Atslēgvārdi:

Reliģija, demokrātija un neitralitāte 26

Valstij, kas piedāvā vienai reliģijai simbolisku atzīšanu, ir jānodrošina argumenti — spēcīgi argumenti — sava lēmuma pamatojumam.

Iesaki citiem:

Vairāk nekā trīs gadsimtu garumā valsts neitralitāte, īpaši reliģijas jautājumos, ir bijusi viena no visvairāk debatētajām idejām gan politoloģijā, gan filozofijā. Problēma dzima Eiropas reliģisko karu laikmetā, un tās svarīgumu ilustrē Džona Loka (John Locke) teksts A Letter Concerning Toleration (1689). Lai gan Eiropa pēdējos gados nav piedzīvojusi reliģisku karu per se (izņemot, ja mēs par tādu uzskatām karu Dienvidslāvijā, kuram piemita reliģiski aspekti, kas aizēnoja etniskos), jautājums par reliģijas vietu mūsu sabiedrībā saglabājis svarīgu vietu. To ietekmējuši vairāki faktori — kristīgajai ticībai nepiederošo cilvēku skaits Eiropā (Vācijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē), mazākuma reliģiju prasības pēc atzīšanas (Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Dānijā), saspīlējums starp dažādām konfesijām (Olstera), konservatīvo politisko partiju nostiprināšanās. Tātad — kādēļ esam tik ļoti noraizējušies par valsts neitralitāti reliģiskajos jautājumos? Un ko tad īsti nozīmē vārdu salikums “valsts neitralitāte”?

Ir svarīgi paturēt prātā to, ka diskusijas par valsts neitralitāti nav atdalāmas no iezīmes, kas raksturo visas sabiedrības un kuras Džons Roulzs (John Rawls) nosauca par plurālisma faktu[1]. Visās sabiedrībās valda diversitāte — lingvistiskā, etnisko grupu un kultūru dažādība, dažādas izpratnes par morāli un, protams, arī reliģiju dažādība. Neatkarīgi no tā, vai tas rada kādam diskomfortu vai nē, ietekmēt šo faktu tikpat kā nav iespējams. Vēl vairāk — šāda lietu kārtība ir nopietni vērā ņemama, un tādēļ tai ir praktiska ietekme uz politikas veidošanas procesu. Šī raksta mērķis ir aplūkot dažas no praktiskajām sekām un ierobežojumiem.


Vienādot iespējas vai sasniegumus?

Viens no veidiem, kā politiski reaģēt uz to, ka sabiedrība pašā saknē ir daudzveidīga, ir uzlikt valstij neitralitātes ierobežojumus. Vispārējos vilcienos argumentācija ir sekojoša — valstij būtu jāizvairās definēt, kas ir labais. Tā nedrīkst ieņemt pozīciju uz reliģiskās skatuves un piešķirt priekšrocības daļai iedzīvotāju, kurus tā ir pilnvarota pārvaldīt. Jāatzīst, ka neitralitāte ir tāds “zirnekļveidīgs” jēdziens, kas aptver dažādas politiskās pozīcijas, kuras zināmā mērā pat savstarpēji konfliktē jautājumā par neitralitātes būtību un mērķiem. Tomēr ir iespējams iezīmēt divas galvenās neitralitātes principa izpratnes.

Pirmā ir seku neitralitāte. Tā postulē, ka valstij būtu jāīsteno vienlīdzīga politika attiecībā uz dažādu baznīcu ticīgajiem jeb jānodrošina, ka visiem ticīgajiem ir vienādas iespējas īstenot savu ideju par to, kas ir laba dzīve. Valsts ir neitrāla tajā ziņā, ka tā morāli netiesā nevienu dzīvesveidu vai pārliecību, dodot priekšroku vienai reliģijai un izturoties nelabvēlīgi pret citu. Šeit paveras divi ceļi — valsts var censties nodrošināt vienlīdzību a priori vai posteriori, t.i. nodrošinot vai nu iespēju vienlīdzību vai sasniegumu vienlīdzību.

A priori pieeja paredz, ka vienlīdzīgs resursu apjoms tiek atvēlēts katrai reliģijai, ļaujot tās ticīgajiem īstenot reliģisku dzīvesveidu pēc saviem ieskatiem. Šis neitralitātes veids mēģina vienādot iespējas, kas tiek piedāvātas dažādu baznīcu un konfesiju ticīgajiem, lai viņi varētu īstenot savu koncepciju par labu reliģisku dzīvi. Pēc tam, kad vienādās iespējas ir nodrošinātas (t.i. katram kultam piešķirtas vienādas naudas summas per capita), valsts ir faktiski brīva no jebkādām morālām saistībām attiecībā pret pilsoņiem. Tas ir katra paša ziņā — izpildīt savus reliģiskos pienākumus un dzīvot pilnvērtīgu reliģisku dzīvi vai nē.

Iespēju vienlīdzību var nopietni kritizēt, iebilstot, ka pat tad, ja konkrēto reliģisko kopienu locekļi saņem vienādas iespējas (t.i. resursus un pieeju publiskajiem pakalpojumiem, piemēram, izglītībai un veselības aprūpei), viņu darbība var nebūt ļoti veiksmīga konkrētās reliģijas specifisko prasību dēļ, vēsturisku apstākļu dēļ vai arī tādēļ, ka konkrētajā baznīcā ir mazāk locekļu nekā dominējošajā reliģijā. Īsumā — neviens nav ieguvējs no tā, ka visiem tiek piešķirta vienāda kapacitāte pārvērst iespējas konkrētā rezultātā. Var teikt, ka valstij būtu jāņem vērā indivīdu un grupu kapacitāte pārvērst resursus sasniegumos.

Tādēļ šķiet, ka būtu jāpiesauc otra iespēja. Saskaņā ar to valstij būtu jāizlīdzina dažādu kultu konkrētie sasniegumi. Šī pieeja rada jaunu problēmu — kā definēt kritērijus sasniegumu objektīvai novērtēšanai? Vai šie kritēriji būtu jāaizņemas no pašas reliģijas? Tādā gadījumā papildus tam, ka radīsies praktiskas problēmas saistībā ar kritēriju nekontrolējamu multiplikāciju, parādīsies arī neobjektivitātes risks. Reliģijas ar augstu iekšējo prasību līmeni saņems lielākus resursus nekā mērenākās grupas. Šī neitralitātes koncepcija mudina reliģijas radikalizēt savu izpratni par dogmu un rezultātā paaugstināt savas prasības. Citiem vārdiem, īpatnējs šādas politikas rezultāts varētu būt atbalsta nodrošināšana fundamentālistiskai izpratnei par reliģiju. Turklāt šāda politika veicinātu sacensību.

Rezumējot jāsaka, ka minētās neitralitātes koncepcijas nokļūst dažādu problēmu lamatās. Iespējams, vissvarīgākā no tām ir — kā izmērīt sasniegumus vai iespējas, no kurām cilvēki gūst labumu? Saprotams, ka valsts institūcijām piemīt kapacitāte novērtēt, vai reliģiskā grupa cieš no lielas un jūtamas nevienlīdzības. Taču parasti ir tā — jo taisnīgāka sabiedrība, jo grūtāk identificēt iespēju vai sasniegumu asimetriju.


Oficiālās atzīšanas riski

Otra izpratne par neitralitāti ir pamatojumu neitralitāte. Saskaņā ar šo skatījumu valstij ir jāizvairās savas darbības pamatojumam piesaukt iemeslus, kas nav neitrāli. Tas nozīmē, ka politiskajai varai ir jāatbrīvo savs attaisnojošais diskurss no jebkādu reliģisko simbolu, pamatojumu un norādījumu pieminēšanas. Tās pienākums ir izvairīties no vispārēju doktrīnu, metafizisku teoriju un koncepciju piesaukšanas par cilvēku un sabiedrību, kuras ir en soi strīdīgas.

Taču, iekams aplūkot, kādēļ ir svarīgi neitralizēt pamatojumus, kas tiek izteikti publiskajā telpā, mēs varam pievērsties pretējai iespējai, kura, vienkāršoti izsakoties, piedāvā vienai reliģijai simbolisku atzīšanu (caur konstitūciju, oficiālajām svētku dienām vai/un caur materiālu atbalstu, piemēram, maksājot algas garīdzniekiem, finansējot dievnamu būvniecību un reliģiskus svētkus). Valstij, kas iesaistīta šādā politikā, ir jānodrošina argumenti — spēcīgi argumenti — lai pamatotu savus lēmumus. Tā ir viena no demokrātijas pamata nostādnēm — rūpīgi izpētīt politiskos soļus un ļaut pilsoņiem debatēt par to lēmumu leģitimitāti, kas tiek pieņemti viņu vārdā.

Parasti tās valstis, kuras atbalsta konkrētu reliģiju, pamatojumam saka, ka reliģija X ir vai tai ir jābūt kolektīvās identitātes sastāvdaļai. Pirmajā gadījumā šāda politika tiek īstenota, lai apstiprinātu to, kas jau pastāv. Kopīgā identitāte jau veido noteiktu realitāti un ir cieši saistīta ar reliģiju X. Taču, kā jau iepriekš norādīts, šāds apgalvojums ir pilnīgi fiktīvs. Vēsture rāda, ka neviena valsts nekad nav bijusi reliģiskā ziņā homogēna. Sabiedrības perifērijā vienmēr pastāvējušas dažādas sektas, minoritātes vai iebraucēju reliģijas. Turklāt zināma iekšējā diversitāte nav sveša arī vairākuma reliģijām (piemēram, Reformācija un Ortodoksija kristietībā vai šiīti un sunnīti musulmaņu kopienā).

