Reliģiskā identitāte – iecietību veicinošs faktors? 8

Piedzīvojot, ka reliģijas brīvība tiek attiecināta arī uz nesen ienākušiem "konkurentiem" un ka cilvēktiesības skar reliģijās strīdīgus jautājumus kā dzimumu līdztiesība, daļa ticīgo cilvēktiesības uztver kā Briseles elites uzspiestu apgaismības laikmeta nekristīgu produktu.

Iesaki citiem:

Vai reliģijas iedalāmas iecietīgās un neiecietīgās? Kādu motīvu vadītas dažādas reliģiskās organizācijas iesaistās dialogā par toleranci vai noraida to? Šie ir jautājumi, kas liek domāt par reliģijas un cilvēktiesību jomas attiecībām, par reliģisko grupu attieksmi pret demokrātiskās sabiedrības izvirzītajiem uzstādījumiem attiecībā uz toleranci[1].

Reliģijas iesaistei aktuālu jautājumu risināšanā ir būtiska vieta mūsdienu sabiedrībā, kurā pastāvošās problēmas bieži vien prasa ne tikai pragmatisku risinājumu, bet ir saistītas ar ētiku un pasaules redzējumu. Piemēram, ja žurnālists atļauj ultranacionālistiskas grupas pārstāvei izsmeļoši izklāstīt savu programmu nacionālajā televīzijā, tas juridiski nav nekāds pārkāpums, taču no cilvēktiesību kultūrā balstītas ētikas viedokļa tas ir nosodāms solis[2].

Formāla iecietība vēl nav pietiekoša, jo tā var būt balstīta vienaldzībā. Tādā gadījumā "mēs esam toleranti ne principa dēļ, bet morālas neieinteresētības dēļ"[3]. Tāpēc mūsdienu "riska sabiedrībā"[4], kurai raksturīgas pieaugošas bailes no ekoloģiskām katastrofām, terorisma, ekonomiskiem satricinājumiem, Citādā sev līdzās un citām parādībām, kuras tiek uztvertas kā apdraudējums, iecietība viegli var pārvērsties savā pretmetā - ienaidā. Vai reliģija šajā kontekstā pilda stabilizējošu lomu?

Izvērtējot situāciju, jāizvairās no reliģiju sadalīšanas "iecietīgajās" un "neiecietīgajās", jo reliģijas ir pārāk fragmentētas, lai būtu iespējami šādi vispārinājumi. Kristīgajam fundamentālismam raksturīgā melnbaltā domāšana nav “pierakstāma” visiem kristietības novirzieniem. Dienvidāfrikā 1992. gadā katoļu bīskapi aicināja savu draudžu locekļus izvērtēt politiskās partijas atbilstoši tam, vai tās iestājas par taisnīgumu un veicina demokrātiju. Pasaules baznīcu padomes[5] ietvaros pastāv Programma cīņai pret rasismu, kas savulaik izvērta nesaudzīgu cīņu pret aparteīdu Dienvidāfrikā[6].

Savukārt daudzās islāma valstīs sastopamie cilvēktiesību pārkāpumi nav pamats, lai uzskatītu, ka vienīgā islāma reliģijā pamatojamā koncepcija ir teokrātisks autoritārisms. Latvijā esošās nelielās musulmaņu kopienas cenšas integrēties sabiedrībā un veidot dialogu ar citām reliģijām[7]. Starptautiskā kontekstā vērts pieminēt, piemēram, islāma modernistu Mehdi Bazarganu, kas pēc revolūcijas Irānā īsu brīdi bija premjerministrs un uzskatīja, ka visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no reliģiskās piederības ir jāgarantē vienlīdzība likuma priekšā, turklāt valsti veido indivīdi, tāpēc viņu tiesības ir prioritāras pār kopienas principiem, un līdz ar to neviena valdība nav tiesīga regulēt morāles jomu[8]. Tas izklausās progresīvāk nekā Latvijai vēl aizvien raksturīgā pārspīlēta patriotisma kultivēšana[9] un dažu mūsu politiķu moralizējošā nostāja.

