs. Lūgsim, lai Dievs svēta katru no mums, jo Latvijai nebūs svētības, ja mēs katrs to nenesīsim un nerīkosimies. Vienalga, kur mēs būtu, arī šeit un šodien.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (14) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Imants 22.02.2010 13:31

Visu cieņu, skarbi, bet vajadzīgi. Sīkāk papētot Čaksti man tiešām bija izbrīns, ka Ulmanis, nevis Čakste latviešu atmiņā ir iegājis kā pagaidām mums labākais politiķa "paraugs", kuram valsts un sabiedrības intereses vienmēr bija svarīgākas par personīgajām un svarīgākas par patmīlību. Bet ņemot vērā, ka tāpat kā pirmās neatkarības laikā, arī tagad kļiķes jeb oligarhijas tendences ir konstatējamas, tad neizbēgami jāsecina ka ir jārunā par kopējo politiskās kultūras saturu un būtību latviešu kultūrā, par tās seklumu, naivumu un sabiedriskās atbildības un uzticības sajūtas vājumu. Cara laika un padomju laika mantojumi abi drīzāk ir papildinājumi - lai arī nopietni, bet tikai papildinājumi latviešu politiskajai kultūrai, kuras noenkurošanai uz demokrātiskām vērtībām un demokrātiska ideālisma pagaidām diemžēl ir pietrūcis censoņu. Turklāt bīstama, jo īpaši šī brīža krīzes dēļ, ir tendence, kas esot novērojama šobrīd vairumā postkomunistisko valstu ieskaitot Latviju, ka kopš 21.gs. pirmajiem gadiem pilsoniskās sabiedrības rādītāji sākušas kristies. Jāsecina ka arī šeit "kliķes" jeb "oligarhijas" veidošanās ir cieši saistīta ar komunisma mantojumu (ko stiprinājusi gana individuālistiskā latviešu mentalitāte), kad uzticamība valstij ir ļoti zema, un tā vietā cilvēks savas sabiedriskās nepieciešamības realizē ar radinieku un draugu palīdzību. Robert, turpini, vismaz rakstīt! :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis 29.12.2009 23:59

Divi pederastu slavinātāji, kuri pielikuši milzīgas pūles lai Latvijā sagrautu garīgās pamatvērtības, tagad raud par pašu sagādāto rezultātu - valsts sabrukumu.
Uz meliem, demagoģiju, netiklību un liberālismu jau nevar neko uzbūvēt, kā pāvests teica, tā ir nāves ideoloģija.
Streips un Putnis to joprojām nesaprot, grūtas galvas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs > Jumors 25.11.2009 09:54

>>> Ja nu kas mani šoruden jubilejas sakarā pārsteidza, tad tas, ka neviens no garīdzniekiem neatteicās noturēt dievkalpojumu kliķei.
======
Tas nu nav kritērijs. Dievkalpojumi, kā to norāda pats to nosaukums, tiek noturēti Dievam, nevis "kliķei". Valsts svētkos dievkalpojumi turklāt mēdz būt pieejami visiem, un garīdzniekam nav nekādā ziņā jājūtas vainīgam par to, kāda publika tajos piedalās. Gluži otrādi - Jēzus ir teicis: "Ne jau veseliem vajag ārsta, bet slimiem", kad viņam pārmeta par turēšanos kopā ar muitniekiem un citiem morālā ziņā šaubīgiem ļaudīm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hm 25.11.2009 07:51

Ja runa iet par Pareksu , tad tur Melgailis aizgāja ar KK rekomendācijām. Putns tagad attiesās no valsts vismaz 200 000Ls ( TV3 )aiziešanas pabalstu,ne pēdējo lomu tur spēlēja tāds Gatis Kokins (SCP ).Kāds no blogu tematiem varētu būt situācija Parekx pēc tās pārņemšanas-milzīgās algas , prēmijas ,aiziešanas pabalsti.Tagad tur pie teikšanas nav olgarhi vai to ielikteņi,bet t.s .kristāltīrie un kontroli no valsts puses veic JL pārvaldītā FM, tāpat LB.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 24.11.2009 22:03

