Atslēgvārdi:

Purvs un plānošana 1

Virsuzdevums būtu panākt valsts pārvaldes darbinieku lielāku ticību politikas plānošanas sistēmai, jo tagad cilvēki neredz tai jēgu. Tā panākama caur politiskā komponenta līdzsvarošanu. Kvalitātes nebūs, kamēr nebūs motivācijas.

Iesaki citiem:

Bieža politisko prioritāšu maiņa dēļ valdību nestabilitātes, sasaistes trūkums starp politikas vidēja termiņa plānošanu un budžetu rada skepsi ierēdņos par plānošanas lietderību un komplektā ar biežu kadru mainību ministrijās noved pie vājas šīs plānošanas kvalitātes. Tādi īsumā ir secinājumi, pie kuriem “Nikolo grupa” nonākusi, pētot politikas plānošanas praksi ministrijās[1]. Vai tādā gadījumā Latvijas politikā notiekošo vispār var saukt par “procesu”, ja ar to saprotam secīgu darbību virkni kāda rezultāta sasniegšanai?

Arī haoss ir zināma kārtība. Labā ziņa no šī pētījuma ir tā, ka būtu ļoti maldīgi domāt, ka viss šis politikas plānošanas vingrinājums ir nevajadzīgs. To mums teica praktiski visu aptaujāto ministriju pārstāvji, ka prasības pēc stratēģiskajiem plāniem palīdz sakārtot domāšanu par lēmumiem, jaunām politikas iniciatīvām. Tas nav bijis veltīgi.

Cits jautājums, cik šī sistēma ir dziļi iesakņojusies, vai tā aptver visus nepieciešamos elementus, vai visi nepieciešamie apstākļi tās funkcionēšanai pastāv, un vēl veselu lēveni jautājumu varētu uzdot, kas netieši norāda uz problēmām, bet tas viennozīmīgi ir solis pareizā virzienā.

Vai politikas plānošana ir pēctecīgs, mērķtiecīgs process? Problēmas parādās politiskajā līmenī. Politiskajam faktoram ir ārkārtīgi liela ietekme, ministri ir pakļauti dažādiem impulsiem un bieži vien var nogremdēt vai izkropļot kādu ideju, kas nāk no ierēdņiem un ir saprātīga. Tas rada nepatiku valsts pārvaldes darbiniekos, jo viņi ļoti labi saprot, ka ideju virzīšanai nepietiek tikai ar to, ka tās ir pareizas un piemērotas, bet tās vispirms vajag iesaiņot un “pārdot” ministram vai visai valdībai. Tas, ka ierēdnim ir jābūt gandrīz sabiedrisko attiecību speciālistam, “nesienas” kopā ar daudzu priekšstatiem, ka ierēdniecība ir tikai papīru ražotāji.


Un kur ir sliktais aspekts šajā situācijā – tas, ka iesaiņošanai ir jābūt tādai, lai ministrs tajā iniciatīvā saredzētu īstermiņa vai savtīgu labumu?

Nē, nu nekāda korupcija tur nav pat tuvu.

Ministri bieži mainās, viņi mēdz nebūt attiecīgās jomas speciālisti, viņi principā ir vienkārši vidusmēra cilvēki. Piemēram, ja man būtu jāsāk vadīt Zemkopības ministrija. Man kā pilsētniekam ir ierobežots priekšstats par šo jomu, un ja man noliek priekšā 30 politikas iniciatīvas, no kurām jāizvēlas 20, tad man būtu jautājums, kāpēc jāatbalsta šķirnes sēklu audzēšanas pārbaudes sistēmas ieviešana, ja mana izpratne par graudaugiem ir baltmaizes līmenī un es vienkārši nesaprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Vai, ja pretī noliek kaut ko ar cukurbietēm saistītu, kur ir neliels ražotāju pulciņš, un mežu lietas, kur īpašnieku ir daudz vairāk, nu tad es tīri politiski sāku vērtēt, kas man ir svarīgāk, kā es varu nopelnīt politisko kapitālu?