Reliģiskās organizācijas dialogā par toleranci iesaistās dažādu motīvu vadītas. Nav nekāds noslēpums, ka jaunajām reliģiskajām kustībām gan Latvijā, gan citur pasaulē tā ir publiska platforma, lai izvirzītu prasības savu tiesību ievērošanai. Histērija par "netradicionālo" reliģiju invāziju un tiekšanos pēc varas ir pārspīlēta – šīm kustībām nav vienotas politiskās programmas un pasaulē to panākumi politikā ir uz pirkstiem saskaitāmi[10]. Šo kustību ieinteresētību cilvēktiesībās stimulē situācija, ka, tā kā sabiedrībā to rituālprakse un ticējumi tiek uztverti ar aizdomām, to locekļi ir pakļauti diskriminācijai.

Latvijā ir svarīgi, lai reliģisko grupu piedalīšanās dialogā par cilvēktiesību tematiku turpinātos un pāraugtu izvērstā diskusijā starp konkrēto reliģisko grupu locekļiem par cilvēktiesību principiem, to vēsturi un saistību ar reliģiju. Austrumeiropā reliģiskajās organizācijās aktīvie cilvēki iepriekšējā politiskā režīma laikā galvenokārt bija ieinteresēti tajā tiesību daļā, kuras neievērošana viņus skāra visvairāk - reliģijas brīvībā[11].

Jaunos politiskos apstākļos piedzīvojot, ka reliģijas brīvība tiek attiecināta arī uz nesen ienākušiem "konkurentiem" (jaunās reliģiskās kustības) un ka cilvēktiesības skar reliģijās strīdīgus jautājumus (dzimumu līdztiesība), daļā ticīgo izveidojusies atturīga attieksme pret cilvēktiesībām, uztverot tās kā Briseles elites uzspiestu apgaismības laikmeta produktu, kas tāpēc uzskatāms par nekristīgu. Pēdējais apgalvojums ir apstrīdams, jo, piemēram, 17. gs. filozofs Džons Loks, ar kura vārdu saistīta indivīda brīvības koncepcija, atradās angļu puritāņu teoloģijas ietekmē.

Centralizētu reliģisku grupu (piem., Romas katoļu baznīca) piekritējiem Latvijā un citur, protams, ir jārēķinās ar savas vadības pieņemtajām direktīvām. Deklarācija "Dignitatis Humanae", kuru 1965. gadā pēc asām debatēm pieņēma 2. Vatikāna koncils, sniedz cilvēktiesību teoloģisko pamatojumu. Jaunajā katoļu baznīcas katehismā iecietība attiecināta uz visiem neatkarīgi no tā, vai baznīca atbalsta konkrēto uzskatu vai dzīves praksi, vai nē. Tas skar arī Latvijā negācijas uzbangojušo homoseksualitātes jautājumu – katehisma autori uzskata, ka “jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā uz šiem cilvēkiem”[12]. Kā rāda dažādu valstu katoļu baznīcas vadības reakcija uz likumdošanas iniciatīvām un seksuālo minoritāšu aktivitātēm, praksē jautājums par iecietības īstenošanu gan izrādījies strīdīgs. Dzīve rāda, ka gan centralizētās, gan decentralizētās organizācijās no teoloģiskajiem dokumentiem līdz "vienkāršo" draudzes locekļu apziņai ir tāls ceļš un šo dokumentu praktiskais pielietojums ir pakļauts pārmaiņām.

Latvijā jāņem vērā, ka šeit dominējošais luterānisms vēsturiski nav bijis orientēts uz sociālo teoloģiju, kas vairāk raksturīga anglosakšu pasaulē izplatītiem kristietības novirzieniem, līdz ar to pie mums trūkst atbilstošas intelektuālās tradīcijas. Diemžēl tuvākos gados diez vai sagaidīsim, ka vietējās reliģiskās grupas vienosies, piemēram, par aicinājumu boikotēt laikrakstu “DDD” vai prasību radikāli noskaņotiem Saeimas deputātiem nolikt mandātu.

