Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (II)

Diena, 17.04.2008.

Iesaki citiem:

Penitenciārā sistēma Latvijā lielākoties balstās uz piespiedu darba metodēm. Par noteiktas kārtības neievērošanu, pieļauto pārkāpumu pret ieslodzītajiem var piemērot disciplinārsodus no bezjēdzīga brīdinājuma līdz ievietošanai soda izolatorā. Piemēram, 2006.gada laikā tika konstatēti 13 874 režīma pārkāpumi, 2007.gadā — 15576 notiesāto režīma pārkāpumi. Ņemot vērā, ka uz 2007.gada 1.janvāri ieslodzījuma vietās atradās 6548 ieslodzītie, uzlikto disciplinārsodu skaits ir nesamērīgi liels. Analizējot disciplināro praksi, radās iespaids, ka ieslodzītajiem ir jāizvairās no kontaktiem ar cietuma amatpersonām, lai netiktu sodīti.

Tiesa, ar Sodu izpildes kodeksa 68.pantu un Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 29.pantu notiesātajām un apcietinājumā esošajām personām ir paredzēti pamudinājumi, bet viņi nav pietiekami motivēti un piemērošana ikdienas praksē ierobežota — gada laikā disciplinārsodi tika piemēroti piecas reizes vairāk nekā apbalvojumi. Ieslodzītais šādos apstākļos uztver cietuma amatpersonu negatīvi, kā iespējamo apdraudējumu savām tiesībām un potenciālo ienaidnieku.

Ir nepieciešams paplašināt ieslodzīto motivācijas iespējas, lai varētu stimulēt aktīvu sociālo pozīciju apcietināto un notiesāto vidū. Eiropas valstīs ir pozitīva prakse ieslodzītajiem maksāt ne tikai par darbu, bet arī par skolas apmeklēšanu. Ir motivācija — nav iemesla piemērot piespiedu līdzekļus, nav pamata konfliktam starp struktūras subjektiem. Un galvenais — penitenciārās sistēmas darbinieks ieslodzīto acīs neizskatās pēc ļaunuma iemiesojuma, jo ieslodzītais ir tiesīgs pats izdarīt izvēli un, atsakoties no piedāvātajām mācībām, palikt bez finansiālas atlīdzības. Šādā gadījumā nav, ko vainot savā neizdarībā un nelaimē. Latvijas Republikā par labāku atzīstams nopērt nevīžīgo, cerot, ka bendes tēls sekmēs audzināšanas procesu. Noteikti jāizveido kārtība arī mūsu valstī, piedāvājot ieslodzītajiem motivētu izvēli — respektēt sociālo pašattīstību un baudīt sabiedrības atzinumu vai destruktīvā darbībā (bezdarbībā) stāties pret likumu un valsts interesēm. Ieslodzīto neapmierinātību ar cietuma amatpersonu jānovērš ar nosvērta likuma starpniecību. Tādā veidā var ne tikai novērst vai līdz minimumam samazināt pretestību, bet arī noteikt vēl vienu nozīmīgu objektīvu priekšnosacījumu cietuma darbinieku drošībai.


Taisnās zarnas noslēpums
Ļoti negatīvi ietekmē situāciju brīvības atņemšanas vietās sliktie dzīves apstākļi. Ilgstoši neremontētas dzīvojamās telpas un kameras, bojāti logi un gultas, novecojis kameras aprīkojums, neefektīva ventilācija un vājš apgaismojums ne tikai nomācoši iespaido ieslodzītos, bet arī stipri apgrūtina administrācijas darbu. Caurumi grīdās, griestos un sienās atvieglo ieslodzītajiem aizliegto priekšmetu glabāšanu un praktiski līdz minimumam samazina telpas kratīšanas efektivitāti.