>Ervīns:''Varbūt....'' - pēc svētdien 'DeFacto' dzirdētā, ka no Parex bankas Minhenes filiāles atlaistais kungs tagad tiesājas - šitie Streipa kunga jau 20-it gadu garumā skandinātie par smago padomju mantojumu, kas neļauj attīstīties nav nopietni uztverami. Tikai tagad, kad Latvijā tā pa īstam sāk baudīt demokrātijas un kapitālisma labumus - viens otrs konsultants iz aizjūras zemēm nevēlas atzīt savu padomu sekas. Paskatīsimies, kurp ievedīs Parex izcilais eksperts iz Bostonas 'MelnaisGailis' - un kāds te padomju mantojums šais finanšu afērās ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 24.11.2009 21:56

Ar slavēšanu te izleca Andris2. Ja nu kas mani šoruden jubilejas sakarā pārsteidza, tad tas, ka neviens no garīdzniekiem neatteicās noturēt dievkalpojumu kliķei.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ervīns 24.11.2009 16:08

Varbūt politika.lv var atvērt sadaļu Streips un Putnis Slavē viens otru:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs - Aigai 24.11.2009 15:11

Jā. Droši vien ārzemju latviešiem ir jāstāsta lietas tieši tā, kā mēs tās sajūtam. Nu vienīgi nevajag nobiedēt viņus tā, ka viņi vairs negribēs atgriezties Latvijā ;))

Nezinu, cik viņš to nopietni domā, bet Roberts Putnis diezgan pēc būtības paceļ jautājumu par baznīcas lomu Latvijas politikā un sabiedrībā:

>>> Ar šo kundzi mēs nonācām līdz baznīcai kā vienam no nozīmīgiem pīlāriem katrā sabiedrībā un arī šeit bija jāvelk dramatiska bilance. Eksperte bija šokā, iegāja sevī un tikai pēc brīža, kad jau bija atguvusies, jautāja: “Bet baznīca.. kas tad jums vēl ir palicis?”. Lai arī mēs šodien tiekamies svētbrīdī un kopā lūdzam par Latviju, tieši tāpēc šis ir brīdis atgādināt arī par baznīcas lomu. Par spēju luteriskā garā pateikt “nē!” un “apstājies!” un pienākumu šeit un tagad laicīgajā dzīvē iestāties par patiesību. Kristīgā baznīca Latvijas sabiedrībā ir marģinalizējusi pati sevi, tā nestāv sabiedrības sirds viducī nevis tāpēc, ka sabiedrība to nevēlētos, bet tāpēc, ka konkrēti cilvēki noteiktos amatos baznīcu ir nolikuši apputējušā stūrī. Un tad tiešām ir jājautā – ja ne baznīca, vērtību un morāles instance, tad kas vēl mums ir atlicis?
=================
Par Oskaru Kastēnu - tur varbūt tiešām ir vieta saredzēt pārpratumu un piedot. Protams, sāpināt dzīvesbiedri ir slikti - bet mēs jau nezinām katra cilvēka ģimenes attiecību nianses. Man arī nav gluži skaidra Aleksandras Jolkinas loma visā šinī epopejā. Slikti ir tad, ja kāda (piemēram, luterāņu) baznīca nepamana valsts izzagšanu, ja pieņem savām vajadzībām naudu no valsts, ja attaisno Fogeles dzērumā veikto cilvēku nogalināšanu.

Domāju, ka ir viens ceļš atpakaļ pie kārtīgas kristietības - prasīt tās pilnīgu nošķiršanu no valsts. Lai baznīcas pārstāvji nemācītu "kristīgo mācību" kā pusobligātu priekšmetu skolās. Lai nenotiktu baznīcu uzpirkšana ar "sakrālā tūrisma" ieganstu. Lai Aglonas svētki tiktu pilnībā finansēti no pašas Romas katoļu baznīcas savāktajiem līdzekļiem.

Ja valsts mums ir tāda ... kāda nu mums viņa ir, tad nav solīdi, ja garīdznieki ir ar politiķiem uz vienu roku. Kaut vai tas būtu tikai Šlesers vai kāds cits laicīgs līderis. Tas ir tikpat nesmuki kā 2.pasaules kara laikā pārāk brāļoties ar nacistu režīmu. Labāk baznīcai uz laiku pieciest kaut kādus tiesību ierobežojumus - un sagaidīt labākus laikus, nekā ļaut sevi kompromitēt laicīgajiem politiķiem. Pat ja laicīgie politiķi šķiet esam pilnīgi OK.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Normunds Robertam Putnim 24.11.2009 14:13

Vai Jūsu amats Parex bankas Vācijas filiālē nebija samaksa Delnai par to, lai tā "nebrauc" virsū tam kontingentam, kas šo banku izmantoja naudas atmazgāšānai? Katrā ziņā Jūsu vadības laikā īpaši atmaskojumi netika manīti...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aiga - Andrejs 24.11.2009 12:14

Bet tie jau tomēr nav ārzemnieki - tie ir trimdas latvieši, kas seko līdzi Latvijā notiekošajam, cik vien spēj.

