Eksperti vērtē Par labu Latviju programmu pirms 10.Saeimas vēlēšanām.
Par svarīgiem atzīst augstākās izglītības konkurētspējas jautājumus un arodizglītību, bet ne skolu dzīves decentralizāciju, tieši otrādi — šajā jomā PLL piedāvā stingrāku valsts kontroli pār izglītības saturu. PLL sola, ka „pamata, vidējā un vidējā profesionālā izglītība būs patiesi bezmaksas, izslēdzot vecāku un jebkādu citu līdzmaksājumu, sponsorēšanas u.tml. nepieciešamību”, gan nepaskaidrojot, ar kādiem politikas instrumentiem to var panākt samazinātā finansējuma un budžeta konsolidācijas apstākļos.
Visai dīvains ir šis solījums: „Izglītības politiku pilnīgā pakļausim stingrai valsts kontrolei, tajā skaitā arī pieļaujamo pamata mācību līdzekļu ziņā. Ierobežosim skolās izmantojamo mācību grāmatu skaitu — katrā mācību priekšmetā pieļausim tikai vienu oficiālu mācību grāmatu.” Mācību līdzekļu izvēle demokrātiskajās valstīs parasti ir brīva, savukārt mazāk demokrātiskās valstīs, piemēram, Krievijā dažos priekšmetos ir atļauta tikai viena „pareizā” mācību grāmata.
Vēl PLL plāno „veikt padziļinātu analīzi un rosināt plašākas diskusijas skolotāju un bērnu vecāku starpā par līdzšinējo reformu efektivitāti.” Tas, ka solījums aprobežojas ar „analīzi un diskusijām”, ir tālredzīgi, jo, lai diskusijām sekotu pārmaiņas, būtu nepieciešams atrast līdzekļus skolotāju izglītības un atalgojuma reformai, uz ko PLL acīmredzot nav gatava parakstīties. Tas pats ir nepieciešams, lai pildītu labo nodomu, kas pausts solījumā „prasīsim, lai skolotāju un augstskolu pasniedzēju darbā galveno lomu ieņemtu mentora, konsultanta, analītiķa, aktīva moderatora, projektu vadītāja un trenera funkcijas.”
Savukārt PLL solījumos par augstāko izglītību ir ietvertas dažas labas idejas. Virziens ir uz augstākās izglītības internacionalizāciju kā konkurētspējas celšanas veidu. Tālredzīga ir doma veikt grozījumus Imigrācijas likumā, atvieglojot procedūru ārzemju studentiem vīzu un uzturēšanās atļauju iegūšanai, lai studētu Latvijā. Nedaudz vienkāršots ir skatījums, ko ietver solījums „uzsāksim stingrāku augstskolu realizēto studiju programmu kontroli, nodrošinot augstākās izglītības atbilstību darba tirgus prognozēm”. Darba tirgus vajadzības ir tikai daļa no augstākās izglītības mērķiem. Tikpat svarīga ir zinātnes izaugsme, un tai arī jāpieskaņo augstskolu realizētās programmas.
Par spīti tam, ka viena no apvienību veidojošajām partijām LPP/LC savulaik panāca Integrācijas sekretariāta izveidi un vairāki tās biedri ieņēma arī integrācijas ministra amatu, apvienošanās ar nacionāli noskaņoto Tautas partiju (TP), kā arī iepriekšējās neveiksmes, iespējams, likušas tai aizmirst savus solījumus un apņemšanās integrācijas jomā. Tāpēc, lai izpatiktu abu partiju vēlētājiem, apvienība priekšvēlēšanu programmā izvēlējusies sabiedrības integrācijas jautājumu skart tikai kultūras un bērnu pilsonības aspektā. Turpinot Latvijā iesāktās tradīcijas skatīties uz minoritāšu līdzdalību vien šaurā tradicionālās kultūras nozīmē, apvienība kā uzdevumu kultūras jomā noteikusi dažādo Latvijas sabiedrības etnisko, reliģisko, sociālo grupu starpkultūru dialogu, to aktīvu un atbildīgu iesaistīšanos Latvijas kultūras dzīves norisēs un kultūras resursu izmantošanas iespējas mazākumtautībām. Savukārt pilsonības jautājumā PLL sola, ka „pilsonība katram Latvijā dzimušam nepilsoņa bērnam būs bez papildus birokrātijas.” Tā kā jautājums politiskajā dienaskārtībā parādās ik pa laikam, nākamās Saeimas laikā, visticamāk, nepieciešamie grozījumi Pilsonības likumā varētu tikt veikti. Lai arī latviešu valodas jautājums priekšvēlēšanu programmā nav skarts, apvienības izvirzītais premjera kandidāts Ainārs Šlesers intervijā Latvijas Avīzei sola: „Tā ir un paliks valsts valoda”.[6] Minētā intervija dod iespēju daudz labāk izprast arī apvienības līdera skatījumu uz sabiedrības integrāciju, kas gan neparādās PLL programmā: „Latvijā vajadzīgs latviešu un krievu konsolidējošais moments, ka katrs iedzīvotājs jūt, ka viņiem ir spēcīgs līderis. (..) Es vērsīšos pie krievu tautības vēlētāja, aicinot atbalstīt mani.”
