Eksperti vērtē Saskaņas centra programmu pirms 11.Saeimas vēlēšanām.
Saskaņas centra programmā attiecībā uz publisko pārvaldi nav nekā tāda, ko jau vēlētājs nebūtu dzirdējis. Gan decentralizācijas ideja un funkciju audits, gan ministriju, aģentūru skaita un publiskās pārvaldes samazināšana ir tradicionālo solījumu piedāvājuma klāstā ne vienai vien partijai. Attiecībā uz publisko pārvaldi šī partija savā programmā nav iekļāvusi nevienu citu ideju ārpus jau tradicionālā klāsta.
Saskaņas centrs (SC) samērā plaši pievēršas ekonomikas tematam, tomēr arī tā tēzes ir visai deklaratīvas. Jau pirmais priekšlikums ietver kredīta atmaksas pārcelšanu (acīmredzot domāti starptautiskie aizņēmumi) un budžeta deficīta samazināšanu. Maz ticams, ka SC būtu gatavs pagarināt aizdevuma programmu, piemēram, ar SVF, kas būtu neizbēgami, ja Latvija vēlētos pārstrukturēt šo aizņēmumu. Kopumā SC nostāja citos jautājumos atbilst pašreizējām tendencēm attiecībā uz kopējo nodokļu slogu un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. SC arī piedāvā virzīties progresīva iedzīvotāju ienākumu nodokļa virzienā. Vēl jāatgādina SC programmas autoriem, ka viņu vairākkārt pieminētais „peļņas nodoklis” Latvijā vairs nemaz nepastāv jau diezgan sen — kopš 90. gadu vidus.
Saskaņas centrs, kurš pirms gada uzstājās ar izvērstu ekonomiskās attīstības programmu, šogad aktuālajiem jautājumiem pieticīgi atvēl vien 4000 zīmes, kurās enerģētiku nepiemin vispār. Ja pieņemam, ka ir spēkā tie paši uzstādījumi, kas pirms gada, tad Saskaņas centrs joprojām nebilst ne vārda par enerģijas tirgus liberalizāciju un nesaista enerģētiku ar nacionālo drošību.
Saskaņas centrs saredz, ka „mūsu galvenajai problēmai — grimšanai nabadzībā un sociālās spriedzes pieaugumam — nav tautības vai valodas īpašību. Bet daudzie politiskie spēki, kuri pārstāv gan latviešu intereses, gan nacionālo mazākumtautību intereses, turpina uzsvērt nacionālos un vēstures jautājumus, izvairoties risināt sociālās un ekonomiskās problēmas.” Jāsaka gan, ka Saskaņas centrs pats arīdzan ir starp tiem politiskajiem spēkiem, kas turpina uzsvērt nacionālos un vēstures jautājumus.
Lielu satraukumu Saskaņas centra darbībā tomēr rada šī spēka “sirsnīgās” attiecības ar Šlesera reformu partiju LPP/LC, kā arī līgumos nostiprinātās attiecības ar partijām pasaules “cilvēktiesību mekās” jeb valstīs, kurās cilvēktiesību stāvoklis tiek kritizēts ļoti skaļi un pamatoti — Krievijā, Baltkrievijā un Ķīnā. Tāpēc neatbildēts paliek jautājums, vai šīs „ekonomiskās mīlestības” iespaidā SC nav aizšūta mute, lai tā nespētu kritizēt šajās valstīs notiekošo.
Korupcijas temats pazudis kā tuksneša smiltīs. Saskaņas centra programmu arheoloģijā pēdējie mājieni uz to tēmu bija saglabājušies vēl pērn kā frāzes par ministriem, kas būšot godīgi cilvēki, un Saeimas koalīciju, kas neļaušot politiķiem izmantot dienesta stāvokli.
Saskaņas centra programmā tieslietu vai tiesiskuma joma nav izpelnījusies kaut vai pieminēšanu. Līdz ar to partijas, kas ir viena no reitingu līderēm, programmatiskais piedāvājums šajā jomā ir pietiekami neskaidrs. Speciāli tiesiskuma jautājumiem rīkotajā preses konferencē kā tiesiskuma jomas atslēgas punkti prezentēta tiesas pieejamība neatkarīgi no personas ienākumiem, ieslodzījumu vietu sakārtošana un haosa likvidēšana Tieslietu ministrijā.[1]
Saskaņas centram, spriežot pēc programmas, bijis vēl mazāk, ko teikt par izglītības jomu. No divām tēzēm par vispārējo izglītību — „Valstij ir jāgarantē, ka visi skolas vecuma bērni apmeklē skolu” un „vidējās izglītības jautājumu (politikas) nodošana pašvaldībām” — pirmā ir tikai labu nodomu deklarācija, bet otrā ir drīzāk saistīta ar mājienu krievvalodīgajam vēlētājam, ka par dzimtās valodas klātbūtni skolā turpmāk varētu parūpēties pašvaldība. Pilnīgs konkrētības trūkums neļauj spriest, cik kvalitatīvi ir SC piedāvātie risinājumi izglītības jomā.
Saskaņas Centrs (SC) šajās vēlēšanās spēris visradikālāko soli, ierosinot „līdz 11. Saeimas pilnvaru termiņa beigām noteikt moratoriju jebkādām likumdošanas iniciatīvām, kas attiektos uz nacionāli un vēsturiski jūtīgiem jautājumiem”. Kā atbildi uz vairāku partiju izvirzīto priekšnosacījumu sadarbībai ar SC, proti, atzīt Latvijas okupācijas faktu, apvienība „aicina citus politiskos spēkus visu uzmanību veltīt aktuālo uzdevumu risināšanai, (..) nevis slīgt diskusijās par strīdīgiem vēstures jautājumiem”. Tādējādi apvienība apzināti atturējusies runāt par konkrētiem uzdevumiem sabiedrības integrācijas jomā. Ņemot vērā, ka SC vēlētājam pilsonības, valodas un izglītības jautājumi vienmēr bijuši svarīgi, šāda SC nostāja var veicināt daļas vēlētāju nosliekšanos par labu PCTVL. Savukārt nepārtrauktā koķetēšana ar okupācijas fakta atzīšanu var ietekmēt svārstīgā latviešu vēlētāja balsis.
_________________________
[1] SC sola panākt lietu savlaicīgu izskatīšanu tiesās un pienācīgu spriedumu izpildi. LETA, 11.08.2011, 12:59