Latvijas sabiedrība vēl aizvien ir neiecietīga, un tas skar visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no reliģiskas pārliecības. Būtu arī naivi gaidīt, ka visas iesaistītās puses nonāks pie vienotas izpratnes par cilvēktiesībām - liberālajiem un konservatīvajiem strāvojumiem būs atšķirīgi vērtējumi. Drīzāk varam cerēt uz to, ka, sākoties atklātām diskusijām, izkristalizēsies šo strāvojumu nostādnes un izveidosies pragmatiska formāla vai neformāla vienošanās par noteiktu līdzāspastāvēšanas telpu.

Sekulārā sabiedrībā, atkal un atkal piedzīvojot neiespējamību panākt vienas reliģijas vai morāles sistēmas triumfu ar likumu varu, nāksies pragmatiski pieņemt domu, ka sagaidīt cieņu pret saviem uzskatiem un nodrošināt tiesības sev var tikai tad, ja dod šādu iespēju arī citiem. Citu valstu prakse rāda, ka pretējs scenārijs – ļaušanās reliģiska fundamentālisma ietekmes pieaugumam, nozīmēs tālāku reliģisko organizāciju lomas vājināšanos fragmentācijas rezultātā. Fundamentālisms ir neradošs, jo centrējas ienaidnieka tēla veidošanā, un nespēj piedāvāt neko pozitīvu, atskaitot vispārējus lozungus par atgriešanos pie “veco laiku” reliģijas.

__________________________________________
[1] Šie jautājumi tika plašākā lokā apspriesti seminārā, ko 2005.augusta beigās rīkoja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts kopā ar Latvijas Bībeles biedrības, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes un Akadēmiskā reliģisko studiju centra (Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Universitāte) pārstāvjiem.

[2] Runa ir par cilvēktiesību un mediju ekspertu kritizēto žurnālista Jāņa Dombura rīcību, dodot Latvijas Nacionālās frontes pārstāvei Līgai Apinei netraucēti izklāstīt savas organizācijas idejas tiešā ētera raidījumā "Kas notiek Latvijā?". Skat. Arāja D. Vārda brīvība pret naida kurināšanu // Diena. – Nr. 223. - 23.09.2005. - 4. lpp.

[3] Skat.: Davies C. Permissive Britain. Social Change in the Sixties and Seventies. – London: Pitman Publishers, 1975. – p. 201.

[4] Skat.: Beck U. Risk Society: Risk Society: Towards a New Modernity. – London: Sage, 1992.

[5] 1948. g. dibināta starpkonfesionāla organizācija, pie kuras pieder vairāk kā 340 pareizticīgo un protestantu konfesijas un denominācijas vairāk kā 100 valstīs un teritorijās.

[6] www.wcc-coe.org/wcc/what/jpc/racism-e.html

[7] Ņemot vērā islāma faktora pieaugumu Eiropas Savienībā, ir atbalstāma jau pieminētajā seminārā izskanējusī doma, ka vietējo islāma kopienu pārstāvim vajadzētu būt līdzās kristīgo konfesiju un jūdaistu vadītājiem Reliģijas lietu konsultatīvajā padomē. Šādu iespēju apgrūtina vienotas musulmaņu organizācijas trūkums Latvijā, taču to iespējams risināt ar rotācijas vai citu mehānismu palīdzību.

[8] Dorraj M. Islam, Governance and Democracy // Human Rights & Religions: A Reader / Gearon L., ed. – Brighton: Sussex Academic Press, 2002. - p. 149.