Par Kastēna potenciālo sānsoli Pujats arī visai mīklaini izteicās kaut ko par piedošanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Rozenbergs 24.11.2009 12:12

Man prieks par šīm svētku runām! Skaudri, bet vietā un laikā. Arī valsts dzimšanas dienās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs 24.11.2009 11:33

Luterāņu baznīcas pārstāvim (šķiet, tas bija Torņakalna draudzes prāvests Juris Rubenis, bet neesmu vairs 100% drošs) bija diezgan dīvaina nostāja, kad uzņēmēja Inta Fogele dzērumā ar mašīnu 1997.g. notrieca cilvēku, bet trīs citi guva dažādas pakāpes miesas bojājumus. Viņam žurnālisti uzdeva jautājumu par kristīgās mācības pielietošanu šinī gadījumā, un pretī nāca samuļļāts mācītāja paskaidrojums par "piedošanu".

Manuprāt, kristīgā baznīca ir pārāk piesardzīga morālas dabas jautājumos - dažreiz vajag arī pilnīgu skaidrību. Lai tos, kuri dara ļaunu, varētu savlaicīgi apturēt. Nevis, lai luterāņu baznīcu varētu iztēlot par valdošās elites interešu apkalpojošu institūciju.

Kopumā Putnis ir pārāk pesimistisks. Man tomēr patīk tādas svētku uzrunas, kurās ir akcentēti sasniegumi un labās lietas, pausta pateicība Dievam, izteiktas cerības un lūgšanas nākotnei. Nevar visu laiku stāstīt ārzemniekiem baikas par saļodzījušamies pīlāriem :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 24.11.2009 10:49

Cik jūs abi esat labi !!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips 24.11.2009 10:38

Paldies, Robert, par lielisko uzrunu! Lūk, ko es savukārt teicu Stokholmas latviešiem pirms gada, valsts 90. gadadienā:

Šovakar esam pulcējušies kopā, lai atzīmētu lielu un varam pat teikt brīnumainu gadījumu, kāds risinājās tieši pirms 90 gadiem un ne īpaši tālu no vietas, kur esam sapulcējušies šajā brīdī. Droši vien nav neviena šajā telpā, kurš nebūtu kaut reizi redzējis to vienu vienīgo fotogrāfiju, kuru tajā dienā mūsu tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī iemūžināja Vilis Rīdzenieks. Uz skatuves ir sarkanbaltsarkanais karogs. Pie prezidija galda ir četri vīri, tajā skaitā Gustavs Zemgals, Marģers Skujenieks, Kārlis Ulmanis. Uz skatuves ir sapulcējušies – tā kāds ir saskaitījis – 74 cilvēki. Zāle, protams, ir stāvgrūdām pilna, un ļaudis tovakar dzirdēja pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani paziņojam, ka viņa neatliekamais uzdevums būšot – citēju – „Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni.” Mēs zinām, ka viegli negāja nedz ar vienu, nedz ar otru no šiem uzdevumiem. Jānis Čakste, starp citu, pasākumā nebija. Transporta sistēma toreiz bija tāda, kāda bija, un viņš netika uz Rīgu no Jelgavas.
Valsts proklamēšana daudziem varēja likties neprātīga. Lai arī pirms nedēļas bija beidzies 1. pasaules karš, Ulmaņa valdība nebūt nekontrolēja mūsdienu Latvijas teritoriju, un neilgi pēc 18. novembra bija laiks, kurā teritoriju centās vienlaikus pārvaldīt pat trīs dažādas valdības – Niedras vāciešu, Stučkas boļševiku un Ulmaņa neatkarīgās Latvijas valdība. Te mums der atcerēties, ka lielās rietumu valstis nebūt nesteidzās ar jauno Baltijas republiku atzīšanu, cita starpā tāpēc, ka tās vēl kādu laiciņu cerēja, ka boļševiki Krievijā tomēr zaudēs. Atcerēsimies arī to, ka no Krievijas impērijas drupām patiešām izrauties izdevās tikai Latvijai, Igaunijai un Lietuvai. Ukraina neatkarību pasludināja 1917., bet zaudēja 1920. gadā. Gruzija – 1918. un 1921. gadā, tāpat arī Armēnija un Azerbaidžāna. Baltkrievija kā neatkarīga republika pastāvēja vien astoņus mēnešus. Varam būt patiešām pateicīgi liktenim un Dievam, ka mūsu valstij savu neatkarību izdevās pasargāt krietni ilgāk, lai arī – tikai 22 gadus. Latvijai izdevās.