Otrajā gadījumā noteiktas reliģiju kā nacionālās identitātes sastāvdaļas izvirzīšana uzmanības degpunktā var būt ērts veids, kā stiprināt solidaritāti sabiedrības iekšienē un iedvest cilvēkos kopības izjūtu. Šo argumentu īsumā varētu raksturot šādi — reliģijas injicēšana pilsoniskumā palīdz to stabilizēt un stiprināt. Šis pamatojums var izskatīties pievilcīgs, taču, ja politika īpaši uzsver, ka būt par konkrētas politiskās vienības (pilsonības) subjektu nozīmē ticēt noteiktām normām, tad tā izskatās diezgan aizdomīgi no reliģijas brīvības viedokļa. Šķiet, ir nedemokrātiski šādā veidā stiprināt solidaritāti sabiedrībā. Turklāt pastāv risks izraisīt pretēju efektu minoritātes ticīgo vidū, kā arī neticīgo, ateistu, agnostiķu un sinkrētisma piekritēju vidū. Šī iedzīvotāju daļa jutīsies izstumta no pilsonības vai vismaz no tās daļas.

Lai izkļūtu no šīs pretrunas, var piedāvāt oficiālu atzīšanu un materiālu atbalstu vairākām reliģijām. Taču, šādi rīkojoties, valdībai jābūt gatavi likt priekšā pārliecinošus argumentus, lai pamatotu citu reliģiju izslēgšanai no atzīto un atbalstāmo loka, jo būtu neiespējami piedāvāt vienādu atzīšanas un atbalsta līmeni pilnīgi visām konfesijām, sektām un citām nelielām kopienām (piemēram, scientologiem).

Visbeidzot, tiem, kas aizstāv reliģiskās dimensijas iekļaušanu pilsonības jēdzienā, būtu jārēķinās ar visbūtiskāko pretargumentu, proti — neviens nevar būt pilnīgi drošs, ka spēku samērs starp vairākuma un mazākuma reliģijām paliks nemainīgs. Būtisku un pastāvīgu migrācijas procesu rezultātā vai arī šķelšanās dēļ dominējošās reliģijas iekšienē tāda reliģiskā grupa, kas vēsturiski bijusi marginalizēta, var vienu dienu kļūt lielāka par dominējošo baznīcu. Vēsturē var atrast neskaitāmus šādas attīstības piemērus — budisms Japānā, kristieši Romas impērijā, protestanti dažos Vācijas apgabalos Reformācijas laikmetā. Un, ja situācija mainās, vai bijušais vairākums piekritīs izmaiņām kolektīvās identitātes definīcijā vai valsts politikā? Tādēļ, ja daži dominējošās reliģijas locekļi uzskata, ka valstij būtu jāatbalsta viena (lasi: viņu) reliģija, tad viņiem būtu ieteicams to pārdomāt vēlreiz, jo, ja spēku samērs mainīsies, vai viņi būs gatavi pieņemt izmaiņas valsts atbalstā?

Lai gan var iebilst, ka dažās valstīs šāda notikumu attīstība demogrāfijas vai migrācijas īpatnību dēļ ir mazticama, tomēr pārdomas par šo tēmu ir ļoti vērtīgas. Tās māca mums to, ka uzskatīt noteiktas institūcijas un darbības par morāli attaisnojamām tikai tādēļ, ka tās konkrētajā vietā ir vienmēr pastāvējušas, ir vājš morāls arguments.


Ceļš uz kompromisu

Demokrātijā nepietiek ar to, ka jums ir šķietami labi argumenti savas politiskās vai morālās pozīcijas atbalstam. Ir jānotiek viedokļu sadursmei. Diskusija publiskajā telpā ir mēģinājums ar pārliecinošu argumentu palīdzību pārliecināt oponentu, ka jums ir taisnība vai vismaz daļēja taisnība. Tādēļ, ja jūsu argumenti ir veidoti tā, ka tiem ir pārāk izteikti metafiziski, morāli, gnozeoloģiski vai reliģiski zemteksti, tad ir gandrīz droši, ka oponenti tos noraidīs. Piemēram, ja prasība pēc cūkgaļas izslēgšanas no ēdienkartes itin visur (skolās, restorānos) ir pamatota Korānā, tā neizklausīsies pietiekoši pārliecinoši kristietim. Ja kāds piesauc Veco Derību, lai pieprasītu veikalu slēgšanu svētdienās, tas itin neko neizteiks budistiem vai ateistiem.

Iepriekš teiktais noved pie nākamā jautājuma. Demokrātijā būtisks faktors ir kompromiss. Demokrātija nav tāds politisks režīms, kas darbojas pēc principa “visu vai neko” — tā nepasludina dažu cilvēku viedokli par pareizo un neatzīst viņu argumentāciju oficiālā līmenī, uzskatot pārējo sabiedrību par nepareizā viedokļa paudēju un noraidot tās prasības. Kompromiss atšķiras no konsensa, kurā katrs tiek pie tā, ko vēlas, un no spēku samēra, kurā spēcīgākā grupa uzspiež savu viedokli citiem. [2] Tādēļ neitrālu argumentu lietošana atvieglo ceļu uz kompromisu, jo tādā gadījumā publiskajā debatē izteiktais pamatojums nav dziļi sakņots konkrētā izpratnē par labu dzīvi. Izvairoties teikt “man vienalga, kam tu tici, jo mana ticība ir galvenā un tādēļ tev ir jāpakļaujas” un izvairoties aizstāvēt pozīciju ar savā reliģijā balstītiem argumentiem, mēs izrādām cieņu pret citiem. Kompromisu ir vieglāk panākt, ja atturamies no tādu pamatojumu lietošanas, kurus pilnībā identificēs ar mūsu ticību.

Rezumējot būtu kļūdaini domāt, ka pastāv neitrāli un tendenciozi argumenti gluži tāpat kā pastāv kaķi un suņi vai sievietes un vīrieši. Pamatojumu neitralitāte ir daudzpakāpju fenomens. Daži argumenti ir neitrālāki par citiem un attiecīgi tiem tad arī būtu jādod priekšroka. Daži argumenti ir pilnīgi tendenciozi un tādēļ no tiem būtu jāizvairās. Tas nenozīmē, ka šo argumentu paudējiem būtu jāatsakās no savas reliģijas vai no savas izpratnes par labo. Taču, ja mēs patiešām kaut ko vēlamies panākt un ja mūs patiešām uztrauc demokrātija, tad mums noteikti jāizmanto tādi argumenti, kuriem ir reāla iespēja rast atbalsi citos publiskajā telpā esošajos cilvēkos, uzrunāt viņu rūpes un izpratni par lietu kārtību. Mums kā indivīdiem, debatējot ar citiem pilsoņiem, ir jāliek lietā visneitrālākie argumenti. Tad mums būs tiesības sagaidīt no valsts tādu pašu apdomīgu attieksmi, kad tā piedāvās argumentus savas politikas attaisnošanai.



______________________
[1] Rawls , John, Political Liberalism (New York, Columbia University Press 1993).

[2] Weinstock, Daniel, “A Neutral Conception of Reasonableness?”, Episteme, 2007

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (26) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Maska 28.10.2009 01:31
Religijas kompromiss nav iespējams. Lai Dievs mūs iztiesā. Taču pilnīgi skaidrs, ka visiem iespējamiem līdzekļiem ir jāpretojas jebkādai Islama invāzjai Eiropa jebkādā tās formā, ja tas ir karš lai tad ir karš. Es piemēram labāk mirstu nekā pielūdzu alahu un viltus pravieti Mahmudu. Jo ir tikai viens Dievs 'Trīsvienīgais Dievs, kas saka ES ESMU kas ES ESMU!

