Atslēgvārdi:

Rīgas precedents

Jāmin kāds absurds aspekts Rīgas sabiedriskās apspriešanas noteikumu sakarā - amatpersonas sola publiskot šo projektu tikai pēc pieņemšanas domē. Tātad, sabiedriskās apspriešanas noteikumi nav sabiedriski apspriežami.

Iesaki citiem:

Sabiedriskā apspriešana kopējas rīcībpolitikas veidošanā Latvijas pašvaldībās joprojām ir pilnībā neapgūts līdzdalības veids. Rīgas pilsētas pašvaldības izstrādātais Teritorijas plānojumu sabiedriskās apspriešanas noteikumu projekts (turpmāk - sabiedriskās apspriešanas noteikumi) kā pirmais šāda satura normatīvais akts Latvijas pašvaldībās, šķiet, būs interesants izaicinājums gan amatpersonām, gan pilsoniskajai sabiedrībai.

Iespējams, skeptiķi apgalvos, ka šis Rīgas domes noteikumu projekts, galvenokārt, ir ambīciju un sabiedrisko attiecību rezultāts, nevis tuvākajā nākotnē funkcionējoša sistēma. Tomēr šāds apgalvojums neatspēko acīmredzamo – pašvaldība, izstrādājot šo projektu, definējusi konkrētu politisko gribu sabiedriskās apspriešanas pasākumos pēc iespējas vairāk iesaistīt iedzīvotājus. Ko unikālu piedāvā jaunie Rīgas domes noteikumi salīdzinājumā ar pastāvošajiem Ministru kabineta noteikumiem par teritorijas plānojumiem, kuros arī noteikta plānojumu sabiedriskās apspriešanas procedūra?

Rīgas pašvaldība identificējusi centrālo līdzšinējās sabiedriskās apspriešanas problēmu - iedzīvotāju neinformētību. Proti, noteikumi paredz dažādu komunikācijas kanālu izmantošanu, lai efektīvāk sasniegtu dzirdīgos un mazāk dzirdīgos (lasi: ikdienas rūpēs aizņemtos) rīdziniekus, ļaujot uzzināt par notiekošo un motivējot līdzdarboties sabiedriskajā apspriešanā.

Piemēram, noteikumu izstrādātāji paredz plānojuma teritorijās visapmeklētākajās vietās uzstādīt informācijas stendus par svarīgākajiem jautājumiem (plānojuma mērķis, apspriešanas termiņi un programma, prasības priekšlikumu noformēšanai u.c.). Plānots rīdziniekus informēt par sabiedrisko apspriešanu ar elektronisko plašsaziņas līdzekļu starpniecību: internets, televīzija un radio. Protams, šādu daudzveidīgu komunikācijas kanālu izmantošanu katra pašvaldība nevarētu atļauties, bet Rīga var.

Noteikumu projekta 4.punkts paredz, ka sabiedriskās apspriešanas pasākumi tiek veikti par plānojuma ierosinātāju līdzekļiem. Šāda norma ir pretrunā ar Teritorijas plānošanas likuma 11.panta 1.daļu: “Izdevumi teritorijas plānošanai ir pašvaldības nepieciešamie izdevumi, un tos paredz pašvaldības budžetā.” Vai tas nozīmē, ka mazāk turīgiem īpašniekiem principā būs liegta iespēja nodrošināt sabiedrisko apspriešanu?

Profesionāļi (arhitekti, būvnieki) uzsver, ka līdz šim nav skaidras sistēmas, kā Rīgas pašvaldība izvērtēs dažādu profesionālo organizāciju ekspertu viedokli. To pašu var teikt arī par citu sabiedrisko organizāciju iesaistīšanu plānojuma apspriešanā - nav paredzēti īpaši pasākumi, lai ieinteresētās organizācijas varētu sistemātiski ietekmēt plānojumā piedāvātos risinājumus.

