Atslēgvārdi:

Radīts politiķu uzraudzībā 0

Raidījuma vai žurnāla izveidošana ir vēlēšanās gūt ietekmi un, pieļauju, ka arī vēlētāju simpātijas. Tāpēc ir īstais brīdis ļoti nopietni pirmo reizi Latvijā runāt par jēdzienu, kas citur pasaulē nav svešs – par izdevēja ētiku, principiem un atbildību.

Iesaki citiem:

Kad pirmo reizi ieraudzīju jauno žurnālu „Republika.lv”, nodomāju, - ja piedāvājums ir ceļot laikā, kāpēc tik tālā pagātnē? Kad noskatījos pirmo raidījumu „0 pozīcija”, nospriedu – savulaik spožu žurnālistu „otrā jaunība” nav piemeklējusi. Abiem šiem jaunajiem mediju vides produktiem ir viena svarīga kopīga iezīme – tos izveidojuši ilgstoši politikā strādājoši cilvēki. Un abu parādīšanās aktualizē jautājumu par izdevēju ētiku.


Vai tiešām cita kvalitāte?

Abu projektu vadītāji runājuši gandrīz vienādiem vārdiem – mēs piedāvāsim ko tādu, kas nav nekur citur, runāsim par to, par ko citi nerunā, un tā, kā citi nespēj. Diemžēl pirmie SIA „Žurnāls” (izdevējs Viesturs Koziols, redakcijā politiķi Jānis Peters, Ivars Godmanis) izdotā žurnāla „Republika.lv” numuri parāda, ka solījums runāt ar „domātājiem un darītājiem” par sabiedriski politiskiem jautājumiem „kvalitatīvi jaunā līmenī” nav piepildīts.

Žurnālam ir aptuvena koncepcija, tam trūkst mugurkaula un nav iespējams atšifrēt, kas tajā ir būtiskākais un kāpēc šīs tēmas tiek piedāvātas nedēļas formātā. „Republika.lv” žurnālistikas stils atgādina deviņdesmito gadu sākuma „žurnālistikas apjukuma” laiku, kad padomju rakstības veids pašdarbnieciskā aizrautībā (jo žurnālistikā ienāca ļoti daudzi neprofesionāļi) tika miksēts ar slikti izprastiem rietumu žurnālistikas paraugiem. Tā ir žurnālistika, kas jebkuru notikumu vai procesu pakārto jau gatavai idejai un nemaz nerūpējas par vienkāršiem žurnālistikas principiem – precizitāti, objektivitāti, neitralitāti. Atsevišķi autori spēj piedāvāt analītisku skatījumu, bet pārsvarā dominē vājš komentāra žanrs. Autoru kopējā iezīme – viņiem nav avotu, lielākoties nav skaidrs, kā iegūta informācija, kāds ir konteksts.

Protams, pasaulē ir arī šādi izdevumi, bet tad tie vienmēr atbilst būtiskam kritērijam – rakstītāji ir autoritātes kādā jomā, cilvēki, kuru domām lasītāji vēlas sekot (kā tas pamazām izdevies atsevišķiem „Rīgas Laika” autoriem). „Republika.lv” tikai daži rakstītāji var pretendēt uz šādu statusu (I.Godmanis, A.Lejiņš, S.Veinberga). Viss pārējais – slikta un, piedodiet, vecmodīga žurnālistika, kura nespēj atbildēt uz galveno jautājumu – ko tu gribi pateikt?

„Republika.lv” saturu iezīmē ceļojums laikā, proti, tas cenšas atgriezties tur, kur žurnāla veidotāji kādreiz bijuši – kādās sajūtās, realitātē, vērtībās, ietekmē... Jautājums, vai ir kāda lasītāju grupa, kas arī vēlas „turp” nokļūt? Aptuveni piecpadsmit gadu senā pagātnē, kad Jānis Peters satika sev būtiskus cilvēkus, kuru teikto viņam nu gribas atcerēties, vai laikā, kad stāstīja anekdotes par bijušās PSRS vadītājiem. Vismaz pagaidām tas izskatās pēc vēstuļu rakstīšanas pašiem sev. Izvēloties tēmas un viedokļus, žurnāla veidotāji ignorē realitāti, kādā dzīvo auditorija, un to, ka lasītājiem šajos gados bijis pieejams milzum liels skaits citu izvēļu.

Kad politiķi vēlas ko teikt, viņi parasti izvēlas nodrukāt kaut ko, ko nosauc par avīzi vai žurnālu, piepildīt to ar saviem pašsacerējumiem un bez maksas izdalīt vai iemest pastkastītēs. Šoreiz tiek imitēts masu medijs, kurš turklāt tiek pārdots par sakāpinātu cenu (99 santīmi par 46 lappusēm ir aptuveni divkārt dārgāk nekā līdzīgiem produktiem).

Līdzīgas problēmas raksturo jauno LTV7 projektu „0 pozīcija”, ko veido Edvīnam Inkēnam piederošais uzņēmums S.A.F pakalpojumi. Tas pretendēja uz svaigu skatījumu, diskusiju vides attīstīšanu, pretrunu atklāšanu aktuālās problēmās. Pirmā nedēļa izrādījās katastrofāla – raidījuma vadītāji, nespējot izvēlēties svarīgas tēmas un izveidot ievērības vērtus viedokļus par notikumiem, skaistajā studijā vienkārši izgāzās. Lai arī LTV7 programmas direktors Arnis Kuprišs publiski izteicies, ka raidījuma formāts ir veiksmīgs, es gribētu iebilst – problēma ir formāta mākslīgajā konstrukcijā, ko pārliecinoši diezin vai izdosies piepildīt arī citiem vadītājiem.


Kāpēc viņiem neizdodas?

Jebkuram ir tiesības mainīt savu dzīvi un veidot masu medijus. Tāpēc neatkārtošu jautājumus par politikā aktīvi strādājošu cilvēku vēlmi izlikties, ka viņi tagad izplatīs objektīvus un neatkarīgus viedokļus. Es piekrītu šiem jautājumiem. It īpaši tāpēc, ka jaunā tendence – politikai joprojām ļoti tuvi cilvēki veido masu medijus – aktualizējusies deviņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām.

Var jautāt tālāk: vai pārējie mediji ir sasnieguši tādu neatkarības pakāpi, ka nebūs viegli pieejami un komfortabli attiecībā pret politiķu vēlmēm izplatīt savas idejas? Varbūt otrādi – daļu mediju konkrētie politiķi uzskata par konkurentu labvēļiem, tāpēc vieglāk ir radīt pašiem savus? Žurnāla gadījumā pat bijusi ģeniāla promocijas akcija – „Republika.lv” tika prezentēta Raimonda Paula dziedāšanas svētkos arēnas „Rīga” atklāšanas koncertā. Nevar iedomāties slēptai politiskai akcijai piemērotākus apstākļus un vidi. Ne mazāk veiksmīga ir politiķa projekta manifestācija sabiedriskajā televīzijā.
Raidījuma vai žurnāla izveidošana ir vēlēšanās gūt ietekmi: auditorijā, informācijas vidē, sabiedriskajā domā, tirgus daļā, peļņā. Es pieļauju, ka tas ir veids, kā iegūt simpātijas un veidot pamatu sarunai ar savu vēlētāju. Veids, kā aktualizēt tās vērtības, kas tiks izmantotas vēlētāju labvēlības iegūšanai. Veids, kā atkal iepazīstināt ar personām, kuras kandidēs vēlēšanās. Lai kā arī veiktos, „gājiens” ar žurnālu un raidījumu rada priekšrocības attiecībā pret konkurentiem.

Kāpēc tad līmenis ir tik nožēlojams? Tāpēc, ka šie cilvēki izliekas. Spēlē auditorijai svarīgu diskusiju, bet iznāk saruna par to, kas interesē pašus runātājus. It īpaši televīzijā ļoti jāslēpjas, jo LTV vadība solījusi uzraudzīt saturu. Tāpēc jāimitē diskusija par mazsvarīgām lietām, jo runāt par politiskām idejām un procesiem pagaidām ir bīstami. Bet arī tas ir paņēmiens: izvirzīt priekšplānā kaut ko maznozīmīgu (piemēram, gavēni, 8.marta svinēšana), lai novērstu uzmanību no būtiskā.


Uzmanības fokusā - izdevēji

Esmu tālu no tā, lai neveiksmē vainotu žurnālistus, kuri darbojas viņiem piedāvātajos noteikumos. Skaidrs, ka tie nav pašu radīti, tāpēc acis nespīd un viss iznāk samocīti. Žurnālisti ir tikai aizsegs citu idejai, līdzeklis tās realizācijai. Paskatieties vien: žurnāla „Republika.lv” politikas redaktors ir Jānis Republikānis!

Tāpēc uzskatu, ka šoreiz patiesi ir īstais brīdis, lai ļoti nopietni pirmo reizi Latvijā runātu par jēdzienu, kas citur pasaulē nav svešs – par izdevēja (TV gadījumā - vadošā producenta) ētiku, principiem un atbildību.

Ko nozīmē izdevēja ētika? Tie ir pamatprincipi: kāpēc es veidoju mediju produktu, kas mani vada, kāpēc algoju dažādu jomu profesionāļus, kādus produktus piedāvāju; ar kādiem līdzekļiem veidoju sabiedrisko domu, kādas vērtības piedāvāju? Nebūsim naivi – informatīvo vidi piepilda ne jau žurnālistu darbi, bet tas, ko nolēmuši veidot izdevēji, producenti, mediju īpašnieki. Tieši tāpēc ir pareizi vispirms skatīties uz to vārdiem, kas medijos rakstīti vissīkākajiem burtiņiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

Bleuman 6514421669

Roka roku (ne)mazgā 0 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 63 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 29 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 45 Autors:Anda Rožukalne