Foto: Comtesse de Wurzeltod
Klejoja joks, ka bail gludekli ieštepselēt – arī tad Šlesers parādīšoties. Tomēr vērtējot pārdomātos vēstījumus un bezbailīgos solījumus, jādomā, vai netika pārkāpta tā trauslā robeža, kad Šlesera jau bija par daudz.
Vēlēšanas gaidīja daudzi: politiķiem tās solīja jaunas iespējas, reklāmdevēju budžeta samazinājumu novājinātajiem medijiem, pētījumu, reklāmas un PR aģentūrām – papildu ienākumus, sabiedrībai – kā minimums izklaidi un jaunus sarunas tematus. Ideālā gadījumā, protams, arī labāku nākotni, taču pēdējā pusgada notikumi daudziem likuši apjaust, ka slīcēju glābšana ir tikai pašu slīcēju rokās, un arī pie nosacījuma, ka individuāli esam apguvuši peldētprasmi. Jo, kā rāda pēdējo gadu Eirobarometra[ 1 ] pētījumi, Latvijas iedzīvotāju uzticība politiķiem jau gadiem ir kritiski zema, un arī trīs nedēļas pirms vēlēšanām veiktie SKDS pētījumi[ 2 ] apliecināja, ka pašvaldībām uzticas vien trešā daļa. Tāpat 9. Saeimas rezultātu un vēlēšanu kampaņu analīze ļāva izdarīt secinājumus, ka Latvijā vēlētāji izvēli izdara ne jau pēc tā, kas rakstīts partiju priekšvēlēšanu programmās vai izvērtējot politiķu iepriekšējo veikumu un solījumu pildīšanu, bet balstoties uz personiskām simpātijām pret konkrētām personām, kā arī priekšvēlēšanu kampaņām[ 3 ].
Tāpēc arī es šoreiz apskatīšu rīdziniekiem domātos partiju vēstījumus un izvirzīto līderu publiskos tēlus. Gluži kā filmas „Velna kalpi” atainotajā laikā, pirms šīm vēlēšanām izskatījās, ka Rīgas kungi pilsētas atslēgu uzlikuši uz spilvena un Rīga, gluži kā iekārojama līgava, gaida preciniekus – lai atdotu sevi labās rokās. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā tam nebūs nekāda sakara ar jūtām, patriotismu vai sentimentu – būs darījums, kur ideālā gadījumā visi būs paēduši un apmierināti.
Klusums pirms… klusuma
Pāris mēnešus pirms vēlēšanām par to tuvošanos galvaspilsētā liecināja vien Aināra Šlesera un Centrālās vēlēšanu komisijas aktivitātes. Skaidrs, mazo atvēlēto budžetu dēļ visi taupās pēdējam brīdim. Jau marta beigu, aprīļa sākuma Latvijas Faktu aptauju dati[ 4 ] liecināja, ka rīdzinieka par mēra kandidātu vislabprātāk gribētu redzēt Nilu Ušakovu (SC) un Aināru Šleseru (LPP/LC). Dažādu aptauju datus abi minētie kandidāti arī veiksmīgi izmantoja savās kampaņās – viens mājaslapā, otrs arī reklāmās. No dažādu aptauju jautājumiem man vislabāk patika “Euro data” maija beigās rīkotās aptaujas[ 5 ] uzdotais: “Ar kuru no Rīgas mēra kandidātiem jūs vislabāk kopā dotos izlūkos?”. Visvairāk ceļabiedru savāca Nils Ušakovs, otrajā vietā atstājot Ģirtu Valdi Kristovski (PS). Nez, kādi rezultāti būtu jautājumam: „Kuram Rīgas mēra kandidātam jūs vislabprātāk uzticētu savu naudasmaku?” un vai šie rezultāti nebūtu mazliet tuvāk tam, par ko ir jābalso? Bet, iešana izlūkos mūsdienu Rīgā jau ir gana romantisks pasākums, kam visai attāls sakars ar spēju risināt ekonomiskas un sociālas dabas problēmas.
Taču kopumā dažādās aptaujas rādīja uz relatīvi lielo sabiedrības daļu, kas joprojām nebija izlēmuši, par ko balstot. Tieši tādēļ pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām tika gaidīts kāds skandāls vai spoža netradicionālā mārketinga kampaņa, izmantojot vīrusu, partizānu vai citas metodes. Parādījās informācija par līgumu, ko Šlesers kā ministrs parakstīja sava amata pēdējā darbadienā. Līgums norāda, ka Ušakovs saņēmis dzīvokļa īres kompensāciju, taču iespaidu uz reitingiem tas neatstāja. Iespējams, naudas trūkums vai arī skarbās atziņas no Saeimas vēlēšanām lika pārdomāt stratēģiju „pret” kampaņu veidošanā – tādu bija visai maz. Tā teikt, knapi pietiek naudas sevis reklamēšanai, iesim vēl te oponentu atpazīstamību celt.
Taču nevar nepieminēt tēvzemiešu astoņkāja multfilmu – vienu no bezjēdzīgākajām, kādu pēdējā laikā nācies redzēt. Un ne jau tāpēc, ka nevarētu piekrist vēstījumam, bet tā nu bija reize, kad reklāmas pauzēs mazi bērni jātur tālāk no televizora, kas ekrānam pievēršas vien laikos, kad rāda seriālus ar suņiem un vidēji 30 sekunžu garos klipus. Kaut kā bail, ka pēc pārdesmit gadiem uz kāda psihoanalītiķa dīvāniņa tiks konstatētas bērnības traumas par nabaga astoņkāji, kam asins šļācās no taustekņa. Par naudu runājot, mēģināju atrast kādu, ar ko slēgt derības par to, ka Šlesers tiešam kļūs par Rīgas mēru, tikai neviens nebija ar mieru. Ko tad lai pretim liekot? Un no radošajiem risinājumiem arī ne vēsts – pāris īsziņas, kaitinoši braukājoši plakāti pilsētas ielās un standarta ziņojumi masu medijos, kas neko daudz vairāk par aicinājumu balsot par vienu vai otru kandidātu neizteica.
Pīrādziņi pret putekļsūcējiem
Vēlēšanu uzvarētāji – Saskaņas centrs (SC) bija gana labvēlīgās starta pozīcijās – tieši viņi visērtāk varēja kritizēt labējās partijas, kas bija pie varas iepriekšējos gadus un kam nu vajadzētu uzņemties atbildību par notikušo. Tieši to SC arī izmantoja un nav brīnums, ka ar panākumiem. Vienīgi – pat partijas cītīgākajiem atbalstītājiem droši vien nebūtu viegli nosaukt visu to 26 deputātu vārdus, ko paši ievēlējuši, reklāmas kampaņa lielā mērā bija balstīta uz tās līdera personību.
Pilsoniskā savienība (PS) ar relatīvi nelieliem ieguldījumiem reklāmā un nepārliecinošiem reitingiem sasniegusi ļoti labus rezultātus. Lai gan tieši reklāmās paustie vēstījumi nebija pārliecinoši (arī vides reklāmas Krrristovskis), jāatzīmē laikus veiksmīgi reģistrētā mājaslapa www.rigasmers.lv un Kristovska iepriekš nogludinātā aizrautība – iespējams, tieši pēdējās diskusijas televīzijā, daļai šaubīgo vēlētāju lika saprast, ko īsti bijušais aizsardzības ministrs domājis ar armijas disciplīnu.
LPP/LC kampaņu nepamanīt nevarēja – tāpat kā tās līderi, kas bija visur. Klejoja pat joks, ka bail gludekli ieštepselēt, arī tad Šlesers parādīšoties. Tomēr vērtējot pārdomātos vēstījumus un bezbailīgos solījumus, jādomā, vai netika pārkāpta tā trauslā robeža, kad Šlesera jau bija par daudz. Iespējams tāpēc, ka te papildu kampaņai, ko var dozēt, bija personība, kuras enerģiju grūti kontrolēt. Var jau būt, ka tāds bija arī uzdevums – nelaist citus pie vārda un konsekventi atbildēt vienu, kad prasa citu. Apnicīgas kļuva pat mēra kandidātu divkaujas ar viņa piedalīšanos – radās iespaids, ka uz raidījumu uzaicināts solists un kāds bekvokālists. Jau folklorizējies arī teiciens par putekļusūcēju pārdošanu, ko neprotot, nav ko meklēt Rīgas domē, un tur nu pašreizējos ekonomiskajos apstākļos grūti iebilst, Rīgas saimniekam jābūt ar uzņēmēja domāšanu un ķērienu. Cita lieta, par ko aizdomājos, un kas saistīta ar banālajām laulības dzīves ainiņām – vai tiešām sievai ir pilnīgi vienalga, kādā veidā naudu pelna viņas vīrs? Amizants bija arī skaļi izsludinātais pasākuma Arēna Rīga – vai tiešām mēģinājums pavilkt uz zoba amerikāņu vēlēšanu kampaņas vai pieticīgs mēģinājums tās atdarināt?