Ar tikpat lielu pārsteigumu varam aplūkot arī to, kas Latvijā notika pirms 20 gadiem, kad bruka vēl viena impērija. 1988. gada 18. novembrī Latvijā notika plašas tautas manifestācijas, televīzija stāstīja par 18. novembra nozīmi, ļaudis pulcējās pie Brīvības pieminekļa, tika skandēta patriotiska dzeja. Taču padomju Latvijas nomenklatūra joprojām bija stipra, un saruna tobrīd bija par jauna veida PSRS, nevis par tās iziršanu pavisam. Liela daļa pasaules nebūt nebija sajūsmā par toreizējiem notikumiem. Vācieši nejutās droši par Austrumvācijas pievienošanu Rietumvācijai. Toreizējais ASV prezidents Bušs bija tikpat liels draugs Gorbačovam, kā mūsdienu prezidents Bušs ir draugs caram Vladimiram Putinam. Un arī Latvijā ļaudis pie apziņas, ka varbūt ir iespējama pavisam neatkarīga atjaunota valsts nonāca tikai pakāpeniski. Bez liela pārspīlējuma varam teikt, ka 1991. gada augustā Latvija savu neatkarību atguva negaidīti. Lielbritānijas vēstniecība vesela gada garumā atradās kādā viesnīcas numurā kamēr tika atrastas pienācīgas diplomātiskās telpas. Bet atkal vara teikt – Latvijai un latviešu tautai izdevās.
Pa starpu risinājās tie notikumi, kuru dēļ daudzi klātesošie un viņu pēcteči daudzus gadu desmitus pavadīja trimdā, tajā skaitā arī es. Padomju savienība bija, kā to kādreiz aprakstīja ASV prezidents Ronalds Reigans, ļaunuma impērija, un šī ļaunuma sekas mēs jūtam joprojām. Cita starpā tikai ļoti, ļoti mazs procents ārvalstīs dzīvojošo latviešu ir pārcēlies uz Latviju vai atpakaļ uz Latviju. Lai tas neskan kā pārmetums, nav viegli dzīvi piepeši pavērst pavisam citā virzienā, jo okupācija tomēr bija pārāk gara. Mana vecmāmiņa no Rīgas dzīvokļa izejot pēdējo reizi, atslēgu nolika zem tepiķīša, lai varētu tikt atpakaļ dzīvoklī, kad viņa atbrauks mājās. Viņa Latviju vairs neredzēja nekad. Man Amerikā ir trīs māsas, viņas visas Latvijā ir bijušas, viena pusotru gadu Valmierā strādāja kā skolotāja. Bet dzīve vismaz pagaidām ir tālu projām.





