Raksts

Reklāmas nedrošais “paslēpnis”


Datums:
13. novembris, 2002


Autori

Anda Rožukalne


Foto: politika.lv

Emocijās karsti kūpošs kritikas šļūdonis nule pārvēlies pār Sorosa fonda – Latvija projektu, kas pirmsvēlēšanu laikā pētīja iespējamo slēptās reklāmas apjomu Latvijas medijos. Daļa projektā “iezīmēto” nikni taisnojas, meklējot atzinumos nepiedodamus trūkumus un pretrunas, daļa – atmet tam ar roku it kā nepietiekami kompetentu cilvēku veiktam darbam.

Izskatās, ka šis projekts, kurā tāpat kā jebkurā pētījumā tā ierobežojumu dēļ ir trūkumi, tiek uztverts kā sensenais sliktais ziņnesis, kas jāiznīcina, jo atnestā ziņa ir nepatīkama. Bet sliktā ziņa ir visai skaidri noteikta – tā ir par slēpto politisko reklāmu, kuras klajākās un nekaunīgākās formas pētījums tomēr uzrādījis visnotaļ precīzi.

Tieši slēptās reklāmas klātesamība medijos un tās rašanās cēloņi gandrīz tiek piemirsti, kaismīgi noliedzot pētījuma gaitu un zākājot tā veicējus. Bet vai tāpēc, ka kādam nepatīk konkrētā pētījuma atziņas, slēptā reklāma jau pazudusi no Latvijas mediju vides? Baidos, ka tomēr nē.

Kad piedzima “slēptā reklāma”?

Kāpēc mēs vispār jau vairākas vēlēšanas pēc kārtas runājam par slēpto reklāmu Latvijas medijos? Kāpēc atkal un atkal tiek piesaukts šis jēdziens, kas būtībā nozīmē žurnālista darba izmantošanu pretēji tā būtībai? Tas liecina arī par medija divu būtisku daļu sajaukšanu vietām: auditorijai paredzētās informācijas telpas vietā parādās reklāma, kuras pārdošanas vienīgais mērķis – palīdzēt reklāmdevējam sasniegt savu patērētāju, vēlēšanu gadījumā – vēlētāju.

Lai vismaz daļēji skaidrotu šo situāciju, vajadzīgs ekskurss netālā pagātnē, kad radās pašreizējā Latvijas mediju sistēma. Proti, laiku pirms vairāk nekā desmit gadiem pēc agrākās mediju sistēmas sabrukuma iezīmē ļoti daudzu jaunu mediju izveidošanās, žurnālistikas kā profesijas tirgus paplašināšanās un žurnālistikā neizglītotu cilvēku pieplūdums medijos. Bet galvenais, ka pašreizējo spēcīgo mediju rašanās laikā to attīstību noteica “zināšanu trūkums mediju ekonomijā, mediji tika uzlūkoti kā ideoloģiskās cīņas ieroči, tāpēc viņi meklēja atbilstošus sponsorus”[1].

Pašlaik mēs redzam augstāk minētā procesa sekas un viena no pazīmēm joprojām ir dažāda veida slēptās reklāmas nepārtrauktā klātbūtne atsevišķos medijos. Vēl, protams, mediju pastāvēšanu pastāvīgi apdraud iedzīvotāju skaita noteiktais nepietiekamais auditorijas apjoms un tās pirktspēja, tāpēc jebkāda veida reklāmdevējs nereti ir zelta vērts. Viena daļa mediju ir nostiprinājušies un spēj pastāvēt, strikti atdalot reklāmu no žurnālistikas darbiem, bet ekonomiski vājākie vai menedžmenta līmenī nekonsekventākie izdzīvošanas vārdā pieļauj kompromisu, kura nosaukums – “slēptā reklāma”. Eksistenciālu problēmu priekšā īstermiņa izdzīvošanas mērķis ir svarīgāks par ilgtermiņa mērķi – auditorijas uzticību. Tāpēc jau folklorizējies izteiciens, kas nāk no reģionālajiem medijiem, ka priekšvēlēšanu mēneši ir obligāti izmantojami kā politiķu naudas “pļaujas laiks”. Un, iecietīgi skatoties, var jau arī saprast: ja politiķa naudu, izpildot reklāmdevēja vēlmes, nepaņems vieni, to paņems konkurenti. Nav ilgi jādomā, lai saprastu, kurš šajā situācijā būs zaudētājs.

Tāpēc, manuprāt, vienīgā izeja ir jau vairākās mediju darbinieku tikšanās reizēs dažādās formās izteiktā doma par mediju vienotu pieeju pamatprincipiem, par vienošanos būt konsekventiem mediju pastāvēšanai būtiskos jautājumos. Ja sīvas konkurences apstākļos šāda vienprātība būtu iespējama, tad arī politiķu pieprasījums pēc neapzīmētām, bet apmaksātām reklāmām žurnālistikas telpā pamazām izzustu.

Diskutējamās parādības

Es negribētu preparēt slideno un nepierādāmo robežu starp žurnālista darba apstākļu radītām aizdomām, kad nepietiekama neitralitāte vai objektivitātes trūkums pētniekiem radīja pieņēmumus par iespējamu slēpto reklāmu. Šie vērojumi pētījumā tiek delikāti saukti arī par žurnālistu profesionālisma problēmām.

