Foto: politika.lv
Žurnālistu savienība – neizmantotā profesionalizācijas iespējaSarkanais stūrītis – šī padomju dzīves sastāvdaļa – laikam gan ir cēlusies no svētbildes vietas pareizticīgo un vecticībnieku mājās, ko tik skaisti ir aprādījuši krievu literatūras klasiķi. Kā lampiņu apspīdēta ikona sarkanajā stūrīti – tāda līdz šim ir bijusi Žurnālistu savienības loma atjaunotajā Latvijā. Ikgadējais konkurss „Žurnālistikas cerība” uzskatāms par vienīgo sistemātisko un produktīvo šīs profesionālās apvienības aktivitāti žurnālistikas kvalitātes nodrošināšanai. Nekas cits, ja vien neskaita uzrakstu „Žurnālistu nams” pie Reiterna nama smagajām durvīm, jau kopš 1992. gada neliecina par šīs organizācijas lielo potenciālo ietekmi uz Latvijas žurnālistu profesionalizāciju.
Nožēlojami, bet līdz ar to kļuvām par vienīgo Eiropas Savienības valsti, kur nacionālā mērogā nedarbojas žurnālistu profesionālā paškontrole. Maigi izsakoties, nav skaidra Žurnālistu savienības pieņemtā Latvijas žurnālistu ētikas kodeksa jēga redakciju kvalitātes menedžmentā. Galvenais, šim nacionālā mēroga kodeksam nav funkcionējošas uzraudzības institūcijas – Ētikas padomes. Šādā padomē ievēlētām profesijas autoritātēm būtu jāpieņem sūdzības no publikas un kā goda tiesai jāizvērtē, vai ir, vai nav pārkāpts ētikas kodekss, un pārkāpuma gadījumā jāizsaka publisks nosodījums. Ja tas ir izrādījies pietiekami iedarbīgs līdzeklis augstu žurnālistikas profesionālo standartu īstenošanai visur citur, tad kāpēc lai tā nebūtu arī Latvijā?
Pašlaik Žurnālistu savienības ētikas kodekss nav instruments un pat ne atskaites punkts žurnālistu ikdienas darba kvalitātes izvērtēšanai. Būtībā tas tiek ignorēts, līdz ar to diemžēl nav ticams un iedarbīgs, jo neatspoguļo plašu mediju konsensu jeb vienprātību par ētiskās paškontroles nepieciešamību un tādējādi objektīvi rada sabiedrisku un politisku tendenci to noteikt no ārpuses – ar likumu. Profesionālās pašregulācijas trūkums ir drauds preses brīvībai un žurnālistu neatkarībai.
Turklāt Žurnālistu savienības neizmantotā priekšrocība ir tās biedru sastāvs, kas labi atspoguļo līdz šim pārāk atšķirīgās latviešu un krievu žurnālistikas kultūras Latvijā. Tātad tieši Žurnālistu savienības ietvaros ir potenciāls, lai diskutētu un vienotos par kopīgiem profesionāliem standartiem – sākot no ziņas un viedokļa nošķiršanas ziņu rakstā vai sižetā un beidzot ar etniskās un citādas neiecietības nepieļaušanu. Galu galā citu žurnālistikas kvalitāti nodrošinošās infrastruktūras sastāvdaļu – izglītības iestāžu, mediju žurnālistikas (t.i., žurnālistikas par pašu mediju darbību), mediju nozares profesionālās preses un mediju pētījumu – vidū vienojošā loma ir tieši profesionālajām apvienībām.
Protams, visiedarbīgākais būtu nacionāla mēroga mediju ētikas kodekss, kuru brīvprātīgi pieņemtu gan žurnālistu, gan izdevēju un raidorganizāciju profesionālās apvienības visas kopā, kā tas ir, piemēram, Vācijā. Latvijā tādā gadījumā ir nepieciešama Preses izdevēju asociācijas un Raidorganizāciju apvienības līdzdalība. Kā nekā ētikas atslēga nav tikai individuālā žurnālista rokās.
