Eksperti vērtē Saskaņas centra programmu pirms 10.Saeimas vēlēšanām.
Solījumi izceļas ar vispārīgumu un izteikti zemu interesi par izglītības jomu. Acīmredzot izglītības ministra amats nav starp SC mērķiem pēcvēlēšanu valdībā. Ir tikai miglaini vārdi par „prioritāro atbalstu” izglītībai un zinātnei, bet no konkrētiem solījumiem — vienīgi obligātā vidējā izglītība, taču nav minēti politikas instrumenti, piemēram, skolotāju darba kvalitātes uzlabošana caur atalgojumu reformu, kas nodrošinātu visu skolēnu palikšanu skolā vai arodskolā līdz vidējās izglītības iegūšanai. Vēl SC prioritāte ir pieejama bezmaksas augstākā izglītība. Lieki minēt, ka „pieejamības” kritēriji nav nosaukti.
Šīs partiju apvienības viens no izveides mērķiem bija tieši starpetniskā uzticēšanās un saskaņas veicināšana, taču savā priekšvēlēšanu programmā Saskaņas centrs (SC) ir atturējies runāt par konkrētiem uzdevumiem sabiedrības integrācijas jomā. Kā savu iekšpolitikas prioritāti SC definējis tautu uzticēšanās politiku, kuras „pamatā ir cieņa pret visām etniskajām grupām, to vērtībām un vēsturisko pieredzi. Tas nozīmē atzīt, ka visi Latvijas iedzīvotāji, kas šeit ir dzimuši vai apmetušies uz dzīvi padomju laikos, ir piederīgi Latvijai un ir mūsu vērtība”. Līdztekus tam apvienība uzsver visu Latvijas iedzīvotāju atbildību par latviešu valodas saglabāšanu, tās prasmi un lietošanu. Iespējams šādā veidā SC nolēmis no sevis noņemt tā saucamās „krievu partijas” zīmogu, tādējādi uzrunājot svārstīgo latviešu vēlētāju, kuram apnikusi pie varas esošā „politiskā elite” un kurš līdz šim biedētas ar krievu nākšanu pie varas.
Maksimālais pietuvinājums korupcijai ir frāzes par ministriem, kas būšot godīgi cilvēki, un Saeimas koalīciju, kas neļaušot politiķiem izmantot dienesta stāvokli. Interesants apsolījums, kas ietver paļāvību arī uz koalīcijas partneru godīgumu. Kopumā mazliet negaidīta jautājuma ignorance no kādreizējiem grīdā gāzētāju valdības oponentiem un 13. janvāra mītiņa līdzatbalstītājiem.
Ar skaistu solījumu “Mēs nodrošināsim cilvēka cienīgu dzīvi ikvienam!” noslēdzas Saskaņas centra (SC) priekšvēlēšanu programma. Rindkopā starp pasaules kariem un to upuriem pavīd vēlme, lai Eiropā valdītu brīvība, demokrātija un cilvēka tiesības. Papildus partijas programmā vērojams uzsvars uz ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanu, no kuriem ar grūtībām ir iespējams arī izveidot rezultatīvo rādītāju tabulu, kas varētu kalpot, vērtējot partiju nākošajās Saeimas vēlēšanās.
