Rekviēms sapnim 1

Nopūtas, ka Latvijā vairs nav tādas Dienas, kāda tā bija savā spēcīgākajā pagātnē, rada ērtu aizbildinājumu jaunu, mazāka mēroga un cita stila projektu neesamībai.

Iesaki citiem:

17. gadsimtā par nostalģiju sauca ķermenisku reakciju uz cilvēka prombūtni no mājām — aptuveni tāpat kā par iesnām sauc ķermeņa reakciju uz saaukstēšanos. Taču patlaban nostalģiju aplūko vairs ne kā slimību, bet gan kā kultūras parādību, kas signalizē par cilvēka vai sabiedrības neapmierinātību ar pašreizējo situāciju. Nostalģija bijušajās sociālisma valstīs ir īpaši interesanta parādība, kas ieguvusi pat speciālus apzīmējumus — Ostalģija Vācijā vai Jugostalģija bijušajā Dienvidslāvijā. Arī Latvijas mediju videi ir savs nostalģijas paveids — sauksim to par Dienstalģiju.


No avīzes par simbolu

Par ilgu objekta dzimšanas dienu var uzskatīt 1992. gadu, kad zviedru mediju koncerns Bonnier kļuva par laikraksta Diena lielāko īpašnieku. Bonnier ar savu naudu un rietumnieciskumu palīdzēja Dienai izveidot Latvijas mediju vidē unikālu pašapziņu. Pārtikuša, brīva un patiesības sardzē stāvoša laikraksta tēls iedarbojās gan uz citiem medijiem, gan uz topošajiem žurnālistiem, kas kāroja sākt karjeru tieši tur, gan arī uz politiķiem, kas, pat nemīlot Dienu, respektēja un rēķinājās ar to. Laikraksts pat iedzīvojās dažās jaukās iesaukās, piemēram, Patiesības ministrija un Pravda.[ 1 ] To, ka Dienas pašpārliecinātību lielā mērā veidoja tieši Bonnier muskuļi, pierāda kaut vai tas, cik strauji tā sašļuka, zviedru īpašnieku pamesta. Tomēr nu jau attālai pagātnei piederīgais Dienas tēls joprojām glabājas gaišā piemiņā un turpina ietekmēt priekšstatus par to, kādi mediji Latvijai ir vajadzīgi.[ 2 ] Ik pa laikam publiski izskan melanholiski pārspriedumi, cik ļoti Latvijas mediji virzās no gaišās pagātnes uz sabrukumu.[ 3 ] Dienstalģija netiešā veidā nemitīgi atbalsojas arī diskusijās par vienotā sabiedriskā medija veidošanu, vedinot uz domu, ka ir nepieciešama „Diena 2.0”, kas kalpotu par orientieri un paceltu Latvijas mediju tirgus kvalitātes latiņu.

Diskusijās par vienotā sabiedriskā medija veidošanu, vedinot uz domu, ka ir nepieciešama „Diena 2.0”, kas kalpotu par orientieri un paceltu Latvijas mediju tirgus kvalitātes latiņu.



Nostalģijai ir raksturīgi, ka ilgu objekts no reālas lietas vai parādības ar tai piemītošiem trūkumiem transformējas par simbolu un šādā formā kļūst par pievilcīgu arī tiem, kam sākotnēji nemaz nav paticis. Tā, piemēram, notiek ar bijušajās sociālistiskajās republikās visai izplatīto nostalģiju pēc padomju laika — lai gan pret pašu iekārtu un ikdienas dzīvi tajā cilvēki visbiežāk simpātijas nejūt, tomēr ilgojas pēc simboliem un vērtībām, uz ko šī iekārta teorētiski bija orientēta: pēc vienlīdzības, sociālās aizsargātības, paredzamības, u.t.t.[ 4 ] Tāpat ir noticis arī ar Dienu — tā ir kļuvusi par avotu žurnālistu, mediju novērotāju un patērētāju vidū jūtamajai nostalģijai pēc kvalitatīvas, patiesības un demokrātijas sardzē stāvošas žurnālistikas, lai gan pati ne vienmēr atbilda šiem ideāliem. Kad nostalģiju vēl uzskatīja par slimību, tās ārstēšanai nozīmēja dēles, opiju, kuņģa skalošanu un svaigu gaisu.[ 5 ] Par asinssūcējiem, narkotikām un klizmām šoreiz nē, bet dažas svaiga gaisa plūsmas Latvijas mediju vidū nudien nekaitētu.


