Foto: Foto - AFI
Recenzija par monitoringu “Saeima un pilsoniskā līdzdalība. LR Saeimas plenārsēžu un likumdošanas iniciatīvu monitoringa rezultāti 2007.-2009.”, Golubeva M., Kažoka I. Rīga, PROVIDUS, 2009.
Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS vairāku gadu veiktais Saeimas monitorings[ 1 ] šajā vasarā noslēdzās ar tā rezultātu prezentāciju un publikāciju. Šis noteikti ir bijis vismaz laika ziņā apjomīgākais politiskā diskursa monitorings Latvijā un kā tāds piedāvā būtisku ieskatu Latvijas politiskajā kultūrā. Darbs ir paveikts kvalitatīvi, un tas noteikti pelna ievērību no politikas veidotāju puses — vismaz to demokrātiski domājošo, kuriem pilsoniskā līdzdalība ir vērtība. Turklāt nebūtu pareizi aizmirst arī faktu, ka pētījuma starpziņojumi pēdējo gadu laikā pievērsa samērā ievērojamu mediju uzmanību. Tas vien jau ir pozitīvs pienesums pilsoniskās sabiedrības veidošanā — tautai ir jāzina savi varoņi, arī tie, kuri rupji un diskriminējoši izrunājas no Saeimas tribīnes.
Monitoringa galvenais jautājums — cik labvēlīga dažādu sabiedrības grupu pārstāvju līdzdalībai ir Latvijas politiskā vide? Tā atbildēšanai pētnieces bija izvēlējušās divas pieejas. Pirmkārt, tā ir Saeimas plenārsēžu stenogrammu analīze, kas tiek veikta kritiskās diskursa analīzes metodoloģijas ietvaros, cenšoties noskaidrot noteiktu grupu iekļaujošas/ izslēdzošas retorikas lietošanu, kā arī necienīgu izturēšanos pret oponentiem. Otrkārt, tiek veikta to likumprojektu analīze, kuri skar noteiktu grupu vai visas sabiedrības līdzdalību politikas procesā, to pieņemšanu vai noraidīšanu Saeimā. Šādi rezultāti kopumā ir interesanti tieši diahronā perspektīvā, jo ļauj noskaidrot gan Saeimas diskursa “kvalitātes” izmaiņas, gan galvenos izslēdzošās/iekļaujošās retorikas lietotājus, gan arī tās pilsoniskās sabiedrības grupas, kuras noteiktos laika periodos izpelnās Saeimas deputātu uzmanību.
Darbs ir padarīts labi, un dati ir apkopoti adekvāti, un tagad ir pienācis laiks tos interpretēt. Tiem, kuri vēl nesen šaubījās par monitoringā aplūkoto problēmu nozīmību, pirms nedēļas visas šaubas izklīdināja pats Saeimas priekšsēdētājs. Izrādās, ka Latvijas parlamentārās kultūras mēraukla šodien ir Vladimira Žirinovska uzvedība Krievijas Valsts domē[ 2 ]. Šajā recenzijā es mēģināšu ieskicēt dažas interpretācijas iespējas, recenzijas beigās pievēršoties dažām metodoloģiskām problēmām, kuras, neskatoties uz autoru profesionalitāti un ieinteresētību, tomēr dažviet vajā šo pētījumu.
Ceļi uz interpretāciju
Neskatoties uz kopīgo ietvaru, abas pētījuma daļas, diskursa analīze un likumdošanas monitorings tomēr veido samērā skaidri nošķiramus pētījuma laukus. Katrā no tiem sasniegtie rezultāti vedina pie tālākiem jautājumiem un interpretācijas iespējām. Likumdošanas daļā autores secina, ka “trīs gadu laikā Saeima trešajā lasījumā ir pieņēmusi tikai nedaudzas iniciatīvas, kas paplašinātu visu pilsoņu pilsoniskās līdzdalības iespējas.” Jautājums būtu: par ko liecina šādu iniciatīvu zemais skaits? Vai Saeima principiāli bloķē pilsoniskās līdzdalības iespēju paplašināšanu? Vai varbūt viss šajā jomā ir kārtībā, un nekas vairs nav paplašināms? Būtu interesanti uzzināt, kā šis secinājums sasaucas ar vispārējo stāvokli likumdošanā attiecībā uz pilsoniskās līdzdalības iespējām.