Pat atrodoties aiz restēm, noziedzniekam ir pieejami tā saucamie aizliegtie priekšmeti — mobilie tālruņi, alkoholiskie dzērieni, skaidra nauda un pat narkotiskās vielas. Administrācijas cīņa ar aizliegtu priekšmetu nonākšanu ieslodzījuma vietā pašlaik nav tik efektīva likumu nesakārtotības un nepietiekamā tehniskā nodrošinājuma dēļ. Latvijas cietumos 2006.gadā kratīšanas laikā pie ieslodzītajiem tika atrasti un izņemti 767,291 grami narkotisko un psihotropo vielu, 1287 mobilie telefoni. Un tendences saglabājušās biedējošas — 2007.gadā mobilo tālruņu un narkotiku tika izņemts divas reizes (!) vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Apcietinātie un notiesātie aktīvi izmanto jebkuru iespēju, lai saņemtu narkotiskās vielas un citus aizliegtus priekšmetus. Ir zināmi dažādi ceļi. Aizliegtos priekšmetus ieslodzītie var slēptā veidā atvest līdzi etapa laikā, saņemt sūtījumā vai pienesumā, ilgstošas satikšanās laikā, organizēt to pārmešanu pāri cietuma žogam vai dabūt ar cietuma darbinieku starpniecību.

Noziedznieku fantāzijai šajā jomā nav robežu. Braucot no īslaicīgās aizturēšanas izolatora vai pārvietojoties starp cietumiem, viņi lieto veiklus paņēmienus, lai paslēptu aizliegtos priekšmetus drēbēs un apavos, personīgajās mantās un pat sava organisma iekšpusē — taisnajā zarnā, tādējādi pārvedot ne tikai narkotiskās vielas celofāna iepakojumā, bet arī mobilos tālruņus ar aksesuāriem.

Lūk, daži piemēri. Kameras ārpuskārtas kratīšanas laikā, veicot notiesātā Andra D. (dzim.1977.gadā) pilnu pārmeklēšanu, tika izmantots metāla meklētājs, kurš uzrādīja metālu saturošu priekšmetu esamību ieslodzītā ķermenī. Pēc cietuma darbinieku prasībām notiesātais pašrocīgi izņēma no taisnās zarnas mobilo telefonu Samsung. Pārmeklēšanā iesaistītajām amatpersonām atlika vien noformēt kratīšanas protokolu un iesaiņot smakojošo priekšmetu.

Apcietinātais Ruslans V. (1982.dz.g.) kategoriski noliedza aizliegto priekšmetu esamību savā ķermenī un atteicās labprātīgi šķirties no paslēptā sakaru līdzekļa. Tikai pēc ārsta apskates pilsētas slimnīcā viņš piekrita nodot mobilo tālruni ar uzlādes iekārtas detaļu.

Gadās, ka paslēptie priekšmeti nenāk ārā dabiskā veidā un nākas sniegt cietušajam medicīnisko palīdzību. Notiesātajam Vladimiram V. (dzim. 1963.gadā) laimējās mazāk nekā iepriekšējam pacientam — slimnīcā bez ķirurģiskas iejaukšanās neizdevās dabūt mobilo no taisnās zarnas un viņš tika nosūtīts ar etapu no Latgales uz cietuma slimnīcu Rīgā.

Eiropas tiesībsargājošās institūcijas delegācijas dalībnieki pēdējā Daugavpils cietuma apmeklēšanas reizē bija ļoti pārsteigti par iepriekš minētiem faktiem. Lai precizētu, vai pareizi sapratis tulka teikto, delegācijas vadītājs centās noskaidrot, tieši kādā veidā sakaru līdzeklis nokļuvis ieslodzīto ķermenī — ticis norīts vai ievietots taisnās zarnas izejā. Bijām spiesti izkliedēt Eiropas Savienības augstās komisijas priekšnieka šaubas un paskaidrojām, ka notiesātais pats ievietojis sev mobilo telefonu taisnajā zarnā.

