Foto: G. Dieziņš © AFI

Neapšaubāmi, samērīguma principa piemērošana prasa daudz plašākas zināšanas un argumentāciju, nekā tad, ja normatīvie akti nosaka, ka 4.maijā pie Brīvības pieminekļa pasākumus var rīkot tikai valsts. Taču tas vien nevar būt iemesls likumu grozīšanai.

Runājot par cilvēktiesībām, parasti sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības ir tādā kā bārenītes lomā, jo valstis apņemas tās garantēt nevis nekavējoši, bet pieejamo resursu ietvaros[1], un tiesību pārkāpumu gadījumā praktiski nav pieejami starptautiski individuālo sūdzību mehānismi kā pilsonisko un politisko tiesību gadījumā. Taču Latvijā pēdējā laikā šķiet, ka bārenītes lomā ir nonākusi pulcēšanās brīvība – viena no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas tāpat kā vārda brīvība tiek atzīta par demokrātiskas sabiedrības pamatvērtību.

Latvijā notiekošais gan neliecina, ka pulcēšanās brīvību tiešām uzskatītu par demokrātisku pamatvērtību. ASV prezidenta Buša vizītes laikā Rīgā protesta pasākumi tiek novirzīti uz Mežaparku, tādējādi degradējot šīs tiesības pēc būtības. Ministru prezidents publiski izsakās, ka Rīgas domei nevajadzēja saskaņot pasākuma „Rīgas Praids 2005” ietvaros paredzēto gājienu, un dome arī atceļ iepriekš izsniegto gājiena rīkošanas atļauju, kaut gan tam nav nekāda tiesiska pamata. Saeima diezgan aktīvi groza gan likumu „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, gan arī citus likumus[2], paredzot dažādus ierobežojumus pulcēšanās brīvībai.

2005.gada 21.jūlijā Valsts sekretāru sanāksmē ir izsludināti kārtējie grozījumi likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, kurus iesniegusi Iekšlietu ministrija[3]. Arī šie grozījumi paredz ieviest dažādus ierobežojumus pulcēšanās brīvībai. Piemēram, aizliegt sapulces, gājienus un piketus vienlaikus rīkot tuvāk par 300 metriem vienu no otra vai no valsts vai pašvaldību iestāžu rīkotiem publiskiem pasākumiem svētku, atceres vai atzīmējamās dienās, ja šie pasākumi neatbilst svētku, atceres vai atzīmējamās dienas raksturam[4]. Paredzēts, ka Ministru kabinets var izdot noteikumus par sapulču, gājienu un piketu rīkošanas aizliegšanu noteiktās dienās un vietās, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu valsts un sabiedrības intereses, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības.

Ir skaidri redzams, ka šie grozījumi turpina bēdīgi slaveno „nejaušas likumdošanas” tradīciju un ir tapuši, reaģējot uz konkrētiem notikumiem – krievu skolu aizstāvības štāba aktīvistu vēlmi rīkot pasākumu pie Brīvības pieminekļa 4.maijā, kā arī 16.marta notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Taču jautājums ir, vai šie grozījumi spētu novērst līdzīgu situāciju atkārtošanos un vai tie patiešām ir nepieciešami?

Piemēram, šā gada 16.marta notikumus šādu noteikumu pastāvēšana nekādi nebūtu ietekmējusi. Proti, šie jaunie noteikumi ļautu Rīgas domei nesaskaņot divu pasākumu vienlaicīgu rīkošanu, taču dome jau pašreizējā likuma ietvaros šādu saskaņojumu nebija sniegusi. Strīpaini tērpto un “fašisms neies cauri” kliedzošo organizācijas “Dzimtene – Krievu nacionālā savienība” aktīvistu mēģinājums aizšķērsot ceļu domes atļautajam “Kluba 415” gājienam notika vispār bez saskaņošanas un maz ticams, ka jaunie noteikumi mainītu protestētāju rīcību.