1)Energoefektivitāte
Būtiskus uzlabojumus iedzīvotāju atsaucībai īstenot energoefektivitātes pasākumus var sagaidīt vienīgi tad, ja tiek paplašināts to ēku kategoriju loks, kurās dzīvojošie līdz šim atbalstu saņemt nevarēja. Finansiālas un administratīvas saistības, lai arī minimālas, prasa ikviens atbalsta modelis, tādēļ solīt “valdības atbalstu” un bezrūpīgu dzīves kvalitātes uzlabošanos bez personiskā ieguldījuma ir nekorekti. Valsts vai pašvaldības var paredzēt finansiālus atbalsta mehānismus sociāli mazturīgām personām, tomēr solīt ērtības bez saistībām nozīmē maldināt iedzīvotājus. Solījums nenoteiktā laikā nosiltināt precīzi 12865 ēkas ir drīzāk jāuztver kā joks, nevis nopietns piedāvājums – īsā laikā to paveikt nav iespējams un tad, kad šāds ēku skaits būs nosiltināts, tad laikam siltināšana tiks pārtraukta.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā
SC apņēmība trīskārši samazināt dabas gāzes patēriņu un divreiz palielināt biomasas patēriņu balstīta uz cerībām uz jaunu ekonomisko lejupslīdi. Ņemot vērā, ka dabas gāzes lielākā patēriņa sektori ir rūpniecība un enerģētika, ir maz ticams, ka trīskāršs patēriņa samazinājums četru gadu laikā (programma neidentificē konkrētu periodu, tādēļ par atskaites periodu pieņemu Saeimas pilnvaru termiņu) ir iespējams, ja vien nenotiek ievērojama recesija ražošanā un ekonomikā kopumā. Viena trešā daļa no nepieciešamās elektroenerģijas Latvijā tiek saražota, izmantojot dabas gāzi. Plānotie enerģētikas infrastruktūras attīstības projekti Latvijas atkarību no dabas gāzes ilgākā termiņā nostiprinās, lai arī īsā termiņā ļaus saražot vairāk enerģijas ar mazāku gāzes patēriņu (tātad – strādājot efektīvāk).
Latvijas biomasas asociācijas aplēses liecina, ka biomasas potenciāls ir vismaz divreiz lielāks, nekā šobrīd tiek izmantots, tādēļ divreiz palielināt biomasas patēriņu, it īpaši – stimulējot izkliedēto enerģijas ražošanu biomasas koģenerācijā, ir sasniedzams mērķis.
Latvijas saistības 2008.-2012.gada periodā noteiktas kā SEG emisiju samazinājums par 8%, salīdzinot ar 1990.gadu. Programmā dotais samazinājuma mērķis ir pielīdzināms oficiālajam Latvijas mērķim līdz 2020.gadam panākt, ka Latvijā SEG izmešu apjoms ir par 35% mazāks, nekā 1990.gadā. SEG izmešu samazinājums var notikt pakāpeniski, tādēļ ir būtiski zināt, kādā atskaites periodā programmas autori cer sevis norādīto 30% CO2 izmešu samazinājuma mērķi sasniegt.
3)Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
Latvija eksportē to elektroenerģiju, ko pavasara palu laikā saražo Daugavas HES kaskādes hidroelektrostacijas. Elektroenerģijas eksporta un importa bilanci nosaka vairāki faktori. Viens no svarīgākajiem ir ūdens caurtece Daugavā, kas ir atkarīga no Daugavas baseina ūdens pieplūdes, kas savukārt ir atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem gan Latvijā, gan Baltkrievijā. Eksportēšanas izdevīgums ir atkarīgs arī no tā, vai saražotajai elektroenerģijai ir pircēji, kas ir gatavi elektroenerģiju konkrētajā brīdī pirkt par pārdevēja piedāvāto cenu. Lai īstenotu SC uzstādījumu dubultot elektroenerģijas eksportu, Daugavā jābūt ārkārtīgi labvēlīgam hidroloģiskajam režīmam un kādam tirgus dalībniekam reģiona elektroenerģijas tirgū ir jābūt vajadzībai pirkt elektroenerģiju par cenu, kas šim dalībniekam šķiet pievilcīga. Savukārt, ražot elektrību koģenerācijā, izmantojot dabas gāzi, lai palielinātu elektroenerģijas eksportu, ir neloģiski, jo no dabas gāzes ražotā elektrība būs būtiski dārgāka, nekā HES ražotā elektrība, turklāt gāzes cenas ir nestabilas un var būtiski sadārdzināt enerģijas ražošanu. Dubultot eksportu absolūto skaitļos nozīmētu spēt pārdot gandrīz miljonu megavatstundu (MWh) elektroenerģijas. Tas vairāk izskatās pēc īsā un vidējā termiņā pilnīgi noteikti neīstenojama plāna.
SC savā programmā nesaista enerģētiku ar nacionālo drošību un nerunā par enerģijas tirgus attīstību, bet šie abi temati uzskatāmi par svarīgiem enerģētikas politikas jautājumiem.