Un visas sātana reliģijas - lasi visas citas reliģijas var stāstīt cik labas pasaciņas grib butība no tā nemainās. Islama dievs nav tas pats Dievs kas atklājies Vecajā un Jaunajā derībā, tas ir pagānu mēness Dievs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Radiitaajs 14.08.2007 13:10
Dievs tas kungs būs žēlīgs tikai pret katoļticīgiem un pareizticīgiem! Pārējie protestanti, sektanti, musulmaņi, budisti.... nav atzīti Dievam tam kungam!! Tic tam kāds vai apšauba, tā ir katra indivīda iekšēja problēma, bet ne vairāk. Notiks drīz tas, kam jau jānotiek bija sen, ap 2000 gadu atpakaļ, kad jābūt vienai reliģijai uz zemeslodes, kā kristietībai, bez perversām sektām un protestantiem. To, kad oficiāli tiek valstij atbalstīti luteri, tad tas arī Dievam tam kungam tiks adekvāti sodīti Pastarā tiesā! Tas pats attiecas par 40 % krievvalodīgo ignorēšanas no sabiedriskas un politiskas aprites kroplas politikas rezultātā valstī. Krievu skolu likvidēšanas programma kļūs par pirmo Dieva tā kunga asu reakciju, par ko varēs pārliecināties nacisti ar 7% un kroplas politikas atbalstītāji valstī. Visam savs laiks! Laiks mest ar akmeņiem, laiks tos lasīt un saņemt pa pieri!! Valsts akcepts izlaupīt Dieva tā kunga īpašumus, kā Aglonā, kas ir murgs, bet ne vairāk, tad arī perversi valsts nodokļi no šādiem Dieva tā kunga īpašumiem, šādai kroplai valsts politikai būs jāizbauda pilnā mērā Dieva tā kunga dusmas!!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 20.07.2007 10:44
Tas garais franču citāts izklāsta labi zināmas lietas - t.sk. stāsta, ka musulmaņi nevarot masveidā kļūt par francūžiem, utml. (Pašlaik gan apmēram 5-10% no francūžiem IR musulmaņi - t.i. Fuko paredzējums nav īsti piepildījies). Š.de Fuko arī slavē musulmaņu karotāju militārās spējas, t.sk. kalpojot Francijas dienestā. Citāts skaidro "medhi" jēdzienu - sava veida pēdējo tiesu, pēc kuras musulmaņi valdīšot pār visu pasauli. Man ir drīzāk gadījies dzirdēt par Mahdī (مهدي ) t.i. par sava veida musulmaņu mesiju, kura atnākšanai tic šiīti un daļa sunnitu. Irāņu prezidents Ahmadinedžads, teiksim, pēc dažu novērotāju domām cenšas sasniegt to brīdi, kad taisnīguma un netaisnīguma spēki nonāks atklātā konfliktā, un varēs atgriezties slēptais Imāms. Šķiet, par godu šim konceptam Irākā ir nodibinājusies arī Mahdī Armija, kas uzticīga šiītu skolotājam Muktadam As-Sadram.

Bet tikpat viegli mēs atrastu arī kristietības novirzienus, kam ir līdzīgi priekšstati par kristietības nenovēršamo uzvaru pasaules pēdējās dienās. Nekas nedzirdēts tas nav - vajag tikai paklausīties, ko runā A.Ļedjajevs un viņa kolēgji neoprotestanti. Kā jau teicu, neredzu būtisku atšķirību starp islāmisko un kristīgo monoteismu. Ja es būtu piedzimis nevis Latvijā, bet, teiksim, Jordānijā, tad droši vien būtu nevis katolis bet musulmanis. Neredzu te nekādu tragjēdiju - ir svarīgi, ka mēs paši pilnībā paļaujamies uz Dievu. No Šarla de Fuko ir būtiski iemācīties sekojošo - mums nav jēgas baidīties no musulmaņiem kā indivīdiem. Ir toties jēga bīties no Dieva, ja Dieva taisnība izrādīsies musulmaņu pusē. Ticīgs musulmanis, manuprāt, ir daudz patīkamāks Dievam nekā kristietis-atkritējs, kurš vai nu par visu šaubās, vai arī tic pašizdomātiem elkiem (liberālajai demokrātijai, Eiropas Savienībai, cilvēktiesībām utml.). Demokrātija, ES muitas savienība u.c. var būt labi instrumenti, bet tie nekādi nevar mums stāties Dieva vietā, t.i. kļūt par sava veida absolūto vērtību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Smilgu Juris - Marijai 20.07.2007 00:50
„Par toleranci un cieņu pret citādo vairs ar Jums nestridēšos, man Jūsu pozīcija ir skaidra.“

Jā, mūsu pozīcijas šajā ziņā atšķiŗas, jo šajos abos jēdzienos mēs ieliekam dažādu nozīmi.

„Bet kas attiecas uz to grāmatu par šariatu – nezinu, vai tieši tajā vietā runa ir par cilvēku grupu 'kafiri', nevis par fermentēto piena dzērienu.“

Nē, Marija, kafirs nav tas pats, kas kefīrs. :-) Tās pašas grāmatas tajā pašā nodaļā lasām:

"В число очистителей Шариат включил религию - Ислам. Так, по Шариату, кяфир (неверный), только что вымывшийся в бане и надевший совершенно чистое белье и верхнее платье, все равно остается нечистым, с духовной точки зрения, потому, что он неверующий. Если же тот же человек принимает Ислам, то он становится чистым." (188.lpp.)

Un tālāk:

"Мусульманское право препятствует неверному (кяфиру) получить наследство мусульманина, тогда как мусульманин может наследовать кяфиру." (210.lpp.)

Tātad tas tomēr nav dzēriens, jo dzēriens nevar nedz pieņemt islāmu, nedz atstāt mantojumu – pat ja tas ir fermentēts. :-)

„Kaut gan sākne droši vien ir viena, jo viss, kas ir fermentēts, nav 'halal'.“

Nē, Marija, arī te Jūs maldāties. Arābu vārds kāfir (daudzskaitlī kuffār) burtiski nozīmē „neuzticīgais“, „nepateicīgais“. Ar kefīru te patiešām nav nekāda sakara.

„Bet arī ja Jūsu interpretācija ir pareiza, ne visas musulmaņu valstis vēstures gaitā centīgi piemēroja šariatu.“

Redziet, tur jau ir tas pieķeršanās punkts. Viena no islāmiskās dzīvesziņas īpatnībām, lai cik tas neskanētu dīvaini, ir sociālās adaptācijas spēja, pēc principa: „Cel galvu tikai tik augstu, cik vari atļauties; ja vari, tad centies pamazām izplesties; bet kad nāks Lielais Brīdis, tad proti to izmantot.“ (vēlreiz pārlasiet manis citēto izvilkumu no svētīgā Šarla de Fuko vēstules). Katrs islāmiskais režīms – Omeijādi, Seldžukīdi, Osmāņi, Abbasīdi, utt. – attiecības ar „dhimmi“ veidoja tā, kā varēja politiski atļauties un tā, kā viņiem bija ekonomiski izdevīgi.

“Kas attiecas uz turku toleranci pret citām reliģijām, palasiet Osmaņu impērijas vēsturi (jēbkura akadēmiska rietumu autora).“

Jebkuŗa akadēmiska Rietumu autora darbus gan es nelasīšu, jo tas vēl nav patiesības garants. Piemēram, Jūs, kas, cik noprotu, esat studējusi Rietumos un, pēc visa spriežot, esat zinoša un kompetenta vēsturniece, tik un tā atkārtojat ierastas liberāļu klišejas un lozungus (par ASV, senatoru Makkārtiju utt.). Runājot par Osmaņu impēriju: ja jau osmāņi bija tik apbuŗoši toleranti un mīļi pret citticībniekiem, tad es nevaru saprast, kāpēc viņu paverdzinātās kristīgās eiropiešu tautas (grieķi, bulgāri, rumāņi, serbi) ar visiem spēkiem lauzās no šīs impērijas ārā un pie pirmās izdevības sauca palīgā Rietumus un/vai Krieviju, lai tie kārtīgi sadotu šai tolerances un iecietības oāzei un palīdzētu šiem atbrīvoties?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris - Aleksim un Marijai 20.07.2007 00:26
Jūs, Aleksi, rakstāt, ka esat katolis. Nu labi, tad Jums noteikti būtu jāieklausās svētīgā Šarla de Fuko (de Foucauld) vārdos – tas bija cilvēks, kuŗš pavadīja savu dzīvi starp musulmaņiem Sahārā, un tātad pazina islāmu daudz labāk, nekā mēs. Un arī krita no viņu rokas, starp citu.

Lūk, ko svētīgais Šarls de Fuko 1916. gada 29. jūlijā, dažus mēnešus pirms savas nāves, rakstīja Franču akadēmijas loceklim Renē Bazēnam (Bazin). Jautājums ir par to, vai musulmaņi var kļūt par īstiem eiropiešiem. Lasiet nu uzmanīgi:

“Des musulmans peuvent-ils être vraiment français ? Exceptionnellement, oui. D'une manière générale, non. Plusieurs dogmes fondamentaux musulmans s'y opposent ; avec certains il y a des accommodements ; avec l'un, celui du medhi, il n'y en a pas : tout musulman, (je ne parle pas des libres-penseurs qui ont perdu la foi), croit qu'à l'approche du jugement dernier le medhi surviendra, déclarera la guerre sainte, et établira l'islam par toute la terre, après avoir exterminé ou subjugué tous les non musulmans.
Dans cette foi, le musulman regarde l'islam comme sa vraie patrie et les peuples non musulmans comme destinés à être tôt ou tard subjugués par lui musulman ou ses descendants ; s'il est soumis à une nation non musulmane, c'est une épreuve passagère ; sa foi l'assure qu'il en sortira et triomphera à son tour de ceux auxquels il est maintenant assujetti ; la sagesse l' engage à subir avec calme son épreuve ; "l'oiseau pris au piège qui se débat perd ses plumes et se casse les ailes ; s'il se tient tranquille, il se trouve intact le jour de la libération", disent-ils ; ils peuvent préférer telle nation à une autre, aimer mieux être soumis aux Français qu'aux Allemands, parce qu'ils savent les premiers plus doux ; ils peuvent être attachés à tel ou tel Français, comme on est attaché à un ami étranger ; ils peuvent se battre avec un grand courage pour la France, par sentiment d'honneur, caractère guerrier, esprit de corps, fidélité à la parole, comme les militaires de fortune des XVIe et XVIIe siècles mais, d'une façon générale, sauf exception, tant qu'ils seront musulmans, ils ne seront pas Français, ils attendront plus ou moins patiemment le jour du medhi, en lequel ils soumettront la France.”

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Aleksis 19.07.2007 18:36
Bet saentologiem ir vajadzīgas tādas pašas tiesības celt dievnamus kā visiem pārējiem.

