Atslēgvārdi:

Reliģiskā izglītība: sociālpolitiskais konteksts 3

Salīdzinoša reliģiju vēsture vislabāk atbilst valsts skolu sistēmai un arī pati baznīca tikai iegūtu, ja konfesionāla bērnu apmācība notiktu ar svētdienas skolu starpniecību. Tas neizslēdz sadarbību, piemēram, rīkojot skolās atklātas diskusijas ar reliģiju pārstāvjiem.

Iesaki citiem:

Pēdējā laikā ir atkal uzvirmojušas kaislības ap reliģijas mācīšanu vispārizglītojošās skolās. Ņemot vērā, ka attieksme pret reliģiju ir balstīta indivīda pieredzē, cilvēkā iesakņotā simbolu sistēmā un uzvedības kodeksā, šīs kaislības viegli kļūst pārlieku emocionālas. Rezultātā ārpus diskusijām paliek, piemēram, citās Eiropas valstīs uzkrātā pieredze[1], kur par reliģiju māca, respektējot faktu, ka multikulturālisma apstākļos Eiropā līdzās kristietībai aizvien vairāk redzama citu reliģiju klātbūtne.

Reliģijas vieta izglītības sistēmā analizējama plašākā kontekstā, jo, tā nav saistīta tikai ar pasaules redzējumu sadursmi. Konstruējot ideoloģijas, parādās varas tieksme vai nu meklēt pārvēsturisku pamatu savai eksistencei vai pielāgot pagātni. Tam pierādījumi nav jāmeklē tikai postsociālistiskajā telpā, bet tie atrodami arī nodrāztajās atsaucēs uz Agoru kā demokrātijas šūpuli, šogad Atēnās kandidātvalstīm parakstot līgumu ar ES[2]. Savukārt Latvijā par oficiālās ideoloģijas un tās rituālu sastāvdaļu valsts vara cenšas padarīt kristietību. To rāda, piemēram, valsts neatkarības svētku dievkalpojuma iekļaušana valsts protokolā[3].

Aizlūgumi par valsti ir skaista tradīcija, kas simboliskā veidā apliecina reliģiju praktizējošo cilvēku ieinteresētību sabiedrības dzīvē un atgādina par to, ka baznīca nenodarbojas ar kaut kādu “ēterisku” netveramu garīgumu (it kā tas būtu šķirams no sekulārā), bet ir politiska (vēlams, ne politizēta, t.i., šauri partejiskas intereses lobējoša) kopība. Tāpat par negatīvu nav jāuzskata augstāko valsts varas pārstāvju līdzdalība šādos pasākumos. Tomēr apstākļos, kad valsts varas pārstāvis var būt arī ateists vai citas reliģijas pārstāvis, šīs līdzdalības obligātums degradē šādu pasākumu būtību, kurai jābūt balstītai indivīda brīvā izvēlē. Līdz ar to nav pārsteigums, ka debates par reliģijas mācīšanu nonāk jaunās nacionālās ideoloģijas veidotāju rūpju lokā un tajās atklājas apdraudētības sajūta, ka kaut kādā mērā šis ideoloģijas elements var izslīdēt no kontroles.

Protams, politiķi tikai atspoguļo sabiedrībā vērojamās tendences. Apdraudētību par Citādo saasinātā veidā pauž arī daži no tiem, kuru darbība saistīta ar reliģiskās dzīves analīzi. Piemēram, Jauno reliģisko kustību pētīšanas konsultatīvās padomes locekle Inta Biezā, kuru deleģējusi Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, intervijā izteikusies par sektu okupāciju, kuras dēļ “visi pasaules ļaunuma paveidi gāžas virsū Latvijai.”[4] Uz eksperta statusu pretendējošai personai nav piedodami šādi vienkāršojumi, kuri drīzāk iederētos kādas eksaltāciju stimulējošas reliģiskas grupas pasākumā. Ņemot vērā jaunu reliģisku strāvojumu attīstības dinamiku pasaulē un arī Latvijā, ir apsveicama šādas pētnieciskas struktūras pastāvēšana, diemžēl šādi nepārdomāti izteikumi pašu padomi padara par pateicīgu objektu sektu pētniecībai.

