Kas notiek ar Dziesmusvētku biļešu politiku? Un vai Dziesmusvētkus iespējams regulēt efektīvi?

Regulējot Dziesmusvētkus

Brīdinājums: teksts sākotnēji nepavisam nebija paredzēts tik garš, kāds tas sanāca nobeigumā. Bet rakstot nācās secināt, ka viena lieta ved pie nākamās un katra nākamā savukārt pie aiznākamās. Kā vienmēr, nācās izvēlēties – pateikt mazāk, bet vispārīgāk, atkārtojot visu to, kas jau dzirdēts, vai arī apskatīt konkrēto jautājumu detalizētāk, toties garāk un arī garlaicīgāk lasītājam.
Es tomēr nolēmu neko nesvītrot, un rezultāts tādējādi ir bloga formātam visai neatbilstošs. Jau iepriekš atvainojos par pacietības pārbaudīšanu, bet sliktākajā gadījumā lasītājs jebkurā mirklī var vienkārši „pārlēkt” uz noslēguma sadaļu „Kopsavilkums”.

Dziesmusvētku (biļešu) jampadracis

Pārdomas, kas atspoguļotas šajā bloga ierakstā, ietekmējuši galvenokārt divi faktori. Pirmkārt, 6.aprīļa dienu gandrīz pirms mēneša es – gluži kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju – pavadīju, piedaloties nacionālajā „atrakcijā”, ko ironiski varētu nodēvēt par „Vislatvijas loģistikas sacensībām ar nacionālkulturālu ievirzi jeb Skrējienu pēc Dziesmusvētku biļetēm”. Šī procesa otro cēlienu (gan ar zemāku intensitāti) varējām turpināt vērot 1.maijā, kad tirdzniecībā nonāca vēl atlikušās biļetes. Otrkārt, laika posmā starp abiem minētajiem datumiem publiskajā telpā tika izteikts diezgan daudz komentāru saistībā ar dažādiem Dziesmusvētku biļešu politikas aspektiem. Liela daļa no tiem bija viedokļi par to, kam vajadzētu vai nevajadzētu piešķirt Dziesmusvētku bezmaksas biļetes, kā arī amatpersonām veltīta kritika par nespēju nodrošināt savlaicīgu Mežaparka estrādes labiekārtošanu un attiecīgi – ietilpības palielināšanu. Nenoliedzami, šie aspekti arī ir svarīgi jautājumi diskusijā par Dziesmusvētku organizāciju, tomēr šī bloga ietvaros tie mani interesē tikai pastarpināti. No daudzviet izteiktajiem dažādajiem argumentiem šī ieraksta kontekstā manu uzmanību galvenokārt piesaistīja Klāva Sedlenieka un Ivetas Kažokas bloga ieraksti par Dziesmusvētku tēmu, masu medijos pavīdējusī ziņa, ka Valsts policija sākusi apzināt personas, kuras mēģina svētku biļetes pārdot tālāk, un Valsts ieņēmumu dienesta publiskais paziņojums, ka rīcība, iegādājoties būtisku daļu Dziesmu un deju svētku biļešu ar mērķi tās pārdot par augstāku cenu, “[…] ir pretrunā ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par godīgu rīcību, taisnīgumu, morāli […].” (Diena, 11.04.2013.)

Situācijas, kad valsts varas pārstāvji savus lēmumus vai nostāju (kas nākotnē draud kļūt par pamatu konkrētam lēmumam un/vai sankcijai) sāk motivēt ar argumentu par „sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par ētiku un morāli”, visbiežāk jau automātiski signalizē par to, ka attiecīgais jautājums kādu iemeslu dēļ ir īpaši sensitīvs. Diemžēl nereti šādas retorikas parādīšanas ir arī pirmā norāde par to, ka saistībā ar šo jautājumu kaut kas ir nogājis greizi un ka tiek meklētas iespējas, kā cīnīties jau ar sekām, kas radušās tādēļ, ka pašos pirmsākumos kaut kas ticis darīts ne tā.

Tātad kas varētu būt nogājis greizi ar Dziesmusvētku organizāciju vai precīzāk – ar Dziesmusvētku biļešu politikas organizāciju, ja atskatāmies uz pēdējā mēneša notikumiem kopumā? Un jo īpaši mani interesē, kā būtu iespējams no regulēšanas skatpunkta interpretēt piedzīvoto situāciju, kurai bijām liecinieki: padomju laikus atgādinošās „dzīvās rindas”, kas pulcēja cilvēkus, kuri esot sākuši tajās stāvēt pat piecos no rīta un kādas ļoti konkrētas mājaslapas un telefona līnijas „uzkāršanos” (vismaz pirmajā biļešu pārdošanas dienā), kas rezultātā izraisīja nacionāla mēroga jampadraci.

Dziesmu un deju svētki (ērtības labad jau iepriekš un arī turpmāk lietoju vienkārši apzīmējumu Dziesmusvētki) tiek atzīti par būtisku Latvijas kultūras tradīciju, un šāda pieeja atbilstoši ir tikusi nostiprināta arī kultūras politikas plānošanas dokumentos un saistītajos tiesību aktos. Vienlaicīgi specifisks Dziesmusvētkus raksturojošs apstāklis ir tas, ka tie notiek tikai reizi 5 gados – proti, ar to saprotot svētku nedēļu (kaut arī, protams, Dziesmusvētki kā kultūras institūts faktiski ir viss tas, kas pastāvīgi risinās periodā starp svētku svinēšanas posmu – dziesmu un deju svētku starplaikā). Tādējādi lielākajai iedzīvotāju daļai – jo īpaši tiem, kas paši nav koristi vai dejotāji, vai citādi tieši iesaistīti – Dziesmusvētki ir tieši šīs konkrētās dienas. Turklāt svarīgs papildu apstāklis ir tas, ka visu daudzveidīgo pasākumu kopumā par spilgtāko un Dziesmusvētku būtību izsakošāko nenoliedzami tiek uzskatīts Noslēguma koncerts. Un tieši par šī un vēl dažu citu koncertu biļetēm tad faktiski arī visa jezga. Attiecīgi jāsecina, ka tieši Dziesmusvētku biļešu politika ir uzskatāmākā (tas nenozīmē, ka vienīgā vai absolūti svarīgākā) svētku organizācijas problēma.