===============================

Nu esgan gribētu teikt ka tiesības celt dievnamus un kaut kāda tirgošanās neietilpst ticības brīvībā. Ticības brīvība manuprāt ir brīvība sanākt kopā un pielūgt savus dievus utt.. Protams ticības brīvībā ietilpst arī telpu jautājums , bet tikai samērīgs ar ticīgo skaitu. Ja tas ticīgo skaits sanāk dievnamam , tad dievnama vieta ierādāma ticīgo dzīves vietas tuvumā , bet ne kādā gadījumā ne pilsētas centrā un ar pompozu arhitektūru. Dievnams ir svētvieta un simbols , un ar tautai svešu ticību svētvietu un simbolu ierīkošanu ir jāuzmanās. Tirgošānās vispār nav ticības brīvības satāvdaļa , un tā tikai kā bonus un atbalsts tradicionālajiem.



Ja valsts viņiem saka, ka ir jārespektē homoseksuālistu tiesības uz viendzimuma seksu, tad šie "kristieši" klausa saviem maizes devējiem (valstij), nevis savai sirdsapziņai un Bībelei.
=========================

Jā , tā nu tas ir. Bet ar citas reliģijas invāziju manuprāt ir savādāk. Nu nevar taču pēkšņi kristīgie priesteri pāriet uz islamu vai kā. Bet protams pašai sabiedrībai manuprāt ir jādomā kas ir viņas interesēs , ko un kā un par cik atbalstīt vai neatbalstīt. Valstij tikai sabiedrības vēme būtu jārespektē un jāpilda.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Smilgu Juris 19.07.2007 14:42
Jautājums ir tāds, vai mēs ar musulmaņiem pielūdzam Vienu un To Pašu Dievu? Nesteidzieties atbildēt, jo pat katoļu teologi nav vienprātīgi šajā jautājumā. Franču filozofs un vēsturnieks Alēns Bezansons 2004. gada rudenī publicēja rakstu, kas šo pieņēmumu ļoti apstrīdēja.

Korāna 112. Sūra noliedz ideju par Trīsvienību, t.i. Dieva traktējums musulmaņiem ir atšķirīgs. Bet jautājums par "vienu un to pašu Dievu", manuprāt, ir nevajadzīgs, jo gan kristieši, gan musulmaņi ir monoteisti (t.i. tic Viena, objektīvi pastāvoša Dieva esamībai), tādēļ gan vieniem, gan otriem būtu pilnīgi absurdi runāt par diviem dažādiem Dieviem. Sal. gjenerāļa Boikina izteikumus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 19.07.2007 14:20
Bet ja teiksim kaut kādi saentologi vai sadomātu ka teiksim Latvijā ir viņiem kāda svēta vieta un zeme. Sāktu celt savus dievnamus un rīkot festivālus un svētceļojumus uz Latviju. Pie reizes nopērkot arī lielu daļu Latvijas jaunatnes.

Neapgalvoju, ka religjijas valstij nebūtu nekādi jāregulē. ASV ir lietojuši pat bruņotu spēku, lai uzvarētu sektantus, kuri bija pārkāpuši ieroču glabāšanas nosacījumus (sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Branch_Davidian ). Bet saentologiem ir vajadzīgas tādas pašas tiesības celt dievnamus kā visiem pārējiem. Protams, ir iespējamas nianses. Ja viņi tirgojas ar dianētikas pakalpojumiem un savām ierīcēm, kas mēra engrammas vai citas tikpat jocīgas lietas, tad tā vairs nav religjiska darbība un par to, manuprāt, ir jāmaksā nodokļi. Bet gluži tāpat nodokļi būtu jāmaksā arī katoļiem, kad tie dievnamos pārdod grāmatas, sveces vai Rožukroņus. Kaut kā neesmu tur redzējis kases aparātus...

Mazliet jocīgi jau tas ir , bet ja valsts atbalsta to "Svenska kirkan" sabiedrības interesēs , tad jau tik traki nemaz nav. Un var jau būt ka tā "Svenska kirkan" vēl lieti noderēs kad būs nopietni jāstājas pretim islama invāzijai zviedru zemē.

Sabiedrības interesēs ir pirmkārt jau apziņas brīvība. Ja reiz gribam valstiski atbalstīt kaut kādas ticības, tad vienīgais reālais pretendents varētu būt Latvijas Dievturu Sadraudze, jo tai vienīgajai ir tiešs sakars ar latvisko kultūru. "Islāma invāzija" savukārt ir iespējama tikai tur, kur tradicionālās ticības kopienas ir novājinātas. Šīs kopienas ļoti bieži novājina valsts (turklāt ar "atbalstu" vēl vairāk nekā ar vajāšanām). Kādēļ PSRS laikos valsts varēja tik ātri un tik pamatīgi iedragāt Krievijas pareizticīgo baznīcu, bet baptisti, vasarsvētku draudzes, katoļi un daži citi padomju laikus pārdzīvoja normāli? Kopš Pētera I reformām (Svētās Sinodes izveidošanas) pareizticīgo baznīca bija kļuvusi par savdabīgu valsts ministriju. Kad vara mainījās, tad šo centralizēti-birokrātisko struktūru varēja ātri nolikvidēt - atņemt īpašumus, apšaut vai arestēt vadītājus, un ticīgo kopība izjuka. Un tas viss notika neraugoties uz krievu tautai raksturīgo religjiozitāti un kristietības 1000 gadu vēsturi. Šajos apstākļos izdzīvoja Ļedjajevs un viņam līdzīgi sludinātāji, kas paļāvās uz saviem spēkiem, nevis uz valsti.

Arī Zviedrijas baznīca ir tāda pati satrunējusi struktūra - ja viņai atņems valsts subsīdijas, tad izrādīsies, ka viņi ar ticīgo pašu spēkiem un ziedojumiem var uzturēt tikai mazu daļu no saviem pašreizējiem resursiem. Ja valsts viņiem saka, ka ir jārespektē homoseksuālistu tiesības uz viendzimuma seksu, tad šie "kristieši" klausa saviem maizes devējiem (valstij), nevis savai sirdsapziņai un Bībelei.

Arī Latvijā mums ir jāizvēlas - vai mūsu ticība būs dzīvajam Kristum (un/vai musulmaņu Dievam), vai arī kristiešu vadītāji būs valsts izsūtāmie zēni, kas 18.novembrī rīkos svinīgus ekumeniskos dievkalpojumus Doma vai Pētera baznīcā, apgrozīs Eiropas grantu naudu priekš arhitektūras pieminekļiem un tūrisma objektiem kā arī runās aplamas toties valsts varai izdevīgas banalitātes. Piemēram, par to, ka kristietība it kā esot "humāna" religjija, kurā uzsvars esot uz "cilvēktiesībām".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 19.07.2007 12:19
Pavisam pretēja situācija ir Zviedrijā, kur oficiālās "Svenska Kirkan" darboņi pat algu saņem no valsts, bet cilvēki masveidā ir atkrituši no šīs un no jebkuras citas ticības. Nožēlojami...
=====================

Mazliet jocīgi jau tas ir , bet ja valsts atbalsta to "Svenska kirkan" sabiedrības interesēs , tad jau tik traki nemaz nav. Un var jau būt ka tā "Svenska kirkan" vēl lieti noderēs kad būs nopietni jāstājas pretim islama invāzijai zviedru zemē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM - Aleksis 19.07.2007 11:53
Ja ir runa par ticības lietām, tad šajā ziņā ASV ir ja ne ideālas, tad vismaz ļoti tālu priekšā visiem citiem - tā ir zeme, kur var redzēt darbībā, ko nozīmē, ka valsts ir šķirta no baznīcas. T.sk. nav nevienas "oficiālās ticības", bet individuālie cilvēki toties nebaidās sekot savai ticībai.

====================

Neesmu jau speciālists tais reliģiju lietās , bet nu tie amurikāņi manuprāt paši nezina ko dara. Kam vajadzīgs mākslīgi stimulēt (nestimulēt reliģisko vienveidību) reliģisko daudzveidību. Manuprāt tā ir sabiedrības vienotības graušana. Kam vajadzīgas visvisādiņ jāsaka tiešām dažādas sektas , kam sazin kāda katrai tā ideoloģija apakšā. Manuprāt pilnīgi pietiek ar divām kategorijām - vieni kas tic vienam kopējam Dievam un otra kas Dievam vispār netic. Protams ka katrs var izvēlēties kādam savam dievam ticēt , bet tas nekādi nebūtu jāstimulē , pret to arī nekādi nevajadzētu vērsties , izņemot likumos noteiktajos gadījumos. Bet neviens manuprāt nevar aizliegt stimulēt reliģisko vienveidību , jo tas ir stimulēt to kas ir sabiedrības interesēs.

Amerikāņi jau ir lieli , vareni un bagāti , tāpēc var atļauties visādas vaļības. Bet ja teiksim kaut kādi saentologi vai sadomātu ka teiksim Latvijā ir viņiem kāda svēta vieta un zeme. Sāktu celt savus dievnamus un rīkot festivālus un svētceļojumus uz Latviju. Pie reizes nopērkot arī lielu daļu Latvijas jaunatnes. Dažos gadu desmitos Latvija vairs nebūtu kristiešu zeme , bet gan tādu s. svētvieta , Meka utt.. Un balstoties uz ticības brīvību to pašu amurikāņu gaumē , ne Latvijas valsts , ne sabiedrība neko nevarētu padarīt . Kam tas vajadzīgs?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 19.07.2007 11:11
Marija: Nedomāju, ka labākais strīda veids ir uzreiz pārmest antiamerikānismu. Vai par Makkartiju esāt dzirdējis? ASV iekšēja tolerance pret visām reliģijām un ASV ārpolitika nav identiskas lietas. Un runa bija par ASV ārpolitiku (ko ļoti labi var saprast no konteksta).

