Atslēgvārdi:

Negribīgi ieraudzīta cietušo klātbūtne

Mēs neesam tik bagāti, lai sporādiski reaģētu, berot valsts līdzekļus caurā maisā jeb kā Latvijā vajadzētu izprast kolektīvās un individuālās traumas.

Iesaki citiem:

Nesen izskanēja ziņa, ka Labklājības ministrija (LM) uz 2015.gadu rosina atlikt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu apmaksāšanu pieaugušajiem, to skaitā vardarbībā cietušo bērnu mātem un arī vardarbības veicējiem. Tiesa, valsts amatpersonas apzinās, ka tas neveicinās vardarbības kompleksu risinājumu. Tomēr visaptveroši risinājumu noziedzīgo nodarījumu radītā ļaunuma, tai skaitā, vardarbības mazināšanai mums ir nepieciešami! Šis būs jau otrs mēģinājums atlikt šī jautājuma risināšanu. Sākotnēji rehabilitācijas programmu pieaugušajiem bija paredzēts ieviest 2011.gadā, taču atlika uz 2013. gadu. Šobrīd tiek nodrošināta epizodiska palīdzība - rehabilitācijas kursi vardarbībā cietušajiem bērniem un 10 psihologa konsultācijas. Tajā pat laikā netiek mainīta vide un cilvēki, ar kuriem cietušie bērni saskarsies savā turpmākajā dzīvē, netiek mazināts sekundārās un atkārtotās viktimizācijas risks. Mēs neesam tik bagāti, lai sporādiski reaģētu, berot valsts līdzekļus caurā maisā.

Jāuzsver, ka visaptverošas atbildes sistēmas veidošana pret noziedzīga nodarījuma sekām nav tikai līdzekļu esamības vai neesamības jautājums. Primāri tā ir attieksme. Vēlēšanās patiesi dziedināt mūsu sabiedrību, izprotot tās kolektīvās un individuālās traumas prasa līdzjutības klātesamību kriminālprocesā un valsts pārvaldē kopumā. Iespējams, ka ārējs dzinulis Eiropas Savienības normātīvo aktu veidolā mums varētu kārtējo reizi palīdzēt vismaz sākotnēji to simulēt.

Šā gada 12.septembrī Eiropas Parlaments savā Strasbūras sesijā pirmajā lasījumā pieņēma Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu, kurā nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, kā arī aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI.

Gatavojot direktīvas priekšlikumu Eiropas Komisija secināja, ka 2001.gada 15.marta Padomes Pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Sava rekomendējošā rakstura dēļ tā arī palika tikai laba iecere, jo īpaši valstīs, kurām tās ieteikumu ieviešana būtu bijusi visaktuālākā. To vidū arī Latvijā.

Teju 30 gadus starptautiskā sabiedrība vairākkārt mēģina kļūt iejūtīgāka un „redzīgāka” pret noziedzīgu nodarījumu upuru tiesībām un vajadzībām. Ja sākotnējie dokumenti lika tikai vispārīgu uzsvaru uz tiesību aizsardzību, tad nu jau ir izteikts fokuss uz cietušo individuālo vajadzību nodrošināšanu. [1] Ir cerība, ka Eiropas Savienības līmenī redzamās iniciatīvas fokusēs uzmanību uz noziedzīgos nodarījumos cietušajiem nevien kā noziedzīgā nodarījuma sastāva sekundāru elementu, bet gan kā atbalstu un palīdzību pelnījušu sabiedrības pārstāvi, kura vajadzības ir primāras. Šajā gadījumā tas gūtu jēgpilnu manifestāciju arī mūsu valstī.

Kopš 2011.gada 18.maija Eiropas Komisijas priekšlikuma versijas direktīvas teksts ir piedzīvojis daudzas pārmaiņas. Eiropas Parlamentam un Padomei, velkot deķi uz savu pusi, bija panākt tādu direktīvas tekstu, kas noturētu balansu starp cietušo tiesībām un vajadzībām, un reizē neapgrūtinātu kriminālprocesa norisi katrā dalībvalstī, ņemot vērā dalībvalstu budžeta ierobežojumus.

Direktīva nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus detalizēti izklāstot piecu cietušo pamatvajadzību nodrošināšanu: atzīšana un cieņpilna attieksme; drošība un aizsardzība; atbalsts; tiesu varas pieejamība; kompensācija un samierināšanās. Direktīvā paredz cietušā tiesības saprast un būt saprastam, iesaistoties kriminālprocesā, nodrošinot informācijas apmaiņas procesa norisi sev saprotamā valodā. Tā paredz bezmaksas atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu cietušajiem un viņu tuviniekiem, kā piemēram psihologa palīdzību, kas būs nopietns uzdevums Latvijas valstij. Liels uzsvars likts uz individuālu cietušā vajadzību izvērtējumu un to kāda un kā sniedzama informācija cietušajam pirmajā brīdī, kad viņš saskāries ar kompetentām tiesībsargājošām iestādēm.

Valstīs, kur cietušo atbalsta un aizsardzības pasākumi ir prioritāte un būtiska kriminālās justīcijas sadaļa, šī direktīva lielu lomu nespēlēs. Tā nosaka tikai minimālos standartus. Savukārt Latvijā tā varētu kalpot par dzinuli, uzmanību vēršot uz reāliem pasākumiem. Tie “mazinātu viktimizācijas risku un līdz minimumam samazinātu noziedzības negatīvo ietekmi un sekundārās un atkārtotās viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības risku, jo īpaši pievēršoties tādām riska grupām kā bērni, no vardarbības dzimuma dēļ un no vardarbības tuvās attiecībās cietušie.” [2]

Nākamais solis tagad jāsper Padomei, lai apstiprinātu šo direktīvas tekstu. Dalībvalstīm tiks doti trīs gadi tās ieviešanai. Gribam vai negribam, Latvija no augšanas sāpēm neizvairīsies.


___________________________________________________________
Raksts tapis projektā "Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem: Latvijā un citur"
http://www.providus.lv/public/27560.html

[1] 1985.gada ANO deklarācija “Justīcijas pamatprincipi noziedzīgos nodarījumos un no varas patvaļas cietušajiem”; 1983.gada 24.novembra Eiropas Padomes Konvencija par kompensācijām vardarbīgos noziegumos cietušajiem, 2001.gada 15.marta Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā; 2004.gada 29.aprīļa Direktīva 2004/80/EK „Par kompensāciju noziegumos cietušajiem”, 2011. gada 7. aprīlī pieņemtā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu; Direktīvā 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis ) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību (10) un Direktīvā 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris ) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu.

[2] Eiropas Parlamenta nostāja, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2012. gada 12. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/.../ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2011/220/TI 26.pants 2.daļa

Criminal Justice 2010
With financial support from Criminal Justice Programme
European Commission - Directorate-General Justice, Freedom and Security

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Petijums

Atbalsts viktimizācijas prevencijai Latvijā 80 Autors:Anvars Zavackis, Andrejs Judins, Ilze Dzenovska, Ilona Kronberga, Sanita Sīle

509580899 3a30e69a77

Mehānismi cietušo kompensācijai kriminālprocesā Eiropas Savienībā Autors:Ilona Kronberga, Gatis Litvins, Sanita Sīle, Ilze Dzenovska

383056093 c2897d7426

Atjaunojot taisnīgumu 2 Autors:Ilze Dzenovska

Vilki 255x203

Strādāt ar konfliktu 3 Autors:Ulla Zumente - Stīla, Ilze Dzenovska

Policija 255x203(1)

Policija, lūdzu atvērt(ību)! 7 Autors:Inese Avota, Ilze Dzenovska