Kas izriet no visa augstākminētā? Kā savā blogā jau precīzi norāda Iveta Kažoka, šādos apstākļos pieejamais vietu un biļešu skaits uz attiecīgajiem koncertiem var tikt uztverts kā ierobežots resurss. Un galvenais Dziesmusvētku biļešu politikas izaicinājums tad būtu šī resursa sadale un nogādāšana līdz lietotājiem. Klāvs Sedlenieks sava bloga ierakstā šo jautājumu par biļetēm kā resursu izvērtis vēl plašāk – pirmkārt, norādot, ka uz Dziesmusvētku biļetēm var raudzīties vai nu kā uz (tirgus) preci, vai kā uz sabiedrisku labumu, un, otrkārt, secinot, ka izveidojusies problēma ir rezultāts tam, ka Dziesmusvētku biļešu jautājums tiek risināts, vienlaikus mēģinot savienot tirgus un sabiedriskā labuma sistēmu. Tādējādi tiek ieteikts valstij ieviest skaidrību, kurai kategorijai Dziesmusvētki tiek atzīti par piederīgiem esam un atbilstoši arī organizēt biļešu politiku.

Tomēr esošā situācija, manuprāt, nav tikai Dziesmusvētku specifiskās iedabas – ierobežota biļešu skaita – rezultāts. Tāpat es nevēlētos pāragri „norakstīt” tirgus pieeju kā nederīgu (jo cinisku) formātu, kādā būtu iespējams domāt par Dziesmusvētku biļešu politikas organizāciju. Šķiet, tieši šāds emocionālais konteksts pašlaik tiek piešķirts argumentiem, kas piedāvā Dziesmusvētku biļetes skatīt kā preci, ko tad attiecīgi jāpārdod, pakļaujoties pieprasījuma-piedāvājuma likumiem. Un šāds viedoklis ir sava veida predeterminēts „slazds” – tas ir arguments, kas tā izteicēju automātiski pozicionē kā personu, kas uzskata, ka Dziesmusvētki ir „nopērkami” un paredzēti tikai „biezākajai” sabiedrības daļai (ne velti komentāri par Dziesmusvētku biļetēm kā elitāru preci lielākoties izskan ar ironisku pieskaņu). Vārdu sakot, šāda argumenta izteicējs visticamāk tiktu klasificēts kā „nekulturāls briesmonis”, kam nav ne mazākās nojēgas par latviešu tautas īstenajām vērtībām. Tādējādi, ja lēmumu pieņēmējiem tiek piedāvāta iespēja – definēt Dziesmusvētkus vai nu kā tirgus, vai kā publiskā labuma sistēmu, īstenībā izvēles jau nav. Ja vien, protams, kāds nevēlas apzināti veikt politisku pašnāvību.

Problēmas būtība manā skatījumā tātad nav gluži tajā apstāklī, ka valsts Dziesmusvētku biļešu politiku ir ievietojusi tādā kā „pelēkajā zonā” – ne īsti šis, ne tas. Ne īsti makam, ne īsti dvēselei. Problēma drīzāk ir tajā, ka valsts līdz galam nav sapratusi (vai nemāk realizēt) savu īpašo lomu biļešu politikas ietvaros. Jo Dziesmusvētku biļetes bez problēmām varētu uztvert arī kā tirgus preci un vēl joprojām izvairīties no elitārisma elementa (un tātad – it kā publisko interešu aizskaršanas) šajā interpretācijā. Ar vienīgo nosacījumu, ka tad ir jāapzinās, ka valsts šajā „Dziesmusvētku tirgū” faktiski funkcionē kā sava veida dabiskais monopols, un šim apstāklim tad arī būtu jāpielāgo biļešu regulēšanas stratēģija. Šajā ierakstā tādējādi piedāvāju pārdomas, pirmkārt, par to, kādēļ Dziesmusvētki varētu tikt traktēti kā ļoti savdabīgs (valsts) dabiskais monopols un, otrkārt, par to, ko tas varētu nozīmēt saistībā ar biļešu politikas regulēšanu un tās izpildi.

„Dziesmusvētku tirgus” = (valsts) dabiskais monopols

Ja par pirmo punktu, tad neko jaunu nepateikšu, atgādinot, ka „tīrs” tirgus mūsdienās ir laikam jau pat vairs neeksistējoša parādība. Dažāda veida regulējums (tajā skaitā, ne tikai valsts) lielākā vai mazākā mērā ir iejaukts jebkurās pieprasījuma-piedāvājuma attiecībās jebkurā jomā. Atbilstoši vienai no regulēšanas teorijām, ir arī radīts saraksts ar specifiski definētām situācijām, kas jo īpaši attaisno nepieciešamību valstij iejaukties tirgus mehānismos ar regulēšanas palīdzību. Tās būtu tā sauktās „tirgus kļūdas” (market failure). Citiem vārdiem sakot, tiek norādīts, ka ne vienmēr tirgus esamība automātiski nodrošina (ekonomisko) efektivitāti, dažkārt konkrētais tirgus pēc savas būtības var būt nepilnīgs. Viens no šādiem gadījumiem ir situācija, kad tirgū kādu iemeslu dēļ eksistē monopols. Tad valsts iejaukšanās ar regulēšanas palīdzību ir viens no veidiem, kā izlabot „tirgus kļūdu”. (Nu, taisnību sakot, arī šis pieņēmums par valsti kā nepilnīga tirgus glābēju, ir apstrīdams, bet šis temats lai paliek kādam citam bloga ierakstam.)

