Foto: bdsham

Pāris domas par domapmaiņu "Pārbūve būvniecībā" saistībā ar paredzētajiemBūvniecības likuma grozījumiem.

Diemžēl vakar izteikt savas domas kā sabiedrības pārstāvim man neizdevās.

Pašreizējais regulējums būvniecības jomā paredz, būvatļaujas darbības apturēšanu
ar tās apstrīdēšanas dienu. Tas ir Administratīvajam procesam piekritīgs strīds, starp iedzīvotāju, kurš vēlas aizstāvēt savas publiskās subjektīvās tiesības, un pašvaldību, kas izdevusi administratīvu aktu atļaut būvniecību trešajai personai. Pēc būtības strīds ir starp sūdzības iesniedzēju un pašvaldību. Būvnieku, nekustamā īpašuma īpašnieku vai attīstītāju, kam izsniegta šī būvatļauja, šis strīds skar vienīgi tik tālu, cik tiek ierobežotas viņa tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Mainot normatīvo regulējumu, tajā paredzot būvatļaujas darbības neapturēšanu, no samērīguma principa un tiesiskās atbildības
viedokļa būtiski izlīdzinātos tiesiskā situācija, kurā būtu samērotas sūdzības iesniedzēja un nekustamā īpašuma attīstītāja intereses, kā to paredz Satversmes 105. pants. Diemžēl diskusijā neuzstājās neviens pietiekami kompetents cilvēks,
kurš spētu izskaidrot Administratīvā procesa būtību un tā saistību ar Būvniecības likumu, vai paredzētajiem likuma grozījumiem. V.Dombrovska kungam diemžēl likās, ka strīda gadījumā tiesvedība notiek starp būvnieku un būvatļaujas apstrīdētāju, bet G.Grūbas kungs centās argumentēt, ka grozījumi nez kāpēc būtu saistīti ar paša Administratīvā procesa maiņu vai pat radītu iedzīvotāju konstitucionālo tiesību aizskārumu.

Pašreizējo situāciju, līdz kvalitatīva Būvniecības likuma pieņemšanai, būtu
iespējams kaut cik sabalansēt izmainot tikai vienu normatīvā akta pantu – piemērojot uz visām būvatļaujām tos pašus noteikumus, kas pašreiz attiecināmi uz nacionālu interešu objektu būvniecību (Būvniecības likuma 30.1. panta sestā daļa).

Pirmais arguments, kas ir par labu šādiem grozījumiem ir saistīts ar paša
Administratīvā procesa būtību un procesu, kādā notiek būvatļaujas darbības apturēšana. Pašreizējais regulējums paredz, ka būvatļauja tiek apturēta ar dienu, kad pašvaldībā tiek saņemts tās apstrīdējums. Pašvaldība pat var pieņemt sūdzību no personas, kurai Administratīvā procesa kārtībā nemaz nav tiesības uz šādu prasījumu. Pašvaldībai ir jāaptur administratīvā akta darbība, kaut vai līdz lēmuma pieņemšanai šādu prasību noraidīt. Būvatļaujas darbība atkārtoti tiek apturēta, ja lieta nonāk līdz tiesai. Tomēr, šajā gadījumā nekustamā īpašuma attīstītājs, kā tiesas procesā iesaistītā trešā persona, var lūgt tiesu atjaunot administratīvā akta darbību. Administratīvā procesa kārtībā ir divi paralēli tiesību institūti, kas paredz šādu rīcību – administratīvā akta vai faktiskās rīcības apturēšana vai administratīvā akta darbības atjaunošana (APL 185.p) un pagaidu
noregulējums (APL 22. nodaļa). Šķietami tas dod iespēju nekustamā īpašuma attīstītājam izvairīties no zaudējumiem ilgstošas nepamatotas tiesāšanās gadījumā, tomēr kā praktiski, tā arī teorētiski panākt būvatļaujas darbības atjaunošanu šādā veidā ir ļoti problemātiski.