[9] Par to liecina, piemēram, fakts, ka līdz šim jauno pilsoņu solījuma tekstā bija iekļauta frāze par apņemšanos, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt Latvijas neatkarību. Tieslietu ministrijas darba grupas sagatavotajos grozījumos Pilsonības likumā šo frāzi piedāvāts izņemt, bet tas darīts, respektējot tos, kuri šādu apņemšanos nevar uzņemties reliģiskās pārliecības dēļ, nevis tāpēc, ka frāze atspoguļo 19. gs. nacionālismam raksturīgo ideju par kopienas solidaritāti, kurai bez ierunām jāpakļaujas indivīdam.

[10] Japānā kustība "Soka Gakkai" kontrolē vienu no lielākajām partijām, Francijā 1986. gadā parlamentā pirmo reizi ievēlēja Nacionālās frontes vadībā esošās labējo spēku koalīcijas sarakstā iekļautu mūnistu (Barker E. New Religious Movements and Political Orders. Pamphlet Library No. 15. – Canterbury: Centre for the Study of Religion and Society. - p. 18.). Ir diskutabli, vai Latvijā harismātisko kristiešu draudzes "Prieka Vēsts" un "Jaunā Paaudze", kuru piekritēji ir Pirmās partijas biedru rindās, uzskatāmas par jaunām reliģiskām kustībām, pie tam to proponētie politiskie principi ir līdzīgi lielāko un senāko kristīgo konfesiju konservatīvā spārna uzskatiem.

[11] Tomēr bija gadījumi, kad baznīcu autoritātes iestājās arī par citu cilvēktiesību jomu ievērošanu. Piemēram, Berlīnes-Brandenburgas bīskaps Albrehts Šonhers deklarēja, ka "baznīcas vadības pienākums ir valstī, kurā valda partijas diktatūra, saglabāt vai iegūt visiem pilsoņiem tik daudz cilvēka tiesību, cik vien iespējams (De Gruchy J.W. Christianity and Democracy. – Cambridge: Cambridge University Press, 1995.).

[12] Katoliskās baznīcas katehisms. – Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 2000. - 575. lpp.



Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Mulders 11.10.2005 09:18
un veel drusku... piemeeram, kristieshiem vinju "cilveektiesiibu harta" ir Biibele un sevi cienoshs kristietis nekad neatdziis nevienu starptautisku dokumentu PAARI Biibelei un pat BLAKUS biibelei... dedzini kaut uz saarta!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mulders 11.10.2005 09:15
Ai viss vienkaarshi. Paar pasauli iet paari postmodernisma reegs. Nu jaapagaida gadsimts divi un izchaakstees tas postmodernisms. Taapat kaa pats apgalvojums "Absoluutaas patiesiibas nav" ir pac sevi izsleedzosh (chuuska kas apeed savu asti) taapat postmodernisms sevi izsmels un izniicinaas... Ideologjijas iet un naak, bet Kristietiiba paliek. Cilveeki pieradushi opereet ar "iecietiibas" jeedzienu ar to iisteniibaa domaajot "ljauj man dariit to, ko es ljauju dariit tev"... vai extrapoleejot taalaak "netraucee man"... itogo ved uz moraalo nihilismu. Taa ir anarhija ieteerpta skaistos vaardos. Protams to biistamiibu speej saskatiit tikai cilveeks, kas pac pret sevi ir taisniigs. Jo shitie postmodernisma propogandeetaaji nezkamdeelj no vienas puses noliedz absoluuto, no otras puses iecietiibu definee par absoluuto pamatu. Jociigi vai iecietiiba pret neiecietiibu arii ir vinju sarakstaa. Shitie propogandeetaaji runaa taa it kaa vinji buutu aarpus pashi savas definiicijas! Kaapeec ir neiecietiiba pret kristieshiem, kam ir ljoti konkreeti stingri absoluuti un nemainaami moraales standarti un dziives uzskati. Kaapeec man JAAPIENJEM citu uzskati, ja manus uzskatus negrib pienjemt? Man jaabuut iecietiigam, bet kas buus iecietiigs pret maniim, pat ja esmu konservatiivs? Cik zinuaams arii briivdomaataaju sabiedriibaa briivdomaataajus neciesh!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pārāk daudz un nepelnīti tiek mesti 'akmentiņi' dažādo tradicionālo reliģisko organizāciju un kustību 'dārziņos'.. Pie kam, ne vienmēr tas ir darīts, izvēloties veiksmīgākos piemērus..