Tradicionāli monopola stāvoklis tiek definēts kā situācija, kad tirgū faktiski eksistē viens preces vai pakalpojuma nodrošinātājs. Citiem vārdiem sakot, tirgū nav konkurences, kā arī pastāv tā saucamās „tirgus barjeras”, kas kavē potenciālu jaunu aktieru ienākšanu tirgū. Tas savukārt nosaka, ka monopolists var kontrolēt cenu, un tiek izjaukts it kā dabiskais pieprasījuma-piedāvājuma līdzsvars. Tātad – tirgus kļūda. Un tieši tādēļ valstis parasti mēģina regulēt šādu tirgu ar mērķi nodrošināt tajā konkurenci.

Savukārt dabiskais monopols veidojas tad, kad vairāku aktieru pastāvēšana tirgū kādu iemeslu dēļ nav efektīva, kad tirgus (un resursu) specifika ļauj it kā „dabiskā” veidā vienam tirgus aktieriem nodrošināt preci vai pakalpojumu pat izdevīgāk, nekā darbojoties vairākiem aktieriem. Parasti tas skaidrojams ar apjoma ekonomikas faktoru. Izplatītākie gadījumi praksē ir enerģētikas, ūdenssaimniecības, pasta un tamlīdzīgas nozares – piemēram, pamata investīcijas ūdensvadu sistēmas izveidei ir visai pamatīgas un, kas vēl svarīgāk, pastāv gluži fiziski ierobežojumi tam, cik daudz cauruļvadu var ierakt apmēram vienā un tajā pašā zemes gabalā. Tādējādi atkal izveidojas monopola situācija, un atkal – tirgus kļūda. Tikai šajā gadījumā regulēšanas pieeja būs gluži cita. Ja parastā monopola situācijā par risinājumu tiek uzskatīta konkurences veicināšana, dabiskais monopols pēc savas būtības izslēdz konkurenci, jo, kā jau tika minēts, vairāku aktieru līdzāspastāvēšana tirgū netiek atzīta par lietderīgu. Tādēļ regulējums visdrīzāk tiks vērsts uz to, lai nodrošinātu resursa pieejamību sabiedrībai savienojumā ar saprātīgu cenu un lai garantētu pieejas resursam nepārtrauktību un ilgtspēju.

Turklāt jāatzīmē, ka ne tikai (dabiska) monopola esamība tiek klasificēta kā „tirgus kļūda”, kas pieprasa regulēšanu. Šajā sarakstā tiek iekļautas arī „publiskās preces” jeb „publiskā labuma preces” – tiesa, tā kā runa ir par tirgus pieejā balstītu interpretāciju, tad ar to tiek saprasts tāds publiska rakstura ieguvums, kura patērēšana no personas A puses nekādi nemazina personas B iespējas uz šo pašu ieguvumu. Piemērs – valsts aizsardzības sistēma. Tā tiek veidota, lai vienlīdz lielā mērā aizsargātu gan iedzīvotāju A, gan iedzīvotāju B. Un, pat tad, ja iedzīvotājs A maksā nodokļus, bet iedzīvotājs B nemaksā, aizsardzības sistēma attiecas uz abiem. Ja tās nodrošināšanu pakļautu tirgus sistēmai klasiskajā izpratnē, varētu pieņemt, ka daudzi potenciālie preces patērētāji izvēlētos par to nemaksāt, jo viņi zinātu, ka preci viņi iegūs jebkurā gadījuma, ja vien atradīsies kaut viens, kas par to maksās un atbilstošs piedāvājums preces nodrošināšanai. Citiem vārdiem sakot, parādītos tā saucamā „bezbiļetnieku” (free rider) problēma. Nu lūk, un paradoksālākais, ka pēc šādas definīcijas faktiski sanāk, ka Dziesmusvētku biļetes nav publisks labums, jo tas, ka es nopērku 8 biļetes uz Noslēguma koncertu, automātiski samazina iespējas manam kaimiņam nopirkt šīs 8 biļetes. Bet šo var uztvert vienkārši kā provokatīvu piezīmi diskusijas veicināšanai, jo galvenais šīs rindkopas mērķis ir norādīt, ka tirgus sistēma neizslēdz publiska labuma esamību kā vienu no tirgus mērķiem, un attiecīgi attaisno regulēšanu šī mērķa sasniegšanai.

Visbeidzot – kāds tam visam sakars ar Dziesmusvētkiem? Tāds, ka – ja tiek argumentēts, ka Dziesmusvētku biļetes ir tirgus prece, tad jāatceras, ka tā nav vienkārši tikai ierobežotas pieejamības prece. Kā jau iepriekš norādīju, Dziesmusvētku institūts, manuprāt, būtu jāuztver kā dabiska monopola situācija. Protams, ne visos aspektos šāds salīdzinājums izdodas analoģisks, bet daļa elementu noteikti ir saskatāmi. Piemēram, Dziesmusvētku procesa (ne svētku svinēšanas) ilgums nosaka to, ka tas nav pasākums, ko iespējams organizēt katru gadu. Arī simboliskais svētku statuss un saikne ar vēsturiskajām tradīcijām ir vēl viens iemels, lai kā normu uztvertu faktu, ka Dziesmusvētki notiek ik pēc noteikta laika un salīdzinoši reti. Kaut kādā mērā svētki zaudētu savu neparastuma oreolu, ja tie tiktu svinēti katru otro gadu. Tomēr minētie apstākļi teorētiski vēl nebūtu šķērslis, lai nevarētu eksistēt vairākas Dziesmusvētku kustības paralēli, katra no tām ar citu organizatoru (tāpat kā tirgū var būt vairāki preces vai pakalpojuma piedāvātāji). Līdzīgi kā pasaules hokeja biznesā pastāv gan Nacionālā hokeja līga, gan Kontinentālā hokeja līga. Vai kā neskaitāmie skaistumkonkursi, kas bieži aptver vienas un tās pašas teritorijas, ir domāti vienas un tās pašas vecuma kategorijas dalībniekiem, bet kurus organizē dažādi tirgus dalībnieki. Tomēr Dziesmusvētki šāda veida loģikai būtu grūti pakļaujami. Kādēļ? Atbilde rodama Dziesmusvētku būtībā – proti, tādā kā makrolīmenī par resursu var uztvert pašus svētkus kopumā un attiecīgi arī šo svētku biļetes. Bet faktiski Dziesmusvētku īstais „resurss” ir tā dalībnieki – koristi un dejotāji. Turklāt Dziesmusvētku iezīme ir to aptverošais raksturs – organizēšanas procesā tiek iekļauta visa valsts teritorija un kolektīvi. Tādējādi jāpieņem, ka ideja par vairāku paralēlu visaptverošu Dziesmusvētku kustību pastāvēšanu ilgtermiņā nebūtu dzīvotspējīga. Gluži kā nav lietderīga un attaisnojama vairāku ūdensvadu sistēmu izveide vienai un tai pašai teritorijai. Tādā veidā jāsecina, ka – ja mēs mēģinām izteikt dziesmu un deju svētku tradīciju „tirgus valodā”, tad šī situācija nav klasificējama vienkārši kā tirgus ar ierobežotu resursu, bet drīzāk kā tirgus, kurā eksistē dabiskais monopols.