Lai tiesa apmierinātu prasību par kādu no šiem prasījumiem, ir jāizpildās diviem
kumulatīviem kritērijiem:
1) Iesniedzējam jāpierāda, ka pārsūdzētā administratīvā akta darbība varētu radīt
būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus. Šajā sakarā pierādīt būtisku kaitējumu attīstītājam nebūtu grūti pamatot. Problēmas rodas ar otro kritēriju.
2) Pārsūdzētajam administratīvajam aktam ir jābūt pirmšķietami (prima facie)
prettiesiskam. Kā norādījis Augstākās tiesas Senāts (SKA-455/2007), trešajai personai, kurš šajā gadījumā ir labvēlīga akta adresāts, lai panāktu akta darbības atjaunošanu vai pagaidu noregulējumu, ir jāpierāda pretējais – t.i., pirmsšķietams akta tiesiskums. Tātad nekustamā īpašuma attīstītājam, lai neciestu zaudējumus, kā Administratīvā procesā iesaistītai trešajai personai, strīdā starp prasības iesniedzēju un pašvaldību ir jāpierāda, ka pašvaldība, izdodot administratīvo aktu ir rīkojusies pirmsšķietami tiesiski. Šāda situācija attiecībā uz būvniecību ir absurda un nesamērīga.

Paredzot, ka apstrīdēšanas gadījumā būvatļaujas darbība netiktu apturēta, tiktu
samērota pašreizējā situācija un samazinātos nepamatoti iesniegtu sūdzību skaits. No otras puses, šāds regulējums nebūt neierobežo sabiedrības iespēju realizēt savas Satversmē paredzētās tiesības, neparedz Administratīvā procesa maiņu, un neizslēdz iespēju apturēt būvniecību, kas patiešām tiek veikta uz prettiesiski izsniegtu būvatļauju pamata. Prasības iesniedzējam saglabājas tieši tādas pašas procesuālās tiesības prasīt administratīvā akta darbības apturēšanu vai pagaidu noregulējumu. Tikai šajā gadījumā, uzstājot uz savu tiesību pārkāpumu, viņam ir daudz vieglāk pamatot savu tiesību aizskārumu, norādīt tiesai uz neatgriezenisku kaitējumu un pamatot pašvaldības izdotā lēmuma prettiesiskumu, nekā tas ir pašlaik, kad īpašuma attīstītājam kā trešajai personai ir jāpierāda pirmsšķietams pašvaldības lēmuma tiesiskums. Samazinātos gadījumu skaits, kad Administratīvais process tiktu izmantots kā šantāžas līdzeklis, kad pretēji labai ticībai un bez jebkādas tiesiskas vai finansiālas atbildības, atsaucoties uz Orhūsas konvenciju un neinformētību par būvniecības procesiem, iedzīvotāji šķietamā strīdā ar pašvaldību varētu prasīt naudu no nekustamā īpašuma attīstītājiem par savas prasības atsaukšanu.

Otrs arguments, kas runā par labu neapturēt būvatļaujas darbību ar sūdzības
iesniegšanu, ir saistīts ar „Providus” aktualizēto tēmu par pašvaldības pieņemto lēmumu kvalitātes uzlabošanu. Pašreiz, kad bezatbildīga tiesāšanās kļūst par vispār pieņemtu praksi, nekustamā īpašuma attīstītāju zaudējumu atlīdzināšana ir praktiski neiespējama neatkarīgi no tiesas lēmuma, savukārt pašvaldība nenes praktiski nekādu atbildību par savu izdoto lēmumu kvalitāti. Pieņemot paredzētos grozījumus, sliktākajā iespējamā situācijā varētu rasties gadījumi, kad,pamatojoties uz prettiesiski izdotu administratīvo aktu, prasības iesniedzējam ir ticis nodarīts neatgriezenisks kaitējums. Kompensāciju viņš pamatoti varētu prasīt no pašvaldības šīs pašas tiesvedības ietvaros, savukārt ierēdņi, kas izdevuši šādu lēmumu, visdrīzāk, šādu kļūdu otrreiz nepieļautu sakarā ar sava darba zaudējumu.

