Foto: A. Jansons
Gluži tāpat kā ļaudis nelasa partiju programmas, arī priekšvēlēšanu platformas nav pilsoņu iecienītākā lasāmviela. Tad nu varētu domāt, ka partijas sper vēl vienu soli tuvāk tautai un vēlētāju informēšanai un izglītošanai izmanto apmaksātu politisko reklāmu, kas šobrīd ņirb visapkārt. Tomēr racionālā elementa (saprotot to kā kaut kādu programmatisko nostādņu izklāstu) īpatsvars dažādu partiju kampaņās šķiet itin atšķirīgs.
Viena no programmatiskākajām kampaņām šoreiz padevusies Sociāldemokrātu savienībai (SDS). Salīdzinoši maza budžeta ietvaros partijai izdevies trāpīgi atainot dažas savas pamatnostādnes (izglītība, nodokļu reforma, pensiju paaugstinājums, veselības aprūpe), kas labi vērojams vides reklāmās. Kaut gan televīzijā redzamie klipi cenšas veikt līdzīgu darbiņu, tie ir sanākuši nedabiski un tāpēc nerada pārliecinošu iespaidu.
Kaut gan Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) startē ar itin līdzīgu priekšvēlēšanu programmu, tās kampaņa rada apjukuma iespaidu. Partijas muzikālās aktivitātes (“Roks par tiesiskumu”, “Alphaville” koncerts, kampaņā izmantotā reklāmas dziesma) vairāk mudina domāt, ka mums ir darīšana ar zemi, kas dzied, nevis ar partiju, kas cīnās par sociālo taisnīgumu, ražošanas stimulēšanu un visas tautas vēlētu prezidentu. Palikusi bez sava trokšņainākā publiskā līdera J.Ādamsona, partija ir saņēmusi kārtējo smago triecienu šajā kampaņā, kurai arvien vairāk sāk piestāvēt pašvaldību kampaņas bezpalīdzīgais lozungs “Mēs ticam, mums izdosies” (no kura, šķiet, ir atvasināts tagadējais – “Kopā mums izdosies”). Jādomā, ka vismaz partijas uzticamākie atbalstītāji izlasa sīkā drukā iespiestos solījumus presē.
Apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) mēģinājums paplašināt savu vēlētāju loku (tai skaitā latviešu auditorijā) caur pasaules futbola čempionāta translāciju sponsorēšanu ir sagādājis vairāk nepatikšanu nekā ieguvumu, turklāt tiesībsargājošo institūciju nesaprotamais uzstājības trūkums pagaidām ļauj PCTVL paglābties no pavisam lielām problēmām. Biškopības estētikā izpildītie kampaņas materiāli vairāk rosina asociācijas ar čaklumu, ne ciešām saitēm ar Maskavu, krievu un nepilsoņu interešu aizstāvību vai pašvaldību autonomijas palielināšanu. Tomēr katrā izdevīgā tiešraidē apvienības pārstāvji neaizmirst uzspodrināt savu politisko identitāti.
Relatīvi centrisko organizāciju nometnē kampaņu programmatiskums ir rūpīgi meklējams. Nav noliedzams, ka gan Latvijas Pirmā partija (LPP), gan Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) raida signālus, kas veido precīzākas asociatīvās saiknes nekā, piemēram, LSDSP. Un savā ziņā jau kaitinošā aizmirstības tēmas atkārtošana netieši skaidro LPP prioritātes – bērnu un ģimenes problēmas, cīņu pret noziedzību un narkomāniju. Tomēr ne ar vārdu netiek pieminētas ekonomiskās attīstības prioritātes, sporta attīstība, patriotiskā audzināšana. Tiesa, ar vieglu skandālu apvītā Latvijas augstāko garīdznieku ekspluatēšana kampaņā atgādina par sākotnēji spēcīgo kristīgo elementu, bet apmaksātajās intervijās un priekšvēlēšanu avīzē partijas pārstāvji cenšas iezīmēt sevi kā Atmodas celmlaužus.