No šī pieņēmuma var atvasināt arī nākamo jautājumu, ko zināmā mērā savā jau pieminētajā bloga ierakstā ieskicē Klāvs Sedlenieks, proti, par Dziesmusvētku organizatorisko „piederību” un finansējumu. Vai tie patiesi izzustu, ja pēkšņi netiktu finansēti no valsts budžeta? Vai pilnībā privāti finansēti Dziesmusvētki vairs nebūtu Dziesmusvētki? Šī būtu tēma interesantai papildu diskusijai, bet šeit tā netiks tālāk izvērsta. Pieņemsim, ka pašreizējais variants – pamatā valsts finansēti Dziesmusvētki (jautājums par to, kā īsti klasificēt valsts kapitālsabiedrību sponsorētos līdzekļus, ir vēl viens neskaidrības moments, bet tas pēc būtības ir piederīgs diskusijai par neviennozīmīgo vidi, kādā darbojas valsts uzņēmumi kopumā) – ir vienīgais iespējamais modelis. Šis ir arī iemesls, kādēļ es Dziesmusvētkus šeit dēvēju par valsts dabisko monopolu.

Bet kas tad īsti izriet no apstākļa, ka Dziesmusvētki varētu tikt traktēti kā (valsts) dabiskais monopols? Ko šāds secinājums mums varētu vēl sniegt bez tā, ka dažkārt gluži vienkārši ir interesanti „paspēlēties ar teoriju” un mēģināt aplūkot it kā zināmu situāciju ārpus tai piešķirtās „kastītes”?

Dziesmusvētku biļešu politika = (valsts) dabiskā monopola regulēšana

Atbilstoši pieejai, kā valstij būtu jāregulē dabiskais monopols, top skaidrs, ka Dziesmusvētku biļešu politikas ietvaros jo īpaši jāfokusējas uz tādiem aspektiem kā: (a) resursa pieejamības nodrošināšana, (b) „saprātīga” un visām sabiedrības grupām pieejama cena, (c) resursa sadales procesa caurspīdīgums, (d) regulēšanas piemērošanai jābūt ar uzsvaru uz preventīvo fāzi, nevis uz sankcijas piemērošanu pēc regulējuma potenciālā pārkāpuma. No visa minētā mani īpaši interesē pēdējie punkti. Tomēr komentēšu arī pirmos divus, jo problēmas tajos lielā mērā ilustrē arī trešo punktu – resursa sadales caurspīdīgumu.

Par cenu pieejamību man ir vismazāk, ko teikt. Šis šķiet aspekts, kura esamību valsts no savas puses apzinās vislabāk un attiecīgi tam ir veltījusi lielu daļu uzmanības. Par to, starp citu, liecina arī fakts, ka vēl pirms pagājušajiem Dziesmusvētkiem Kultūras ministrija pasūtīja pētījumu „Dziesmu un deju svētki mainīgā ekonomikas vidē”, kas lielā mērā pievēršas tieši izmaksu analīzei dažādos griezumos.

Svētku pasākumu cenrādis tiek apstiprināts Ministru kabineta līmenī (kā MK noteikumi), balstoties uz iepriekš veiktiem aprēķiniem. Un, atklāti sakot, man trūkst gan grāmatveža/auditora kompetences, gan pietiekami detalizētas informācijas, lai spētu izteikt argumentētu viedokli par šo cenu pamatotību vai nepamatotību. Fakts ir tāds, ka biļešu cenām ir dažādas kategorijas, kas ir absolūti loģiski. Papildu diskusija būtu iespējama par to, vai noteiktām grupām, balstoties uz sociāli ekonomisko kritēriju, varētu tikt piešķirti bezmaksas ielūgumi vai arī biļetes ar atlaidēm. Bet šis jautājums mūs faktiski jau aizved pie nākamā biļešu politikas aspekta, proti, resursa pieejamības.

Attiecībā uz biļešu pieejamību arī daudz kas jau ir ticis pateikts. Daļa Dziesmusvētku biļešu tika izplatītas publiskajā tirdzniecībā, un daļa tika atvēlēta iepriekšējās rezervēšanas iespējai un ielūgumiem. Praktiskā līmenī pieejamības aspektam ir divas šķautnes.