Pašā Latvijā Padomju savienība atstāja dziļas brūces gan sabiedrībā, gan arī politikā. Atkal, lai tas neskan kā pārmetums. It īpaši tiem no mums, kuri PSRS nedzīvoja nekad vai, kā manā gadījumā, tikai tās sabrukšanas laikā, var būt pat ļoti grūti iedomāties, ko nozīmēja dzīve totalitārā diktatūrā, nemaz nerunājot par to, ko nozīmēja dzīve un daudzos gadījumos arī nāve Sibīrijā. Reta ir tā latviešu ģimene, kura 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā palika pavisam neskarta. Mūsdienu Latvijā joprojām ir cilvēku kategorija, kuri saucas politiski represētie, un viņu nav maz. Viņi ir pelnījuši līdzjūtību un palīdzību, it īpaši patlaban, kad pasaulē un Latvijā ekonomiskie apstākļi nebūt nav tik spīdoši.
Taču PSRS atstātais mantojums citā nozīmē nav nedz pieņemams, nedz arī akceptējams. Te runa ir par negodīgu valsts pārvaldi, kuras pamatā ir negodīga sabiedriskā iekārta. Klātesošie lielākoties zina, par ko es te runāju. Par politiķiem, kuru uzmanības centrā ir viņu sponsori un nevis tauta. Par lēmumiem, kuri tiek pieņemti šauru interešu apmierināšanai, un kuriem nav nekāda sakara ar tautas interesēm. Par tādiem savdabīgiem jēdzieniem, kā mutatis mutandis, par zoodārzā sameklētiem prezidentiem, par veterinārārstiem, kuri pārrauga aizsardzību, par izmisīgu cīņu pret pretkorupciju un tātad par korupcijas saglabāšanu. Par to, ko Pasaules banka jau pasen nosauca par valsts nozagšanu. Pieļauju, ka daudzi klātesošie augustā piedalījās referendumā, kura mērķis bija šai patvaļai pielikt punktu. Atcerēsimies, ka netika savākts kvorums, ne mazums tāpēc, ka valsts politika ir cita starpā palīdzējusi nodrošināt to, ka desmitiem un desmitiem tūkstoši mūsu tautiešu ir aizmukuši uz ārzemēm un vismaz politiskā nozīmē zaudējuši saiti ar tēvzemi.
Var jautāt, kāpēc es to stāstu vakarā, kad varbūt pareizāka būtu pacilājoša gaisotne. Es to stāstu tāpēc, ka man Latvija ir ļoti mīļa, un man reizēm lūzt sirds, kad es redzu, kas ar to patlaban notiek. Arī atzīmējot valsts svētkus, mēs nedrīkstam uzlikt rožainās brilles. Latvijā patlaban daudz kas nav kārtībā, un tas ir ļoti maigi teikts.



Taču no posta rodas jaundzimšana. Nav nekā slikta, ko nevarētu uzlabot. Katrs muļķīgais lēmums, kādu pieņem pašreizējā Latvijas Republikas valdība, palielina to cilvēku skaitu, kuriem tas vairs nav pieņemami. Tiesa, ar to vien nepietiek. Mēs visi zinām vienu, kā Latvijai pietrūkst pat ļoti – tā ir kārtīga pilsoniskā sabiedrība, kura prot aizstāvēt pati savas intereses. Patlaban Latvijā kā vienā no Eiropas Savienības nabadzīgākajām valstīm, šī sabiedrība ir vārga, jo cilvēkam nav laika domāt par nevalstiskām organizācijām, ja viņam ir jādomā par to, kā pabarot bērnus. Vēl vairāk, valdošās aprindas ir centušās šos procesus dēmonizēt. Protestētājus viens redzams valdības pārstāvis nosauca par „kvaukšķiem.” Folklorā ir iegājis tā saucamais Lagzdiņa žests, kad kārtējā apšaubāmā lēmuma pieņemšanas dienā Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš piegāja pie loga un protestētājiem parādīja rupju rokas žestu. Taču sabiedrība Latvijā arvien vairāk rāda, ka tā nav ar mieru pieciest visu pretīgo, ko dara tās ievēlētie pārstāvji. Augustā vairāk nekā 600 tūkstoši tautiešu devās pie urnām, un viņu nospiedošais vairākums pateica – vairāk ne. Zināmā mērā … Latvijai izdevās, un nākamajā reizē izdosies vēl pamatīgāk.
Varam būt pateicīgi, ka mūsu valsts nekad vairs nestāvēs viena. Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, nekad nenovērtēsim to pārāk zemu. Eiropas Savienības gadījumā kaut vai tāpēc, ka finansējums mūsu valstij ir bijis pat ļoti dāsns. Visi, kas ir bijuši Latvijā, ir redzējuši to, ko ir panākusi Eiropas nauda. Savukārt NATO mums ir drošs aizsargs pret jebkādiem tīkojumiem no austrumu puses. Gribu teikt, ka 13 gadu laikā PSRS republiku pārvērst par NATO dalībvalsti – tas tomēr ir elpu aizraujošs sasniegums. Šajā ziņā Latvijai pilnīgi noteikti ir izdevies.