Taču parasti visupirms jau žurnālisti ir tie, kas rūpējas par savas profesijas labo slavu un ticamību, jo pretējā gadījumā zāģē zaru, uz kura sēž gan paši, gan viņu darba devēji. Mediju ticamība ilgtermiņā ir mediju galvenais kapitāls arī no sekmīgas mediju uzņēmējdarbības viedokļa.
Brīvprātīgs nacionāla mēroga žurnālistu ētikas kodekss, pirmkārt, nodrošina profesionālo paškontroli un aizsargā sabiedrību no mediju manipulācijas. Tas ir apliecinājums profesijas briedumam attiecīgajā valstī un profesijas sociālajai atbildībai kā nacionālam konsensam, ietverot arī bulvāru presi. Šī sistēma tik tiešām darbojas visās Eiropas Savienības valstīs, it īpaši jau Ziemeļvalstīs un vispār mūsu Baltijas jūras reģiona valstīs. Nopietnas problēmas ar bulvāru presi, un tad tieši attiecībā uz privātās dzīves neaizskaramību, mēdz būt vienīgi Lielbritānijā.
Otrkārt, nacionāla mēroga ētikas kodekss ir svarīgs neizkropļotai konkurencei – visi mediji ievēro vienotus minimālos profesionālos standartus, nevis, piemēram, bulvāru prese pelna uz to, ka tos ignorē, vienlaikus kaitējot nozarei kopumā. Spēles noteikumi mediju telpā top vienādi.
Treškārt un pat galvenokārt – tā ir valstiskās regulēšanas profilakse, jo sekmīga profesijas pašregulācija preventīvi novērš pārmērīgu valsts iejaukšanos mediju darbā, ko var izraisīt sabiedrības spiediens. Spilgts piemērs ir privātās dzīves robežas pārkāpjošā žurnāla „Aizkulises” slēgšana pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma, kura principā saņēma lielas sabiedrības daļas atbalstu un līdz ar to tika sekmīgi izmantota arī preses politiskās brīvības likvidēšanai.
Ceturtkārt, brīvprātīgs profesionālās ētikas kodekss ir nepieciešams juridiskā noregulējuma papildinājums kā preventīvs pasākums. Juridiskais noregulējums caur likumiem un tiesu varu nereti ir nepilnīgs laika faktora dēļ (publikācija, respektīvi, manipulācija jau ir notikusi un atbilde būs novēlota) un tādēļ, ka aizskartā persona var nevēlēties vēl vairāk pievērst publikas uzmanību kādai publikācijai, piemēram, par savu privāto dzīvi. Ētikas kodeksa sistēma arī atslogo tiesas, paverot iespēju lietas atrisināt pirmstiesas kartībā.
Žurnālistu savienībai, veidojot profesionālo diskursu ar saviem instrumentiem (pašlaik nav pat mājas lapas!), varētu būt liela loma brīvas un atbildīgas žurnālistikas attīstībā Latvijā. Varētu būt. Ar nosacījumu, ka turpmākā profesionālās apvienības vadība pēc 29. martā sasauktā kongresa tiešām pārstāvēs žurnālistus, atsakoties no līdzšinējā kliķes gara. Un kā vilcējspēks pievērsīsies nevis par savienības līdzekļiem atjaunotā nama privātai apsaimniekošanai, bet gan savienības neaizstājamai lomai žurnālistikas profesionālās vides attīstīšanā. Tad reizē atjaunosies un nostiprināsies profesijas vieta un prestižs sabiedrībā atbilstoši mediju neatkarības un kvalitātes prasībām. Ir beidzot jātiek ārā no sarkanā stūrīša un pašai jākļūst par laimes kalēju – par to balsošu Žurnālistu savienības kongresā.
Raksts no Lursoft laikrakstu bibliotēkas