Recenzija pētījumam "Tiesu sistēmas informācijas caurredzamība"

Recenzija pētījumam "Tiesu sistēmas informācijas caurredzamība"

Iesaki citiem:

Pēc Latvijas Tieslietu ministrijas pasūtījuma Eiropas Savienības Phare projekta ietvaros ir tapis pētījums Tiesu sistēmas informācijas caurredzamība. Kaut arī pētījuma nosaukums pretendē uz plašāku saturu, faktiski pētījums aptver vienu no būtiskākajām korupcijas novēršanas sastāvdaļām – tiesas sistēmas caurredzamību. Pētījuma veikšanā piedalījušies gan kvalificēti Latvijas tiesību speciālisti, gan ārvalstu pētnieki un konsultanti.

Pētījums sastāv no trim daļām. Pirmajā pētījuma daļā aplūkota pašreizējā sistēma: normatīvais regulējums un faktiskā situācija. Otrajā daļā dots tiesu sistēmas caurredzamības ideālais modelis, ņemot par pamatu pētījumu par divām Rietumeiropas valstīm ar atšķirīgām juridiskām tradīcijām – Franciju un Zviedriju. Trešajā daļā dotas rekomendācijas izmaiņām normatīvajos aktos un praksē.

Pētījumā vispusīgi aplūkoti jautājumi gan par tiesībām piedalīties tiesas sēdēs, gan tiesu pienākumu izsniegt dokumentus, maksu par izsniegtajiem dokumentiem, tiesu un mediju attiecībām un daudzi citi jautājumi, kas attiecas uz tiesu caurredzamības jautājumu Latvijā. Interesanti iepazīties arī pētnieku doto tiesu caurredzamības ideālo modeli un ieteikumiem situācijas uzlabošanai Latvijā. Kā zināms, darbs pie projekta vēl nav beidzies, un pētījuma autori strādā arī pie nākošās daļas, proti, alternatīvu novērtējuma.

Pētnieki pievērsušies arī lēmumiem par pirmstiesas izmeklēšanu, it sevišķi par krimināllietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt krimināllietu. Par tiesas spriedumu pieejamību Latvijā jau ir diskutēts, un problēma vairs nav tik aktuāla kā pirms vairākiem gadiem, savukārt pirmstiesas izmeklēšanas lēmumu pieejamībai nav veltīts pietiekoši daudz uzmanības. Vēl vairāk, kā stāsta Juridiskās prakses un palīdzības centra studenti, kas sadarbībā ar Delnu strādā ar lietām informācijas pieejamības jomā, informācija par izbeigtajām lietām tiek turēta zem slepenības plīvura un uz vēstulēm, ko Delna sūta prokuratūrai par iespēju iepazīties ar lēmumu par krimināllietas izbeigšanu, tiek atbildēts ar noraidījumu vai netiek atbildēts vispār. Tomēr, ņemot vērā, ka krimināllietas izbeigšanas motivācija atšķirībā no tiesas sprieduma netiek paziņota publiski, iespējas pieņemt netaisnīgu vai negodīgu lēmumu ir vēl lielākas.

Neraugoties uz daudzajiem pozitīvajiem un interesantajiem pētījuma aspektiem, iespējams norādīt arī uz dažiem trūkumiem un dažiem polemiskiem, ne tik viennozīmīgi aplūkojamiem jautājumiem. Būtu jauki, ja par šiem jautājumiem portālā politika.lv sāktos diskusija, kas atbalstītu tālāk izklāstīto vai, vēl interesantāk, argumentētu pretējo viedokli.

Kā trūkumu varētu uzskatīt to, ka pētnieki pašreizējās situācijas analīzē nav ņēmuši vērā arī Satversmes 92. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu, kas nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu. Jautājums būtu aplūkojams arī, ņemot vērā privātās dzīves neaizskaramības jautājumu (Satversmes 96. pants un minētās konvencijas 8. pants).