Reliģiskās izglītības jautājuma politizēšana, kas apgrūtina profesionālu risinājumu pieņemšanu, saistīta ar politiķu tendenci izmantot reliģijas “kārti” savas personiskās pozīcijas stiprināšanai, ko vērojam jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem. Deviņdesmito gadu sākumā pārāk liela bija plaisa starp sabiedrības vairākuma nabadzību un sociālo nedrošību un politiķu relatīvo pārticību, tāpēc jaunās politiskās elites pārstāvji bieži centās izmantot visdažādākos līdzekļus, lai saglabātu savu vietu. Kā rāda Saeimas mājaslapā atrodamās parlamenta sēžu stenogrammas, šie motīvi savijās ar daudzu deputātu ignoranci reliģiskajos jautājumos. Tas parādās īpaši debatēs par Reliģisko organizāciju likumu. Spilgts piemērs ir deputātu K. Čerāna un G. Valdmaņa izteikumi 6. Saeimas sēdēs.[5]

Mūsdienās reliģijas piesaukšana iegūst jaunas teatralizētas formas. Par tādu uzskatāms arī “Jaunā laika” deputātu kandidātu zvērestā Doma baznīcā iekļautais solījums sekot kristīgām vērtībām. Tam bija tikai ritualizēta funkcija, jo praksē, ja par kristīgām uzskata tādas vispārcilvēciskas vērtības, kā taisnīgums un godīgums, tad tās vismaz vārdos nenoliedz arī citu partiju biedri un ārpus partijām stāvoši cilvēki. Vēl viens faktors, kas parādās īpaši krievvalodīgo kopienā, ir reliģijas un etnicitātes saistība. Daļa politisko spēku akcentē pareizticības un “īstā” krieviskuma saistību,[6] līdz ar to ēnā paliek, piemēram, krievu protestantu loma un konfliktējošās reliģiski-filozofiskās tradīcijas pašā pareizticībā. Šie aspekti nepietiekoši aplūkoti arī šogad iznākušajā krievu valodā sastādītajā mācību līdzeklī skolām.[7]

Ņemot vērā sociālpolitisko kontekstu, Latvijas izglītības sistēma, tāpat kā citas nozares tikai iegūtu, ja izdotos mazināt ierēdniecības atkarību no politiskās konjunktūras un koncepciju izstrādāšana atrastos ar politiskām partijām tieši nesaistītu ekspertu rokās. Līdz šim politiskajām partijām prioritāte galvenokārt bijusi nevis ierēdņu profesionālisms, bet viņu atbilstība politiskai konjuktūrai.[8]

Reliģiju un ētiku nepieciešams integrēt mācību procesā, izvairoties no ideoloģizācijas un konfesionāla dogmatisma. Mūsdienās reliģiskās identitātes bieži vien nav strikti konfesionālas un, piemēram, harismātiski orientēts luterānis atradīs daudz vairāk kopēja ar harismātisku katoli nekā ar tradicionālu luterāni. Salīdzinoša reliģiju vēsture vislabāk atbilst valsts skolu sistēmai, savukārt arī pati baznīca tikai iegūtu, ja konfesionāla bērnu apmācība notiktu ar svētdienas skolu un citu ārpusskolas reliģiskās apmācības veidu starpniecību. Tas, protams, neizslēdz reliģisko organizāciju un skolu sadarbību, rīkojot skolās atklātas diskusijas ar reliģiju pārstāvjiem un veidojot mācību programmas ar teologu līdzdalību, lai izvairītos no aizspriedumiem un neprecizitātēm reliģiju prezentācijā. Skolas un baznīcas šķirtības principa ievērošana nav jāuzskata par sekulārā humānisma produktu, jo tā atrodama arī radikālās reformācijas idejās.

Diemžēl patreizējā reliģijas mācīšana pēc konfesionālā principa ir vienpusīga, jo ignorē reliģisko identitāšu daudzveidīgo un mainīgo raksturu. Tā neveicina būtisku radošas personības dimensiju - kritisku, patstāvīgu domāšanu. Kā atzīts Norvēģijas Izglītības ministrijas izstrādātās un parlamenta pieņemtās izglītības vadlīnijās, “kultūras vēsture mums atgādina, ka kontakti starp dažādiem dzīves ceļiem atver durvis gan negaidītām kombinācijām, gan konfliktiem starp pasaules redzējumiem. Dažādu kultūru un tradīciju sastapšanās var ģenerēt gan jaunu impulsus, gan stimulēt kritiskas pārdomas. (…) Intelektuāla brīvība ietver sevī ne tikai iespēju pieļaut citus uzskatus, bet arī drosmi ieņemt noteiktu pozīciju, drosmi stāvēt tajā vienam un rakstura spēku domāt un rīkoties atbilstoši savai pārliecībai.”[9]


__________________

[1] Sk, piemēram, Reliģiskās izglītības profesionālās padomes (Lielbritānija) Interneta portālu

[2] Plamše K. Atēnas svinīgi atjauno vienotu Eiropu // Diena. – 17.04.2003. – Nr. 91. – 1., 12. lpp.

[3] Par valsts sankcionēto reliģisko ceremoniju problēmiskumu sk. Balodis R. Baznīcu tiesības. – Rīga: Reliģijas brīvības aociācija, 2002. - 241.-251. lpp.

[4] www.bernutiesibas.lv/Sektas(1)htm (skatīts 01.07.2001.)