Pašreizējā situācijā – sliktākajā gadījumā nekustamā īpašuma attīstītājs varētu
vērst prasību tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu, kas būtu jauns tiesas process, un pie pašreizējās tiesiskās realitātes, iespējas sagaidīt sev labvēlīgu iznākumu šādā lietā varētu pielīdzināt izredzēm atgūt zaudējumus laimējot loterijā. Līdz ar to pašvaldība par savu pieņemto lēmumu kvalitāti praktiski nekādu atbildību nenes.
Diemžēl nav arī pieejama statistika, par to, cik no tiesā esošajām lietām par
būvniecības apturēšanu noslēdzas ar tiesas slēdzienu, ka būvniecība ir bijusi prettiesiska. Rodas pamatots iespaids, ka uz katru Staburovas lietu ir daudz vairāk
gadījumu,neskaitāmi gadījumi, kur tiesāšanās mērķis ir personiska labuma meklējumi, nevis savu tiesisko interešu aizstāvēšana. Vienā no šādiem gadījumiem, kad tika apturēta būvniecība Baltezerā, žurnālistiem pat izdevās pieķert „aizsardzības” biedrības pārstāvi, kurš nosauca arī konkrētu summu par prasības atsaukšanu. Tāpat paliek atklāts jautājums par sabiedrības interešu saistību ar pašu Administratīvo procesu – publisko subjektīvo tiesību aizstāvību, kas pamatā izslēdz populārsūdzību iespējamību. Vienīgā šāda atkāpe ir paredzēta Vides aizsardzības likuma noteiktajā kārtībā. Tomēr arī šajā gadījumā nav iespējams viennozīmīgi atbildēt vai sabiedrība vairāk iegūst no tā, ka pilsētvide tiek piesārņota ar nepabeigtu ēku karkasiem, kuru būvētāji ir bankrotējuši, nekā no vēlmes aizliegt oligarhiem savā īpašumā kāpās nocirst kādu koku.

Paredzētie labojumi neatrisinās visas problēmas būvniecības jomā, tāpat ņemot
vērā Latvijas likumdošanas efektivitāti rodas pamatotas aizdomas, ka to nespēs arī jaunais Būvniecības likums. Tomēr pilnīgi nevar piekrist, ka paredzētie likuma labojumi padarīs tiesāšanos par farsu, pirmkārt jau tāpēc, ka pašreizējā situācija jau gadiem ir pielīdzināma farsam.Neatkarīgi no tā vai grozījumi Būvniecības likumā tiks veikti vai nē, pastāvēs risks, ka oligarhi būvēs mājas kāpās un būs korupcija valsts iestādēs. Tas, ko ir iespējams panākt ar pašreizējiem grozījumiem, ir kaut neliela tiesiskā stabilitāte un abu iesaistīto pušu līdzvērtīgākas iespējas realizēt savas intereses taisnīgas tiesas ceļā, kas šobrīd ir nesamērīgi par labu vienai pusēm.
Vērtējot diskusiju “Pārbūve būvniecībā”, man kā tiesību zinātnes studentam bija sāpīgi saskarties ar situāciju, kādā līmenī mūsu valstī ir likumdošanas procesa kvalitāte. Politiķi, kuru darbs Saeimā ir nodarboties ar likumu izstrādi demonstrē nekompetenci arī gadījumos, kad iecerētā iniciatīva ir vispārēji atbalstāma, jo viņiem trūkst izpratnes par tiesību sistēmu. Savukārt nevalstisko organizāciju pārstāvji un vides „aizsargātāji” kuriem būtu jāizglīto sabiedrība un jāsniedz priekšlikumi likumdevējam nodarbojas ar klaju demagoģiju,izmantojot vienkāršus retoriskus paņēmienus. Žēl.