Diezgan atskurbinošu iespaidu atstāj secinājums, ka nospiedošais vairākums no Saeimas pieņemtajiem pilsoniskās līdzdalības iespējas paplašinošajiem likumprojektiem bija saistīti ar ES direktīvu ieviešanu, tas ir, ar ārēju aktoru darbību. Rets izņēmums šeit ir Satversmes grozījumi par tautas tiesībām atlaist Saeimu, kurš acīmredzot bija sacēlis pietiekoši lielu sabiedrisku rezonansi, lai to nenoraidītu ierastā kārtā. Turpretī pilsoniskās līdzdalības sašaurināšanas priekšlikumi gan visi ir pašmāju ražojums. Tos lielākoties piedāvā TB/LNNK un LPP/LC, turklāt sašaurinošās iniciatīvas salīdzinoši daudz biežāk saņem Saeimas atbalstu nekā paplašinošās. Monitoringā ir skaidri uzrādīta arī Saeimas attieksme pret tiesībsargu, kura nepārprotamās autoritātes problēmas šajā laikā pakāpeniski sāk saasināties: gandrīz visus viņa priekšlikumus Saeima noraida bez debatēm.
Plenārsēžu debašu monitoringa rezultāti liecina par samērā strauju izslēdzošās retorikas samazināšanos 2008. un arī 2009. gadā. Turklāt, kā norāda monitorings, pakāpeniski pieaug pozitīvu, iekļaujošu izteikumu īpatsvars par pilsoniskās sabiedrības līdzdalību politikas veidošanā. Šis fakts ir pelnījis ievērību. Monitoringa autores jau norāda, ka tas varētu būt saistīts ar sēdēs aplūkotās tematikas specifiku — pēdējos gados salīdzinoši mazāk tiek iztirzāti pilsonības un valsts valodas jautājumi, kuri daudzus deputātus mudināja uz dažādu “spēka vārdu” lietošanu. Taču acīmredzot šeit darbojas arī citi faktori. 2007. gada beigās premjera amatu pamet Aigars Kalvītis (TP), turklāt tas notiek pēc publiskiem protestiem par KNAB vadības torpedēšanu. Amatā stājas Ivars Godmanis (LPP/LC), kurš Valsts prezidentam sola “uzlabot komunikāciju” ar sabiedrību. Vai šis fona faktors būtu ietekmējis parlamentāro diskursu? Iespējams. To varētu būt motivējis arī pašsaglabāšanās instinkts: abi neveiksmīgie referendumi 2008. gada vasarā varbūt lika vienam otram reakcionāram savaldīt muti aiz bailēm izprovocēt vēl lielāku cilvēku pieplūdumu abās lielā mērā pret eliti vērstajās nobalsošanās[ 3 ]. Tāpat šeit savu lomu varētu spēlēt 2008. gada vidū jau sajūtamais ekonomiskās krīzes tuvums, kuras aukstā elpa varēja padarīt Saeimas diskursu lietišķāku. Vienlaikus šie efekti, visdrīzāk, būs īstermiņa: jau šobrīd ir skaidrs, ka rīdīšana pret citām etniskajām grupām būs modē 2010. gada Saeimas vēlēšanās, un Jura Dobeļa nesenais brēciens “nāvi okupantiem!” tam skan vienīgi kā uvertīra.