[5] Sk. piemēram, K. Čerāna demagoģiskos izteikumus Saeimas debatēs par kristīgās ticības mācību skolās 1997. gadā – “bērniem un jauniešiem jādod iespējas piekļūt pie morālajiem absolūtiem, pie pamatvērtībām, kas ir gadsimtu gaitā ļāvušas pastāvēt mūsu senčiem…” Šādi romantizējot pagātni, tiek vienkāršota sarežģītā valsts un baznīcas attiecību saspēle vēstures gaitā. www.saeima.lv/steno.st_97/st2711.html

[6]Krievu partijas rīkotā Latvijas krievu kongresa (2002. gada maijā) materiālos teikts, ka krievi ir tie, kuri “ar cieņu izturas pret pareizticīgo tradīcijām, tie, kuriem krievu kultūra ir dzīves būtība.” (Obraschenije k russkim Latviji // Russkoje Slovo. – 2002. – ijulj. - c. 1.

[7] Puhljak O., Borisov D. Russkije v Latviji so srednevekovja do konca 19 veka. – Rīga: SI, 2003.

[8] To uzskatāmi rāda nesenie Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājas I. Druvietes (JL) ideoloģizētie izteikumi par Latvijas Cilvēktiesību komitejas izpildsekretāra Alekseja Dimitrova pieņemšanu darbā par īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta juristu. Tie diskreditē I. Druvieti kā politiķi (vai gluži otrādi, atsedz politikas divdabīgo raksturu?), jo ir nekorekti cilvēka atrašanos kādā amatā vērtēt nevis pēc profesionāliem kritērijiem, bet pēc viņa politiskās orientācijas. (Grīnuma I., Egle I. Repše vērtēs integrācijas ministra darbību // Diena. – 08.08.2003. – Nr. 183. – 5. lpp.)

[9] Core Curriculum For Primary, Secondary and Adult Education in Norway. – Oslo: National Centre for Educational Resources. - pp. 9-10. (izd. gads nav norādīts)


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smaids 12.12.2009 01:53
Manuprāt nekā izcila šajā rakstā nav, liberāla leiputrija,

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

freds 15.08.2003 04:59
man liekas, ka šāda salīdzinošā reliģiju vēstures mācīšana skolās īstenībā ir neizdevīga patreizējām baznīcām, jo ieaudzina modīgi "relatīvo" skatu uz patiesībām, kas ir ļoti neizdevīgi šīm pašā baznīcām, kuras balstā uz vienīgās un absolūtās patiesības dogmatiem.savukārt mācot savu reliģiju šīs baznīcas protams, ka cer ne jau tikai uz "morāles" un "ētikas" līmeņa paaugstināšanos sabiedrībā, bet gan arī uz savu ganāmpulku pavairošanos...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Anthea 13.08.2003 10:22
Izcils raksts, un īpaši vērtīga ir atsaucēs dota informācija, kuru autors, saskaņā ar akadēmiskām tradīcijām, negribēja iekļaut tekstā.

Problēma tiešām ir politiskā konjunktura: funkcionāriem un ne īpaši talantīgiem politiķiem ir vieglāk attaisnot savu neinteresantu, mūdsienu apstākļiem neadekvātu izglītības politiku ar ideoloģisko klišēju piesaukšanu. Ko spožu ministra postēnī ir izdarījis Šadurska kungs? Pareizi, pēc būtības neko. Bet ar savu pastāvīgu aktivitātes imitāciju (veidosīm Valsts valodas aģentūru - veinalga, ar ko tā nodarbosies, bet Mārai Zalītei un Inai Druvietei patiks; atabalstīsim krsitīgas skolas - nav savrīgi, kāpēc, bet visi redzēs, ka mēs par kristīgām vērtībām) viņš grib radīt darbības iespaidu. Diemžēl, ka šī tendence ir tik kārdinoša, ka jau arī tie no ministriem, kam principā ir, ko teikt, mēģina ar populistisko rīcību aizvietot sabiedrībai vajadzīgus darbus: Muižnieka kungs brauc uz Sibīriju ar akordeoniem, kad ir laiks šeit uz vietas skaidrot skolu reformas būtību, lai izvairitos no politiskās spriedzes.

Saistītie raksti
Parm izgl 255x203

Pārmaiņas Latvijas izglītībā: izaicinājums sistēmas vadībai. Pārskats par izglītību Latvijā 2001./2002. gadā Autors: Jānis Eglītis, Ilvija Vule, Līga Krastiņa, Brigita Zepa, Līga Liepiņa, Valentīna Sūniņa, Valda Reķe, Inese Didže, Brigita Tivča, Rita Nīkrence, Andrejs Geske, Andris Grinfelds, Andris Kangro, Juris Zaķis, Mārīte Seile, Rita Kaša, Aleksejs Šņitņikovs, Ilz