Ja ir runa par ticības lietām, tad šajā ziņā ASV ir ja ne ideālas, tad vismaz ļoti tālu priekšā visiem citiem - tā ir zeme, kur var redzēt darbībā, ko nozīmē, ka valsts ir šķirta no baznīcas. T.sk. nav nevienas "oficiālās ticības", bet individuālie cilvēki toties nebaidās sekot savai ticībai. Pavisam pretēja situācija ir Zviedrijā, kur oficiālās "Svenska Kirkan" darboņi pat algu saņem no valsts, bet cilvēki masveidā ir atkrituši no šīs un no jebkuras citas ticības. Nožēlojami...

Izskaidrot terorismu ar Makkartiju vai ar ASV ārpolitiku ir ļoti dīvaini. Teroristi, kas ārpus karadarbības zonām pašmērķīgi nogalina civiliedzīvotājus, ir noziedznieki - viņi nepārstāv nedz musulmaņu ticību, nedz arī ir kādi legjitīmi ASV politikas oponenti. Arī Latvijā ir bijušas masu slepkavības (piemēram, Gulbenes bērnudārzā u.c.) - ir jābūt vismaz "Dienas" komentētājam vai līdzīga kalibra demagogam, lai šādos notikumos saskatītu nevis noziedznieka, bet valdības vainu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 19.07.2007 10:52
Bet Jūs tomēr labāk citējiet. Citādi sanāk kaut kā nevienlīdzīgi – es minēju konkrētu citātu, kuŗu var apspriest, bet Jūs ne. Tas ir visai nesmuks polemisks paņēmiens – nescholastisks un netomisks.

Internetā ir apmācības materiāli - Bībeles testi par verdzību, par dzimumu attiecībām, par dažādiem aizliegumiem un sodiem. Sk., piemēram, www.landoverbaptist.org/news0401/slavery.html . Materiāls ir mazliet pretenciozi noformēts, bet Bībeles citāti testu atbildēs ir īsti. Man pašam iemīļotākie stāsti ir par Latu un viņa meitām, par pravieti Elišu un lāci, Jēzus teiciens "lai miroņi aprok savus miroņus" un daži citi. Bet, kā jau minēju, es šīm pārsteidzošajām epizodēm nepievēršu absolūtu uzmanību - citādi ir tāpat kā ar tām peļķēm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija - Smilgu Jurim 19.07.2007 10:31
Par toleranci un cieņu pret citādo vairs ar Jums nestridēšos, man Jūsu pozīcija ir skaidra. Bet kas attiecas uz to grāmatu par šariatu - nezinu, vai tieši tajā vietā runa ir par cilvēku grupu 'kafiri', nevis par fermentēto piena dzērienu. Kaut gan sākne droši vien ir viena, jo viss, kas ir fermentēts, nav 'halal'. Bet arī ja Jūsu interpretācija ir pareiza, ne visas musulmaņu valstis vēstures gaitā centīgi piemēroja šariatu.

Kas attiecas uz turku toleranci pret citām reliģijām, palasiet Osmaņu impērijas vēsturi (jēbkura akadēmiska rietumu autora). Jaunajos laikos (nevis 20. gadsimtā) tur attieksme pret kristiešiem un jūdiem bija krietni tolerantāka, nekā Eiropas katoļu valstīs pret citu konfesiju kristiešiem. Tāpēc nesteigsīmies pārmest citiem zināšanu trūkumu.

Aleksim

Nedomāju, ka labākais strīda veids ir uzreiz pārmest antiamerikānismu. Vai par Makkartiju esāt dzirdējis? ASV iekšēja tolerance pret visām reliģijām un ASV ārpolitika nav identiskas lietas. Un runa bija par ASV ārpolitiku (ko ļoti labi var saprast no konteksta).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris - Aleksim 19.07.2007 10:00
Tāpat atšķirsim Veco vai Jauno Derību (vai palasīsim kādu citu senu morālas dabas sacerējumu) - un atradīsim visādas līdzīgas "šausminošas" lietas. Varētu citēt, bet negribu ieļaunot cilvēkus, kuri vēl tikai meklē ceļu pie Baznīcas.

Bet Jūs tomēr labāk citējiet. Citādi sanāk kaut kā nevienlīdzīgi – es minēju konkrētu citātu, kuŗu var apspriest, bet Jūs ne. Tas ir visai nesmuks polemisks paņēmiens – nescholastisks un netomisks.



pēc tam izrādījās, ka arī musulmaņi un dievturi esot sektanti

Man absolūti nekas nav pret musulmaņiem kā cilvēkiem, kas ir mūsu tuvākie, un kuŗus mūs Dievs liek mīlēt kā sevi pašu. Tatad – atkārtoju - musulmaņi mums ir jāciena un jāmīl, kā ikviens cilvēks. Tas, ko es rakstu, attiecas tikai uz mācībām un ideoloģijām.

“Priekš manis svarīgākais ir tas, ka musulmaņi pagodina Dievu, tiecas pēc morālas pilnības un ienīst grēku.“

Jautājums ir tāds, vai mēs ar musulmaņiem pielūdzam Vienu un To Pašu Dievu? Nesteidzieties atbildēt, jo pat katoļu teologi nav vienprātīgi šajā jautājumā. Franču filozofs un vēsturnieks Alēns Bezansons 2004. gada rudenī publicēja rakstu, kas šo pieņēmumu ļoti apstrīdēja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 19.07.2007 09:50
Marija: Mūsdienu radikālais islams ir lielā mērā reakcija uz ekonomiskām nevienlīdzībām un ASV diktātu globalizētajā pasaulē.

Izskatās, ka Latvijā ir sastopami arī antiamerikāņu "ticības" adepti :)) ASV, manuprāt, ir tuvu ideālam valsts un dažādu ticību līdzāspastāvēšanas ziņā. Viņiem ir ticības brīvība - t.sk. musulmaņiem Amerikā ir vairāk brīvību sekot savai ticībai nekā musulmaņiem, teiksim, Turcijā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Smilgu Juris 19.07.2007 09:43
Tāpat atšķirsim Veco vai Jauno Derību (vai palasīsim kādu citu senu morālas dabas sacerējumu) - un atradīsim visādas līdzīgas "šausminošas" lietas. Varētu citēt, bet negribu ieļaunot cilvēkus, kuri vēl tikai meklē ceļu pie Baznīcas. Organizācijai "Luterāņu stunda" ir neklātienes apmācības kurss par sektantiem (Bezmaksas tālmācības kurss "Netradicionālās reliģijas Latvijā" , www.stunda.lv) . Viņi izsūta bezmaksas brošūriņas un kontroldarbus par dažādām tēmām - sāka ar mormoniem un Jehovas lieciniekiem, un Krišnas apziņas biedrību, un pēc tam izrādījās, ka arī musulmaņi un dievturi esot sektanti. Un protams, katrā brošūriņā tika īpaši izceltas strīdīgas vietas no attiecīgo mācību svētajiem rakstiem vai morālās mācības. Ja kāds speciāli meklē dubļu peļķes, tad viņam neklājas sūdzēties, ka visapkārt viss ir ļoti netīrs...

Esmu katolis, un musulmaņi ir gadsimtiem ilgi dzīvojuši līdzās kristiešiem (t.sk. kristīgām minoritātēm), piemēram, koptiem Ēgjiptē. Normāls islāms ir ļoti atzīstama mācība - turklāt var palīdzēt efektīvi apturēt pseidoliberālisma nejēdzības. Sal. http://www.dissentmagazine.org/article/?article=752 un http://www.amazon.com/While-Europe-Slept-Radical-Destroying/... . Palasiet Juri, kāda veida cilvēki ienīst islāmu - un vai mums ir ar viņiem kas kopīgs? Pagaidām Latvijā musulmaņu nav daudz, tādēļ musulmanim var būt grūti izprecināt meitas (un man tādu ir trīs), bet citādi neredzu šai religjijai nekādas vainas. Priekš manis svarīgākais ir tas, ka musulmaņi pagodina Dievu, tiecas pēc morālas pilnības un ienīst grēku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris - Marijai 19.07.2007 01:59






„Jo dažreiz imperijas (par šo ķecerīgu domu Latvijā dabiski var dabūt pa kaklu) bija tolerantākas pret dažādību, nekā nacionālās valstis. Šīs sabiedrības ilgu laiku palika stabīlas. Nekāda Kalifāta tur nebija. Šariats arī netika pielietots, it īpaši jau atticībā uz ne-musulmaņiem.“

Marija, es ne brīdi nevēlos Jūs apvainot melos vai apzinātā faktu sagrozīšanā. Es vienkārši pieņemu, ka Jūs nepārzināt šo tematu. Tāpēc, lūdzu, mierīgi apsēdieties un izlasiet to, ko es teikšu.