Sīkāk, manuprāt, vajadzētu skatīt klajus slēptās reklāmas gadījumus, kad nevis žurnālista, bet mediju menedžmenta līmenī politiķiem tiek piedāvāts sevi reklamēt, par to neinformējot auditoriju, vai arī kad tipiskās žurnālistikas rubrikas un raidījumi politiķiem tiek piedāvāti kā aģitācijas tribīnes. Šie gadījumi nav žurnālista iniciatīva vai radoša neveiksme, bet gan mediju vadības izvēle izpatikt politiķiem. Te domāju pētījumā vairākkārt minēto Radio PIK politiku pirmsvēlēšanu laikā, “Jaunās Avīzes” viesošanos politiķu mājās, LNT programmu “Balzāms dvēselei” un Radio SWH raidījumu “Ar dziesmu par dzīvi”, kur pēdējās priekšvēlēšanu dienās politiķiem tika ļauta pilna vaļa sevis izrādīšanai.

Šajos gadījumos pilnībā tika nojauktas robežas starp žurnālistikas daļu medijā un reklāmu, turpinot kropļot sabiedrības izpratni par mediju uzdevumiem. Ir visai būtiska atšķirība, ja politiķis reklāmai izvēlas žurnālistikas žanru kā, piemēram, Tautas partijas intervijas ielās vienā no televīzijas reklāmas klipiem un parādība, kad medijs piedāvā politiskajai reklāmai daļu žurnāltipa raidījumā jeb spēlē, kad politiķis par naudu tiek pie vietas intervijai apraksta vai sarunu rubrikā.

Labās ziņas

Manā rīcībā nav atsevišķa pētījuma, tikai pieredze. Bet atkal un atkal praksē nākas sastapties ar biznesa vides vai citas jomas pārstāvjiem, kas aiz katra žurnālista faktu apkopojuma meklē ieinteresētos, kas iekļūšanu žurnālistikas materiālos saista ar naudas iemaksāšanu medijam vai žurnālistam. Mani uztrauc izteiktā attieksme, ka šādas parādības tiek uzskatītas par normu, par mediju darbības “sistēmu”, kas vienkārši apgūstama un izmantojama. No otras puses, pietiekami ir arī tādu žurnālistu vai producentu, kas par normālu praksi uzskata maksas intervijas vai sižetus, ja citādi reklāmas nauda nav iegūstama. Šāda pārliecība par mediju darba principiem ir pamats, lai notiktu vienošanās, bez kuras slēptā reklāma nav iespējama.

Tāpēc uzskatu, ka plaši kritizētais pētījums iezīmē vairākas pozitīvas tendences, kas kopumā varētu raksturot Latvijas mediju vides attīstību. Pirmkārt, pētījuma par slēpto reklāmu neplānotais mērķis ir arī sabiedrības izglītošana un izpratnes radīšana par to, kas pieļaujams politiķiem, kas medijiem.

Otrkārt, konstatēto slēptās reklāmas gadījumu ir vairākkārt mazāk nekā pagājušajā gadā. Iespējams, šo tendenci veicināja iepriekš skaļi pieteiktais pētījums, bet es gribētu teikt, ka mainījušies paši mediji un to izpratne par saviem uzdevumiem. Arvien mazāk ir preses izdevumu vai elektronisko mediju producentu grupu, kas gatavas par nelielu naudu zaudēt reputācijas daļu. Ja iespējams reklāmas naudu iekasēt par reklāmas laukumu, tad nav nekādas vajadzības to slēpt no auditorijas. Kad publiski arvien biežāk tiek norādīts, kā atšķirt slēpto reklāmu, mazāka kļūst iespēja veikli paslēpt politiķu pasūtījumu neatkarīga žurnālistikas darba “kleitā”. Bet slikti paslēpta reklāma neatnesīs politiķu visvairāk gaidīto – auditorijas uzticēšanos un paļāvību.

Treškārt, pētījums sūta skaidru ziņu gan politiķiem, gan vēlētājiem un medijiem. Pirmajiem jāsaprot, ka slēptā reklāma ir nedroša kā Harija Potera “paslēpnis” kritiskā brīdī, jo tas spēj paslēpt ķermeni, nevis nodomus un darbības. Savukārt mediji vairs nevar mierīgi dzīvot pēc principa: tagad mēs naudas dēļ nedaudz pamelosim auditorijai, bet pēc tam atkal aicināsim ticēt savai neitralitātei un vēlmei aizstāvēt tikai sabiedrības intereses. Tas nozīmē, ka pamazām arī lasītāji, klausītāji un skatītāji iemācīsies atpazīt dažāda veida slēptās reklāmas publicētājus un paši varēs izlemt, vai pieņemt vieglu sevis mānīšanu, vai ko citu.

_______________________________

  • Džoannas Roulingas varoņa Harija Potera īpašumā esošais apmetnis, kas ļauj būt neredzamam, bet ne nedzirdamam.

  • [1] Baltic Media in Transition, Ed. by Peeter Vihaleem, Tartu University Press, 2002.


    Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

    Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!