Ļoti plašas iespējas noslēpt aizliegtos priekšmetus ir, pateicoties Sodu izpildes kodeksa 47.1 pantam, Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13.(1.) panta 10.daļas un Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu (Ministru kabineta noteikumi nr.423) 40.pantam, ar kuriem ieslodzītie ieguva tiesības saņemt pienesumos un sūtījumos radiouztvērējus, televizorus un pat ledusskapjus. Pārbaudīt minēto sadzīves tehniku, to nesabojājot, praktiski nav iespējams un blēdim tas nāk par labu. Rodas iespaids, ka kriminālie spēki speciāli lobēja minēto likuma un noteikumu pantu apstiprināšanu, lai garantētu noziedzniekiem soda izciešanas laikā narkotisko vielu, alkohola un citu aizliegto priekšmetu stabilu piegādes kanālu. Likumdevējs varēja atrast arī citu iespēju nodrošināt ieslodzītos ar sadzīves ērtībām, ja vien nav zaudēta politiskā griba apkarot narkomāniju ieslodzījuma vietās.

Šajā jomā ir iespēja izmantot arī starptautisku pieredzi. Dažās Eiropas valstīs ieslodzītajiem cietumā tiek piedāvāta iespēja iznomāt sadzīves tehniku. Tādējādi mēs likvidētu ievērojamu piegādes kanālu, kuru kriminālās struktūras pašlaik plaši izmanto noziedzīgos nolūkos. Kriminālie spēki ir ieinteresēti saglabāt ieņemtās pozīcijas, tieši tāpēc no viņu puses sagaidāma zināma pretestība šādām pārmaiņām. Savukārt administrācijas pārstāvjiem nav izdevīgi vienpusīgi pozitīvi mainīt attieksmi pret ieslodzītajiem, jo esošajos apstākļos tas nozīmēs strauju disciplīnas krišanu, likumu un noteikumu neievērošanu un var negatīvi ietekmēt cietuma drošību. Tādā gadījumā amatpersonas cietumos neatbalstīs radikālo reformu, kamēr valsts pietiekami nenodrošinās juridisko, materiālo un tehnisko pusi topošajā koncepcijā.

Pēdējā laikā aktualizējas problēmas, kas saistītas ar ieslodzīto nodarbinātību. No 2006.gada ieslodzīto nodarbinātība tika noteikta kā viena no IeVP darbības prioritātēm.

Jāpiebilst, ka ieslodzīto totālu nodarbinātību var uzskatīt par vienu no prioritārajiem virzieniem penitenciārās sistēmas attīstībā. Tomēr tas nav pašmērķis, bet gan viens no līdzekļiem, instruments, lai brīvības atņemšanas iestādes varētu izpildīt savu pamatuzdevumu. Jāparedz vesela virkne pasākumu, aktīvi jāizmanto dažādas metodes, formas un līdzekļi, lai penitenciārā sistēma sāktu pozitīvi ietekmēt notiesātos. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte ļoti vienkārši, precīzi un pieejami noformulēja, kā panākt vēlamo — "Būtu jādomā par to, kā ieslodzītos nodarbināt gan fiziski, gan garīgi — panākt, lai 24 stundu laikā ārpus nodarbinātības paliktu laiks ēšanai, higiēniskām vajadzībām, naktsmieram."

Neparasta misija
Ļoti svarīgi maksimāli iesaistīt notiesātos ikdienas aktīvos pasākumos ārpus kamerām, tādējādi pārņemot iniciatīvu no kriminālajiem līderiem. Tad mazāk laika paliks negatīvām novirzēm, samazināsies konfliktu un pārkāpumu iespējas.

Lai veiksmīgi paveiktu penitenciārās sistēmas reformu, ne tikai skaidri jāredz uzdevumi un galamērķi, bet jāpaskaidro ieplānotās koncepcijas būtība procesa dalībniekiem — cietuma personālam un ieslodzītajiem. Tas ir pats pirmais nepieciešamais solis reformas īstenošanā. Brīvības atņemšanas iestādes Latvijā pilnīgi izpildīs savu misiju, ja tiks ievēroti šādi galvenie priekšnosacījumi:

- cietumā stingri tiks nodrošināta likumu un iekšējas kārtības noteikumu ievērošana, ieslodzīto disciplīna, notiesāto pienākumu izpildīšana, bezierunu pakļaušanās amatpersonām;