Vai šī ir problēma ar atsevišķu izpildītāju kvalitāti, vai arī te jārunā jau par problēmu politiskajā sistēmā, ka mēs tiekam pie šādiem ministriem?

Tas ir daudz plašāks jautājums par to, ko mēs aplūkojām pētījumā. Par vēlēšanu sistēmu, par pašiem vēlētājiem.

Sabiedrībai ir bezgala viegli lamāt politiķus, tāpat kā politiķiem – ierēdņus. Daļēji tas ir par lietu, bet ir vēl vesela virkne citu jautājumu, kāpēc šī plānošanas sistēma tik gludi nestrādā. Tā ir veidota politiskās stabilitātes apstākļiem, kad atnāk viena valdība, pasaka deklarācijā savas prioritātes, tiek izstrādāta valdības rīcības stratēģija, pēc tam katras institūcijas rīcības stratēģija, un pēc tam četrus gadus mēs ar to strādājam. Problēma ir, ka mainās valdības un automātiski mainās prioritātes.

Vēl viens ļoti svarīgs iemesls ir tāds, ka politikas plānošana pēc definīcijas ir balstīta uz ilgtermiņa dokumentiem, un mums kā sabiedrībai, valstij, nav šādas ilgtermiņa attīstības koncepcijas, uz kuru varētu būvēt Nacionālo attīstības plānu (NAP), valdības deklarāciju utt. Bija stāsts, kā būsim “tilts”, tad “Austrumu Šveice”, bet skaidra politiska uzstādījuma mums joprojām nav.


Vai prasība pēc šāda superdokumenta nepārvērtē pārvaldes spējas un neparedz tādu regulējuma modeli, kādu liberālā sabiedrībā nemaz nevaram sagaidīt?


Nu ir nodrāztais Īrijas piemērs – nevar teikt, ka tā ir ļoti sociālistiska sabiedrība, bet bija uzskati politiskajā elitē, ka mūsu virziens ir tāds, un tad ejam tajā.

Jautājums, vai publika to pieprasa? Cik stingri pieprasa? Kāpēc cilvēki balso par vienu vai otru partiju – vai tā ir programmatiska, vai absolūti harizmātiska vai klienteliska partija?

Kamēr nav pieprasījuma pēc programmatiskas politikas, mēs ilgi ampelēsimies ar koncepcijām, kas ir radītas, lai apgūtu kaut kādu naudu, nevis īstenotu kādu attīstības modeli un kaut ko sasniegtu.


Skatoties uz šo pieprasījumu un piedāvājumu, es teiktu, ka liela daļa vēlētāju arvien ir balsojuši par pārmaiņām. Vai šis gads varētu nest lūzumu politiskajā konkurencē, ja paliks tā, ka jaunas partijas projekts netiks piedāvāts un būs vien jāsacenšas vecajiem vēžiem savā starpā?

Pēc tā izskatās. Man liktos, ka kaut kad šim programmatiskajam elementam ir jākļūst izšķirošākam. Protams, joprojām ir liels cilvēku īpatsvars, kuriem iet grūti un kuri turpinās cerēt, ka kāds pēkšņi viņus iecels saulītē, bet pakāpeniski palielināsies to cilvēku īpatsvars, kas nebūs tik izmisuši un kuriem skatījums būs “vidusšķirīgāks” – tūlītējās vajadzības ir apmierinātas, var relaksētāk izskatīt politisko piedāvājumu.


Ja mēs kā problēmu konstatējam ilgtermiņa skatījuma trūkumu Latvijas politikā, vai Tevī ir optimisms, ka nākotnē tas varētu veidoties? Raugoties uz Rietumu demokrātiju medializēšanos, jādomā, ka pretruna starp prasību pēc ātri un uzskatāmi demonstrējamiem rezultātiem un investīcijām ilgtermiņa attīstībā var tikai pieaugt.

Tā ir tikai šķietama pretruna, jo nav iespējams panākt bezgalīgi daudz īstermiņa risinājumus. Tas vairs nav iespējams, kad sistēma ir nonākusi dziļā grāvī.