Runājot par sabiedrības grupām, kuras parādās Saeimas dienaskārtībā, gan likumdošanas analīze, gan plenārsēžu monitorings skaidri apliecina etnopolitisko un pilsonības jautājumu dominanti. Šo grupu aktualizēšanas gadījumi ir tik lielā skaitliskā pārsvarā, ka citas sabiedrības grupas (jaunie imigranti, veci cilvēki, seksuālās minoritātes u.c.) parlamenta dienaskārtībā atrodas teju vai marginālā lomā. Šis atradums no jauna apstiprina bēdīgo lietu stāvokli — etnisko un pilsonības jautājumu hipertrofija lielā mērā aizēno izpratnes veidošanos par modernai, demokrātiskai sabiedrībai raksturīgo grupu un interešu plurālismu.
Mazliet par metodoloģiju
Skaidrs, ka monitorings nav pilnībā akadēmisks pētījums. Tā funkcija ir drīzāk kritiski atspoguļot šodienas Latvijas politikā notiekošo, nevis piedāvāt pilnībā distancētu argumentāciju par labu kādai teorijā balstītai hipotēzei. Taču šā pētījuma teorētiskais pamatojums ir mazliet liess, teiksim tā. Lai saprastu pētnieču izejas pozīcijas, lasītājam tomēr gribētos atrast atbildes uz dažiem jautājumiem: kāda tad ir parlamentārā diskursa loma demokrātiskā politikā? Vai pētījums balstās konstruktīvisma pieņēmumā, ka noteiktu grupu izslēgšana diskursā nosaka arī to izslēgšanu reālajā rīcībā? Kāda ir izslēdzošā vai iekļaujošā diskursa saikne ar varas attiecībām un tās sadalījumu starp parlamenta frakcijām? Vai kādas grupas diskursīva deleģitimēšana ir principā nepieļaujama demokrātijā? Pieņemu, ka autorēm ir savs viedoklis šajos jautājumos — varbūt to vajadzēja iekļaut arī gala ziņojumā?
Tieši tādēļ, ka šāds pamatojums ir palicis ārpus monitoringa gala ziņojuma ietvariem, neskaidri ir palikuši vairāki jautājumi. Piemēram, Saeimas ētikas kodeksa liktenis ir ievērības cienīgs pētniecības objekts. Tas, kā autores labi parāda, ir pakāpeniski ieguvis Saeimas darbā zināmu relevanci — vismaz sēdes vadītāja atsauču līmenī. Tomēr neesmu drošs, ka šā kodeksa izmantojuma un “deputāta statusa necienīgas runas” monitorings pilnībā iederas pētījumā par pilsonisko līdzdalību. Ja pareizi saprotu, leģitimējošās / deleģitimējošās stratēģijas iezīmē veidu, kā Saeimas diskursā tiek veidots publisks tēls par to vai citu sabiedrības grupu kā demokrātiskā procesa dalībnieku. Turpretī deputātu apsaukāšanās ir kaut kas cits: te ir darīšana ar politisko opozicionāru apkarošanu.
Protams, abas šīs lietas de facto gan ir saistītas. Dobelis lamā Buzajevu, lai pazemotu krievvalodīgos; viņš to neuzlūko kā savu kolēģi parlamentārieti, bet gan deskriptīvi, kā noteiktas etniskas grupas pārstāvi. Taču šāda izpratne pati par sevi ir greiza: saskaņā ar parlamentārisma tradīciju deputāts Latvijā pārstāv tautu, nevis kādu atsevišķu grupu, tādēļ Buzajevs tikpat maz pārstāv krievus, cik Dobelis — latviešus. Tādēļ sekot minēto kungu pašizpratnei un apgalvot, ka sava pretinieka apsaukāšana vienlaikus ir kādas pilsoņu grupas izslēgšana, ir mazliet problemātiski. Šeit drīzāk kārtējo reizi ir darīšana ar deputātu kungu pilnīgu neizpratni par savas runas institucionālo kontekstu.