Pirmkārt, tas ir jautājums par principiem, kam un kā sadala biļetes. Es šo līmeni nosauktu par stratēģisko pieejamību. Sabiedriskajā telpā asākie iebildumi izskanējuši par ielūgumu esamību vai drīzāk – par to piešķiršanas principiem. Un šis punkts ir tieši sasaistāms arī ar caurspīdīguma aspektu biļešu politikas izstrādē. Turklāt svarīgi ir, cik daudz biļešu proporcionāli tiek atvēlēts ielūgumiem. Saistībā ar pašā sākumā rakstīto – to, ka tieši Noslēguma koncerts ir spilgtākais Dziesmusvētku notikums, interesants šķiet fakts, ka kopumā 70% svētku biļešu plānots pārdot publiskajā tirdzniecībā, un pārējie 30% sadalīti, paredzot 18% iepriekšējai rezervēšanai un 12% ielūgumiem (vismaz tā vēsta Ministru kabineta 2013.gada 6.februāra noteikumu Nr.114 „XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku pasākumu cenrādis” anotācija). Tomēr tieši uz Noslēguma koncertu publiskajā tirdzniecībā pieejami tikai 40% biļešu (ja ticam ziņu portālos norādītajam). Tātad proporcijas atšķiras atkarībā no tā, vai runa ir par Dziesmusvētku biļetēm kopumā vai arī tieši par Noslēguma koncerta biļetēm. Tāpat uzmanības vērts šķiet apstāklis, ka daļa biļešu tiek rezervēta Pasaules Brīvo latviešu apvienībai (PBLA). Nē, nepārprotiet, man nav iebildumu pret to, ka šai organizācijai tiek piešķirta iespēja rezervēt zināmu skaitu biļešu. Ņemot vērā PBLA vēsturisko lomu Latvijas valsts neatkarības idejas uzturēšanā, šāda rīcība ir visnotaļ loģiska. Un cerams, ka šīs organizācijas iekšējā kārtība, kādā tiek organizēts rezervācijas process, ir gana caurspīdīga, lai tās biedri justos apmierināti. Vienlaikus neizbēgams ir fakts, ka PBLA kā organizācijas vēsturiskā attīstība nosaka arī tās pašreizējo veidolu. Un es pieļauju, ka nevalstiskās organizācijas, kas veido PBLA, ne tik lielā mērā iekļauj arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuri emigrējuši uz ārvalstīm pēdējā desmitgadē. Un ne jau tādēļ, ka es vēlētos apgalvot, ka PBLA ir ekskluzīvs „klubiņš”, bet gan tādēļ, ka es šaubos, ka būtiski liela daļa ekonomisko emigrantu ārvalstīs aktīvi iesaistītos šo nevalstisko organizāciju darbībā. Tiesa, šajā brīdī ir vietā atcerēties, ka dzīvojam taču elektronisko sakaru gadsimtā, kas nozīmē, ka ārvalstīs dzīvojošam latvietim nav obligāti jābūt iesaistītam PBLA, lai iegūtu iespēju pretendēt uz Dziesmusvētku biļetēm.

Tādējādi esam nonākuši arī pie otrās pieejamības aspekta šķautnes, proti, biļešu tehniskās pieejamības. Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) organizētā iepirkuma nolikums liecina, ka Dziesmusvētku biļešu tirdzniecību tika plānots organizēt, vienlaicīgi nodrošinot gan pastāvīgās tirdzniecības vietas visā Latvijā (ne mazāk kā 40), gan iespēju nopirkt biļetes internetā, gan iespēju veikt biļešu iepriekšēju rezervēšanu telefoniski. Šāds risinājums, protams, ļauj biļetes iegādāties arī ārvalstīs esošām personām. Ja vien tiek izpildīts nosacījums, kas paredzēts iepirkuma nolikumam pievienotajā līguma projektā, proti: „Izpildītājam ir pienākums nodrošināt biļešu tirdzniecības nepārtrauktību internetā. Tehnisku iemeslu dēļ biļešu tirdzniecības sistēmas darbības pārtraukums nedrīkst būt ilgāks par 2 (divām) stundām.” Ir jau iespējams, ka tīri tehniski šī prasība 6.aprīlī patiešām tika izpildīta – jo tirdzniecība patiesi norisinājās nepārtraukti, vienīgais, ka tā notika nepārtraukti lēni. To pašu varētu teikt arī par telefonisko biļešu rezervāciju – ja iepirkuma tehniskā specifikācija paredz, ka izpildītājam ir jānodrošina iespēja veikt biļešu iepriekšēju rezervēšanu telefoniski, tad ko darīt, ja kādam ir izdevies sazvanīt attiecīgo līniju apkalpojošos darbiniekus, bet kādam ne? Atbilde visticamāk rodama tajā, kā tiek interpretēts vēl kāds līguma projektā paredzētais nosacījums – ka izpildītājs apņemas nodrošināt kvalitatīvu pakalpojuma sniegšanu. Pārējais jau ir atbildīgās iestādes ziņā, un tai priekšā stāv divi uzdevumi. Pirmkārt, lēmums par to, vai tā uzskata, ka līgums pēc savas būtības patiešām ir izpildīts un vai iepirkuma uzvarētājs ir pelnījis līgumā norādīto samaksu par (kvalitatīvi) paveiktu darbu. Otrkārt, atbildīgajai iestādei ir 5 gadi laika, lai pārdomātu, kā padarīt iepirkuma tehnisko specifikāciju pietiekami detalizētu, lai tā saturētu specifiskākus kritērijus par to, ko, piemēram, nozīmē prasība „kvalitatīvi nodrošināt biļešu nepārtrauktu tirdzniecību internetā”. Pretējā gadījumā problēmas ar biļešu tehnisko pieejamību visdrīzāk būs identiskas arī pirms nākamajiem Dziesmusvētkiem. Bet varbūt ir pēdējais laiks nolemt, ka iepirkums ir jārīko nevis par biļešu tirdzniecības sistēmas nodrošināšanu, bet gan par izlozes (un tai sekojošas biļešu izpirkšanas) sistēmas izveidi un uzturēšanu? Citiem vārdiem sakot, šis būtu labs brīdis, lai mainītu publiski nopērkamo biļešu sadales kārtību, kas pašreiz balstīta uz principu „pirmais nāk, pirmais dabū”, tā vietā vismaz daļu biļešu sākot piešķirt pēc nejaušības principa, izvēloties „laimīgos uzvarētājus” no iepriekš noteikta personu loka, kas atbilst noteiktiem pamatkritērijiem (ja tas nepieciešams).

Vienlaicīgi gan jānorāda, ka ne katram ir pieejams internets. Latvijā 2012.gadā 69% mājsaimniecību bijušas nodrošinātas ar piekļuvi internetam, kas vēl joprojām ir zem vidējā ES rādītāja – 76%. Tāpat Latvijā 2012.gadā bija apmēram 25% personu, kas nekad nav lietojušas internetu (Eurostat dati). Turklāt interneta lietošanas paradumi ir tieši saistīti ar vecuma specifiku – iedzīvotāju grupā, kas vecāki par 55 gadiem, interneta lietošana vismaz reizi nedēļā ir novērojama gandrīz divas reizes retāk, nekā vidēji sabiedrībā. Šādu apstākļu kontekstā jo īpaši svarīgs kļūst fakts par jau pieminētajām vismaz 40 biļešu tirdzniecības vietām visas valsts teritorijā. Loģiski būtu pieņemt, ka šīs biļešu tirdzniecības vietas un tām piešķirtais biļešu skaits tiek noteikts, izvērtējot iedzīvotāju skaitu attiecīgajā teritorijā. Es patiešām ticu, ka tā arī ir, tomēr pilnībā droši to nespēju apgalvot. Kādēļ? Nu lūk, un šajā brīdī esam nonākuši pie trešā no augstākminētajiem biļešu politikas regulēšanas aspektiem, proti, caurspīdīguma.

Resursa sadales procesa caurspīdīgums dabiskā monopola apstākļos ir ļoti jūtīgs jautājums, un tieši tādēļ gribētos, lai tas tiktu uztverts nopietni. Vienlaikus gan atzīšos, ka šis no visiem apskatītajiem aspektiem manī radīja vislielāko apmulsumu, jo, lai gan parasti visai labi māku izmantot google search fenomenu, kā arī vēlētos domāt, ka māku apieties ar publiskā sektora iestāžu mājas lapām, vēl joprojām pieļauju, ka visa problēma varbūt vienkārši ir tajā apstāklī, ka nemāku atrast. Un tas, ko es meklēju, ir Dziesmu svētku padomes apstiprināta svētku biļešu politika vai tās principi. Jo tieši šāda veida dokumentā vajadzētu slēpties atbildēm uz tiem neskaidrajiem jautājumiem, kas lielā mērā jau iezīmējās jau iepriekš saistībā ar biļešu pieejamības aspektu. Tieši šādā dokumentā vajadzētu spēt izlasīt pamatojumu, kādi apsvērumi noteikuši, ka bezmaksas biļetes (un cik lielu skaitu) piešķir grupai A, B vai C; kādi apsvērumi ir noteikuši, ka grupai A, B vai C tiek priekšlaicīgi rezervēts noteikts skaits maksas biļešu; kādi apsvērumi noteikuši, ka, piemēram, Dobelē publiskās tirdzniecības vietās varēs iegādāties X skaitu biļešu, savukārt Ogrē – Y skaitu biļešu. Pretējā gadījumā ir jāsamierinās ar neskaidras informācijas druskām, kas tiek tiražētas masu medijos – piemēram, par to, ka bezmaksas biļetes piešķirtas ne tikai deputātiem, bet arī valsts kapitālsabiedrību preses sekretāriem un lielveikalu tīkla darbiniekiem.

Šādā situācijā loģisks jautājums ir – kurš īsti pieņem lēmumus par Dziesmusvētku biļešu politikas organizāciju? Zināma neskaidrība turpinās arī saistībā ar šo punktu. Dziesmusvētku biļešu politiku ir apstiprinājusi Dziesmu svētku padome (turpmāk – Padome), kuras sastāvs ir gana plašs – vairāki ministri, Saeimas deleģēts pārstāvis, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvji, ka arī koru, deju un citu nozaru pārstāvji. Padomes nolikums (apstiprināts Ministru Kabineta noteikumu līmenī) paredz, ka Padome ir konsultatīva institūcija un ka tās lēmumiem ir ieteikuma raksturs. Vispār jau nolikums paredz arī to, ka Padomes lēmumi ir publiski pieejami LNKC mājas lapā. Un taisnība, tas arī tiek nodrošināts. Tiesa, neliela problēma ir tajā, ka šie publiskotie lēmumi pēc sava rakstura ir drīzāk Padomes sanāksmju protokoli, kuros ir iespējams izlasīt, ka Padome tādā un tādā datumā, piemēram, ir apstiprinājusi Dziesmusvētku biļešu cenu politiku vai biļešu rezervēšanas un ielūgumu izsniegšanas noteikumus. Bet tas nesniedz nekādu saturisko informāciju par šo noteikumu būtību. Tāpat no šiem protokoliem faktiski jāsecina, ka Dziesmusvētku biļešu politiku (vai vismaz pirmo piedāvājumu, pamata melnrakstu) izstrādā LNKC, un pēc tam Padome (pēc attiecīgām diskusijām, es pieņemu) lemj par to, vai tā atbalsta LNKC izstrādāto cenu politiku, bezmaksas biļešu pretendentu grupas utt. Pati par sevi šī situācija nebūtu nekas īpašs, tāda galu galā ir publiskās administrācijas specifika – ierēdņi dara savu darbu, nodrošinot pienesumu lēmumpieņemšanas institūcijai. Bet gala rezultāts ir tas, kas raisa mulsumu – jāsecina, ka Dziesmusvētku biļešu politiku apstiprina konsultatīva rakstura institūcija, kas, starp citu, kādā no lēmumiem arī lūdz/uzdod LNKC direktorei nodrošināt ielūgumu izsniegšanu atbilstoši „apstiprinātajam nolikumam „XXV Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku biļešu rezervēšanas un ielūgumu izsniegšanas noteikumi”, LNKC rīkojums Nr. 49” (Padomes 2013.gada 27.februāra sēdes 7.lēmums). Jā, ir jau iespējams, ka minētais pakļautības iestādes iekšējais rīkojums ir tīri tehnisks un nesatur nekādus uz Latvijas iedzīvotājiem kopumā attiecināmus biļešu sadales globālos principus. Tomēr visa šī situācija – kad top skaidrs, ka īsti skaidrs nav nekas, manuprāt, tomēr neliecina par caurspīdīgumu.