Valstī aug jauna paaudze, kurai ir jaunas un ar iepriekšējām paaudzēm nesalīdzināmas iespējas. Latvijas jaunieši ir daudz plašākas pasaules iedzīvotāji, viņi ceļo, viņi redz un klausās, viņi uztver apkārtējo, viņi Latvijai var piedāvāt varbūt pašu būtiskāko. Tā ir spēja raudzīties nākotnē. Pārāk daudz no mūsu valsts sabiedriskās aprites ir pamatots domā, ka neviena tauta nekad visā pasaules vēsturē nav cietusi tik daudz, kā latvieši. Mūsu valsts kalendārā ir veselas piecas sēru dienas, tajā skaitā divas, kuras saucas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, un vēl viena, kura saucas „Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.” Ne mirkli nevēlos teikt, ka mums tas būtu jāaizmirst, bet mēs nedrīkstam domāt, ka vēstures posms starp 1940. un 1991. gadu vienkārši nebija. Mēs nedrīkstam vairs uzskatīt, ka Latvija šodien būtu laba vieta, ja vien to atkal pārvaldītu Kārlis Ulmanis. Mums jāsaprot, ka pasaule ir mainījusies līdz nepazīšanai. Šodien varam teikt, ka Latvijas Republika ir daudz lielākas pasaules daļa, nekā tā bija pirms 70 gadiem. Un tai ir vajadzīgi cilvēki, kuri šai pasaulei ir atvērti. Jaunā paaudze ir daudz atvērtāka, nekā iepriekšējā. Latvijai ir izdevies.
Mūsu tauta pilnīgi noteikti var lepoties ar daudziem tās redzamākajiem pārstāvjiem, un starp citu daudzi no viņiem mums atgādina, ka mūsu valsts nekad nav bijusi monoetniska un tā patlaban ir bagātāka, nevis nabadzīgāka tāpēc, ka tas tā ir. Pirmo Latvijas pēcokupācijas zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs ieguva krievs vārdā Igors Vihrovs. Varbūt pati leģendārākā Latvijas operdziedātāja ir ebrejiete Inese Galante. Ja kas, arī Eirovīzijā Latvija uzvarēja tikai vienreiz un pateicoties nelatvietei, kura saucas Marija Naumova. Viņai pieder vārdi „Es esmu Latvijas pārstāve, un nav svarīgi, vai esmu čigāniete, ebrejiete, latviete vai krieviete. Nejūtos piederīga nevienai nacionalitātei, bet gan šai valstij.” Mēs varam lepoties ar riteņbraucēju Māri Štrombergu, ar operdziedātāju Egīlu Siliņu, ar kinorežisori Lailu Pakalniņu, ar pieckārtējiem pasaules motosporta čempioniem Kristapu Serģi un Arti Rasmani. Varam lepoties ar neatkārtojamajiem Dziesmu svētkiem, kuri pieder tikai mums.


Varam lepoties arī ar dāmu, kura ir šovakar šeit kopā ar mums šeit Stokholmā. Neviens, kas to kaut reizi redzēja, neaizmirsīs, kā Ieva Akurātere gandrīz precīzi pirms 20 gadiem Mežaparkā dziedāja „Palīdzi, Dievs. Palīdzi, Dievs … visai latviešu tautai.” Latvijai ir izdevies.
Patlaban Rīgā liels skaits cilvēku pulcējas mūsu likteņupes Daugavas malā, lai raudzītos svētku salūtu. Tas būs atgādinājums par to, ka Latvija ir brīva. Latvijai ir izdevies. Latvija ir neatkarīga un suverēna, tā ir valsts Eiropā un pasaulē. Latvijai ir izdevies. Latviešu tauta ir pārdzīvojusi Livonijas ordeni, zviedru laikus, vāciešu laikus, poļu laikus, krievu laikus, padomju laikus … un tagad tā dzīvo latviešu laikos. Mūsu tauta ir stipra un sīksta gan dziesmā, gan patriotismā, gan dzīvē. Latvijai ir izdevies.
Tas bija vairāk kā pirms 100 gadiem, kad Rūdolfs Blaumanis rakstīja vārdus „Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.” Mūsu mīļā Latvija šodien ir brīva un neatkarīga tāpēc, ka latvieši Latvijā un visā pasaulē nekad nav padevušies un nekad nav nolaiduši rokas. Latvijas nākotne ir arī mūsu nākotne, no katra no mums ir daļēji atkarīgs tas, kāda būs mūsu valsts un mūsu tauta pēc 10 gadiem, kad Latvijas Republika atzīmēs savu simtgadi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī 2018. gada 18. novembrī mēs varēsim teikt – Latvijai izdevās.
Paldies.