Foto: William Hoiles
Tiem, kas neseko politikai un neizglītojas, vienmēr ir grūtāk spriest par jautājumiem, ap kuriem norit diskusija kārtējā referendumā, un grūtāk ir arī referendumā informēti nobalsot.
Latvija ir demokrātiska valsts. Jēdziens demokrātija nāk no grieķu valodas un nozīmē tautas (demos) vara (kratos). Tātad, nekāda cita demokrātijas izpausme nevar būt augstāka par tautas nobalsošanu. Pret referendumiem per se argumentu patiešām nav.
Tomēr ir viens aspekts, par kuru būtu vērts diskutēt, proti, par ko un kurā brīdī rīkot referendumus. Lai uzsāktu diskusiju, iesākumā būtu jādefinē tautas tiešā līdzdalība lēmumu pieņemšanā, jo dažādās valstīs iespējas atšķiras. Reizēm likumdevēja vara vai izpildvara šādā veidā prasa tautai piekrišanu jau pieņemtam lēmumam. Citkārt tā ir pašas tautas ierosināta balsošana, kuras sākuma punkts ir NVO organizēta parakstu vākšana — Latvijā tādas pēdējā mēneša laikā bijušas jau divas.
Aplūkojot piemērus citviet — nekur pasaulē vēlētāji netiek pie urnām aicināti tik bieži, kā Šveicē. Savukārt Vācijā, gluži pretēji, valsts vēsture lika pamatlikuma tēviem neuzticēties tautas nobalsošanām. Tādēļ referendums vispār nav paredzēts — vienīgais izņēmums ir tad, ja tiek diskutēts par ieceri mainīt federālo zemju robežas. Referendums notika 50.gados, apvienojot Bādeni-Virtembergu. Bet mēģinājums pēc Vācijas atkalapvienošanās sapludināt galvaspilsētu Berlīni ar apkārtējo Brandenburgas pavalsti 90.gados izgāzās.
Gan presē, gan zinātnieku starpā ir daudz diskusiju par tiešās demokrātijas vērtību un riskiem. Interesanti, ka Rietumeiropā kreiso politisko spārnu pārstāvošie spēki parasti atbalsta referendumus. Kamēr Konstancas universitātes emeritētais profesors, šveicietis Leonars Neidhārts (Leonhard Neidhart) vienmēr uzsvēris, ka tautas nobalsošanu rezultāti mēdz būt konservatīvi, jo tauta parasti nebalso par pārmaiņām, bet gan drīzāk par status quo saglabāšanu.
Pamatojums diskusijām, protams, ir fakts, ka nereti tautas uzskati nesakrīt ar politiskās elites plāniem, nemaz nerunājot par tādiem nepopulāriem lēmumiem kā, piemēram, nodokļu vai nodevu palielināšana. Vēsturiski pretestība nenoliedzami pastāvējusi — reizēm klusējoša, reizēm aktīva, ar plašām protesta demonstrācijām —pret lēmumiem, kurus šodien var uzskatīt par ļoti svarīgiem un ietekmīgiem, lai gan, protams, par šo lēmumu sekām jebkurā gadījumā var mūsdienās vēl diskutēt. Piemēram, bez tautas piekrišanas Vācijā 1955.gadā pieņemts lēmums par apbruņošanos jeb Bundeswehr dibināšanu, kas lika pamatus uzņemšanai NATO. Pamatojoties uz NATO 1979.gada lēmumu, arī Rietumvācijā 1982.gadā izvietoja atomieročus. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc pacifisti nodibināja Zaļo partiju. Ar referendumiem šādus lēmumus noteikti nebūtu bijis iespējams ieviest. Nesenā pagātnē līdzīgi notika eiro ieviešana. Tur, kur notika referendumi (piemēram, Zviedrijā), šo lēmumu noraidīja. Jaunākais piemērs ir Lisabonas līgums, kuru nepieņēma Īrijā —vienīgajā valstī, kur valdība saskaņā ar konstitūciju bija spiesta rīkot referendumu.
Aplūkojot šos piemērus, nevar viennozīmīgi teikt, vai referendums ir vienmēr “labs” vai “slikts”.
Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas notikuši septiņi referendumi:
- 1991.gada 3. martā par valsts neatkarību
- 1998.g. 3. oktobrī par grozījumiem Pilsonības likumā
- 1999. gada 5. augustā par grozījumiem Pensiju likumā
- 2003.gada 20. septembrī par iestāšanos Eiropas Savienībā
- 2007.gada 7. jūlijā par grozījumiem Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā
- 2008.gada 2.augustā par Satversmes grozījumiem
- 2008.gada 23.augustā par grozījumiem Pensiju likumā
Interesanti, ka lielākajā daļā referendumu iznākums bija negatīvs. Centrālajai vēlēšanu komisijai pērn pārmeta, ka referendumu nevajadzētu plānot šādā datumā — 07.07.07. Komisija atbildēja — ja pilsoņiem jautājums ir svarīgs, tad datumam nevajadzētu būt par šķērsli līdzdalībai. Līdzīgi varētu arī šogad pārmest, ka balsošana atkal notiek vasarā, kad cilvēki ceļo un atpūšas. Taču šis pārmetums ir nevietā, jo referendumu ierosinātāji varētu savukārt palasīt Satversmi un likumdošanu, izpētīt noteikumus par parakstu iesniegšanas brīdi un to, kādos termiņos referendumam ir jānotiek.
Taču zema aktivitāte arī visvairāk uz tiešo demokrātiju orientētajā valstī Šveicē nav nekas svešs. Tam ir galvenokārt divi iemesli. Pirmkārt, ne katru reizi vēlētāji uzskata attiecīgo jautājumu par tik svarīgu. Otrkārt, iestājas zināms nogurums no regulārām balsošanām. Citiem, iespējams, trūkst zināšanu, lai saprastu gan konkrēto problēmu, gan piedāvātos risinājumus. Un vēl arī, protams, nepieciešama izpratne par sarežģīto nobalsošanas norisi. Rezultātā jautājumā par ierosinājumu mainīt Satversmi, paredzot tautai iespēju atlaist parlamentu referenduma ceļā, daudzi balsoja pret, lai gan viņi nemaz pret šo ideju neiebilda.
Zināšanu un izpratnes trūkums parasti atvieglo manipulācijas. Pirms referenduma par Satversmes grozījumiem daži politiķi baidīja Latvijas iedzīvotājus, teikdami — ja balsosi par šo ierosinājumu, “ienāks krievi” vai devalvēs latu. Šādām sekām nekāda tieša sakara ar Satversmes papildināšanu nav. Tanī pat laikā šaubas par piedāvāto grozījumu kvalitāti, kādas publicēja, piemēram, deputāts Kārlis Leiškalns, teikdams, ka viņš nebalsos par juridisku brāķi, protams, ir atļautas. Šāda diskusija nepieciešama, jo ar Saeimas atlaišanas kārtību vien nepietiek. Jānosaka ir arī sekas, ko atlaistā Saeima vēl drīkst darīt un kas ir tās pienākums. Pretējā gadījumā “mājās aizsūtītie” deputāti savās pēdējās darba dienās vēl pēkšņi varētu izdomāt, piemēram, mainīt Satversmi.
Bet tautu var maldināt arī citādi — ierosinot kaut ko tīkamu. Neveiksmīgajiem referendumiem Latvijā ir kopīgs tas, ka kāds mēģina panākt to mērķu sasniegšanu, kurus politika, kā tai tiek pārmests, nav gatava realizēt — pensiju palielināšana, Saeimas atlaišana. Proti, referendumi notiek zem populāru ideju karoga. Šādā veidā tādas organizācijas, kā, piemēram, arodbiedrības, kuras Latvijas politikā nemaz nav tik ietekmīgas, izmanto tautas ilgas pēc “nevainīgas politikas”. Līdzīgi notika 2000.gadā, kad sociāldemokrāti draudēja sākt parakstu vākšanu pret Latvenergo privatizāciju. Tomēr jāpadomā, vai kvoruma nepanākšana nav arī rādītājs tam, ka daļa no vēlētājiem jautājumu uzskata par mazsvarīgu vai pat aizstāv pretējo viedokli? Arī par pensiju referendumu izskanēja diezgan atšķirīgas domas.
Jebkurā gadījumā — tiem, kas neseko politikai un neizglītojas, vienmēr būs grūtāk spriest par jautājumiem, ap kuriem norit diskusija, un referendumā informēti balsot savā vai valsts labā. Citādi jau varētu rīkot referendumu arī par to, lai visiem tiktu augstākā izglītība. Tad beidzot nabaga studentiem varbūt vairs nebūtu jāmācās.