Līdzīgās situācijās kā automātisks risinājums nereti tiek ieteikts attiecīgo lēmumu pieņemšanu pārnest augstākā līmenī. Latvijā vispār ir paradums problēmsituācijas risināt, vienkārši piešķirot jautājuma izlemšanas tiesības, piemēram, Ministru kabinetam, lai tas izdod MK noteikumus. Es parasti diezgan skeptiski vērtēju šādas shēmas vienveidīgu pielietošanu, bet šis, šķiet, ir tas gadījums, kad man jāmaina savs ierastais viedoklis. Un jo īpaši mani uz to mudina apstāklis, ka jau tagad Ministru kabinets ir daļēji iesaistīts Dziesmusvētku biļešu politikas noteikšanā – kā jau iepriekš tika norādīts, Ministru kabinets apstiprina Dziesmusvētku pasākumu cenrādi. Tādējādi radusies nedaudz absurda situācija. Jo iedomāsimies, ka svētku kopējā biļešu politika (kas ietver visus aspektus, ne tikai biļešu cenas elementu) ir augļu dārzs, par kura izveides principiem (jeb regulēšanas aspektiem) mums ir jāvienojas. Citiem vārdiem sakot, ir jāizdomā, kur tiks stādītas ābeles, kur plūmes un kur būs upeņu krūmi. Pašlaik sanāk, ka tiek uzskatīts, ka Ministru kabineta līmeņa lēmums ir nepieciešams, lai noteiktu to, kādām būtu jāizskatās šī dārza ābelēm. Bet globālo lēmumu par to, kāda būs augļu dārza kopējā uzbūve – vai tajā vispār būs ābeles, vai tomēr plūmes, cik daudz no katras šķirnes un kurā vietā ko stādīt – tas tiek atstāts Padomes un LNKC ziņā. Jā, protams, svētku pasākumu cenrādim ir skaidri redzama sasaiste ar budžetu, bet tāda pati sasaiste ar budžetu ir arī lēmumam par to, vai bezmaksas ielūgumi tiks piešķirti n vai 2n lielam personu lokam.

Visbeidzot par regulēšanas piemērošanas aspektu. Īstenībā tieši šis regulēšanas cikla elements bija tas, kas sākotnēji piesaistīja manu interesi visam Dziesmusvētku biļešu politikas organizēšanas un ieviešanas procesam. Protams, kaut kādā mērā ziņa, ka Valsts policija aktīvi seko līdzi potenciāliem mēģinājumiem pārdot svētku biļetes tālāk par augstāku cenu, spēj būt mierinoša (it īpaši, ja Jūs esat starp tām personām, kam nav izdevies tikt uz Noslēguma koncertu). Bet pamēģinām modelēt situāciju, kas notiek, ja kāds šāda veida „spekulants” pēc 6.aprīļa patiešām būtu noķerts (pieņemot, ka mūs neinteresē tas, vai un kā tiktu pierādīts „negodīgas komercprakses” fakts, kā arī tas, tieši kādu sodu saņemtu šī persona). Kas notiek ar spekulēšanai iepirktajām biļetēm? Vai tās tiek konfiscētas un ja jā – kur tās nonāk pēc tam? Vai tās tiek atkal pievienotas kopējam biļešu skaitam, kas pieejams publiskajā tirdzniecībā? Un, ja shēma patiešām ir šāda, tad vai tas sniedz mums absolūtu garantiju, ka nākamajā reizē šīs biļetes nenopirks nākamais spekulants un riņķis neturpināsies?

Citiem vārdiem sakot, regulēšanas piemērošanas stratēģijai būtu jātiek sasaistītai ar regulēšanas mērķi. Tieši tādēļ tiek nošķirtas dažādas regulēšanas cikla fāzes, un, atkarībā no regulējamā jautājuma specifikas, ir jādomā par to, uz kuru fāzi būtu jākoncentrē galvenais piemērošanas (sankciju) fokuss (jo atcerēsimies, ka publiskā vara tomēr funkcionē ierobežotu resursu apstākļos). Rezultātā regulēšanas piemērošana var tikt primāri vērsta uz preventīvu pārkāpuma novēršanu vai uz pārkāpuma „pieķeršanu” tā izdarīšanas brīdī, vai arī uz pārkāpuma radīto seku neitralizēšanu. Ilustrācijai – ja tiek pieņemts, ka slalomslēpošana bez ķiveres apdraud slēpotāja dzīvību, un tiek pieņemti noteikumi, ka ķiveres slēpotājiem ir obligātas, tad galvenā uzmanība jāvelta preventīvai regulēšanas piemērošanai. Jo tajā brīdī, kad slēpotājs bez ķiveres būs piedzīvojis smagu kritienu un sliktākajā gadījumā – gājis bojā, faktiskais zaudējums jau būs nodarīts tādā mērā, ka mēģinājumi neitralizēt pārkāpuma sekas īsti nesasniegs regulēšanas sākotnējo mērķi – aizsargāt indivīda veselību un dzīvību. Tas pats princips parasti darbojas arī attiecībā uz dabisko monopolu. Atcerēsimies sākotnējo piemēru ar ūdensvadiem – ja to tīklojums ir izveidots tādā veidā, ka tas izslēdz noteiktu teritoriju un tajā dzīvojošos cilvēkus no pieejas tīram ūdenim, tad vājš mierinājums viņiem būs tas, ka tā vietā tiek piedāvāta limonāde vai naudas kompensācija par ūdens neesamību. Visdrīzāk, tiktu pieprasīts pašos pamatos mainīt esošo ūdensvadu izvietojumu – tā, lai attiecīgajai teritorijai tomēr tiktu nodrošināta pieeja šim resursam.

Un tieši tas, šķiet, būtu efektīvākais risinājums arī Dziesmusvētku gadījumā – ja biļešu politika jau vismaz otros Dziesmusvētkus pēc kārtas atkārtoti izraisa identisku problēmsituāciju, vai nebūtu jēdzīgāk pārdomāt nepieciešamību mainīt pieeju kopumā, nevis ķerties pie diezgan populistiskiem saukļiem par sabiedrības morāli un mānīt sevi ar ilūziju, ka spekulantu potenciālā izķeršana atrisinās taisnīguma un pieejamības problēmu sistēmā, kura jau no pašiem pirmsākumiem konstruēta, lielā mērā samazinot iespēju nodrošināt minētos elementus?