Kritiskā diskursa analīze, protams, ir kvalitatīvas pētniecības instruments, un nav nekāda pamata šaubīties par pētnieču godprātību attiecīgo runas fragmentu identifikācijā. Taču ir zināms pamats šaubīties par šādas pieejas atbilstību specifiski monitoringa vajadzībām, kurās analizētie fragmenti tiek kvantificēti un tādējādi padarīti salīdzināmi. Lieta tā, ka Saeimas runu fragmentu atlase šeit lielākoties fokusējas uz nepārprotamiem “uzbraucieniem” kādai grupai vai cilvēkam, turklāt dažu teikumu īsā fragmentā. Vienlaikus ārpusē, iespējams, tiek atstātas daudz izsmalcinātākas izslēgšanas stratēģijas, kuru identifikācija prasītu garāku teksta posmu un konteksta aplūkojumu, taču to acīmredzot nepieļautu monitoringa kvantitatīvais formāts.
Cik nu es pazīstu šāda veida pētījumus CDA ietvaros, tie biežāk strādā ar atsevišķu lielāka apjoma tekstu, taču analizē to krietni dziļāk. Šeit ir iespējams iet vēl tālāk: dažs labs Latvijas Saeimas deputāts vienkārši ir pārlieku vaļsirdīgs un prasts cilvēks, kurš dažkārt pat lāgā nesaprot, kur atrodas. Tādēļ viņa tekstos diskriminācija nepārprotami iznāk virspusē kā nepārprotami izslēdzoši, brīžiem pazemojoši un rupji raksturojumi. Taču tas varētu arī nenozīmēt, ka “mērenāko” deputātu runa ir mazāk diskriminējoša. Smalks britu konservatīvais brīžiem nav mazāk diskriminējošs par Juri Dobeli, taču viņš ir daudz kulturālāks, izglītotāks un gudrāks, viņš labāk pārzina institucionālo kontekstu, tādēļ ietērpj savu sakāmo daudz smalkāk par mūsu deputātu vaļsirdīgajām “naida runām”. Vienkārši šeit diskriminācija būtu meklējama kādā dziļākā kvalitatīvas analīzes līmenī, ko diez vai būtu iespējams konstatēt monitoringā.
No tā izriet, ka koncentrēšanās uz Jura Dobeļa, šā galvenā Saeimas debošīriķa, vulgāro izrunāšanos varētu novērst uzmanību no citām lietām, kuras gan ir mazāk uzkrītošas, bet tādēļ ne mazāk ilustratīvas. Iespējams, ka Dobelis pat ir samērā nepateicīgs analīzes objekts: viņa runas klausītājs vienmēr gaida drīzāk kā provokācijas, un pats skandalētājs vienmēr pacenšas pārsteigt savu auditoriju ar kādiem jauniem apvainojumiem un vulgārismiem. Taču viņu diez vai var uzskatīt par Saeimas diskursa normalitāti, kas konstruētu Saeimai tipisku minoritātes tēlu. Gluži pretēji — uz viņa iestudētā “ekstrēmisma” fona ne vienam vien “mērenajam” ir iespējas netraucēti nodarboties ar daudz smalkāku un politkorektāku izslēgšanas stratēģiju veidošanu. Citiem vārdiem, ir pamatoti vaicāt: vai klusējošais un šķietami mērenais vairākums patiešām ir mazāk “ekstrēmistisks” par Dobeli, Tabūnu un Buzajevu, kuriem neviens nekādu lemšanas varu i negrasās uzticēt? Vai varbūt viņi ir tikai mazliet savaldīgāki? Galu galā Saeimas priekšsēdētāja nepārprotamā nostāšanās Dobeļa pozīcijās pēc viņa publiskajiem lāstiem neliecina, ka šim skandalētājam un Saeimas vairākumam patiesi būtu kādas domstarpības parlamentārās runas kultūras jautājumā.
_________________