Radoši par Tibetu 0

Thubtenu Samdupu (Thubten Samdup), Viņa Svētības Dalailamas vēstnieku Lielbritānijā, Ziemeļeiropā, Baltijas valstīs un Polijā, intervē žurnālists Didzis Melbiksis.

Iesaki citiem:

Cik esmu sapratis, jūs uzskatāt, ka lobēšana, sarunas ar politiķiem un argumentēšana par Tibetas lietu nav bijusi sevišķi efektīva, šī pieeja nav darbojusies īpaši labi. Taču jūs esat šeit un darāt tieši šīs lietas. Vai tas nav nedaudz pretrunīgi? Kāpēc jūs turpināt šādi rīkoties?

Redziet, tā ir daļa no mana darba - lobēt parlamentāriešus un tikties ar valdību, amatpersonām. Un to es vairāk nekā divdesmit gadus esmu darījis Kanādā. Esmu iemācījies, ka par spīti tam, cik daudz ir izpratnes, simpātijas, atbalsta un labās gribas, tomēr beigu beigās nav politiskās gribas, lai kaut ko izdarītu. Izskaidrojums tam ir ļoti vienkāršs. Ķīna ir pārāk liela, tā ir pārāk nozīmīgs tirdzniecības partneris. Pagāja zināms laiks, kamēr es to sapratu. Līdzko es biju to sapratis, man nācās uzdot sev jautājumu - ko darīt tālāk? Vai mēs padodamies? Vai arī mēs atrodam kādus citus ceļus? Un es pats atradu citus ceļus, kā darīt to, ko, manuprāt, man ir pienākums darīt Tibetas tautas labā. Man ir jābūt viņu balsij brīvajā pasaulē.


Vai jūs joprojām piedalāties trimdas parlamenta darbā?

Nē, es vairs tur nepiedalos. Bija laiks, kad es to darīju.


Un kāpēc pārtraucāt?

Nebija gluži tā, ka es pārtraucu... Es biju ievēlēts kā parlamenta loceklis tibetiešiem Ziemeļamerikā. Tas bija tikai tāds formāls amats. Mēs devāmies uz Indiju divas reizes gadā, mums nebija jāiet uz parlamentu katru dienu. Tā ka praktiskā nozīmē tas nemaz nebija īsts parlaments. Un es arī jutu, ka tā nav īsti mana lieta. Es jutu, ka būtu efektīvāks un daudz noderīgāks tibetiešu kopienai, ja es tā vietā, lai būtu parlamenta loceklis, paliktu Kanādā un strādātu Tibetas labā ar kanādiešiem.


Un tomēr, atgriežoties pie mana sākotnējā jautājuma, pamatjautājums taču ir un paliek, vai pārmaiņām ir jānāk vairāk no Ķīnas iekšienes, vai arī tomēr no ārpuses. Ko jūs par to domājat?

Manuprāt, ir nepieciešamas abas puses. Ja nebūs pilnīgi nekādu pārmaiņu ārpusē, tibetieši un Tibeta zaudēs pilnīgi visu iedvesmu. Ja nevienam tas vairs nerūp, kāpēc gan viņiem būtu jāziedo savas dzīvības? Viņi joprojām turpina rīkoties tāpēc, ka viņi apzinās, ka pasaulē ir cilvēki, kuriem tas rūp. Un tad vēl ir tādi cilvēki kā es - tibetieši, kas dzīvo brīvajā pasaulē un ir viņu balss. Mums ir vajadzīgi gan pirmie, gan otrie.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka tibetiešu diaspora ir ļoti maza. Tie ir 150 000 cilvēku ārpus Tibetas, izkaisīti pa visu pasauli. Mūsu vienkārši nav tik daudz, lai radītu milzīgu kustību pasaulē. Protams, mums ir daudz draugu. Tāpēc es uzskatu - tā kā mēs esam tik mazi un Ķīna ir tik liela, mums ir jābūt radošiem un inovatīviem. Mums ir jārīkojas tā, lai mēs saņemtu nepieciešamo atdevi. Nepietiek ar to, ka cilvēki šad un tad aiziet līdz Ķīnas vēstniecībai un izkliedz protesta saukļus. Ir nepieciešams pastāvīgs darbs ar labu plānojumu, labi pārdomāta rīcība.

