Atslēgvārdi:

Putvedeva sistēma 1

Medvedevs var atkārtot Hruščova izvēli, kas, formāli nonācis varas augšgalā, nevēlējās spēlēt otršķirīgu lomu un ātri vien atbrīvojās no protežē statusa. Absolūta vara korumpē absolūti.

Iesaki citiem:

Krievija ir viena no retajām valstīm, kuras nacionālajā ģerbonī ir saglabājies divgalvains ērglis un monarha simbolika. Šobrīd Krievijā var parādīties arī divgalvainas varas vertikāles iezīmes. Dmitrijs Medvedevs ir pārliecinoši ievēlēts par Krievijas prezidentu. Savukārt Vladimiram Putinam ir piesolīts (lasi: viņš piekritis) premjera amats. Neskatoties uz divgalvainā ērgļa klātbūtni, Krievijā tomēr praktiski nekad nav eksistējusi divgalvaina vara, nerunājot jau par ilglaicīgu konkurenci starp institūcijām vai nacionālajiem līderiem. Divvaldības Gordija mezgli 20. gadsimta Krievijas vēsturē- 1917. un 1993. gadā tika pārcirsti strauji un vardarbīgi. Tieši tāpēc arī negribētos domāt, ka iekšpolitiskās un ārpolitiskās „konservatīvās konsolidācijas” kursa ietvaros, kas izveidots un attīstīts Vladimira Putina prezidentūras gados, būtu plānotas kādas demokrātiskas atkāpes un ilgtermiņa politiskās konkurences veicināšana.


„Demokrātiska” Krievija?

Nevar tomēr izslēgt, ka pārejas periods var būt sarežģīts un izveidotā Putvedeva sistēma — pretrunīga. Ja Vladimirs Putins pieņemtu valdības vadītāja amatu, pastāv reāla iespēja attīstīties divvaldības modelim, kurā ir prezidents Medvedevs, kas ir vēlēta persona ar lielām pilnvarām de jure, un Putins vismaz sākotnēji de facto valsts procesu vadītājs premjera krēslā. Plānoti vai neapzināti tas varētu novest pie konkurējošu varas centru veidošanās. Tāpēc Krievijas vēlēšanas, kas acīmredzami nav bijušas demokrātiskas, paradoksālā kārtā tomēr var netieši novest pie zināmām demokrātijas iezīmēm politiskas un institucionālas konkurences formā. Jau šobrīd faktiski veidojas divas komandas. Novērojams, ka Putinam tuvu stāvoši cilvēki un prezidenta administrācijas pārstāvji pakāpeniski jau pāriet uz premjera aparātu. Tiek uzskatīts, ka savukārt Medvedeva komanda pamatā varētu veidoties no juristu un tiesnešu aprindām un pārstāvjiem no Gazprom kontrolētās Krievijas-Ukrainas gāzes tirdzniecības starpniekfirmas Rosukrenergo, kā arī Gazprom meitas uzņēmumiem mediju jomā. Jāpiezīmē, ka gudru un ambiciozu cilvēku Krievijas varas struktūrās netrūkst. Ja vēl Brežņeva laikā bija 2% varas elites pārstāvju ar kandidāta un doktora grādiem, Putina pirmajā prezidentūrā to arī bija 20%, bet otrajā jau 50%, kas vismaz formāli padara Krievijas politisko isteblišmentu par vienu no izglītotākajiem pasaulē.

Agri vai vēlu tomēr ierobežotās demokrātijas izpausmēm divvaldības apstākļos būtu pilnībā jāintegrējas Krievijas tradicionālās — „vadāmās demokrātijas” modelī. Tas visupirms nozīmētu skaidru varas hierarhiju. Nevar izslēgt Dmitrija Medvedeva patstāvības scenāriju. Medvedevs var atkārtot Hruščova vai Brežņeva izvēli, kas, formāli nonākuši varas augšgalā, nevēlējās spēlēt otršķirīgu lomu un, izmantojot plašās pilnvaras, diezgan ātri atbrīvojās no protežē statusa un saviem patroniem. Jāatkārtojas, bet absolūta vara korumpē absolūti. Un 2.martā Krievijas Federācijas amatā ievēlētā cilvēka rokās neapšaubāmi būs lielas pilnvaras un potenciāli milzīga ietekme.


Putins 2024

Vladimira Putina nostumšana otrajā plānā ir iespējama, tomēr maz ticama. Šobrīd pastāv vairāk priekšnoteikumu tam, lai tieši Vladimirs Putins turpinātu dominēt Krievijas politiskajā sistēmā. Paziņojot par palikšanu politikā, Putins faktiski ir pieteicis savas tiesības uz reģenta lomu. Premjera amata pieņemšana to apstiprinātu un būtu atbilde uz daudziem jautājumiem. Medvedevs faktiski ir Putina politiskais klons. Kā izteicās viens no Putina atbalstītājiem, „Medvedevs ir Putina politikas izpausme”. Medvedevs piedalījās vēlēšanās ar lozungu īstenot tieši Putina programmu un strādāt tandēmā ar potenciālo premjeru. Tāpēc lielā mērā taisnība ir bijušajam Igaunijas premjeram Martam Lāram (Mart Laar), kurš apsveicis Putinu ar mierīgu varas nodošanu Putinam. Premjerministra amats gan nav pārlieku pateicīgs, jo liek uzņemties atbildību arī par nepaveiktajiem darbiem. Turklāt premjeram nav pakļauta vesela virkne tā saucamo spēka ministriju. Tāpēc diez vai būtu liela jēga koriģēt un „lāpīt” premjera funkcijas. Šajā situācija visoptimālākā būtu asimetriska atbilde — vēl vairāk tiek stiprinātas prezidenta pilnvaras (piemēram, pagarinot prezidenta pilnvaru termiņu pēc Francijas parauga līdz pieciem vai pat septiņiem gadiem) un Putins atgrieztos prezidenta krēslā pēc pāris vai, vēlākais, četriem gadiem.

Šim scenārijam par labu runā arī situācija un spēku izkārtojums, kas pastāv „kolektīvā Putina” ietvaros. Putins ir bijis arbitrs un stabilitātes garants delikātajam spēku līdzsvaram starp dažādiem grupējumiem politiskajā elitē. Neskatoties uz tā saucamo spēka struktūru dominēšanu, to starpā pastāv sīva konkurence par politisko pārstāvniecību, ietekmi un ekonomikas un biznesa pārraudzīšanu. 2005. gadā prezidenta kabinetā tika pieņemts lēmums pilnībā pārņemt kontroli pār četrām ekonomikas jomām — militāri-industriālo kompleksu, enerģētiku, transportu un atomindustriju. Tā rezultātā Putinam lojāli cilvēki nonāca praktiski visu šo ekonomikas jomu lielo uzņēmumu valdēs un direktoru padomēs. Tomēr to, ka zem paklāja turpinošās buldogu cīņas ir nopietnas un asas, parādīja Čerkesova un Patruševa grupējumu[1] sadursme 2007. gadā, kas „izsūcās” arī publiskajā telpā. Jāpiezīmē, ka padomju trīs specdienestu vietā šobrīd Krievijā pastāv 22 speciālo dienestu struktūras. Grūti arī iedomāties, ka ar specdienestiem saistīti cilvēki pieņems un pakļausies tik vienkārši cilvēkam, kurš nenāk no spēka struktūrām un tiek uzskatīts par liberāli. Bet, kā pierādījusi post-padomju Krievijas pieredze, varas vertikāle var kaut cik efektīvi funkcionēt tikai ar neformālo kanālu un kontaktu izmantošanu. Jeļcina laikā šo funkciju pildīja oligarhi, Putina laikā tos aizstāja pārsvarā specdienestu pārstāvji.


Aukstā miera gaidās

Diemžēl neviens no augstākminētajiem attīstības scenārijiem nepadarīs Krieviju ārpolitiski rietumnieciski orientētu, miermīlīgāku un atvērtāku uz sadarbību. Nekāda „jaunā domāšana” nav paredzama. Gluži otrādi. Vladimira Putina prezidentūras laikā apzināti tika stiprinātas Krievijas lielvalstiskuma idejas un simboli. Varas un sabiedrības konsolidācijas vārdā Krievija atgriezās pie gadsimtiem ilgi kultivētās impēriskās domāšanas, kas sevī ietver Krievijas "īpašā attīstības ceļa" un zināmu izredzētības redzējumu. Kā teicis Samuels Hantingtons[2] (Samuel Huntington), eksistē divas nācijas, piederību pie kurām var pielīdzināt piederībai pie reliģijas, — amerikāņi un krievi. Krievija skaidri paudusi savas ambīcijas pēc globālās ietekmes, un faktiski — Monro doktrīnas ietvaros — Krievijas tiesības uz ietekmi bijušajās impērijas teritorijās. Tā rezultātā attiecības ar rietumu demokrātijām nenovēršami saasinājās, ļaujot runāt ja ne gluži par aukstā kara, tad noteikti par aukstā miera aizsākšanos.

Medvedeva nokļūšana prezidenta krēslā var tikai veicināt attiecību saasināšanos starp rietumiem un Krieviju. Politiskās pozicionēšanās un leģitimizācijas nepieciešamība piespiedīs Medvedevu būt putiniskākam par pašu Putinu, un visupirms tas attieksies uz ārlietām. Putins var atļauties būt eiropeisks un liberāls tieši tāpēc, ka viņš nekad ar šīm idejām nav ticis asociēts. To varētu darīt arī Sergejs Ivanovs, ja būtu nonācis prezidenta krēslā. Savukārt liberālā un eiropeiskā Medvedeva apzināti centieni pēc attiecību uzlabošanās ar rietumu demokrātijām tiktu traktēti kā vājuma izrādīšana, piekāpšanās un Krievijas interešu ignorēšana. Tāpēc to gaidīt nebūtu pamata, īpaši jau pēc rietumu atbalsta Kosovas neatkarības centieniem. Medvedeva nesenā vizīte Serbijā un kritiskie vārdi rietumu virzienā tikai to apliecina. „Nacionālo interešu patiesā aizstāvja” latiņa tiktu paceltu vēl augstāk, ja paredzamās divvaldības apstākļos sāktos reāla konkurence starp prezidentu Medvedevu un premjerministru Putinu. Politiskā sāncensība postpadomju telpā un jo īpaši Krievijā vienmēr gājusi kopsolī ar ārpolitisko populismu un nacionālo interešu aizstāvības kārts izspēlēšanu. Šajā sakarā Krievijas valdošās aprindas gan ārpolitisko, gan iekšpolitisko mērķu sasniegšanai centīsies arī pierādīt un veicināt, ka Edvarda Lukasa[3] (Edward Lucas) vērtējums par Krievijas varas tvēriena nostiprināšanu tā saucamajās svārstīgajās valstīs (arī Latvijā) un uzvaras svinēšanu jaunajā aukstajā karā tiešām atbilst patiesībai.

_____________________
[1] Cīņa par ietekmi, medijos dēvēta par "specdienestu karu", notika starp diviem spēka struktūru grupējumiem, kurus priekšgalā bija Nikolajs Patruševs, Federālā drošības dienesta direktors, un Viktors Čerkesovs, Valsts narkotiku kontroles dienesta vadītājs.

[2] Amerikāņu politologs, Hārvarda universitātes profesors

[3] Edward Lucas, the Economist žurnālists, grāmatas 'The New Cold War: How the Kremlin Menaces Both Russia and the West' autors

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Prov logo bez fona darbnica b w
Providus.lv

Ruta Marjaša. 04.03.2008 18:55
"Ja vēl Brežņeva laikā bija 2% varas elites pārstāvju ar kandidāta un doktora grādiem, Putina pirmajā prezidentūrā to arī bija 20%, bet otrajā jau 50%, kas vismaz formāli padara Krievijas politisko isteblišmentu par vienu no izglītotākajiem pasaulē."

Kandidatu un doktoru grādus tur piešķir visai īpatnējā ceļā...Tam, katrā ziņā nav nekādas reālas nozīmes Krievijas valsts politikā pārskatāmajā nākotnē.

Diemžēl ir tā, ka vienlīdz bīstami ārpasaulei ir kā Krievijas impērijas ambīciju piepildijumi, tā arī tās haotiskais sabrukums. Īpaši mums - tās kaimiņiem.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Sliedes

Latvijas ārpolitikas gada grāmata 2016 6 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Energy security

Energy (In)Security: Challenges and Prospects for the EU and Baltic States 0 Autors:Mārtiņš Hiršs, Andris Sprūds

7943901492 40220b0a46

Latvijas ārpolitikas gadagrāmata 2015 0 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Integracija liia 2013

Latvijas ārpolitikas gadagrāmata 2013 1 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Sticks

Putins 2.0 un Latvija 0 Autors:Andris Sprūds

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? 0 Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Latvijas enerģētikas politika: ceļā uz ilgtspējīgu un caurspīdīgu enerģētikas sektoru 0 Autors:Andris Sprūds, Ojārs Balcers, Daina Eberšteina, Juris Ozoliņš, Aiga Grišāne