Atslēgvārdi:

Reģionālās reformas bezgalīgais stāsts

„Interneta pieejamība atkarīga no ekonomiskās situācijas. Kad mēs būsim spējīgi samaksāt par interneta pievilkšanu [līdz pat 300 latiem], tad arī tas visiem būs.”

Iesaki citiem:

Reģionālā reforma, jauno tehnoloģiju iespējas reģionu attīstībā un pašvaldību sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām (NVO) - šīs ir dažas no otrās Vasaras akadēmijā diskutētajām tēmām[1].

Reģionālā reforma

Reģionālā reforma Latvijā šķiet jau aizsākusies drīz pēc neatkarības atjaunošanas. Šis bijis visu valdību dienaskārtības jautājums, kurš diemžēl vēl līdz pat šai dienai nav atrisināts. Latvijā ir salīdzinoši daudz nelielu pašvaldību, kuras nespēj pilnvērtīgi pildīt visas tām uzliktās funkcijas. Arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) valsts sekretāra vietnieks Arvīds Pīlēģis uzsver, ka „mūsdienu prasībām, reģionu dalījums ir stipri par sīku. Reģioni nespēj aizstāvēt savas intereses pret ministrijām, kas bieži vien aizmirst teritoriālās intereses”. Taču pašvaldības Latvijā ir arī ļoti neatkarīgas institūcijas, kas tik viegli nepakļaujas ārējai iedarbībai.

Šis ir mūžīgais jautājums par centralizāciju un decentralizāciju. Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības un pagastu pašvaldību jautājumos Sniedze Sproģe šai sakarā arī uzdod vairākus retoriskus jautājumus: „Infrastruktūra lētāka ir centros, bet laukos tā ir dārga. Vai man kā lauku cilvēkam arī iet uz centru? Mēs visi varam dzīvot centrā, un tad tas būs lēti. Bet ko darīt pārējā teritorijā?” Nacionālā attīstības plāna uzstādījums ir „cilvēks centrā”. Arī šai sakarā S.Sproģe jautā: „Vai cilvēks centrā ir cilvēks Rīgā, vai cilvēks centrā ir tur, kur viņš dzīvo?” Te vēl tiek pieminēts jautājums par kultūru: „Latvieši, kas tradicionāli dzīvo viensētās, nav raduši dzīvot lielos baros”.

Bet atgriežoties pie pašvaldībām - Latvijā pašlaik darbojas divu līmeņu pašvaldības: vietējās un rajonu. Rajonu pašvaldības gan nav vēlētas, bet veidojas no vietējo pašvaldību pārstāvjiem. Papildus tam ir izveidoti pieci plānošanas reģioni ar savām administrācijām. Kā apgalvo A.Pīlēģis „RAPLM uz plānošanas reģionu bāzes gatavojas izveidot spēcīgus reģionus – pārejas modeli uz tieši vēlētām pašvaldībām.” Taču pašlaik vājas ir gan rajonu pašvaldības, gan plānošanas reģioni. Republikas nozīmes pilsētas asi iestājas pret šādu dalījumu, jo uzskata, ka pieci reģioni ir par maz. Tādējādi mazinātos pilsētu ietekme. Politisko pretrunu dēļ šis likumprojekts pašlaik iegūlis plauktā.

Tajā pašā laikā tika pieņemti grozījumi Reģionālās attīstības likumā, kas paredz izveidot plānošanas reģionu attīstības padomes. Līdz ar to jau praktiski izveidots vēl viens pašvaldību līmenis. Bet plānošanas reģionu attīstības padomes ir vairāk juridiskas personas, līdzīgi kā universitātes, ne tik daudz teritoriālas vienības. Tās spēj veikt saimniecisko darbību, izveidot uzņēmumus u.tml., bet pašlaik savai darbībai dotāciju saņem no valsts. Tagad notiek plānošanas reģionu nolikumu pieņemšana, reģistrācija un kontu atvēršana.

Pie plānošanas reģioniem paredzētas sadarbības komisijas, kurās ir pašvaldību un ministriju pārstāvji. Sadarbības komisijas nolikumu sagatavo plānošanas reģions, un to pieņem plānošanas reģiona sadarbības padome, kas ir lēmējinstitūcija. Šīs komisijas uzdevums ir uzlabot sadarbību starp valsts un pašvaldību institūcijām. A. Pīlēģis pieļauj, ka „padome var veidot arī citas komisijas, kur paredzēt sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām.” Taču loģiski būtu, ja NVO tiektos uz to, lai tās iekļautu tieši sadarbības komisijā.

Sadarbība ar NVO

Lielākā daļa diskusijas dalībnieku piekrita, ka nacionālajā līmenī jau izveidota sistēma, kas, protams, ir pilnveidojama, bet vairāk vai mazāk darbojas un dod NVO iespēju izteikties un ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu. Īpašo uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele apgalvo: „Varbūt vēl ne pietiekoši, bet no valsts institūciju puses šis solis ir sperts. Un mēs tagad gaidām, lai NVO un arī sabiedrība spertu savu soli, un veidotos sadarbība. NVO ir iespējas piedalīties Valsts sekretāru sanāksmēs, var tālāk cīnīties arī Saeimā līdz pat 3.lasījumam. Var nākt arī uz Ministru kabineta (MK) sēdēm. Neviens nav izraidīts no MK zāles, ja viņam ir ko teikt.” Jāpiebilst, ka NVO arī aktīvi līdzdarbojas jau vairāk kā 140 ministriju darba grupās.