Aizdomāties lika Jaunā laika (JL) reklāma par pīrādziņiem. Skaidrs, ka nav patīkami, ja kāds apēd tavus pīrādziņus, tikai – vai tiešām tas ir trakākais? Domāju, lielākā daļa iedzīvotāju piekrīt, ka birokrātija pie mums ir pārāk uzblīdusi, taču JL zināmā mērā riskēja – visi valsts pārvaldē strādājošie un tādu nesen vēl bija ap 20%[ 6 ] – arī ir balsotāji, un viņiem ir draugi, radi. Tāpat, paskatoties tālāk uz priekšu – labi, likvidēsim nevajadzīgo birokrātiju, būs mums pīrādziņi. Un ko tālāk, vai tad pīrādziņos bankām kredītus atdosim? Domāju, lielāko devumu JL vēlēšanu kampaņā netieši deva pašreizējais premjers Valdis Dombrovskis, jo daļa vēlētāju identificēja viņu kā partijas līderi. No vizuālā viedokļa šī bija viena no retajām partijām, kas pozicionēja sevi kā komandu, vienīgi tehniski neveikli izskatījās kopbildes kompozīcija – daži deputātu kandidāti it kā nav varējuši atrast savu vietu tajā.
Nebaidiet, mums pašiem bail
No pārējām kampaņām ar pietiekoši lieliem budžetiem un 5% barjeras nepārvarēšanu vislielāko neizpratni izsauca TB/LNNK dažādie vēstījumi televīzijā. No sākuma filmētais partijas līderu nepārliecinošais klips, vēlāk – jau biedējošā multiplikācija ar govi. Nu nezinu, es jau laikam to slaucamo govi būtu zīmējusi mazliet liesāku, ņemot vērā pēdējo gadu noslaukumu, un uzdevusi arī jautājumu – kāpēc govs, nepiesieta, vadājama, kur vien iegribas. Un kur ir noslēpies trešais tēva dēls, Sprīdītis vai kāds cits tautas varonis – kāpēc nenāk vismaz skata pēc savu govi aizstāvēt? Glābšana laikam būtu par daudz prasīts, bet labo gribu izrādīt jau nu varēja.
Tāpat daudznozīmīgi vērtējami vides plakāti, kas stāsta par nacionālo sastāvu Rīgas pilsētā. Vai tiešām šīs partijas biedri un to kampaņu veidotāji neseko līdzi sabiedriskās domas aptaujām un nezina, kas ir sabiedrības prioritātes? Turklāt, tieši šai partijai taču bija visas iespējas treknajos gados paveikt to, ko sola izdarīt liesajos. Nepārliecinoša valsts glābšana bez plāna un vainīgo meklēšana izskatījās pēc vēlmes izmēģināt vecos labos trikus, kas partiju glābuši iepriekšējās vēlēšanās. Taču šoreiz – nekā, – biznesā nav vietas jutelīgumam un nespēju iedomāties nevienu bezdarbnieku, kas, pirms darba līguma noslēgšanas, īpaši painteresētos par darba devēja nacionālo pārliecību. Arī biedēšanas stratēģija vairs nedarbojas – sabiedrības nedrošību var kliedēt tikai ar stipru pārliecību un skaidru vīziju par nākotni, tai nepieciešami līderi un personības.
Tautas partijas (TP) reklāmas kampaņa Rīgā izskatījās kā uztaisīta vairāk pieklājības pēc. Pat Andris Ārgalis it kā taisnojās – es neesmu runātājs, bet nu sacīšu… Nezinu nevienu pārliecināšanas teoriju, kas ieteiktu sākt ar atvainošanos par to vien, ka esi iznācis publikas priekšā. Un ierosinājums, ka ar Rīgu nevajag eksperimentēt, vairāk izklausījās pēc neziņas, kā vērtēt padarīto un ko piedāvāt tālāk. Atsauce uz laiku pirms trijiem gadiem vairs nav aktuāla – tas bija pieticības laiks, kurā atgriezties nav iespējams, jo trekno gadu pārticības reibums nav izguļams vienā naktī vai vienā ziemā. Domāju, daudzi gaidīja, ka TP pēdējā brīdī izspēlēs vēl kādu kārti savu pozīciju stiprināšanai, taču brīnumi nenotika. Jā, laikam tieši kaut kā neprognozējama pietrūka šo vēlēšanu kampaņām – tā arī pēdējā brīdī neieradās neviens princis baltā zirgā.
Ja pieturamies pie Rīgas salīdzinājuma ar līgavu, tad der atcerēties vēl kādus datus – pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā vairāk nekā puse noslēgto laulību tiek šķirtas[ 7 ], tajā pat laikā Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas veiktais pētījums[ 8 ] liecina, ka tieši Pierīgā ir viszemākais šķirto laulību īpatsvars. Un kāda pazīstama psiholoģe ir norādījusi, ka latviešu sievietes izpratnē „labi” nozīmē „vēl mazliet – un būs neizturami”. Cerams, šoreiz pēc „rūgts” sekos mazliet salduma ja ne šajā, tad nākamajos gados, un Rīgai sava izvēle jānožēlo nebūs.