Viens no taisnīgas tiesas aspektiem saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem ir tiesas spriešanas publiskums. Tā kā Satversmes 89. pants uzliek valstij pienākumu aizsargāt cilvēktiesības saskaņā ar nacionālajiem likumiem un starptautiskajiem līgumiem, tad arī Satversmes 92. pants ietver prasību pēc sprieduma publiskošanas. Visiem interesentiem jānodrošina pieeja tādam sprieduma tekstam, no kura kļūst skaidrs, kā tiesa pamatojusi savu lēmumu.[1]

Tomēr gan tiesas spriedums, gan lietas materiāli satur arī privātās dzīves jautājumus. Attiecībā uz spriedumu jau pastāv uz starptautiskajām cilvēktiesību atziņām balstīts viedoklis, ka sprieduma nepubliskošana nav atbilstoša samērīguma principam un ir pretrunā ar Satversmes 92. pantu un ka šāda prakse var kļūt par bīstamu precedentu, jo tiesas var sākt atteikties publiskot spriedumus, aizbildinādamās ar nesamērīgu privātās dzīves aizsardzību[2]. Savukārt šāds viedoklis nebūt nav tik viennozīmīgs attiecībā uz citiem lietas materiāliem.

Tiesas spriedumam ir jāsatur visi lietā svarīgie argumenti, no kuriem tā klausītājam vai lasītājam ir jāizsecina, vai tiesa ir spriedusi taisnīgi. Ņemot vērā privātās dzīves neaizskaramību, brīva jebkuras personas piekļūšana arī pārējiem lietas materiāliem varētu būt neattaisnojama iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Tādējādi nedaudz apšaubāms ir pētījumā izteiktais secinājums, ka visiem dokumentiem, ko iesniegušas puses, ieskaitot pierādījumus, jābūt publiski pieejamiem[3].

Pētījumā[4] teikts, ka Informācijas atklātības likums nodrošina sabiedrības piekļūšanu informācijai, kas atrodas valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju rīcībā. Pētnieki secina, ka Latvijas tiesas nevar uzskatīt par valsts pārvaldes institūcijām, no kā savukārt var secināt, ka Informācijas atklātības likums informācijas pieejamību tiesās neregulē.

Iepriekš teiktajam secinājumam var piekrist tikai daļēji. Neapšaubāmi, ka tiesa, kad tā izspriež lietu, nav valsts pārvaldes institūcija. Tomēr izspriestas lietas uzglabāšanu un lietas materiālu izsniegšanu, ko veic tiesas kancelejas vai arhīva darbinieki, nevar uzskatīt par tiesu varas funkciju. Tā, skatoties nevis pēc formālajām pazīmēm, bet pēc būtības, ir valsts pārvaldes, nevis tiesas funkcija. Kā atzīmē vācu zinātnieks F.J.Paine (F.J.Peine), arī likumdošanas institūcijas var nodarboties ar valsts pārvaldi, piemēram, ja parlamenta priekšsēdētājs izraida no zāles klausītāju, kas traucē debates, tā ir pārvaldes, nevis likumdevēja funkcija.[5] Tādējādi, tulkojot Informācijas atklātības likumu nevis pēc burta, bet pēc gara, iespējams nonākt pie secinājuma, ka šis likums attiecas arī uz tiesas iestādēm tad, kad tās nenodarbojas ar tiesas spriešanu.

Administratīvā procesa likumā, kas tika pieņemts 2001.gada 25.oktobrī, bet stāsies spēkā 2003.gada 1.jūlijā, minēts arī rakstveida process. Pētījumā rakstveida tiesas process nav pieminēts un iespējams, ka attiecībā uz pieejamības problemātiku tam nav nekādas atšķirības no mutvārdu procesa, taču nenāktu par sliktu, ja pētījumā šis jautājums tiktu ietverts.

Neraugoties uz iepriekš minēto kritiku, pētījums uzskatāms par vispusīgu un atbilstošu. Recenzijas autorei atliek novēlēt pētījuma autoriem veiksmīgu darba turpinājumu, bet galvenais - redzēt savu ieteikumu iedzīvināšanu normatīvajos aktos un tiesas institūciju praksē!

______________________________________
Atsauces

[1] Mits M. “Vai visi tiesu spriedumi ir publiskojami?” Likums un Tiesības, 2. sējums, nr.11, 2000, 344.- 345. lpp.
[2] Turpat, 345.lpp.
[3] 3. ziņojums – Rekomendācijas pārmaiņām Latvijā 4.7. punkts.
[4] 3. ziņojums – Situācijas apskats Latvijas tiesās, 8.1. punkts.
[5] Peine F.J. Allgemeines Verwaltungsrecht. C.F. Müller Verlag, Heidelberg, 1998., 8.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!