ZZS kampaņa ir piedzīvojusi brīnumainu atdzimšanu. No programmatiskas reaģēšanas uz sociāli politiskajiem notikumiem Zemnieku savienības izpildījumā gada sākumā tagad tā pārtapusi vērienīgā naftas naudas nosvilināšanā. “Godīgā izvēle” mums neko nepasaka par tās saturu. Kaut kur ļoti tālā fonā paliek vāji maskētais eiroskepticisms caur vienādu konkurences apstākļu prasīšanu lauksaimniecības jomā, bet zaļo domāšanu un pasaules uztveri visvairāk simbolizē ZZS izvēlētā kampaņas materiālu krāsa. Vienīgi V.Krištopana tēls ir uz mūžiem saistīts ar solījumu par ceļu asfaltēšanu. Un tam nav vērts tērēt sūri grūti savākto naudu.
Labējā spārnā pulcējušies krietni pieredzējušāki spēlētāji, taču tas diez ko neglābj viņu kampaņu programmatiskumu. Šķiet, ka šajā ziņā ir labi veicies apvienībai Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, kas nemitējas uzsvērt to, ka valsts kalpos cilvēkam. Šajā viegli paplūdušajā frāzē tēvzemieši ir pamanījušies iekļaut arī savas nacionālās politikas prioritātes, eiroreālismu, rūpes par izglītības sistēmas uzlabošanu un sociālo programmu attīstīšanu. Partijas biedra I.Kalniņa komponētā mūzika pat piešķir kaut kādu organiskuma sajūtu kampaņai (taču ne jau programmatiskā nozīmē).
Līdzīga ir Latvijas ceļa (LC) kampaņa, kur spēcīgi skan LC raksturīgais Eiropas motīvs. To izceļ arī centieni uzsvērt tos nedaudzos solījumus, kurus partija tomēr spējusi izpildīt iepriekšējos četros gados, kā arī mazliet pašpārliecinātie salīdzinājumi ar citām valstīm šopavasar. Tomēr vairāku LC vadošo darbinieku solījumi reklāmas klipos izskan tik samāksloti, ka liek šaubīties par runātāju neviltotību un drīzāk mudina piesargāties no vecajiem kareivjiem.
Jaunā laika (JL) kampaņā programmai ir daudz mazāka nozīme nekā Repšes faktoram. Turklāt daudzās programmatiskās līdzības ar citu labējo partiju piedāvājumu būtiski ierobežo JL iespējas atgādināt par saviem politiskajiem priekšlikumiem. Tāpēc līdztekus E.Repšes kā solījumu izpildes garanta daudzināšanai JL cenšas uzsvērt “godīgās izvēles” un pretkorupcijas cīņas motīvu. Kaut gan apmaksātas reklāmas partijai nav daudz, šos programmatiskos momentus var pārpārēm dzirdēt JL publisko uzstāšanos reizēs.
Kaut gan krītoši nodokļi ir sakārti visos Rīgas tiltos, Tautas partijas kampaņā programmatiskais elements varēja būt spēcīgāks. Nav šaubu, ka kautrais domubiedru pulciņš, kas pirms četriem gadiem mīlēja valsti, tagad ir saliedējies profesionāļu komandā. Šī kontrabandas ēnas aptumšotā komanda naski kritizē savus labējā spārna konkurentus un koķetē ar publicitātes nosmacēto vēlētāju – kā lemsiet, tā būs. Tiesa, partijas izdotajās publikācijās figurē arī grafiki un prioritāšu uzskaitījumi, radot iespaidu par rūpīgiem aprēķiniem un nopietnu programmatisko darbu.
Ņemot vērā šīs iezīmes, svarīgākais vēstījums, kas nolasāms lielāko partiju priekšvēlēšanu kampaņās, ir stindzinošs – programmām nav nozīmes. Visu izšķir stils! Partijas mazāk reklamē savas konkrētās nostājas un risinājumus, lielāku vērību pievēršot sava tēla veidošanai – “komanda”, “godīga izvēle”, “mums kopā izdosies” utml. Turklāt tas norisinās ļoti īsā laika posmā, tā tikai spilgtinot šo iespaidu.Un šis novērojums ir būtisks nerimušajā un atsākumu gaidošajā diskusijā par partiju finansēšanu. Partiju politiķi spēcīgi pretojas apmaksātas politiskās reklāmas ierobežošanai vai pilnīgai aizliegšanai, uzsverot nepieciešamību komunicēt ar vēlētājiem un darīt viņiem zināmas partiju nostādnes. Šī priekšvēlēšanu kampaņa pierāda, cik nepamatots un demagoģisks ir šis arguments.