Ar ko islāma dzīvesveids un kolektīvais domāšanas veids atšķiŗas no kristiešu dzīvesveida un kolektīvā domāšanas veida? Pirmkārt jau ar to, ka islāms nezina atšķirību starp garīgo un laicīgo. Lai cik liels sajaukums vēsturē varēja būt vērojams kristīgajā pasaulē, garīgā un laicīgā sfēra vienmēr palika nodalītas un nekad nesaplūda. Nu, piemēram, katoļu kanoniskās tiesības nereglamentē mantojuma tiesības; ko darīt ar atrastu lietu; kāds sods piespriežams zaglim; kā ir jāmaksā nodokļi; kā ir jākauj lopi gaļai; kā ir jāmazgājas dušā vai vannā. Savukārt šariāts visu to reglamentē, turklāt sīki un smalki. Vispār laikam vieglāk ir mēģināt atrast atbildi uz jautājumu, ko šariāta tiesības nereglamentē, bet tas būs pagŗūti. Vēl kas ir svarīgi: šariāts principā nenosaka atšķirību starp jēdzieniem „grēks“ un „noziegums“.

Tātad. Mans jautājums ir šāds: Marija, vai Jūs patiešām domājat, ka šariāts, kas caurvij visu musulmaņu dzīvi, ļauj musulmaņiem to nepielietot tajās zemēs, kur viņi dominē un ir pie varas? Iedomājieties: šariāts, kas diktē to, kuŗas ķermeņa daļas, ejot vannā, ir jāmazgā pirmās, aizmirsīs un atstās novārtā tādu „mazsvarīgu“ un „nepamanāmu“ dzīves jomu, kā kontaktus ar citticībniekiem un viņu statusu? Tas taču nav nopietni!

Protams, ka šariāts nosaka arī nemusulmaņu statusu musulmaņu pārvaldītajās vai sagrābtajās zemēs. Ir divu veidu citticībnieki:

1) „Grāmatas cilvēki“ – kristieši un jūdi. Tiem pienākas t.s. „dhimmi“ statuss, kas nozīmē, ka principā viņus nevar tāpat vien nogalināt: viņi maksā speciālo „jizya“ nodokli, bet viņus var ieslodzīt geto, likt viņiem nēsāt speciālas zīmes pie apģērba un citādi pazemot. Korāna sūra 9:29 tieši paredz, ka „dhimmi“ var un vajag pazemot.

2) „Kafiri“ – tas ir, visi pārējie (budisti, hinduisti, ateisti, agnostiķi utt.) Varbūt es kļūdos, bet es pieņemu, ka Jūs, Marija, neesat ne kristiete, ne jūdaiste; tātad, šariāta izpratnē, esat „kafiriete“.

„Jūsu bailes no islama kopumā ir nenormāli pārspilētas“

Ak tā? :-)

Es paņemu no sava grāmatu plaukta pirmo grāmatu par šariātu, kas pagadās. Tā ir krieviski. Г.М. Керимов. "Шариат - закон жизни мусульман. Ответы Шариата на проблемы современности." Издательство "Диля": М., Спб, 2007. Autors ir Maskavas valsts universitātes profesors; cik noprotu – praktizējošs musulmanis; stažējies Ēģiptē un Irānā. Tātad – musulmaņu autora sarakstīta un musulmaņu izdevniecības publicēta grāmata.

Atveŗam 181.-182.lpp. – nodaļā par tīrību, netīrību un nešķīstību un lasām:

"По Шариату к нечистому (наджасат) относятся: 1) моча, 2) кал, 3) сперма, 4) мервечина, труп, 5) кровь, 6) собака, 7) свинья, 8) кяфир, 9) вино, 10) пиво и другие хмельные напитки, 11) пот нечистых животных, 12) пот животных, которые питаются нечистотами."

Es ceru, Marija, ka Jūs to izlasījāt un sapratāt. Ja Jūs neesat ne kristiete, ne jūdaiste, tad no šariāta viedokļa Jūs tiekat pielīdzināta – nē, pat ne šausmīgākajam grēciniekam un slepkavniekam, jo tas tomēr ir un paliek cilvēciska būtne. Jūs tiekat pielīdzināta izkārnījumiem un urīnam. Ceru, ka tagad jūsu ilūzijas ir izzudušas?

„Mūsdienu radikālais islams ir lielā mērā reakcija uz ekonomiskām nevienlīdzībām un ASV diktātu globalizētajā pasaulē“

Pieaugušam, nopietnam cilvēkam neklātos atkārtot šādas frāzes, kas ir ņemtas no „Al-Qaeda“ un „Hamas“ propagandas materiāliem. Zināt tādu krievu parunu: „Переложить с больной головы на здоровую“?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Smilgu Juris - Marijai 19.07.2007 00:49
„Par Jūsu vēsturiskiem risinājumiem: 1936. gadā Spānijā? Franko? Vai tas bija joks? 1492 un Ferdinands un Izabella?“

Kāpēc gan tas būtu joks?

Tiem, kas nezina, es paskaidrošu. Te ir runa par diviem pēc būtības ļoti līdzīgiem notikumiem Spānijas un visas Eiropas vēsturē. 1492. gadā Spānijas (Kastīlijas un Aragonas) karaļi Ferdinands un Izabella pabeidza Rekonkistu, tas ir, septiņus gadsimtus ilgušo spāņu tautas kaŗu par savas Tēvzemes atbrīvošanu no svešzemju okupantu jūga. Savukārt 1936. gada 17. jūlijā (vakar apritēja tieši 71 gads!) spāņu ģenerāļi Fransisko Franko vadībā sāka sacelšanos pret Azañas sarkano teroristu valdību. Triju gadu laikā viņiem ar Dievpalīgu izdevās satriekt komunisma mūdzi Eiropas Dienvidrietumos un izglābt šo reģionu – un, iespējams, visu Rietumeiropu – no Staļina ķetnām.

„Tātad ebreju un musulmaņu … katoļiem un ebrejiem…“

Marija, kādēļ Jūs visu laiku jaucat tautību un ticību? Es Jums paskaidrošu. Latviešu valodā „ebrejs“ (jeb „žīds“, lai gan daudziem šis vārds liekas nelabs) apzīmē cilvēka tautību (krieviski „еврей“). Savukārt vārdi „jūds“, „jūdaists“ vai „Mozus ticīgais“ (novec.) apzīmē ticību, konfesionālo piederību (krieviski „иудей“). Sekosim taču vienkāršai formālai loģikai: ne visi ebreji ir jūdi un ne visi jūdi ir ebreji.

„Tātad ebreju un musuļmaņu piespiedkārtas kristianizācija bija OK?“

Nu redzat, Ferdinands un Izabella (los Reyes Católicos) nebija saistīti nedz ar organizāciju „Providus“, nedz ar Cilvēktiesību centru. :-) Viņiem bija nedaudz citas prioritātes, nevis „tolerance un daudzveidības veicināšana“ – viņi kalpoja Dievam un Tēvijai.

„Vai viņi nebija tādi paši eiropieši kā Ferdinands un Izabella, tikai ar citu relīģiju?“

Par jūdiem var (un vajag) strīdēties, jo šis jautājums nebija viennozīmīgs. Bet musulmaņi gan bija „eiropieši“ tikpat lielā mērā, cik es – japānis. :-)

„man no Eiropas karaļiem kaut kā vienmēr vairāk patika Anglijas Kārlis II, kas bija par relīģisko toleranci, un Zviedrijas Gustavs III, kas atcela pēc iespējas ierobežojumus katoļiem un ebrejiem savā valstī.“

Piekrītu, ka arī šie vēsturiskie personāži vieš lielas simpātijas tieši Jūsu minēto iemeslu dēļ. Tomēr tas notika Eiropas iekšienē, starp eiropiešiem un starp kristiešiem. Tāpat kā Alekša minētais Nantes edikts un Vestfāles miers – tās ir mūsu, eiropiešu, iekšējās darīšanas, kuŗās nevienam no ārpuses nav savs deguns jābāž. Turklāt, ja ta labi padomā: kas zina, varbūt Zviedrijas Gustavs III varēja tik apgaismoti valdīt savu valsti tāpēc, ka cits karalis – Jānis III Sobieskis – 1683. gadā labi pacentās pie Vīnes.

Un Jūs, Marija (es tagad runāju pilnīgi nopietni) esat Marija (un nevis Fatīma vai Aiša) un es esmu Juris (un nevis Alī vai Abdulazīzs) pateicoties franku majordomam Kārlim Martelam, Kārļa Lielā vectēvam, kuŗš 732. gadā mums to nodrošināja kaujā pie Puatjē. Mēs šajā ziņā viņam esam visu parādā.

"Nopietni runājot, Eiropas vēsturē vienmēr bija arī konfesionāli pietiekoši tolerantu (savam laikam) sabiedrību piemēri. Daļa no tādām sabiedrībām bija tajās teritorijas, ko okupēja Osmāņu imperija."

Pasakiet to armēņiem sakarā ar 1915. gadu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 18.07.2007 20:57
Rakstā gari un plaši iztirzāts kā valstij būtu jāizturās pret reliģijām. Plaši aprakstīts par kaut kādām neitralitātēm , kas manuprāt ir valsts rīcībspējas paralizēšana attiecībā uz reliģijām. Un liekas arī ka raksta mērķis ir paralizēt valsti kā tādu attiecībā pret reliģisko sfēru , tā teikt visiem dot vienādi un nemaisīties ar sava labuma meklēšanu. Paralizējot valsti tiek paralizēta arī sabiedrība. Nu bet ja valsts un sabiedrība nemeklēs savu labumu reliģijās , tad noteikti kāds cits tur savu labumu atradīs.

Par to ko sabiedrība sagaida no valsts attiecībā pret reliģijām rakstā manuprāt nav ne vārda. Bet nu jāatceras tak laikam ka valsts ir tautas kalps vai kā. Manuprāt nav ko spriedelēt kā valstij būtu jārīkojas , bet gan jārunā par to kas sabiedrībai būtu vajadzīgs. Valstij tad atliek tikai rīkoties sabiedrības uzdevumā.

Un pēc manām domām sabiedrībai ir vajadzīga ticības brīvība , bet tai pašā laikā sabiedrība ir ieinteresēta arī minimālā ticību dažādībā. Vecāki noteikti būs ieinteresēti lai bērni ietu vecākiem labi pazīstāmā ticībā , nevis aizrautos ar nezināmas kvalitātes importu utt. Un valstij šīs sabiedrības intereses jāņem vērā un šo interešu vadītai arī jāattiecas pret reliģijām. Tas nebūs neitrāli , bet toties tas būs demokrātiski.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 18.07.2007 14:51
Smilgu Juris: Manuprāt, galvenā problēma ir tā, ka raksta autors ne sevišķi labi zina mūsu kontinenta vēsturi. Visos gadījumos, kad Eiropas civilizācija satrieca savus ienaidniekus un paglāba sevi no bojāejas, tas tika izdarīts tieši ar krusta zīmi, nevis ar divpadsmit dzeltenām pentagrammām zilā lauciņā vai citiem sekulāristu atribūtiem.

Bija vēl viena svarīga epizode - 1648.gads, Vestfāles miera līgums pēc 30-gadu kara Vācijā. Toreiz neviens nekļuva par sekulāristu, bet Eiropas valstis vienojās, ka atšķirīga ticība vēl nav pietiekams pamats, lai uzsāktu agresiju pret otru valsti vai pret kādu sabiedrības grupu. Arī Nantes edikts 1592.gadā, kas garantēja kaut kādu iecietību attiecībā pret Francijas protestantiem, lai neatkārtotos Sv.Bērtuļa nakts vai līdzīgi notikumi. Lielākie Eiropas civilizācijas ienaidnieki parasti ir bijuši paši eiropieši.

Marija: Civilizētiem eiropiešiem ir savas pozitīvas vērtības: tolerance un ticība, ka katra cilvēka dzīvība un cieņa ir neaizskarama. Arī narkomāna un noziedznieka. Un tieši tas padara Eiropu par civilizētāku kontinentu pasaulē.

Galīgi nepiekrītu Marijai. Manuprāt, Eiropas kopīgā vērtība NAV cilvēka dzīvības un cieņas neaizskaramība. Eiropā, tāpat kā visur citur pasaulē, cilvēki bieži iznīcina cits citu ar dažādiem ieganstiem, ja vien tas ir sociāli akceptējami. Francijā nāvessodus atcēla tikai 1981.g.; eiropieši arī pēc 2.pasaules kara ir uzsākuši bezjēdzīgus militārus konfliktus - franču karš Alžīrijā (1954-1962; pusotrs miljons nogalināto), Dienvidslāvijas sabrukums (ap 200 tūkstoši nogalināto Bosnijā vien), abi Krievijas-Čečenijas kari, Ziemeļīrijas konflikts, utml. Es nemaz nerunāju par abortiem, kuros šobrīd iznīcina daudz vairāk cilvēku nekā iet bojā no kariem un terorisma - kontinentam tā rezultātā draud depopulācija, t.i. eiropieši kopumā ir pat lielāki slepkavnieki nekā citu pasaules daļu iedzīvotāji. Arī es esmu eiropietis; cilvēku slepkavošanu atzīstu par neizbēgamu (Afganistāna, Irāka, sievietes tiesības izvēlēties, u.c.) un nekādus narkomānus vai noziedzniekus īpaši necienu. Var jau būt, ka man nav tik daudz "Eiropas vērtību" cik Marijai, bet drīzāk jau Eiropai kopīgās vērtības tiešām meklējamas alus dzeršanā un jūsmošanā par futbolu (vai hokeju), kā to trāpīgi piezīmē F.Fukujama.

Manuprāt, Eiropā ir viena kopīga vērtība - un tā ir vienotība daudzveidībā (E pluribus unum). Tā pati Vestfāles sistēma - piemēram, viens cilvēks ir katolis, bet otrs ir hugenots; viens aizstāv viendzimuma laulības, cits tādas kategoriski noliedz, bet viņi ticības atšķirību dēļ viens otram nepārgriezīs rīkli un nenomētās ar akmeņiem. Eiropā, vismaz tās labākajās izpausmēs cilvēki tiecas pēc pilsoniskā miera. Kā rakstīja J.V.Gēte:

Tik mīļš man nau nekas pa svētdienām
Kā gudri triekt par briesmām un par kariem,
Kad tāļi turkos, tur aiz robežām,
Tie ļaudis kaujas lieliem bariem.
Pie loga atsēdies, dzer glāzīti,
Pa upi kuģi lēni slīd uz ostu;
Tad vakarā nāc mājās priecīgi
Un svētī mieru, sodi kara postu.
("Tragjēdija Fausts", 1.daļa)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija - Smilgu Jurim 18.07.2007 10:36
Par Jūsu vēsturiskiem risinājumiem: 1936. gadā Spānijā ? Franko? Vai tas bija joks? 1492 un Ferdinands un Izabella? Tātad ebreju un musuļmaņu piespiedkārtas kristianizācija bija OK? Vai viņi nebija tādi paši eiropieši kā Ferdinands un Izabella, tikai ar citu relīģiju. man no Eiropas karaļiem kaut kā vienmēr vairāk patika Anglijas Kārlis II, kas bija par relīģisko toleranci, un Zviedrijas Gustavs III, kas atcela pēc iespējas ierobežojumus katoļiem un ebrejiem savā valstī.

Nopietni runājot, Eiropas vēsturē vienmēr bija arī konfesionāli pietiekoši tolerantu (savam laikam) sabiedrību piemēri. Daļa no tādām sabiedrībām bija tajās teritorijas, ko okupēja Osmāņu imperija. Jo dažreiz imperijas (par šo ķecerīgu domu Latvijā dabiski var dabūt pa kaklu) bija tolerantākas pret dažādību, nekā nacionālās valstis. Šīs sabiedrības ilgu laiku palika stabīlas. Nekāda Kalifāta tur nebija. Šariats arī netika pielietots, it īpaši jau atticībā uz ne-musuļmaņiem. Mūsdienu radikālais islams ir lielā mērā reakcija uz ekonomiskām nevienlīdzībām un ASV diktātu globalizētajā pasaulē, bet Jūsu bailes no islama kopumā ir nenormāli pārspilētas.

Kas attiecās uz Fukujamas prātojumiem par Eiropas kultūru un vērtību trūkumu tajā, tie ir mēli. Civilizētiem eiropiešiem ir savas pozitīvas vērtības: tolerance un ticība, ka katra cilvēka dzīvība un cieņa ir neaizskarama. Arī narkomāna un noziedznieka. Un tieši tas padara Eiropu par civilizētāku kontinentu pasaulē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 18.07.2007 10:01
Musulmaņi vēlot savu valdību cer ka tā tos pārstāvēs. Melnādainie vēlot cer ka valdība aizstāvēs viņus un tradicionāls talvietis to pašu sagaida no savas valdības. Tā ir tāda absurda filozofija, kas mēīģina pierādīt ka man kā Latvietim vairs nav tiesību savā valstī.

Piekrītu Jums tanī ziņā, ka jāapzina kopīgās vērtības, vismaz tāpēc, lai zinātu kādas pozitīvās brīvības sabiedrībai ir jānodrošina saviem locekļiem. Vieni cilvēki vēlas pozitīvo brīvību nēsāt musulmaņu galvassegas (hidžāb) vai kaklā karamus krustiņus; citi vēlas pozitīvo brīvību svinēt Jāņus, dedzināt ugunskurus un dzert alu, vēl citi grib mācīt dianētiku, organizēt harizmātu slavēšanas pasākumus Rīgas ielās, sodīt ar nāvi sievietes, kuras atkritušas no musulmaņu ticības, aizliegt alkohola tirdzniecību, pielietot miesassodus religjisko privātskolu audzēkņiem, lietot halucinogēnās sēnes vai regjistrēt viendzimuma partnerattiecības. Visus šos aspektus var pabāzt zem tādas vai citas ticības "jumta", jo lūk šamaņi arī ēd halucinogēnas sēnes, dažas kristiešu sektas ārzemēs regjistrē viendzimuma attiecības, utml. Ir viena problēma - daža laba no šīm "pozitīvajām brīvībām" var nonākt konfliktā ar veselo saprātu un arī ar citu sabiedrības locekļu brīvību.