Priekšvēlēšanu programmā skaidri definē, ka vēlas „samazināt motivāciju korupcijai” un „konsekventi izskaust politisko partiju ietekmi uz valsts un pašvaldību amatpersonām; tajā skaitā depolitizēt ministriju departamentu un pašvaldību domju vadību, valsts un pašvaldību uzņēmējsabiedrību padomju un valžu vadību”. Tā kā nav skaidri definēts, kā SC samazinās motivāciju korupcijai, tad atliek vien zīlēt, vai priekšroka tiks dota drastiskākiem sodiem par korupcijas gadījumiem vai arī tiks celts atalgojums to sfēru darbiniekiem, kuri ir visvairāk pakļauti korupcijai. Savukārt solījums par politisko partiju ietekmes izskaušanu, visticamāk, ir reakcija uz publiskajā telpā izskanējušo informāciju par varas partiju vienošanos par vienas vai citas amatpersonas palikšanu vai nepalikšanu amatā.
Budžeta konsolidācija
Konkrēta redzējuma nav. Turklāt solītie pasākumi nodokļu jomā, visticamāk, samazinās budžeta ieņēmumus, kas prasīs lielāku tēriņu samazināšanu.
Darba vietas
Faktiski, konkrēta redzējuma nav.
Ilgtermiņa attīstība
Šajā lauciņā, salīdzinot ar citām partijām, SC ir nepārprotams čempions, jo tā programmā ir diezgan pamatīgs un konkrēts redzējums. SC skaudri kritizē brīvā tirgus sistēmu. Piemēram, programmā rakstīts, ka „ekonomiskā krīze pierāda neoliberālā kapitālisma kaitīgumu”. Tā vietā partija piedāvā ekonomiskās attīstības modeli, kas acīmredzot ir balstīta Dienvidkorejas industrializācijas pieredzē pagājušā gadsimta 50.-70. gados. Līdz ar to SC sola īstenot „paātrinātu rūpnieciskās attīstības politiku” ar prioritārajām nozarēm, dibinot „valsts attīstības bankas”, veicinot „nacionālos čempionus” un atjaunojot „vēsturiskās ekonomiskās saites ar ģeogrāfiskajiem kaimiņiem, tajā skaitā ar Krieviju un Baltkrieviju”. Pieminēta arī „ilglaicīga demogrāfiskā programma”, bet konkrētākā redzējuma pagaidām nav.
Personīgi esmu skeptisks par šādām attīstības teorijām. 20. gadsimta vidū Dienvidkoreja bija viena no vismaz astoņdesmit jaunattīstības valstīm, kas ir mēģinājušas šādi „paātrināt” savu attīstību. Lielākā daļa no tām cietusi neveiksmi. Dienvidkorejas (un dažu citas valstu) piemēri bija vairāk interesanti izņēmumi. Turklāt, jāpiezīmē, ka Dienvidkorejas „brīnums” bija panākts diktatūras apstākļos. Un tomēr šādi apsvērumi nemazina vērienīgu faktu, ka SC ir konkrēts redzējums šajā lauciņā.
Norāda uz it kā pazemojumu, ko Latvija ir piedzīvojusi „lūdzot palīdzību starptautiskajiem kreditoriem.” Tādējādi tiek netieši pateikts, ka līdzīgās situācijās Latvijai būtu jāmeklē palīdzība citur. Nav gan saprotams, kur Latvija varētu tikt pie līdzīga finansējuma uz līdzīgiem nosacījumiem, turklāt nepieļaujot kādas citas valsts (palīdzības sniedzējas) nesamērīgu politisko ietekmi. SC arī norāda, ka viena no augstākajām vērtībām ir „valsts politiskā neatkarība”. Tomēr SC līdzšinējās retorikas kontekstā, ir nojaušams, ka partijas vadībā Latvija varētu riskēt zaudēt daļu politiskās neatkarības par labu Krievijai.
SC norāda uz vēsturisko saikņu ar Krieviju svarīgumu un viennozīmīgi saista ekonomikas izaugsmi un stabilitāti ar attiecībām ar Krieviju: „Tirdzniecību ar Krieviju mēs padarīsim par Latvijas jaunās ekonomikas stabilas izaugsmes pamatu. Īpašu uzmanību pievērsīsim ekonomiskajām attiecībām ar Krievijas pierobežas apgabaliem.” Minētā pierobežu sadarbība ir vērtējama pozitīvi, turklāt arī no Krievijas puses iespējama labvēlīga reakcija. Runājot par lielo „jaunās ekonomikas izaugsmi”, tomēr jāšaubās, vai attiecību uzlabošana ar Krieviju, to pilnā mērā nodrošinātu (un ja jā, tad par kādu politisko cenu).