Pēdējais apgalvojums ir apstrīdams, jo, piemēram, 17. gs. filozofs Džons Loks, ar kura vārdu saistīta indivīda brīvības koncepcija, atradās angļu puritāņu teoloģijas ietekmē.

- Absurdi ir saistīt pilsoņa Džona Loka subjektīvos politiski filozofiskos uzskatus ar 17.gs. Anglijas puritānisko draudžu sinodes akceptētajām teoloģijas doktrīnām.. Varbūt, arī starp 17.gs. holandiešu filozofa Spinozas filozofiskajiem uzskatiem un Savienoto Provinču republikas reformētās baznīcas sinodes lēmumiem mēs varētu likt = zīmi?? Varbūt arī kāds 19.gs. franču sociālists/komunists, kurš formāli piederēja pie Romas katoļu vai reformātu baznīcas, būtu uzskatāms par minēto konfesiju teoloģisko doktrīnu paudēju?

Histērija par "netradicionālo" reliģiju invāziju un tiekšanos pēc varas ir pārspīlēta – šīm kustībām nav vienotas politiskās programmas un pasaulē to panākumi politikā ir uz pirkstiem saskaitāmi[10]. Šo kustību ieinteresētību cilvēktiesībās stimulē situācija, ka, tā kā sabiedrībā to rituālprakse un ticējumi tiek uztverti ar aizdomām, to locekļi ir pakļauti diskriminācijai.

Runājot par t.s. "netradicionālajām" jaunajām reliģiskajām kustībām autors piemirst piebilst, ka to organizatorisko struktūru (draudzes, kongregācijas, kopienas utt.) bieži vien raksturo patiesi totalitāri un brīžam pat necilvēcīgi represīvi savstarpējās izturēšanās un attiecību veidošanas noteikumi minēto draudžu un kongregāciju locekļu starpā.. Tajā brīdī vairs netiek runāts par cilvēktiesību pārkāpumiem šo reliģisko kustību mikrovidē, bet gan par to sekām attiecībās ar apkārtējās sabiedrības sekulāro un/vai 'tradicionālo' vairākumu.. Tas, manuprāt, ir pat nedaudz noziedzīgi attiecībā pret tiem nabaga indivīdiem, kas represīvā ceļā ir iesaistīti šajās 'netradicionālo' reliģisko kustību kopienās.. Un šeit ir runa nevis par konkurējošām reliģiskām kustībām (pats piederu pie evanģēliski luteriskās baznīcas) un/vai t.s. "cīņu par dvēselēm", bet gan par konkrētiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Sīkāk izvērtējot šos pārkāpumus mēs nonākam pie viennozīmīga slēdziena, ka minēto totalitāro reliģisko sektu darbības rezultātā tiek izdarīti ne tikai vien nozīmīgi cilvēktiesību pārkāpumi, bet tiek apdraudēta arī pilsoniskas un demokrātiskas sabiedrības integrācija un, sekojoši, tās pastāvēšana..

Jā, man kā L-jas evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes loceklim ir jāatzīst, ka esam uz noteiktu morāles vērtību hierarhijas bāzes organizēta struktūra.. Teoloģiski mēs uzskatam, ka homosexuālisms un laulības pārkāpšana ir kaut kas ļoti slikts, proti, t.i. "nāves grēks". Mēs sakām savu lielo "Pē!", taču tajā pašā laikā nebūt neaicinam uz atklātu vardarbību un/vai leģitīmām represijām pret minēto (ne)tikumu piekopējiem.. Manuprāt, mēs nepārkāpjam Satversmē garantētās tiesības uz politisko un reliģisko pārliecību, un vārda brīvību.. Satversme mums taču pašiem ļauj izlemt, kas ir labs, un kas ir ļauns..