Ko lasīt kreisajiem?

Latvijas lielāko drukāto un elektronisko mediju palete spītīgi piedāvā izvēli starp atklātāk vai slēptāk pozicionēto labējo un valdību atbalstošo pozīciju (konservatīvākie ņem Latvijas Avīzi, modernākie — pēc Dienas ģīmja un līdzības sākotnēji veidoto, bet tagad jau savu identitāti ieguvušo žurnālu Ir) un varas sirsnīgu kritizēšanu no prokremliskām pozīcijām. Savukārt tukšām rokām ir atstāti tie, kas uzskata sevi par rietumnieciski orientētiem centriskiem vai kreisiem liberāļiem.

Mediju auditorija arvien vairāk fragmentējas dažādās identitātes grupās, kas vēlas saņemt tieši konkrētajai grupai piemērotu, nevis plašām tautas masām domātu informāciju.



Un ko gan lasīt kārtīgam latvju hipsterim? Meinstrīms neder, jābūt kaut kam savam un īpašam ar indie mūzikas topiem un albumu apskatiem, ar attiecīgo klubu ziņām, ar riteņiem, eko-dzīvi, gadžetiem un kotingu.[ 6 ] Ja kreisajā flangā jau ir parādījies pirmais, vēl gan nenoslīpētais pieteikums vortāla publikai.lv izskatā, tad hipstermediju jomā ir pavisam nearts lauks. Un tā patiešām var būt ne tikai jauniešu izklaide, bet nopietna iespēja, jo sabiedrība, un tātad arī mediju auditorija, arvien vairāk fragmentējas dažādās identitātes grupās, kas vēlas saņemt nevis plašām tautas masām domātu, bet tieši konkrētajai grupai piemērotu informāciju, piemēram, ziņas no noteiktām, nevis visām nozarēm, viedokļus, kas saskan ar viņu uzskatiem, tīklošanās iespējas. Mediju vide no ideoloģisko pozīciju dažādošanās diez vai var ko zaudēt (drīzāk otrādi), turklāt, šķiet, par apziņu “es esmu īpašs” cilvēki vienmēr būs gatavi arī samaksāt.


Sargsuņu evolūcija

Ir vēl kāda ideja, kam ļaudis būs uzticīgi ja ne vienmēr, tad vismaz tik ilgi, kamēr pastāvēs korupcija un citi nelietīgi varas izmantošanas veidi. Runa ir par uzticēšanos politiķiem, kas Latvijā ir tik superzemā līmenī[ 7 ] , ka to iespējams kapitalizēt par ļoti labu auditoriju nesaudzīgam (drīkst arī agresīvam) un rokošam (drīkst arī norokošam) pētnieciski atmaskojošam medijam. Jāņem vērā, ka sargsuņa loma bija viena no svarīgākajām pagātnes Dienas tēla un tādējādi arī mūsdienu Dienstalģijas sastāvdaļām.[ 8 ]

Divi cilvēki ar lielu sociālo kapitālu un prasmi apstrādāt informāciju, spēj radīt materiālus, ko vēlāk citē lielie mediji.