Latviešiem ir tiesības savā valstī, bet latviešiem (atšķirībā no poļiem, īriem, ebrejiem, u.c.) nav savas vienas nacionālās religjijas. Daži ir katoļi, citi luterāņi, citi dievturi, utml. Un, atšķirībā no amerikāņiem, mums nav arī vispārpieņemtas ticības individuālismam un cilvēka brīvībai. Tādēļ mums ir būtiski atrast kopsaucēju, lai neiestātos pilnīgs vērtību relatīvisms. Vairs nav saprašanas par to, kas ir tikums; nav kritēriju godājamai rīcībai - jeb kā raksta Francis Fukujama:

In Europe especially, the issue of immigration and identity converges with the larger problem of the valuelessness of postmodernity. The rise of relativism has made it harder to assert positive values and therefore the shared beliefs Europeans demand of immigrants as conditions for citizenship. Postmodern elites have evolved beyond identities defined by religion and nation to what they regard as a superior place. But aside from their celebration of endless diversity and tolerance, they find it difficult to agree on the substance of the good life to which they aspire in common.
...
The practical problem is whether you can generate a set of values that will politically serve the integrating liberal purposes you want. This is complicated because you want those values to be positive and mean something, but you also can't use them as the basis for exclusion of certain groups in society.
...
[In USA] these values are the content of the American Creed—belief in individualism, belief in work as a value, belief in the freedom of mobility and popular sovereignty. Samuel Huntington calls these "Anglo-Protestant values," but at this point they have become de-racinated from these roots. You can believe them no matter who you are or where you came from. As kind of a practical solution to the positive value problem, it works pretty well.

What I find fascinating is that, apart from drinking beer and playing soccer (football), Europeans find it hard to define the virtues with which they identify. In the end this is really about positive virtues—what kind of people you find admirable in your common story that builds your community. To what kinds of behavior do you assign dignity in your culture? (http://www.digitalnpq.org/archive/2007_spring/14_fukuyama.ht... ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris 18.07.2007 09:32
Tagad iedziļināsimies rakstā. Es, godīgi sakot, ne sevišķi labi sapratu šī raksta mērķi. Daudz kas uzrakstīts un ļoti maz kas pateikts. Pirmkārt jau nav īsti izprotams, kādā mērogā autors spriež? – Starptautiskā? Reģionālā? Nacionālā? Otrkārt, kāds sakars viņa aplūkojamajam jautājumam ar demokrātiju?

“Valstij, kas piedāvā vienai reliģijai simbolisku atzīšanu, ir jānodrošina argumenti — spēcīgi argumenti — sava lēmuma pamatojumam.”

Šī frāze, kas acīmredzot ir raksta pamatideja, rada vislielāko neizpratni. Es nesaprotu, kam tad šai valstij kaut kas vispār ir “jānodrošina”? Citiem vārdiem sakot: kā priekšā tad valstij būtu jāatskaitās vai jātaisnojas par šo lēmumu? Varbūt paša autora priekšā?

Valsts un baznīcas attiecības ir katras suverēnās valsts iekšējā darīšana, konstitucionālās iekārtas jautājums, tieši tāpat, kā, piemēram, valsts valoda.

Es piedāvāju autoram aizbraukt uz Grieķiju, piemēram, pie parastiem Krētas zvejniekiem, un pamēģināt pamācīt viņus, kādas attiecības viņiem ir veidojamas ar Pareizticīgo Baznīcu. Es, protams, šajā gadījumā negarantēju autora drošību un ķermenisko integritāti. Jūs teiksiet, ka tas nav arguments? – Nē, šajā gadījumā ir gan: tieši tad Jūs sapratīsiet, ka mēģinājums jaukties iekšā citu tautu vērtībās ir nolemts neveiksmei un var beigties ļoti nepatīkami.

„To ietekmējuši vairāki faktori — kristīgajai ticībai nepiederošo cilvēku skaits Eiropā (Vācijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē)“

Es nepiekrītu raksta autoram, ka šis apstāklis būtu kaut kāds īpatnējs, tieši mūsu modernajam laikmetam piemītošs. Eiropa to ir piedzīvojusi vairākkārt, un katru reizi atradusi izeju no šīs situācijas. Vienu no iespējamajiem tās risinājuma piemēriem – protams, ne vienīgo iespējamo – parādīja franku kaŗavadonis Kārlis Martels un Spānijas karaļi Ferdinands un Izabella.

„Visās sabiedrībās valda diversitāte — lingvistiskā, etnisko grupu un kultūru dažādība, dažādas izpratnes par morāli un, protams, arī reliģiju dažādība. Neatkarīgi no tā, vai tas rada kādam diskomfortu vai nē, ietekmēt šo faktu tikpat kā nav iespējams“

Es domāju, ka tas ir zināms ikvienam pieaugušam cilvēkam, un ir mazliet amizanti, ka šis fakts tiek svinīgi pasniegts ka kaut kāds atklājums. Tomēr pat tas nav tik svarīgi. Svarīgi ir tas, lai mēs šo diversitāti jeb plurālismu nesakralizētu un nepaceltu atsevišķas reliģiskas dogmas līmenī, kā to dara liberāltotalitārisma piekritēji.

„valstij būtu jāizvairās definēt, kas ir labais“

Šī tēze ir galīgi absurda, jo tad jau valsts vispār nevarētu pieņemt nekādus likumus, un vispār nevarētu piekopt nekādu politiku.

„Tas nozīmē, ka politiskajai varai ir jāatbrīvo savs attaisnojošais diskurss no jebkādu reliģisko simbolu, pamatojumu un norādījumu pieminēšanas. Tās pienākums ir izvairīties no vispārēju doktrīnu, metafizisku teoriju un koncepciju piesaukšanas par cilvēku un sabiedrību, kuras ir en soi strīdīgas.“

Skat. manu iepriekšējo komentāru.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Smilgu Juris 18.07.2007 02:16
Mans pirmais jautājums ir sekojošs. Vai autors apzinās, ka viss tas, ko viņš raksta, ir patiešām interesants utt., taču ilgtermiņā tam nav nekādas nozīmes. Pēc 50, 100, varbūt 150 gadiem (nedod Dievs, ja agrāk), kad Rietumeiropā būs izveidots Kalifāts (un visi pašreizējie procesi norāda tieši uz to), jautājums par politikas un reliģijas mijiedarbību atkritīs pats par sevi, jo gūs pilnīgi skaidru un visaptveŗošu atbildi, kuŗas vārds būs – šariāts.

Tāpat nezinu, vai pats autors apzinās, ka viņa rakstā ietvertie padomi, ja tos piemērot Eiropas apstākļos, nozīmē paātrinātu ceļu uz Kalifātu un uz Eiropas civilizācijas nāvi. Ja apzinās, tad jārunā par ļaunprātību, ja ne – par naivumu. Daba necieš tukšumu, un mums ir ļoti labi zināms, kas laužas iekšā mūsdienu Eiropas garīgajā vakuumā.

Manuprāt, galvenā problēma ir tā, ka raksta autors ne sevišķi labi zina mūsu kontinenta vēsturi. Visos gadījumos, kad Eiropas civilizācija satrieca savus ienaidniekus un paglāba sevi no bojāejas, tas tika izdarīts tieši ar krusta zīmi, nevis ar divpadsmit dzeltenām pentagrammām zilā lauciņā vai citiem sekulāristu atribūtiem.

Tā tas bija 451. gadā pie Šalonas.

Tā tas bija 732. gadā pie Puatjē.

Tā tas bija 1492. gadā pie Grenādas.

Tā tas bija 1571. gadā pie Lepanto.

Tā tas bija 1683. gadā pie Vīnes.

Un tā tas bija 1936. gadā Spānijā.

Vai autors patiešām domā, ka viņa piedāvātais modelis šaja ziņā būs līdzvērtīga alternatīva kristīgajai reliģijai?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


kaads - to autors 17.07.2007 23:10
Nu tādi filozofijas kalni, tik daudz sarakstīts, bet doma tā pat viena. Interesanti kāpēc valsts nevar definēt kas ir labs un kas ir slikts??? Valsts vara taču ir vairākuma ievēlēta, un vairākums ievēlot šo varu sagaida no viņas ka tā aizstāvēs vēlētāju uzskatus un tt. Musulmaņi vēlot savu valdību cer ka tā tos pārstāvēs. Melnādainie vēlot cer ka valdība aizstāvēs viņus un tradicionāls talvietis to pašu sagaida no savas valdības.

Tā ir tāda absurda filozofija, kas mēīģina pierādīt ka man kā Latvietim vairs nav tiesību savā valstī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 17.07.2007 20:37
Interesanta analīze... Man tikai nav skaidras robežas - kas vispār ir atzīstams par religjiju?
Vai saentologu baznīca ir atzīstama par religjiju, vai arī tas ir kas cits, kam religjija ir ērta izkārtne priekš nodokļu optimizēšanas, utml.? Vai par religjiju šī pētnieka izpratnē var nosaukt arī meditāciju grupu, jogas pulciņu, utml.?
Vai ateisms un sekulārisms arī būtu atzīstami par religjijām? Vai no autora spriedumiem izrietētu arī, ka sekulārismam nebūtu labi kļūt par "valsts religjiju", kā tas zināmā mērā noticis Francijā.
Un, protams, būtu vēlami secinājumi arī konkrēti par Latviju, vai mūsu "tradicionālās konfesijas" ir simbolisks atzinības žests no valsts puses dažām tradicionālām religjiskām kustībām, vai arī likumprojekti par šo konfesiju statusu, kā arī līgumi (t.sk. konkordāts ar Vatikānu) ir jau pazīme, ka Latvijā būtu izveidojusies kāda nevēlama valsts ticība vai ticības?

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Krizei aciis

Ieskaties krīzei acīs 5 Autors:Ksavjē Lands