Ar cieņu, Emīls Benders

P.S. Kad Jūs beidzot klapēsiet ciet tās 'fašistiskās' katoļu un luterāņu baznīcas?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bangera 10.10.2005 17:50
Manuprāt, pats cienījamais reliģijpētnieks tā arī īsti nesaprata, ko īsti ar šo rakstu viņš bija gribējis pateikt..

Varbūt kā vienīgo minētā raksta zemtekstu, mēs varētu saprast domu, ka šodienas Rietumu liberālajā politiskajā telpā pamazām nobriest nenovēršams konflikts starp dažādām ala' 'iesīkstējušām' reliģiskām organizācijām un kustībām no vienas puses, un liberālisma, un indivīda tiesību koncepcijas apoloģētiem, no otras puses..

Tāpat pārāk nekonkrētā, jēlā un staipāmā nozīmē tiek lietots liberālo apoloģētu pašradītais politikas kvalitātes novērtēšanas nobružātais standartjēdziens "iecietība".. To definēt autors mēģina tikai pašā raksta noslēgumā, kā pēc apburta apļa nonākot pie tā paša vecā, labā Senās Ķīnas lielā domātāja Konfūcija zelta likuma: "Nedari citam to, ko negribi, lai dara Tev." - Sekulārā sabiedrībā, atkal un atkal piedzīvojot neiespējamību panākt vienas reliģijas vai morāles sistēmas triumfu ar likumu varu, nāksies pragmatiski pieņemt domu, ka sagaidīt cieņu pret saviem uzskatiem un nodrošināt tiesības sev var tikai tad, ja dod šādu iespēju arī citiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pax 05.10.2005 16:04
Paldies! Lieta tā, ka tas pētījums ir tāds plaši interpretējams un, manuprāt, faktoloģiski, nepamatots pēc būtības. Kur problēma, 12% iedzīvotāju ir neiecietīgi.

UNESCO definīcija arī tāda plaši interpretējama:

1. PANTS — IECIETĪBAS JĒDZIENS
1.1. Iecietība — tā ir tikumība, kas sniedz iespēju sasniegt mieru un veicina kultūru apmaiņu, jo miera kultūra ir pretstatā kara kultūrai. Kas ir tikumība?

1.3. Iecietība — tas ir jēdziens, ar kuru apzīmē atteikšanos no dogmatisma, no patiesības absolutizēšanas, kas apstiprina normas, kuras minētas starptautiskajos cilvēktiesību aktos. Vai iecietības jēdziens liek kristiešiem atteikties no savas pārliecības par absolūtām vērtībām un baušļiem u.t.t., t.i., mūsu viedoklis jebkurā gadījumā diek definēts kā neiecietīgs. Vai šāda izpratne vairāk sliecas uz neiecietību (pret tradicionālu uzskatu cilvēkiem). U.c. filosofiski jautājumi...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 05.10.2005 11:46
V.Tēraudkalns: Latvijā jāņem vērā, ka šeit dominējošais luterānisms vēsturiski nav bijis orientēts uz sociālo teoloģiju, kas vairāk raksturīga anglosakšu pasaulē izplatītiem kristietības novirzieniem, līdz ar to pie mums trūkst atbilstošas intelektuālās tradīcijas. Diemžēl tuvākos gados diez vai sagaidīsim, ka vietējās reliģiskās grupas vienosies, piemēram, par aicinājumu boikotēt laikrakstu “DDD” vai prasību radikāli noskaņotiem Saeimas deputātiem nolikt mandātu.