Tieši ar to es pārsvarā nodarbojos - es rīkojos ar inovatīvu pieeju. Kopš 2006. gada es rīkoju informācijas kampaņas internetā ķīniešiem. Iepriekš neviens to nebija darījis. Pēdējo piecdesmit gadu laikā tibetieši bija turējuši ķīniešus pilnīgā neziņā. Mēs neuzskatījām, ka ķīnieši ir pietiekami svarīgi, lai mēs viņus izglītotu. Mēs bijām izglītojuši pasauli, bet ķīniešu tauta nezināja pilnīgi neko par Tibetu! Es saku - ar ko gan ķīnieši ir citādāki? Viņi ir tādi paši cilvēki kā amerikāņi, kanādieši, latvieši, igauņi. Ja mēs varam runāt ar latviešiem, censties izglītot viņus par Tibetu, tad mēs to varam darīt arī ar ķīniešiem. Galu galā tā ir ķīniešu tauta, kas var mums sniegt to, ko mēs vēlamies. Ne jau amerikāņi, kanādieši vai briti. Lūk, tāpēc es teicu, ka mums ir jādomā, mums ir jābūt inovatīviem. Un šī manis uzsāktā iniciatīva sniedz to atdevi, kādu esmu meklējis. Kad ķīnietis pienāk klāt un saka tev - piedodiet, es nezināju, ka situācija ir tik slikta, mēs nekad neiedomājāmies, ka Dalailama ir teicis, ka viņš lūdz nevis neatkarību, bet gan patiesu autonomiju saviem tautiešiem, tad tu zini, ka tiešām esi panācis pārmaiņas. Tāpat es uzskatu, ka tas ļoti labi saskan ar budismu, tas ir nevardarbības ceļš. Un tas ir vienīgais veids, kā risināt situāciju.


Un tomēr, kādu tad īsti neatkarību vai pašnoteikšanos jūs patiesībā vēlaties? Ir milzīga atšķirība starp noteikta veida autonomiju un patiešām neatkarīgu valsti.

Tas, ko saka Dalailama, ir - viņš nelūdz neatkarību, viņš vēlas patiesu autonomiju. Ja Ķīnas valdība būtu tiešām ieinteresēta, tā pasaulē varētu atrast ļoti daudz piemēru tam, par ko viņš runā. Viss, ko mēs prasām, ir paredzēts Ķīnas konstitūcijā. Mēs neprasām neko tādu, kas nav iekļauts Ķīnas konstitūcijā. Tas jau ir tur garantēts!

Ņemsim par piemēru tādu cilvēku kā mani. Es būtu ļoti priecīgs, ja tibetiešiem būtu tāda pati autonomija kā Kvebekas provincei Kanādā. Tāda pati vienošanās kā Skotijai ar Apvienoto Karalisti vai Grenlandei ar Dāniju. Pasaulē ir tik daudz piemēru! Viss, kas tibetiešus interesē, ir autonomija, kurā mēs varētu saglabāt savu kultūru, valodu, izglītību, garīgumu. Ķīna var paturēt ārlietas, aizsardzības sfēru, visu pārējo. Tā būtu tāda province, viņi to sauktu par mazākumtautību. Šajā provincē Pekinas centrālā valdība respektētu tibetiešu paražas. Kad mēs runājam ar ķīniešiem šādā veidā, viņi to atzīst par saprātīgu pieeju. Un daudzi no viņiem nesaprot, kāpēc Ķīnas valdībai tas ir tik sarežģīts jautājums.


Bet varbūt viņi domā, ka tas ir tāpat kā iedot velnam mazo pirkstiņu. Velns beigās paņem visu roku. Tātad lietas varētu notikt arī pakāpeniski...

Protams, tieši tā! Taču viņiem uz to jāparaugās arī no otras puses. Kādas viņiem ir izvēles iespējas? Viņi var turēt mazākumtautības pakļautībā ar rupja spēka palīdzību. Taču cik ilgi? Mēs esam redzējuši piemērus vēsturē - kā Padomju Savienību.

Tibetieši, kā jau budisti, tic lietu nepastāvīgumam. Nekas nav pastāvīgs, cilvēku dzīvē viss mainās. Salīdzinot šo rītu un pašreizējo momentu, lietas ir mainījušās. Tāpat notiek arī valstu dzīvē! Pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem diez vai daudzi latvieši domāja, ka te būs neatkarīga valsts. Padomju Savienība bija tik spēcīga... Šodienas Ķīna ir tāda pati. Taču Ķīna nekad vairs nebūs tik spēcīga, kāda tā ir patlaban. Tagad Ķīnā ir tik daudz problēmu, par kurām rietumu medijos īpaši daudz nestāsta. Notiek patiešām milzīgi darbaļaužu nemieri. Un ķīniešu jaunatne nav apmierināta ar to, kā darbojas Ķīnas valdība. Viņi pieprasa demokrātiju. Tajā pašā laikā palielinās plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem. Un klāt tam visam vēl nāk arī mazākumtautības kā tibetieši un uiguri. Visi viņi ir neapmierināti. Ja Ķīnas valdība tiešām vēlas saglabāt tā saukto "māti zemi" vienotu, tad viņiem ir jāsāk domāt par lietām nopietni. Mēs taču zinām, ka cilvēku tieksmi pēc brīvības nav iespējams apspiest ar spēku. Kādā jaukā dienā tā uzsprāgs viņiem tieši sejā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi