Atslēgvārdi:

Pseidopatriotiskais antisemītisms

Neesmu vēsturniece, esmu juriste — profesionāla aizstāve. Visu mūžu — aizstāve, arī Atmodas laikā, ne vien piedaloties Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā, bet arī allaž publiski Latvijā un ārpus tās oponējot tiem, kas vainoja Latvijas valsti, visu latviešu tautu ebreju fiziskā iznīcināšanā Otrā Pasaules kara laikā.

Iesaki citiem:

1990. gada 19. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome (AP) pieņēma Deklarāciju par genocīda un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā. Tās pieņemšanu iniciēja latviešu izcilais zinātnieks akadēmiķis Jānis Stradiņš, par to nobalsoja Tautas Frontes frakcijas deputātu vairākums. Latvijā tobrīd jau darbojās bijušās PSRS teritorijā pirmā ebreju vidusskola, tika atjaunota ebreju kultūras biedrība, tās rīcībā bija nodots nams Skolas ielā 6, Latvijas Akadēmiskais koris jūsmīgi uzstājās ar ebreju tautas dziesmām Makša Goldina aranžējumā. Tika dibināta Latvijas—Izraēlas sadraudzības biedrība, kurai ar sajūsmu piebiedrojās latviešu inteliģences pārstāvji. Sekmīgi attīstījās valstiskās, ekonomiskās un kultūras saiknes ar Izraēlu. Latvijas ebreji Atmodas laikā bija pacilāti, aktīvi atbalstīja Tautas Fronti.

Mēs bijām trīs ebreju tautības AP deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu: Mavriks Vulfsons, Igors Movels un es. Nedz darbojoties Tautas Frontē, nedz AP un 5. un 6. Saeimā, no latviešu deputātiem, lai kādai frakcijai tie piederētu, neesmu sajutusi naidu, necieņu pret sevi. Un arī šodien, kad satieku savus tā laika darba biedrus, sajūtu viņu laipnību, cieņu.

Starp mums pastāvēja uzskatu dažādība vairākos jautājumos, bet mana pozīcija par Latvijas valsts, latviešu tautas vainošanu genocīdā pret ebrejiem Otrā Pasaules kara gados bija konsekventi aizstāvoša — Latvijas valsts tolaik bija okupēta, nebija rīcībspējīga, bet genocīdā vainojams nacistiskais režīms un konkrēti — genocīda īstenotāji — noziedznieki, lai kāda būtu viņu etniskā piederība.

Pagājuši gadi, atzīmēju savu 80. dzimšanas dienu, un nu diemžēl sajutu, ka pienācis brīdis aizstāvēt latviešus no viņu pašu pseidovēsturniekiem. No tiem pseidopatriotiem, kuru rupors ir Andris Grūtups, kurš savās pēdējās grāmatās, un īpaši grāmatā Ešafots, proponējot antisemītiskas blēņas, cenšas pierādīt, ka pirmskara gados Latvijas ebreji, ebreji vispār, ir parādījuši sevi tik prātam neaptverami ļauni, tik latviešiem naidīgi, ka bija izpelnījušies pamatotu latviešu tautas sašutumu un atriebības vēlmi.

Kas no tā varētu būt secināms? Ka Viktora Arāja šaušanas komanda bija nevis noziedznieku—sadistu, necilvēku banda, bet gan tā, kas sekmīgi realizēja latviešu tautas svētās dusmas pret ebrejiem? Ka nacistiskās okupācijas laikā latviešiem bija pieņemama, varbūt pat šķita taisnīga viņu līdzpilsoņu ebreju publiska pazemošana — dzeltenās zvaigznes uz drēbēm, aizliegums pārvietoties pa trotuāriem, iepirkties veikalos, palikt savās mājās, oficiāli paustais aizliegums dzīvot vispār?

Būtībā, ksenofobijas dzīti, šie pseidovēsturnieki visus latviešus nostāda nacistu noziegumos ieinteresēto līdzzinātāju, līdzvaininieku lomā, apsūdz tos. Turklāt vēl noliedz nacistu noziegumu faktus, paši staigājot pa zemi, kurā aprakti turpat 80 000 viņu bijušo līdzpilsoņu, kas, nacistiem ienākot, atradās Latvijā un kuru, nacistiem aizejot, vairs nebija starp dzīvajiem. Šie pseidovēsturnieki klaigā par „absurdiem izdomājumiem par upuru skaitu nacistu okupētajā Latvijā”. Ir pamats domāt, ka, cerot tieši uz šādiem secinājumiem, šādiem publiskiem apgalvojumiem, mūsdienu Krievijas specdienesti laipni atvēra Latvijas pseidopatriotam savu slepeno arhīvu īpašo sadaļu. Lai būtu pamats atkal un atkal apgalvot — latviešu tauta bija līdzvainīga nacistu pastrādātajos noziegumos! Latvijā atdzimst fašisms! Vai to vēlas mūsdienu Latvijas pseidovēsturnieki? Vai tas vēlams Latvijas tēla veidošanai?

Daudz kas patreiz ir vērsts uz politiskās situācijas destabilizāciju Latvijā. Nesen Krievijas televīzijā bija skatāma „dokumentālā” filma ar nosaukumu Patiesība par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Tā bija klaji ksenofobiska. Vēsturniece Naročicka apgalvoja, ka tolaik latvieši bija aukstasinīgi boļševiku algotņi, kuri ar prieku un dziesmām, un īpašu sadismu izrēķinājās ar saviem upuriem, „jo šie upuri nebija latvieši”. Latviešu sarkanie strēlnieki tika parādīti kā zvērīgi bandīti. Un ne vārda nožēlas par to, ka 25 000 Krievijā palikušo latviešu tika fiziski iznīcināti. Man bija sāpīgi skatīties šo pārraidi, bet ksenofobijas pārņemtā Naročicka man atgādināja Grūtupu. Ešafota 193. lappusē lasām: „Vai no Krievijas sūtīja latviešus? Diezin vai. Sūtīja švaļus un pabiras. Sūtīja tos, kas „brīnumainā kārtā” palikuši dzīvi.”

Paldies LTV1 par to, ka šajās dienās atkal parādīja nelaiķu Jura Podnieka un Andra Slapiņa ar cieņu un mīlestību darināto filmu Strēlnieku Zvaigznājs. Un vai mazums goda vīru bija starp tiem patiesi brīnumainā kārtā dzīvi palikušajiem latviešiem, kuri atgriezās savā tēvu zemē? Katrs no mums tādus pazina un pazīst. Nu nav latvieši tādi, kādus tos iztēlo ksenofobijas apmātie pseidovēsturnieki, nav! Viens otrs no maniem latviešu draugiem, mierinot mani, saka, ka manām un daudzu citu Latvijas ebreju izcelsmes inteliģentu patreizējām garīgā diskomforta sajūtām neesot pamata. Domāju — tā nu gluži nav. Latvieši tiek k ū d ī t i, un šāda kūdīšana ir bīstama. Ne vien ebrejiem, bet pirmām kārtām pašiem latviešiem, jo demoralizē tos, bet pasaules acīs diskreditē valsti, tās tēlu.

Grūtups nepārprotami patreiz Latvijā ir valdošās elites rupors. Viņa uzdevums ir divējāds:

1. Novērst uzmanību no nopietnajiem likumpārkāpumiem, izmantojot sen pārbaudīto šovinistu un melnsimtnieku lozungu "pie visa vainīgi žīdi". Tieši uz to ir vērstas Grūtupa Beilisiāde un Ešafots;

2. Cīņā pret saviem politiskajiem un ekonomiskajiem oponentiem padarīt izteiksmīgāku un nepārprotamāku tik bieži tagad presē lietoto nosaukumu "sorosisti, sorozīdi, sorožīdi”.

Tikmēr presē parādās Grūtupa sacerējumu slavinošas recenzijas (Inesis Feldmanis, Pēteris Bankovskis Dienā), TV rāda kupli apmeklētās Grūtupa grāmatas prezentācijas, kurās redzami Latvijas zinātniskās elites redzamākie pārstāvji. Nepārprotami antisemītiskais Ešafots ir grāmatnīcās pieprasītāko izdevumu pirmajās vietās. Un neviena publiski nosodoša vārda no latviešu puses… Gribētos cerēt, ka tuvākajā laikā tāds vārds tomēr izskanēs.



Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Padomju atraugas 1 Autors:Ruta Marjaša