Latvijas drošības jautājumi un dalība NATO īsajā programmā netiek pieminēta.
Tieslietu politikas jautājumiem nav veltīts daudz uzmanības. Jāteic pat — politiskā spēka, kas pretendē uz gana pārliecinošu uzvaru vēlēšanas, piedāvājums tieslietās ir gana skops un neskaidrs.
SC tradicionāli apņēmies paātrināt lietu izskatīšanu tiesā un modernizēt ieslodzījuma vietas, taču atšķirībā no Vienotības vai PL Latviju programmām šie piedāvājumi nav izvērsti.
Kā interesants priekšlikums vērtējams piedāvājums izveidot valsts advokātu institūciju, kas „sniegtu kvalificētu bezmaksas tiesisko palīdzību maznodrošinātām un trūcīgām personām, kuras vēršas tiesās, valsts un pašvaldību iestādēs”. Tomēr līdz šim ekspertu diskusijās ierosinājums veidot valsts advokātu institūciju nav guvis plašu atbalstu. Drīzāk šajā jomā ir pietiekami daudz darāmā, lai pilnveidotu esošo valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas sistēmu, kā arī izvērtētu Juridiskās palīdzības administrācijas strukturālo nepieciešamību.
Objektīvi necenšas izvirzīt iekšlietu sistēmai stratēģiskus mērķus, bet uzreiz ķeras vērsim pie ragiem, jau pašā sadaļas Tiesiskās kārtības aizsardzība sākumā definējot konkrētus uzdevumus, kas būtu veicami, bet kuru būtību programma tā arī neatklāj. Piemēram, apvienība min šādus uzstādījumus: „Iekšlietu ministrijas iestādes pārveidot par ministrijas departamentiem, samazinot departamentu centrālos aparātus un centralizējot to funkciju veikšanu” vai „piešķirt Iekšlietu ministrijai operatīvās darbības subjekta tiesības”, vai „izveidot vienotu sabiedriskās kārtības sargāšanas sistēmu; šai nolūkā pašvaldības policiju iekļaut valsts policijas Kārtības policijā”. Taču šīs ieceres rada bažas, vai SC ir pietiekama izpratne, kā vispār kopumā ir būvēta valsts pārvaldes un pašvaldību sistēma Latvijā, nerunājot jau par kompetences sadali starp valsti un pašvaldībām. Par vienīgo politisko uzstādījumu šajā programmā varētu uzskatīt apņemšanos „ieviest pastāvīgu noziedzības attīstības tendenču monitoringu gan visā valstī, gan atsevišķās pilsētās un novados, lai nodrošinātu policijas spēku stratēģisku sadali”. Taču paliek neatbildēts jautājums, vai SC programmas sastādītāji ir jelkad dzirdējuši par Iekšlietu ministrijas Informācijas centru un tā kompetenci, jo tas tieši jau visai sekmīgi nodarbojas ar minētajiem jautājumiem.
SC saka, ka tikai kreisās sociāldemokrātiskās vērtības palīdzēs atjaunot cilvēka cienīgu labklājības līmeni, un sola labot kļūdas, mainīt pašvaldības dzīvi un iekārtu uz sociāli orientētu. Izteikti sociāla programma, kur vides jautājumi ir pakļauti cilvēku prioritātēm. Videi draudzīgu dzīvesveidu SC sasaista ar pārticību un uzskata, ka vispirms jāceļ labklājība (laikam materiālā), kas tad veicināšot zaļāku dzīvesveidu. SC aizstāv arī zaļā budžeta reformu (resursu nodokļu palielināšanu un ienākumu nodokļu samazināšanu), taču nesen atbalstīja akcīzes nodokļa atcelšanu dabasgāzei. Atbalsta energokultūru audzēšanu, tautsaimniecību ar mazu oglekļa ietilpību un atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanu kopējā enerģijas bilancē, kā arī sola nodrošināt vietējās elektroenerģijas īpatsvara palielināšanu. Taču nav nekas specifiski par vidi.