Toties šie grozījumi var radīt virkni problēmu organizācijām, kas vēlas rīkot līdzīgus piketus vienā un tajā pašā vietā un laikā, vai arī dažāda satura piketus, kas savstarpēji nekonfliktē – piemēram, denacionalizēto namu īrnieki par „īres griestu” atcelšanu un medmāsas par mazajām algām. Jo īpaši problemātiski tas var izrādīties, ja divas organizācijas vēlas piketēt, piemēram, pie Ministru kabineta. Likums paredz, ka sapulces un piketus aizliegts rīkot tuvāk par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru kabineta, tiesām, prokuratūras un ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām. Tātad, ja īrnieki būs saskaņojuši savu piketu pirmie, tad medmāsas varēs piketēt tikai apmēram 350 metru attālumā no Ministru kabineta. Vai tad šāds pikets sasniegs savu mērķi un ministri pamanīs pausto viedokli?

Krievu skolu aizstāvji 4.maijā pie Brīvības pieminekļa vēlējās rīkot pasākumu, lai paustu savu viedokli par valsts politiku etniskajos jautājumos. Tradicionāli šajā datumā un vietā valsts rīko dažādus pasākumus par godu Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanai. Piedāvātie grozījumi ļautu īpaši nepiepūloties atteikt Krievu skolu aizsardzības štāba pasākumu. Taču saprātīgi piemērojot Satversmē un arī likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” noteikto, pašvaldība jau tagad var nesaskaņot gan šādu pasākumu, gan arī, piemēram, leģionāru atbalsta pasākumu Salaspils memoriālā. Satversme un likums jau šobrīd ļauj ierobežot pulcēšanās brīvību, ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, un ja sabiedrības ieguvums no ierobežojuma ir lielāks nekā indivīdam nodarītais kaitējums.

Neapšaubāmi, samērīguma principa piemērošana prasa daudz plašākas zināšanas un argumentāciju, nekā tad, ja normatīvie akti nosaka, ka 4.maijā pie Brīvības pieminekļa pasākumus var rīkot tikai valsts. Taču tas vien nevar būt iemesls likuma grozīšanai. Tas, ka iestāde neprot piemērot samērīguma principu, nevar būt par pamatu, lai likuma paredzētu tikai vienu iespēju – aizliegt konkrētās dienās un konkrētās vietās rīkot jebkādas sapulces, gājienus vai piketus . Tādējādi mēs riskējam ar to, ka bieži vien tiks pārkāptas cilvēktiesības, jo nebūs ņemti vērā visi individuālie apstākļi un izvērtēti sabiedrības ieguvumi no personai nelabvēlīgu lēmumu pieņemšanas.

Tāpat apšaubāms, vai Ministru kabinetam tiešām izdosies noteikt dienas vai vietas, kurās nedrīkst rīkot pilnīgi nekādas sapulces, gājienus vai piketus. Ja Ministru kabinets tādas noteiks, tad diez vai tas saderēs ar demokrātiskas valsts ideju, kas prasa respektēt uzskatu daudzveidību un nodrošināt iespēju paust savus uzskatus, turklāt tā, lai tos sadzirdētu plānotā mērķauditorija.

Līdz ar to jāsecina, ka šie grozījumi ir kārtējais mēģinājums konkrētas problēmas risināt, grozot likumu, nevis saprātīgi un lietpratīgi piemērojot jau eksistējošo regulējumu. Turklāt tie kārtējo reizi tiek gatavoti, domājot par konkrētiem pasākumiem, nevis objektīvi apsverot visus ieguvumus un zaudējumus, ko šādi grozījumi var radīt. Ja šādus grozījumus pieņems, tie būs kārtējais trieciens pulcēšanās brīvībai, taču ieguvumi no tiem nebūs praktiski nekādi, jo tos pašus rezultātus iespējams sasniegt jau pašreizējā likuma ietvaros. Valdībai un Saeimai drīzāk jādomā par jauna, kvalitatīva un demokrātijas prasībām atbilstoša likuma izstrādi, nevis jāparedz jauni ierobežojumi likumā, kas jau tā nav demokrātisks.

______________________________________
[1] Salīdzināt, piemēram, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2.pantu un ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2.pantu

[2] Par šiem grozījumiem jau rakstīts E.Pastara un J.Plepa rakstā “Kādēļ vēlētājiem jāliedz satikt deputātu?”, kā arī I.Balmaka rakstā „Saeima – policists pilsoniskajai sabiedrībai?”

[3] Skat. – http://www.mk.gov.lv/mk/22385/13251.doc

[4] Šķiet, ka grozījumu projektā ir kļūda, jo tur teikts, ka „ja šie pasākumi atbilst svētku, atceres vai atzīmējamās dienas raksturam”