Šobrīd tipiskākais lielo mediju attaisnojums, kāpēc tie maz nodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, ir — tā ir nepanesami dārga. Tradicionālā formā, kad žurnālists mēnešiem ilgi pa kripatai vāc informāciju vai rīko eksperimentus, tā arī ir, tomēr ir arī citi veidi, kā panākt līdzīgu efektu. Pietiek.com rāda, ka divi cilvēki ar lielu, sociologa Pjēra Burdjē vārdiem runājot, sociālo kapitālu jeb iespēju caur plašu paziņu loku tikt pie informācijas un ar prasmi to apstrādāt, spēj radīt materiālus, ko vēlāk citē lielie mediji. Vēl viens piemērs, tikai lielas valsts mērogā, ir jurista, blogera un redzamākā Krievijas jaunā opozicionāra Alekseja Navaļnija projekts RosPil. Tā būtība ir cīņa pret korupciju valsts un pašvaldību iepirkumos. Shēma šāda: pilsoņi iesūta projektam informāciju par, viņuprāt, aizdomīgiem iepirkumiem, un projekta juristi tos analizē. Ja uziet kādas nelikumības, raksta sūdzības uzraudzības instancēm, bieži vien panākot iepirkuma apturēšanu. Trīs juristu un viena koordinatora darbu finansē ziedotāji, kas šim mērķim „sametuši” jau 8,6 miljonus rubļu jeb aptuveni 150 000 latu. Gada laikā projekts ir „izjaucis” nelikumīgus iepirkumus kopsummā par 40 miljardiem (!) rubļu (700 miljoniem latu). Tas pat nav sargsuns, bet gan īsts medību kurts.


Nostalģija kā maska

Šādi ideoloģiski iekrāsotiem un uzbrūkošiem medijiem bieži tiek tādi neglaimojoši apzīmējumi kā angažēts, politizēts, nekorekts, u.t.t. Tie ir sānsoļi no nostalģiskajiem ideāliem, kas diktē pacelšanos pāri atsevišķu grupu interesēm un uzskatiem, izvirzot objektivitāti par augstāko žurnālistikas kvalitātes mēru. Tomēr šobrīd pat mūždien moralizējošajā amerikāņu žurnālistikas teorijā objektivitātes ideja tiek kritizēta ne tikai kā utopiska, bet pat kā nevēlama, tās vietā piedāvājot citas alternatīvas — godprātību un atvērtību kritikai.[ 9 ]

Pat mūždien moralizējošā amerikāņu žurnālistikas teorija šobrīd objektivitātes ideju kritizē ne tikai kā utopisku, bet pat nevēlamu.



Tādējādi problemātiska ir nevis viena pāri atsevišķām grupām stāvoša viedokļa neesamība, bet gan skaidri un atklāti pozicionētu „angažētu” viedokļu, darba stilu un pieeju dažādības trūkums. Tikmēr nopūtas, ka Latvijā vairs nav tādas Dienas, kāda tā bija savā spēcīgākajā pagātnē, rada ērtu aizbildinājumu jaunu, mazāka mēroga un cita stila projektu neesamībai. Ij tirgus par mazu, ij labu žurnālistu trūkst, ij sabiedrība nesaprot. Te arī slēpjas nostalģijas šarms — tā ar pagātnes palīdzību tik labi maskē ideju un drosmes trūkumu tagadnē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ilze Berzina

Pie autores teiktā gribētu pievienot vēl vienu dimensiju, kas ir jāņem vērā. Proti, lasītāju balsojumu ar $. Tā kā avīzei ir nepieciešams lasītājs, kas ir gatavs maksāt gan par drukāto, gan pastarpināti elektronisko versiju, ir būtiski izvērtēt, vai hipsteris būtu gatavs maksāt par informāciju, kuru var saņemt internetā par velti un, vai tā auditorija, kas kādreiz bija Dienas lasītāji nav novecojuši un iekļuvuši tajā kategorijā, kas vairs nevar atļauties iegādāties presi, bet tie, ka var nopirkt un pieder pie domājošās sabiedrības daļas - ir atraduši sev citus medijus - tādus kā "Ir".

Saistītie raksti
Veci 255x203

Pēdējā iespēja 1 Autors:Dita Arāja

Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Kapakmens 255x203

Jums mūsu pietrūks! 4 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi