Atslēgvārdi:

Putins 2.0 un Latvija

Beigu beigās vissvarīgākais priekšnoteikums pašpārliecinātai un gudrai ārpolitikai ir ekonomiskā izaugsme un iekšējā sociālā un politiskā stabilitāte.

Iesaki citiem:
Sticks
Foto:mfhiat

Vladimira Putina uzvara Krievijas prezidenta vēlēšanās ir gandrīz vai pašsaprotama — pēdējā desmitgadē izveidotā varas centrāle nav iedomājama bez varas elitei stabilitāti garantējošā (līdz šim) vienīgā politiķa. Pastāvošā sistēma un Putins ir kļuvuši cieši saauguši jēdzieni. Tomēr vienlaicīgi kļūst arvien acīmredzamāks, ka projekta „Putins 2024” realizācijā varai būs jāsaduras ar pieaugošiem šķēršļiem un izaicinājumiem. Uz strukturālajiem trūkumiem vairākkārtīgi jau norādījuši abi formālā varas tandēma pārstāvji: ekstensīva, uz energoresursiem balstīta, ekonomika, sistēmiska un pieaugoša korupcija, sociālās un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās. Šādas sistēmas ilgtspējība nav mūžīga. Turklāt pēdējo mēnešu laikā faktiski notikusi politiskās varas desakralizācija. Sabiedrībā arvien vairāk izskan un izskanēs balsis: „karalis ir pliks”. Politiķim, kas augstus popularitātes reitingus uzskatījis par vienu no svarīgākajiem savas politiskās leģitimitātes un izveidotā sociālā kontrakta pamatiem, šī situācija ir ne tikai nezināma, bet arī bīstama. Tas, savukārt, rada jautājumus, vai Vladimiram Putinam nebūs jāmeklē izejas jeb aiziešanas stratēģija jau pirmā prezidentūras termiņa laikā. Šarla de Golla 1969. gada atkāpšanās no amata var būt tikai viens no iespējamajiem un labvēlīgākajiem scenāriju piemēriem.


Krievijas vājums

Ko Putins 2.0 varētu nozīmēt Latvijai un mūsu savstarpējām attiecībām? Atbildes zināmā daļa atrodama pēdējo divdesmit gadu Krievijas ārpolitikas un Krievijas — Latvijas attiecību tendenču raksturojumā. Lai gan Krievija savā ārpolitikā visupirms tiekusies pēc līdzvērtīga un cienīta spēlētāja statusa daudz attīstītāku lielvalstu vidū, tā savukārt nav izrādījusi ne mazāko vēlmi uztvert mazākas valstis par līdzvērtīgiem partneriem. Vēl vairāk — Krievija ir demonstrējusi acīmredzamu greizsirdību par bijušo postpadomju telpas valstu valstiskuma un ekonomiskās izaugsmes stiprināšanu, uztverot to kā Krievijas pievilcības un ietekmes instrumentu mazināšanu. Ārpolitikai ar jūtami vecmodīgu 19. gadsimta elpu nav vienkārši būt veiksmīgai 21. gadsimtā. Integrācijas projektiem postpadomju telpā ir bijuši dažādi nosaukumi, bet faktiski to realizācija nav tikusi tālāk par diskusiju, vai integrācijas projektiem jālīdzinās Britu Sadraudzības vai Eiropas Savienības (ES) modeļiem.[ 1 ] Simptomātiski, Dienvidosetijas un Abhāzijas suverenitāti nav atzinusi neviena no bijušajām padomju republikām. Krievijas politologs Dmitrijs Treņins ir skaidri norādījis, ka alternatīva ārpolitiskajai modernizācijai ir Krievijas marginalizācija.[ 2 ]

Krievijas kaimiņiem problēmas arvien vairāk radīs ne tik daudz Krievijas spēks cik tās vājums.



Dmitrija Medvedeva prezidentūras laikā Krieviju nopietni skāra globālā ekonomiskā krīze un dienas kārtībā parādījās uzstādījums par nepieciešamību pēc ekonomiskās, politiskās, institucionālās un sociālās sistēmas modernizācijas. Ārpolitiski tika „pārrestartētas” un „modernizētas” attiecības ar svarīgākajiem ekonomiskajiem partneriem, visupirms Rietumu demokrātijām. Vladimira Putina modernizācijas izpratne gan vairāk aprobežojas ar tehnoloģiskās plaisas mazināšanas un ārvalstu investīciju piesaistes nepieciešamību. Naftas cenām pieaugot, motivācija modernizēties var iet arī mazumā. Par tradicionālo ārpolitisko instinktu spēcīgu klātbūtni liecina arī Putina priekšvēlēšanu izteikumi un raksti, kuros iezīmējas Krievijas atkārtots pieteikums uz tiesībām būt par vienu no globālajiem varas un ietekmes poliem.[ 3 ] Tomēr acīmredzami aiz skaļi deklarēto lielākas starptautiskās lomas pieteikumu fasādes slēpjas Krievijas ārpolitiskais vājums, bažas par nenovērtēšanu un marginalizēšanu un faktiski arī paša Vladimira Putina politiskā ievainojamība. Pārfrazējot Taleirānu, Krievijas kaimiņiem problēmas arvien vairāk radīs ne tik daudz Krievijas spēks cik tās vājums.


Pozitīvi un proaktīvi

Latvijai būtu izdevīga spēcīga, demokrātiska un rietumnieciska Krievija. Tomēr pēdējos divdesmit gados un arī tuvākajā periodā Krievija vēl ir un būs tikai ceļā uz šādu modeli. Turklāt iespējams arī scenārijs, ka valsts politiskās demokratizācijas procesi var pastiprināt ārpolitisko populismu un pretenzijas uz starptautisko novērtēšanu. Baltijas valstīm un rietumiem kopumā kritiski noskaņotā Dmitrija Rogozina nozīmēšana par vicepremjeru un Alekseja Puškova ievēlēšana Domes Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amatā ir varas mēģinājumi palielināt savu popularitāti. Krievijas un arī Latvijas iekšējā vājuma kontekstā postimperiālā pielāgošanās starpvalstu attiecībās ir bijusi abpusēji sarežģīta gan stratēģiskos, gan mazākumtautību, gan vēstures jautājumos. Šī tendence saglabāsies, un kaimiņvalsts varas instinkti saasināt retoriku un izmantot mediju un interešu grupu instrumentus var epizodiski arī pastiprināties. Vienlaicīgi ekonomika būs svarīgākais „nomierinātājs”. Savstarpējā ieinteresētība ekonomiskajā mijiedarībā starp Krieviju un Latviju, kā arī Krieviju un ES kopumā ir radījusi priekšnoteikumus arī konstruktīva dialoga iespējamībai. Turklāt Krievijas iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā 2012. gadā var veicināt kaimiņvalsts izaugsmes un modernizācijas procesus un — kas ne mazāk svarīgi — integrēt globālās ekonomikas institucionālajos un juridiskajos ietvaros.

Latvijai ir jāveicina pozitīva un proaktīva ārpolitiskā dienas kārtība Krievijas virzienā gan divpusējās, gan daudzpusējās attiecībās.



Neskatoties uz virkni nezināmo mainīgo, tomēr var būt vairāki priekšlikumi Latvijas ārpolitisko attiecību veidošanai ar Putina 2.0 Krieviju. Ņemot vērā, ka Krievijas epizodiski saasinātā retorika parāda pastāvošās sistēmas iekšpolitisko ievainojamību, kas saglabāsies arī tuvākajā nākotnē, un faktiski arī nespēju radīt pozitīvu ārpolitisko dienas kārtību, Latvijas reakcijai nevajadzētu būt emocionālai. Pašpārliecinātai valstij iesaistīšanās savstarpējā politiskajā futbolā nav nepieciešama — tas var tikai mākslīgi palielināt esošās nedrošības izjūtas. Faktiski atbildei jābūt asimetriskai — Latvijai ir jāveicina pozitīva un proaktīva ārpolitiskā dienas kārtība Krievijas virzienā gan divpusējās, gan daudzpusējās attiecībās. Valda Zatlera vīzīte Maskavā 2010. gada nogalē atzinīgi vērtējama tieši šādā kontekstā. Atbalsts Krievijai bezvīzu režīma ieviešanai ar ES arī faktiski palielina mūsu ārpolitiskā manevra iespējas. Polijas — Krievijas grūto jautājumu komisijas modeli var izmantot, lai piedāvātu Latvijas — Krievijas vai plašāku reģionālo — Baltijas un Krievijas — grūto jautājumu komisiju. Tas starptautiski demonstrētu Latvijas ieinteresētību risināt savstarpējās nesaskaņas.


Ekonomiskā izaugsme

Noteikti ir jāveicina arī ekonomiskā un pārrobežu sadarbība. Atjaunojoties ekonomiskajai izaugsmei, joprojām ir iespējas veicināt ne tikai savstarpējās tirdzniecības un investīciju apjomus, bet arī sadarbību tranzīta jomā. „Jaunā zīda ceļa” projekta realizācija uz veiksmīgi funkcionējošā Ziemeļu apgādes tīkla bāzes stiprinātu savstarpējo sadarbību plašākā reģionālajā kontekstā. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu jādomā par iespējamās ekonomiskās ievainojamības mazināšanu. Enerģētikas jomā jāmazina atkarība no viena piegādātāja — jārealizē reģionālie infrastruktūras projekti, kā arī gāzes tirgus liberalizācija Trešās energopaketes ietvaros. Jāstiprina arī stratēģisko sektoru un ārvalstu investīciju pārraudzības institūcijas.

Vienlaicīgi jāstiprina eiroatlantiskā integrācija un solidaritāte kā vissvarīgākais ārējās drošības garants. NATO gaisa spēku patrulēšana un sabiedroto militārās mācības Baltijas reģionā ir simboliskas un svarīgas, kas noņem jebkādus jautājumus par „pelēkajām zonām” reģionā. Ilgtermiņā ir izveidots pamats plašākai reģionālajai sadarbībai. Tomēr arī šeit pastāv vesela virkne iespēju, kas netieši līdzsvarotu Latvijas attiecības ar Krieviju, — aktīvāka ES Baltijas jūras stratēģijas realizācija, Latvijas — Lietuvas jūras robežas jautājuma atrisināšana, kā arī līdzdarbošanās Polijas un Lietuvas spriedzes mazināšanā. Šobrīd Polijas pārmetumi Lietuvai un Krievijas — Latvijai un Igaunijai virknē jautājumos par mazākumtautību tiesībām saskan. Atšķirība starp šīm valstīm gan tajā pašā laikā ir fundamentāla — neskatoties uz jautājumu jūtīgumu, Polijas nacionālajās interesēs nebūtu Baltijas valstu iekšpolitiskās stabilitātes „šūpošana”.

Pēc katra Krievijas oficiālo pārstāvju paziņojuma mazāk būtu jāpārmet par kaimiņvalsts provokāciju, bet vairāk jāmazina iespējas ārvalstīm manipulēt ar Latvijas iekšpolitisko situāciju.



Tomēr beigu beigās vissvarīgākais priekšnoteikums pašpārliecinātai un gudrai ārpolitikai ir ekonomiskā izaugsme un iekšējā sociālā un politiskā stabilitāte. Pēc katra Krievijas oficiālo pārstāvju paziņojuma mazāk būtu jāpārmet par kaimiņvalsts provokāciju vai iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, bet vairāk jāmazina iespējas ārvalstīm manipulēt ar Latvijas iekšpolitisko situāciju. Stratēģisks un valstiski svarīgs lēmums šajā sakarā attiecas uz Latvijas mazākumtautību un integrācijas jautājumu risināšanu. Visietverošs dialogs, mazākumtautību politiskā integrācija un efektīva sabiedrības konsolidācijas politika faktiski ir ne tikai Latvijas iekšējās, bet arī ārējās suverenitātes stiprināšanas priekšnoteikums. Tas stiprinātu Latvijas valstisko imunitāti, neskatoties uz jebkādiem Krievijas iekšpolitiskās vai ārpolitiskās attīstības scenārijiem. Šeit ir vēl pietiekoši neizmantotas iespējas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Sliedes

Latvijas ārpolitikas gada grāmata 2016 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Energy security

Energy (In)Security: Challenges and Prospects for the EU and Baltic States Autors:Mārtiņš Hiršs, Andris Sprūds

7943901492 40220b0a46

Latvijas ārpolitikas gadagrāmata 2015 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Integracija liia 2013

Latvijas ārpolitikas gadagrāmata 2013 1 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Latvijas enerģētikas politika: ceļā uz ilgtspējīgu un caurspīdīgu enerģētikas sektoru Autors:Andris Sprūds, Ojārs Balcers, Daina Eberšteina, Juris Ozoliņš, Aiga Grišāne

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

The Unfinished Business of the Fifth Enlargement Countries. Country Report: Latvia Autors:Andris Spruds, Martins Daugulis, Karlis Bukovskis