Bet ja kaut kā pa to ceļu “šļurina” un nekad īsti grāvī nenonāk?

To mēs nezinām. Man personiski ilgus gadus ir šķitis, ka būtu ļoti labi, ja būtu šāda te koncepcija, ko varētu padarbināt un redzēt, vai tā nes gaidītos rezultātus, vai varam to pielabot vai izmainīt. Šobrīd mums notiek stihiska attīstība dažādos virzienos. Piemēram, pētījumā arī parādījās, ka valsts pārvalde domā ļoti nozariski – domā pa ministrijām.


Tāda jau ir tās uzbūve.

Lai to pārvarētu, mums, no vienas puses, ir Politikas koordinācijas departaments Valsts Kancelejā, kas cenšas pa augšām kaut ko sakoordinēt. Otra lieta, kas pietrūkst, ir domāšanas teritoriālā piesaiste. Nevis, ka mēs vienkārši kaut ko darām, kaut vai ar tām pašām šķirnes sēklām, bet kur mēs to darām – Jelgavā, Grobiņā, Krāslavā, Siguldā? Šī lieta pieklibo.


Mums jau nav beigusies reforma, kas ieviestu skaidru, uz attīstību orientētu reģionālo pārvaldi. Ministrija taču nevar izlemt, kurā vietā ražos vienu vai otru lietu – ir nepieciešams partneris, ar ko reģionos runāt.

Reforma vien nav iemesls, bieži pārvaldei trūkst informācijas. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) cenšas to novērst, iet uz labo pusi.

Taču kopumā šobrīd attīstība notiek, naivi paļaujoties brīvā tirgus spējai kaut ko sakārtot, kaut gan, kā mēs zinām, brīvais tirgus pats par sevi neko nevar sakārtot, ir vajadzīgi zināmi institucionālie ierobežojumi – skatīt Austrumeiropas piemēru pēc 1990.gada.


Vai redzi kādus pārmaiņu aģentus, caur kuriem mēs varam tikt pie šīs šobrīd neesošās koncepcijas?

Ir kaut kādi iedīgļi, centieni kaut ko radīt. Ir Nākotnes apakškomisija. Ir Stratēģiskās analīzes komisija. Ir Karnītis ar domubiedriem. Kaut kādas kustības notiek, nevar teikt, ka ir pilnīgs atslābums un vienaldzība no politiķu puses.


Bet kur ir rezultāts?

Nav.


Kāpēc Tu domā, ka būs?

Cerība mirst pēdējā. Es nevaru atbildēt politiķu vietā. Jājautā viņiem un tiem, kas sēž visās tajās komisijās.


Atgriežoties pie pašreizējās sistēmas, viens no pētījuma secinājumiem ir tāds, ka ministrijas cenšas savus plānus atvasināt no valdības deklarācijas. Taču deklarācijas parasti ir gara iepirkšanās liste pa nozarēm, kur prioritātes nav saliktas. Vai būtu vērts formalizēt prasības valdības deklarācijai?

Ideālais variants būtu tāds, ka valdības deklarācija “barotos” no šīs ilgtermiņa attīstības koncepcijas vai NAP. Tad tas nav tik briesmīgi, bet šobrīd tā kā nav ne viena, ne otra, tad ir tāds mozaīkveida piedāvājums.


Bieži konstatēts trūkums plānošanas dokumentos ir kļūdas finanšu plānošanā. Vai tās ir tehniskas, vai arī ministrijās ir problēma saprast, cik kādas politikas ieviešana maksā?

Bieži vien sākas ar to, ka ministrijas relatīvi maz izmanto pētījumus politikas dokumentu sastādīšanā un ir diezgan vāji nodrošināta politikas novērtēšana – gan pirms, gan pēc ieviešanas. Ja tu nenovērtē sākotnējo situāciju, tad ir grūti salikt finanšu plānojumu.

Vēl viena lieta – šos plānošanas dokumentus neraksta valsts sekretāri un pat ne departamentu direktori. Tos raksta vecākie referenti, un šajā līmenī ir ļoti augsta kadru mainība. Ir gan neizpratne par lietām, kas ceļas no šīs kadru mainības, gan arī plānošanas sistēmas noliegums – bieži vien cilvēki neredz jēgu, jo zina, ka uzražo dokumentu, ko beigās var izmest, nu tad kāpēc censties?

Lieta, ko mēs ieteicām darīt, ir mēģināt saprast, kāds ir dažādu valsts pārvaldes līmeņa darbinieku noslogojums. Mēs nemitīgi dzirdam gaušanos par pārstrādāšanos, bet tajā pašā laikā anekdotiskā līmenī katru reizi, kad es aizeju pie friziera, man tiek stāstīts, kā apkārtējo iestāžu darbinieki darba laikā saved sevi kārtībā.

Varbūt ir sektori vai līmeņi, kur noslogojums ir liels. Ir arī anekdotiski stāsti, ka cilvēki, kuriem pat piedāvā “konkurētspējīgu algu”, aiziet no valsts pārvaldes, jo vienkārši jūtas izdeguši.

Vēl viena lieta, kas ir saistīta ar šo – darbības rezultatīvie rādītāji, kurus ir grūti noteikt ministrijās. Ir jālemj, kā tos definēt.


Kopumā skatoties uz šo politikas plānošanas sistēmu, vai ir kādi priekšlikumi, kas tajā būtu jāmaina?

Ir tādi nedaudz utopiski priekšlikumi, kas saistīti ar politisko stabilitāti, kurus ir visai grūti īstenot – veicināt politiķu izpratni, kāpēc politikas plānošana ir svarīga utt.

Otrs – iekausēt Eiropas faktoru. Šī sistēma ir izveidota 2001.gada rudenī, kad par Eiropas lietām stingrā veidā bija pāragri runāt, un tādas lietas kā direktīvu ieviešana ir ārpus šīs sistēmas. Turklāt – ir ļoti pasīvi gaidīt direktīvu pieņemšanu, ir vajadzīga apsteidzošā politikas plānošana, kad mēs koncentrējamies uz valstij svarīgajiem sektoriem un ļoti rūpīgi sekojam līdzi, palīdzam gatavot pozīcijas Eiropas līmenī.

Kā jau teicu, noteikti ir jāpanāk plānošanas piesaiste pie teritorijām, droši vien vairāk jāiesaista RAPLM jauno politikas iniciatīvu novērtēšanā. Vēl viens instruments ir reģionālo attīstības aģentūru piesaistīšana, bet te problēma ir tā pati, kas ar nevalstisko organizāciju iesaistīšanu – es nezinu, vai viņiem ir tāda kapacitāte, lai varētu “izlaist cauri” visu to dokumentu apjomu un kvalitatīvi novērtēt.

Vēl – vidēja termiņa budžeta plānošana un jauno politikas iniciatīvu finansēšanas birokratizēšana. Te ir moments, kā mēs tīri institucionāli regulējam politiķu ietekmi uz politikas plānošanu. Var visu pilnīgi atstāt viņu lemšanā, bet var to lietu birokratizēt – ja reiz kāds priekšlikums ir izgājis cauri birokrātu sietam, saskaņošanas procesam, tad tas kļūst par “neatraidāmo mantinieku”.


Kurš tad izlemtu, kādas iniciatīvas virzīt šai saskaņošanai un kāda būtu leģitimitāte tam, ko izstrādājusi šāda birokrātiskā mašīna?

Politisko faktoru nevar un nedrīkst izskaust, bet tas ir jālīdzsvaro. Nevar būt tā, ka pilnīgi viss ir tikai un vienīgi politiķu varā, jo tad zūd ierēdņu ticība.

Lielais virsuzdevums būtu tieši panākt pašu valsts pārvaldes darbinieku lielāku ticību šai politikas plānošanas sistēmai, jo pilnīgi atklātā tekstā no intervijām “nāca ārā”, ka cilvēki nesaprot, neredz jēgu, domā, ka tas viss ir tikai ķeksītim. Jāpanāk uzticēšanās šai sistēmai, un tā ir panākama caur politiskā komponenta līdzsvarošanu, finansēšanas sistēmas sakārtošanu. Trešā kāja varētu būt paša plānošanas procesa debirokratizācija, ka var neformālākas konsultācijas panākt.

Kad būtu uzticība, tad jāsāk risināt kvalitātes jautājumi. Tā kā pētījumi diezgan maz tiek izmantoti, tad ir ieteikums sadarbībā ar Valsts administrācijas skolu nostiprināt politikas analīzes kapacitāti ministrijās, apmācot cilvēkus. Otrs virziens – iegādāties neatkarīgo pētnieku ārpakalpojumus. Bet kvalitātes nebūs, kamēr nebūs motivācijas.


Viena no ieteiktajām lietām bija attīstīt neatkarīgos ekspertīzes centrus. Kā to varētu veicināt?

To nav daudz, jo nav bijis līdz šim naudas. Nav arī cilvēku, jo nav bijis jēgas iet pa šo taciņu. To nevar gada vai pusgada laikā sagatavot, turklāt politikas problēmas, kas jārisina, bieži vien ir šauri specifiskas. Daudzos gadījumos tās alternatīvās ekspertīzes izvēles nav. Tas ir saistīts ar valsts lielumu cilvēku ziņā – mēs nevaram noklāt visas jomas, bet Vācijā vai ASV nav problēmu.

Šobrīd paradās Eiropas naudas, tajā skaitā pētījumiem. Uz šīs bāzes varētu nostiprināties un varbūt augt kaut kas pilnīgi jauns. Varbūt ekspertu, konsultantu profesija iemanto labāku reputāciju. Bet tas ir tikko sācies, es nebūtu gatavs par to izteikt prognozes.


Gadu mijā lūdzām portāla lasītājus aptaujā izdomāt, ar kādiem trīs vārdiem viņi raksturotu politisko vidi Latvijā 2005.gadā…

Bļin, bļin, bļin?


Tie būtu Tavi vārdi? Vispār apzīmējumi bija pārsvarā negatīvi - neprofesionāla, korumpēta, neuzticama. Ko Tu teiktu?

Tā vide man atgādina Bērziņa valdību. Kalvītis ir nedaudz Bērziņš. Vide ir tāda – pārpurvojusies varbūt būtu par traku teikts, bet iestigusi, neizlēmīga, mīcīšanās pa dubļiem. Purva stilistika tur visu laiku ir.


Purva bridēji?

Nu tur bija enerģija un pārliecība iekšā, bet te nekā tāda nav. Te ir savstarpēja kasīšanās, bieži vien par sīkumiem. Nekonsekvences. Nu, Repše vienīgi tā smuki izceļas.


Ar konsekvenci?

Es domāju, ka viņš ir konsekvents savā neprognozējamībā. Repšes atrašanās Latvijas politikā ir ļoti pamācoša, bet problēma, ka pēcnācēji nemācās no priekšgājēju kļūdām. Mazs bērns zina – ja piedur pirkstu pie karstas krāsns, tad apdedzinās, bet mums kā sabiedrībai un arī politiķiem tādu pieduršanās brīžu dažādiem priekšmetiem nav bijis ļoti daudz. Šis brīdis ir interesants, jo mēs pieskaramies koleģialitātes principam. Kad koalīcijā ir trīs vai četras partijas, tu nevar pateikt, ka pārējie ir nekas, tas agri vai vēlu nāk atpakaļ.

Vai Šķēle kaut kam tādam nepieskārās jau agrāk, savās pirmajās valdībās ar uzstādījumu “politiķi un es”?

Tad viņš bija nepolitiķis, viņam tas nāca no tā, ka sevi uzskatīja par spējīgu cilvēku un premjeru, bet Repšem no tā, ka viņam ir lielākā frakcija Saeimā. Protams, arī “es pats esmu ģēnijs, un pārējiem ir jāpieraujas".


Un to purva sajūtu prognozē arī visam šim gadam?

Prognoze ir saistīta ar atbildi uz jautājumu, vai cilvēki spēj mainīties. Mana atbilde ir, ka cilvēki fundamentāli nemainās, kādi nu viņi ir izveidojušies līdz noteiktam vecumam, teiksim, augstskolas beigšanai, tādi viņi arī paliek.


Varbūt cilvēki nemainās, bet mainās cilvēki?

Es nezinu, vai mūsu cilvēks nomainīsies līdz vēlēšanām. Domāju, ka Kalvītis būs tur, kur viņš ir.

___________________________________________

[1] Valsts Kancelejas pasūtītais pētījums par Politikas plānošanas sistēmas ieviešanu padziļināti analizē četru institūciju – Zemkopības, Finanšu, Kultūras ministriju un e-pārvaldes sekretariāta praksi. Pētījuma galīgā versija būs pieejama janvāra otrajā pusē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 11.01.2006 14:52
Cerību un analītisku prātu visiem Jaunajā Gadā!

1. Vispirms kopumā - ja tik skumīga ir vadošo politiķu saruna Jaunajā Gadā, ko darīt vidusmēra cilvēkiem?

2. Pa detaļām - a) "Mainās valdības" - tas jau sen un visur skan kā "fatamorgana", kā regulāras un neprognozējamas zemestrīces, pret kurām mēs visi esam bezspēcīgi. Bet mēs taču visi tepat kopā vien dzīvojam, bet uztveram to kā debesu brīnumu un izliekamies ka nezinām kāpēc un kā tas notiek.

b) "Ierēdnim ir jābūt gandrīz kā sabiedrisko attiecību speciālistam". Bet vai sabiedrisko atiecību speciālistu kā tadu Latvijā nav? Vai nav filozofu, psihologu, sociologu, u.t.t.? IR,IR, IR ! Bet intelektuālais potenciāls vienkārši tiek ignorēts. "Ģeniālie" politiķi baidās no zinātnieku atzinumiem, vērtējumiem un ieteikumiem, jo tad būtu jātzīst, ka pašiem tā prāta pietrūkst...Bet no tā nebūtu jābaidās. Sistēmā ir jānošķir un pēc tam jāsavieno prāta spējas un rīcībspēja. Jau Senajā Indijā Vara, Nauda un Gudrība nedrīkstēja atrasties vienās rokās. Valdnieks pirms sākt karu aicināja pie sevis Gudro, pēc tam gāja pie augļotājiem pēc atbalsta. Mūsu politiķi paši grib būt Dieva vietā. Sabiedrības spējas ir jādiferencē un jāintegrē!

c)Vai un kad "publika pieprasīs superdokumentu - ilgtermiņa domāšanu"? Kāds cinisks jautājums! Tauta, reņģu ēdāji (un arī zinātnieki) tiek turēti lielgabala šāviena attālumā no politiskās domāšanas, bet pēc tam vaino tautu un sabiedrību, kas neprot izvēlēties sev vadītājus. Tautas darbaspējīgā daļa izklīdīs pasaulē, politiķi no iebraucējiem uzcels "globalizēto" Latviju. Bet domātspējīgā daļa, NVO tanī skaitā, veidojas tikai no darbaspējīgās daļas, ja tai tiek dots mazliet (apmaksāta) brīvā laika un tā tiek uzklausīta dialogā ! ar vadības instancēm.

d) Arī man nekas cits neatliek kā beigās pasmieties par absurdu: "Jāpanāk uzticēšanās šai sistēmai" kuras nav, "Jāmīl valsts kāda tā ir". "Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini". Un MOTIVĀCIJA ir otra fatamorgana, jo neviens nezina ko ar to iesākt.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Frizier 255x203

Šķēres un politika 29 Autors:Nellija Ločmele

Tisenkopfs 255x203

Labi dzīvojam?! 8 Autors:Nellija Ločmele