- cietuma administrācija neitralizē negatīvo kriminālo spēku ietekmi uz ieslodzītajiem, novērš un nepieļauj jaunu noziegumu izdarīšanu soda izciešanas laikā;

- ar aktīvu, mērķtiecīgu, plānotu, sistemātisku izglītības, resocializācijas, rehabilitācijas, audzināšanas darbību tiks nodrošināta apcietināto un notiesāto uzvedības, garīgo un vispārcilvēcisko vērtību korekcija, veltīta noziedzīga recidīva samazināšanai;

- tiks izveidotas cienīgas, uzticīgas attiecības starp personālu un ieslodzītajiem, ievērotas ieslodzīto tiesības likumā paredzētajā apjomā un nodrošināti piemēroti uzturēšanas apstākļi saskaņā ar soda izciešanas režīma prasībām;

- attiecībā uz ieslodzītajiem netiks pieļauta diskriminācija vai privilēģijas, tiks nodrošināts vienaldzības princips pret likumu;

n atrodoties ieslodzījumā, notiesātais patiesi atzīs savu vainu un kompensēs cietušajiem un sabiedrībai nodarīto kaitējumu vai zaudējumu.

Diemžēl jāatzīst, ka šodien neviens no sešiem pantiem tīrā veidā Latvijā netiek realizēti un nav arī realizējami. Tieši tāpēc runas par ieslodzījuma vietu attīstību jau vairākus gadus bija bezcerīgas un bezjēdzīgas.

Šodien cietumu var salīdzināt ar tanku, kuru izmantojam pasažieru pārvadāšanai pa pilsētas ielām — it kā iespaido, izskatās biedējoši, bet rezultātā — tikai neattaisnoti zaudējumi. Vai nodokļu maksātāji būs ar mieru vēl desmit gadu ciest tādu ņirgāšanos? Lai paveiktu reformu un izpildītu brīvības atņemšanas iestāžu misiju, ir nepieciešama politiska griba, resursi un efektīvs mehānisms.

Valstī jau eksistē apņemšanās sakārtot cietumu sistēmu. Beidzot ir izstrādāta Ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstības koncepcija, kas 3.IV 2008. bija pieteikta izskatīšanai Valsts sekretāru sanāksmē. Tiešām, ir paveikts milzīgs analītisks un radošs darbs, izdarīti kompetenti secinājumi, noteikti perspektīvi uzdevumi. Penitenciāras sistēmas infrastruktūras reforma var kļūst par svarīgu pamatu radikālam izmaiņām visā Latvijas penitenciārajā sistēmā. Nākamais solis — steidzīgi veikt nepieciešamos grozījumus likumos un normatīvajos aktos. Atteikties no militārām, represīvām darba metodēm, ierobežot piespiedu līdzekļu izmantošanu. Paplašināt pamudinājumu un ieslodzīto stimulēšanas iespējas, par darbības pamatvirzienu brīvības atņemšanas iestādēs ar likumu noteikt izglītības, nodarbinātības un audzināšanas pasākumus. Jāizveido cietuma personāla profesionālas sagatavošanas un apmācības struktūra augstākajā līmenī, ņemot vērā humānas tendences.

Neapšaubāmi ir pilnīgi acīmredzami, ka visizdevīgāk ir celt jaunus cietumus, nevis remontēt vecos. Jaunas mūsdienīgas celtnes būs ekonomiskākas ekspluatācijā, izpaliks nepieciešamība pastāvīgi tērēt milzīgus līdzekļus novecojošo sabrukušo cietumu ēku uzturēšanai. Plānojot celtniecību, ir iespēja izvietot cietumus atbilstoši pieprasījumam attiecīgā Latvijas novadā, ievērojot sabiedrības, penitenciārās sistēmas, tiesas un policijas savstarpējās intereses. Racionāla, pārdomāta teritoriālo cietumu izvietošana var ievērojami samazināt finanšu līdzekļu tērēšanu. Pārvietojot notiesātos uz jaunām telpām, ir vieglāk nodrošināt disciplīnu, pakļaušanos, noteikto kārtību ievērošanu. Visbeidzot — jaunajos projektos var paredzēt resocializācijas procesam nepieciešamo infrastruktūru — mācību klases, piemērotas telpas nodarbinātībai un ražošanai, sporta zāles un laukumus, atpūtas un sadzīves telpas, pirtis un baseinus. Psiholoģiskās spriedzes un stresa noņemšanai ļoti nepieciešami topošajā kompleksā ieplānot sporta un atpūtas objektus cietuma personālam.

Miljonu latu izmest bezdibenī nav liela māka. Jaunuzceltie penitenciārie korpusi būs bezjēdzīgi, ja neizdosies izveidot un iedarbināt reformas mehānismu. Lai saskaņā ar izsludinātajiem misijas pantiem nopietni strādātu penitenciārā sistēma, ir jāizveido efektīva vadības uzbūve ar spēcīgām labi pārvaldāmām struktūrvienībām. Ir jārēķinās ar to, ka ne visas cietuma amatpersonas būs spējīgas atbrīvoties no vecām paražām. Polijas penitenciārās sistēmas reformas gaitā 1990.g.—1992.g. palika strādāt tikai 55% no vecā darbinieku sastāva. Pārējiem tika dota iespēja pirms termiņa aiziet pensijā, pārkvalificēties citās specialitātēs vai arī viņi pameta darbu penitenciārajā struktūrā, jo uzskatīja adaptāciju par saviem spēkiem nepārvaramu uzdevumu, nesamierinājās ar notikušajām izmaiņām. Lai savlaicīgi kompensētu iespējamo darbinieku trūkumu, ir nepieciešams savlaicīgi paredzēt cietuma darbinieka prestiža paaugstināšanu.

Pārmaiņu laikā ir svarīgi nodrošināt penitenciārās sistēmas atklātību un caurspīdīgumu. Tādējādi būs vieglāk novērst kļūdas un reformas nepilnības, izmantot sabiedrības un cilvēktiesības organizācijas atbalstu sarežģītajā pārmaiņu periodā.

Attīstības koncepciju var diskreditēt no paša sākuma, rīkojoties nekonsekventi. Plānota, pakāpeniska pieeja neapšaubāmi nodrošinās mērķa sasniegšanu un cietuma misijas izpildīšanu.

Ņemot vērā kopējo situāciju Latvijas penitenciārajā sistēmā, pašreizējo cietumu stāvokli, iespējas un tendences, reforma jāveic pakāpeniski, ievērojot šādu metodoloģisko secību: koncepcijas izstrāde un apstiprināšana; restrukturizācija un optimizācija; personāla apmācība un sagatavošana; jaunu cietumu izbūve; notiesāto resocializācijas procesa īstenošana brīvības atņemšanas vietās.

Lai risinātu samilzušās cietuma problēmas, var izvelēties arī citas pieejas un pasākumu secību. Es izteicu savu viedokli par reformas koncepciju no iekšpuses un varu piebilst, ka šeit ir atzīmēta tikai neliela daļa no esošajām problēmām.

Pašlaik "noziedzības universitātēs" mācās tūkstošiem ieslodzīto, kuri agri vai vēlu izies brīvībā, saglabājot kriminālo noslieci. Ja tuvākajā laikā neatiks uzsāktas radikālas izmaiņas Latvijas penitenciārajā sistēmā, lielākā daļa no viņiem drīzumā pēc atbrīvošanas atkal slepkavos, laupīs, zags... Sabiedrības zaudējumi no izdarītajiem noziegumiem kļūs neciešami, bet valsts budžetā atkal nāksies palielināt izdevumus noziegumu atklāšanai, nodarīto seku novēršanai un ieslodzīto uzturēšanai.

Veiksmīgi realizējot penitenciārās sistēmas reformu, mēs varam uzsākt jaunu Latvijas cietumu vēsturi — humānu, cienīgu, taupīgu.

***

Aleksejs Makuševs, Daugavpils cietuma priekšnieka vietnieks, pulkvežleitnants, DU maģistra studiju programmas Sabiedrības un iestāžu vadība 3.kursa maģistrants

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!