Protams, lielāko kristīgo konfesiju sociālās mācības skaidri pauž solidaritāti ar imigrantiem (sk. citātus zemāk ar maniem izcēlumiem). Tomēr no šīm mācībām nevar izraut atsevišķus liberāļiem tīkamus momentus, ja mūsdienu valstī tiek ignorētas pamatlietas - ģimenes autoritāte, taisnīgas darba attiecības, bezkompromisu cieņa pret savu un citu cilvēku (arī nedzimušu bērnu) dzīvību un veselību. Boikoti un tieša Baznīcas iejaukšanās deputātu darbā, ar ko pēc V.Tēraudkalna domām vajadzētu nodarboties kristiešiem Latvijā, nekādi nesakrīt ar solidaritātes un kopīgā labuma principiem. Ja avīzes žurnālisti vai deputāti runā un raksta muļķības par dekolonizāciju - tas, protams, ir slikti. Tomēr gan Saeimā, gan ikdienā saskaramies ar ļoti simpātiskiem un 'politkorektiem' cilvēkiem, kuri ir šķīruši kristīgu laulību, pārkāpuši citus svarīgus solījumus vai ļaunprātīgi izmantojuši dienesta stāvokli. Uzklupt Gardas meitenēm, protams, ir daudz vienkāršāk. Latvijas kristieši, sekojot savas ticības vadlīnijām, cenšas būt sociāli atbildīgi, bet viņi, acīmredzot, to izprot citādi nekā cienījamais autors.

Wherefore, on this occasion, We publicly approve and commend every undertaking, founded on the principles of human solidarity and Christian charity, which aims at making migration of persons from one country to another less painful. (Pacem in Terris, #107. Jāņa XXIII enciklika, 1963).

"Am I my brother's keeper?": Cain does not wish to think about his brother and refuses to accept the responsibility which every person has towards others. We cannot but think of today's tendency for people to refuse to accept responsibility for their brothers and sisters. Symptoms of this trend include the lack of solidarity towards society's weakest members--such as the elderly, the infirm, immigrants, children--and the indifference frequently found in relations between the world's peoples even when basic values such as survival, freedom and peace are involved. (Evangelium Vitae, #8, Jāņa Pāvila II enciklika, 1995).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Oktobris 05.10.2005 11:02
Es arī iepriekš par šo tēmu esmu interesējies. Kaut kāda statistika par iecietību Latvijā ir pieejama - varat apskatīties šeit: http://www.politika.lv/index.php?id=107647&lang=lv

Bet Iecietības jēdziens ir definētsUNESCO 1995. gada deklarācijā par Iecietību. Iecietībai ir dažādi aspekti, atkal - pilnai definīcijai iesaku paskatīties šo deklarāciju. Bet īsumā - iecietība nozīmē cieņu pret daudzveidīgajām kultūrām, mūsu pašizteiksmes veidiem un cilvēka individualitātes izpausmes veidiem, kā arī to pieņemšanu un pareizu izpratni. Iecietība — tā ir harmonija daudzveidībā. iecietība nav piekāpšanās, bet gan aktīva attieksme, kas balstīta uz cilvēktiesībām. Iecietības izrādīšana nenozīmē iecietīgu attieskmi pret sociālo netaisnību, atteikšanos no savas pārliecības vai piekāpšanos svešai pārliecībai. (skat. visu deklarāciju : http://www.dialogi.lv/article.php?t=18&id=886&la=2)

Var vēl piebilst, ka Latvijā ir izstrādāta iecietības veicināšanas programma (pieejama arī šajā portālā).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


pax 04.10.2005 21:57
Varbūt skaidrāk nodefinēt, kas ir neiecietība, jo man kā katolim (vai sabiedrības loceklim) automātiski tiek piekabināts neiecietības atribūts. Vai tradicionāls dzīves uzskats un tā paušana ir neiecietība? Tai pat laikā respektējot citu cilvēku izvēli, ko lielākā daļa cilvēku Latvijā dara. Cik ir reģistrēti šie neiecietības akti. Vai tā ir kāda Latvijas sabiedrības kustība, vai sporādisks izlēciens vai grupas akcija. Vai "neiecietību" Latvijā var salīdzināt ar neiecietību pret Ēģiptes koptiem u.t.t. Kāda tad Latvijā ir tā neiecietība? Statistika: ko cilvēki domā? Pie tādas pieejas var atklāties vēl nez kādi brīnumi...