Pagaidām izskatās, ka sabiedriskās apspriešanas projekts konceptuāli neatrisinās nepatīkamu Latvijas pašvaldību komunikatīvo problēmu - personiskuma sajūtas deficītu sabiedriskās apspriešanas procesā, kas sevišķi aktuāls Rīgā ar simtiem tūkstošiem iedzīvotāju. Respektīvi, jebkuram potenciālajam sabiedriskās apspriešanas subjektam, kas dzīvo pavisam konkrētā sociālajā grupā (students, pensionārs, mazais uzņēmējs, mājsaimniece u.c.) būtu jāsajūt, ka pašvaldība uzrunā tieši viņu. Vairums cilvēku tomēr ir pragmatiski tendēti, tāpēc likumsakarīgi jautā, kāds man labums no līdzdalības teritorijas plānošanā? Noteikumu projekts nepārliecina, ka šo personiskuma un motivācijas deficīta barjeru Rīgas pašvaldība tuvākajā laikā varētu pārvarēt. Domāju, arguments, ka nevajag nevienu īpaši motivēt, jo apspriešanā piedalīsies tas, kuram interesēs, ir pārlieku cinisks, lai veidotu abpusēji izdevīgu sadarbību starp pašvaldību un iedzīvotājiem.

Praktisks risinājums iedzīvotāju regulārai informēšanai par notiekošajām sabiedriskajām apspriešanām būtu iespēja pašvaldības mājas lapā piereģistrēties vēstkopā, tādējādi regulāri saņemot informāciju. Īpaši efektīvas būtu vēstkopas katram rajonam jeb priekšpilsētai atsevišķi, ļaujot iedzīvotājiem sekot interesējošās teritorijas attīstībai, netiekot pārsātinātiem ar informāciju. Tā ar salīdzinoši nelielām izmaksām pašvaldība iegūtu arī sabiedriski aktīvāko iedzīvotāju datu bāzi. Lai gan šim risinājumam ir arī trūkumi, piemēram, salīdzinoši nelielā mērķa grupa, tomēr tas būtu solis pretī sabiedrības informēšanai, īpaši ņemot vērā iecerēto e-pārvaldes attīstību un tai paredzētos līdzekļus.

Domes mājas lapā būtu derīgi ievietot arī datu bāzi, kas aptvertu ne vien visas pašreiz notiekošās sabiedriskās apspriešanas, bet arī uzglabātu visiem pieejamu informāciju par jau notikušajām (sabiedrisko apspriešanu pārskati, apspriešanas sanāksmju protokoli u.c.). Tas nodrošinātu lielāku atklātību par pieņemtajiem lēmumiem.

Faktiski, “gaisā karājoties”, paliek problēma, ko jau agrāk konstatējuši vairāki eksperti: sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, ka tās sabiedriskajā apspriešanā pausto viedokli izvērtēs. Tas ne tikai ir atgriezeniskās saites, bet arī pašvaldības attieksmes jautājums. Noteikumu projektā netiek īpaši skaidrota par sabiedrisko apspriešanu atbildīgās amatpersonas juridiskā atbildība, tikai pieminēts, ka par noteikumu neievērošanu amatpersonas ir atbildīgas likumā noteiktajā kārtībā. Tas var nozīmēt pārāk komplicētu lēmuma apstrīdēšanas procedūru tādam rīdziniekam, kurš nav likumdošanas speciālists. Atklāts paliek jautājums par to, ka konkrētiem būvēties mīlošiem uzņēmējiem nesimpātiskus viedokļus, lai arī pamatotus un aktīvi paustus, dome varētu laist, kā saka, gar ausīm un atbildīgā amatpersona par viedokļu neievērošanu un atbildes nesniegšanu netiek saukta pie atbildības vienkāršā, sabiedrībai saprotamā veidā.

Visbeidzot, jāmin kāds kuriozs aspekts Rīgas sabiedriskās apspriešanas noteikumu projekta sakarā. Proti, oficiāli, lai kā arī šīs publikācijas autors centās, noteikumu projektu nebija iespējams iegūt un dažādas pašvaldības amatpersonas atsaka, ka noteikumi būs publiski pieejami tikai pēc domes lēmuma. Pašlaik noteikumi otrajā lasījumā atrodas Attīstības komitejā. Negribētos analizēt informācijas atklātības principu, jo domāju, ka vairumam nav šaubu, ka šāda pašvaldības rīcība ir pretrunā ar Informācijas atklātības likumu. Būtiskāk šajā gadījumā konstatēt situācijas absurdumu - sabiedriskās apspriešanas noteikumu projekts nav sabiedriski apspriežams.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Petijums krievija

Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu: no Viļņas samita līdz Krimas referendumam 3 Autors:Andis Kudors, Māris Cepurītis, Mārtiņš Kaprāns