Turklāt – vai Dziesmusvētku biļešu situācija nav kaut kur ļoti līdzīga gadījumam ar Latvijas Bankas pārdotajām jubilejas un piemiņas monētām? Nacionālās valūtas monētām arī piemīt simboliska vērtība, jo īpaši drīzās eiro ieviešanas perspektīvas kontekstā; un tās nespēj ražot neviens cits, izņemot Latvijas Banku. Es neesmu nekad pievērsusi sevišķu uzmanību monētu kolekcionēšanai, bet vai Valsts policija ikdienā velta savus resursus, lai identificētu un ķertu personas, kas, nopērkot jubilejas monētas vairumtirdzniecībā (10 vai vairāk monētu) no Latvijas Bankas, pēc tam tās, iespējams, pārdod tālāk par augstāku cenu?

Kopsavilkums

Tātad ko mēs beigās iegūstam, ja saliekam kopā vienuviet visus iepriekš norādītos komponentus, kas izriet no Dziesmusvētku pašreizējās biļešu politikas un tās regulēšanas dažādajiem aspektiem?

Manuprāt, galvenais secinājums būtu par nepieciešamību atteikties no „pirmais nāk, pirmais dabū” principa, vismaz daļēji to aizstājot ar izlozes (nejaušības) pieeju, kad visiem biļešu pretendentiem ir atvēlēts gana ilgs laiks (vairāki mēneši) iepriekšējai reģistrācijai uz viņus interesējošajiem koncertiem. Un pēc reģistrācijas noslēgšanās elektroniskā sistēma izvēlas „laimīgos uzvarētājus”, kuri pēc tam – ja vēl joprojām vēlas apmeklēt norādītos pasākumus – samaksā attiecīgās biļetes cenu. Turklāt izprintētās biļetes var saturēt personas vārdu (un foto?), un, ierodoties uz pasākumu, indivīds papildus biļetei uzrāda arī personu apliecinošu dokumentu. Līdzīgā veidā tika organizēta biļešu iegāde, piemēram, uz Londonas Olimpiskajam spēlēm, un ticu, ka šāda pieeja pasaulē tiek izmantota arī citu pasākumu organizēšanā.

Otrkārt, protams, paralēli ir jāsaglabā ielūgumi un/vai iepriekšējās biļešu rezervācijas iespēja noteiktām personu grupām. Tomēr šo grupu identifikācijai vajadzētu notikt daudz plašāku diskusiju ietvaros. Tas pats attiecas arī uz lēmumu par to, kāda būs šo „speciālo” biļešu procentuālā daļa – gan attiecībā uz svētku biļešu kopskaitu, gan attiecībā uz noteiktu koncertu (Noslēguma koncerti!) biļešu kopskaitu. Un Dziesmusvētku kopējā biļešu politika būtu jāapstiprina Ministru kabinetam.

Treškārt, identificējot personu grupas, kas tiesīgas saņemt ielūgumus, būtu jāpalielina sociāli ekonomiskā kritērija nozīme. Pašreiz, manuprāt, pārāk liels uzsvars ir tieši uz nopelnu kritēriju. Turklāt nav obligāti jābūt tikai divām izvēlēm – pilnībā maksas biļetes vai pilnībā bezmaksas ielūgumi. Kā būtu ar atlaižu piemērošanu biļetes cenai noteiktām sabiedrības grupām? Citiem vārdiem sakot, būtu jāizvērš cenu stratēģija, atceroties, ka dabiskā monopola apstākļos svarīga ir arī resursa sociālā izkliede. Tādējādi cenu stratēģijai vajadzētu ietvert arī nosacījumu, ka cena var tikt ranžēta atkarībā ne tikai no tā, kāds ir pasākuma veids vai kur atrodas konkrētā sēdvieta, bet arī atkarībā no tā, kurš pērk attiecīgo biļeti.

Bez tam varētu noteikt, ka nopelnu kritērija piemērošana automātiski nenozīmē bezmaksas ielūgumu. Varbūt daļai no tām personu grupām, kas tiek klasificētas kā tiesīgas saņemt ielūgumu, balstoties uz nopelniem, tomēr vienlaikus būtu arī jāizpērk savs ielūgums?

Ceturtkārt, arī izlozes pieejā balstītas sistēmas izveide un tās darbības tehniskā nodrošināšana ir visai sarežģīts uzdevums. Visticamāk, ka tas būs pienākums, ko neveiks kāda pārvaldes iestāde, bet kura izpilde ar iepirkuma palīdzību vēl joprojām tiks organizēta kā ārpakalpojums. Un šādos gadījumos iepirkuma tehniskā specifikācija kļūst par ļoti svarīgu dokumentu, kura izstrādē nepieciešams ieguldīt daudz pūļu, lai pēc tam nevajadzētu „dzēst ugunsgrēkus”.

Vienlaikus vēlētos šo tekstu pabeigt uz gaišas nots. Jā, saistībā ar Dziesmusvētku biļešu politiku pašlaik ir (pārāk) daudz neskaidru jautājumu, un tās regulēšanu ir iespējams organizēt efektīvāk, pat ja uztveram Dziesmusvētkus kā tirgus sistēmas daļu. Bet ar visu to – tad, kad mēs stāvēsim Mežaparka estrādē, vērosim lielos ekrānus Rīgas centrā vai gluži vienkārši sēdēsim mājas pie televizora un klausīsimies „Gaismas pili”, tajā brīdī tas viss pazudīs un vairs nebūs tik būtiski. Tirgus vai ne-tirgus, publiskā labuma prece vai vēl kā savādāk klasificēta, Dziesmusvētku sajūta pati par sevi ir kaut kas, ko nav ne iespējams, ne vajadzīgs regulēt. Un tā mums būs, neraugoties ne uz ko.