Arī A.Pīlēģis atzīst, ka nacionālā līmenī daudz kas jau atrisināts: „Ir elektroniskā pārvalde un dokumenti ir pieejami. Bet ne visur pašvaldībās šis jautājums ir atrisināts. Reti kurā pašvaldībā izskatāmie dokumenti iepriekš pieejami internetā. Ir daudzas pašvaldības, kas šos jautājumus risina, bet ir pašvaldības, kuras šobrīd to tehniski nevar izdarīt. Vairāk kā simts pašvaldībās dzīvo mazāk kā 700 iedzīvotāju. Līdz ar to nav tehniskās iespējas, lai šo sistēmu ieviestu”.

Runājot par pašvaldību sadarbības iespējām ar NVO Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ivita Peipiņa uzver, ka „vienota sistēma visā Latvijā nevar būt. [..] Mēs esam pašvaldības par šo tēmu izglītojuši. Mums nav tiesību pašvaldībām pateikt, kas un kā tām būs jādara. Pašvaldības ir mūsu dibinātāji un mums jāaizstāv to intereses.”. Tas laikam nozīmē, ka sabiedrības līdzdalība īsti nav pašvaldību interese, vismaz pagaidām.

Diskusijas dalībnieki atzina, ka sadarbības šķērslis ir lielais NVO skaits. Līdz ar to būtiski, lai NVO veidotu savas reģionālās un sektorālās pārstāvniecības/apvienības, kas aizstāvētu to intereses līdzīgi kā Pašvaldību savienība aizstāv pašvaldību intereses.

Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas

I.Gudele diskusiju par informācijas tehnoloģijām (IT) uzsāka ar uzstādījumu, ka „visiem ir vienādas tiesības saņemt vienādu izglītību, vienādus pakalpojumus, neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo.” Tātad ikviens būtu tiesīgs prasīt, lai viņam būtu pieejams internets. Taču diskusijā pārliecinājāmies, ka šīs tiesības reāli netiek nodrošinātas, jo cilvēkiem attālākos reģionos par interneta pieslēgšanu bieži vien ir jāmaksā pat 300 lati, vēlāk vēl vairāki desmiti latu katru mēnesi par tā lietošanu. Citviet Latvijā internets vispār nav pieejams.

Taču kā apgalvo I.Gudele „interneta pieslēguma nodrošināšana ir tikai viena no aktivitātēm. Svarīgāk ir, lai mūsu cilvēkiem būtu nepieciešamās prasmes, kā viņi var uzlabot savu dzīvi, veicināt sava biznesa attīstību, izmantojot šīs tehnoloģijas.” Šeit vietā atgādinājums, ka iegūtās prasmes nepieciešams arī izmantot ikdienā, bet pašlaik Latvijā tikai katrā ceturtajā mājsaimniecībā ir dators.

Problēmas ar interneta pievilkšanu līdz lietotājam gan nav īsti skaidras, jo I.Gudele apgalvo, ka „Latvijā nav pašvaldības, kurai nebūtu interneta pieejas”. Tai pašā laikā Satiksmes ministriju kritizē par to, ka tā jau vairākus gadus nav spējusi uzsākt Eiropas finansētā projekta par platjoslas interneta ievilkšanu īstenošanu. Platjosla uzlabotu kabeļu sistēmu, kas palīdzētu nodrošināt digitalizētu datu pārraidi uz pagastu centriem. Taču izskatās, ka gandrīz visos pagasta centros jau ir platjoslas internets, bet lielākā problēma ir tieši interneta nogāde līdz lietotājam, kas bieži vien nedzīvo pagasta centrā. Atbilde uz šo jautājumu tā arī netika rasta. Vienīgi I.Gudele atzina, ka „interneta pieejamība ir atkarīga no ekonomiskās situācijas. Kad mēs būsim spējīgi samaksāt par interneta pievilkšanu [līdz pat 300 Ls], tad arī tas visiem būs.”

Vēl viens diskusijas jautājums ir jaunizveidotais e-paraksts, kas varētu atvieglot iedzīvotāju komunikāciju ar valsts pārvaldes iestādēm. Taču lai e-parakstu varētu lietot, nepieciešams dators un karšu lasītājs (tas varētu maksāt no 7 līdz 50 latiem). Pašvaldību darbinieku vajadzībām tuvākajā laikā ir paredzēts iepirkt 50 tūkstošu elektronisko parakstu kartīšu. Tas būs papildus bonuss valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem. Tiek arī virzīts priekšlikums Ministru kabinetā, lai valsts iedzīvotājiem subsidētu pirmo e-paraksta karti. „Paraksts tiek izsniegts privātpersonai. Nav atsevišķa paraksta uzņēmējiem. Katrs, kas parakstās ir privātpersona. Viņa tiesības parakstīties apstiprinātas Uzņēmumu reģistrā,” skaidro I.Gudele.

_________________________

[1] Diskusijā piedalījās Sniedze Sproģe, Latvijas Pašvaldību savienība, Padomniece lauku attīstības un pagastu pašvaldību jautājumos, Ina Gudele, Īpašu uzdevuma ministre elektroniskās pārvaldes lietās, Arvīds Pīlēģis, Valsts sekretāra vietnieks, Reģionālas attīstības un pašvaldību ministrija, Artis Grīnbergs, Attīstības plānošanas departamenta direktora vietnieks - Nacionālā attīstības plāna vadības un uzraudzības nodaļas vadītājs, Reģionālas attīstības un pašvaldību ministrija, Ivita Peipiņa, Latvijas Pašvaldību savienība, Padomniece izglītības un kultūras jautājumos. Diskusiju vadīja Jānis Brizga. Vasaras akadēmiju organizēja Latvijas Pilsoniskā alianse.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Paparde

Lai zemei sāpes nav Autors:Jānis Brizga

Janis brizga 165x152

attīstība vai izaugsme 15 Autors:Jānis Brizga