Kā garāmejot programmā ir iemesta frāze, ka PLL stiprinās korupcijas apkarošanu. Atskaņa no 90. gadu valsts infantilisma ir nulles deklarācija (gan tikai miljonāriem). Savulaik Valsts ieņēmumu dienesta nevarības dēļ popularitāti guvusī ideja, kas nav īstenota nevienā attīstītā valstī, tagad noder vien gaisa tricināšanai – deklarēšanas sistēmas ir pārāk sarežģīta lieta, lai spētu apmierinoši darboties, ja to īsteno tikai vienreiz un pilnvērtīgi neizmanto kā nodokļu iekasēšanas instrumentu. Paši PLL politiķi (kā arī Vienotība un tēvzemieši, kuriem arī šī ideja dzīvo programmā) gadiem bijuši valdošos posteņos, bet nekad nav nopietni cīnījušies par šādas deklarācijas ieviešanu.
Sāk ar cēlu uzstādījumu, ka partiju apvienība “pauž Latvijas tautas gribu un prasības, kas kopīgas visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības, sociālā statusa, politiskās vai reliģiskās pārliecības.” Tomēr jau tūlīt programmas ievadā seko pirmajai tēzei pretrunīgs skaidrojums: “Mēs iestājamies par brīvu, neatkarīgu, nacionālu, kristīgās vērtībās balstītu Latvijas valsti kā vienīgo attīstības iespēju visai Latvijas tautai — latviešiem un mazākumtautībām”. Tālāk, jau nostādot cilvēku pirmajā vietā, PLL uzskata, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un laimi”. “Tiesības būt brīvam un dzīvot brīvībā. Tiesības brīvi domāt, brīvi runāt, brīvi biedroties un apvienoties, brīvi izvēlēties savus dzīves ceļus un censties nodrošināt labu dzīvi sev un saviem tuvākajiem — tās ir labas tiesības”. Un tad jau, “lai stiprinātu ģimeni kā vērtību, ieviesīsim kristīgo mācību skolās”.
Diemžēl šīs partijas apvienības programmas uzstādījumi, īpaši attiecībā pret brīvībām un kristietības nozīmi, nonāk pretrunās paši ar sevi. Tāpat paredzams, ka pašas partijas (TP un LPP/LC) varētu sākt šķelties, kad tiks uzsāktas diskusijas par nacionālajiem jautājumiem.Vienīgais vienojošais faktors vismaz uz priekšvēlēšanu laiku ir un paliek Šlesers, kurš partijas avīzē brīdina, ka geji un transseksuāļi balsos par Vienotību [1], kā arī ir pārliecināts, ka netiks aicināts uz geju pāru kāzām[2].
[1] Par labu Latviju 2010. gada augusts #2, 5.lpp
[2] Par labu Latviju 2010. gada augusts #2, 16.lpp.
Zīmīgi, ka PLL savā programmā enerģētiku vispār nepiemin, kas liek izdarīt divus pretējus secinājumus: vai nu enerģētiku PLL neuzskata par pieminēšanas vērtu un ārkārtīgi maznozīmīgu ekonomikas jomu, vai nu, gluži pretēji, PLL patiesie mērķi pēc vēlēšanām ir tieši saistīti ar enerģētiku un ieceru vēriens un uzstādītie mērķi ir tik radikāli, ka programmā nav ielikti, labi apzinoties, ka vēlētāji nekad šādas ieceres neatbalstīs. Jo, ja nav solīts kaut ko darīt vai nedarīt, tad nav arī jātaisnojas par savu rīcību.
Pēc pieprasījuma publiskotā informācija liecina, ka vairākums PLL nosaukto mērķu enerģētikā ir pamatoti un loģiski un kopumā atbilst ES politikas principiem jomā.
1)Energoefektivitāte
No AER saražotās enerģijas attīstību nevajadzētu tiešā veidā saistīt ar energoefektivitātes pasākumiem. Atbalsta mehānismi AER izmantošanai enerģijas ražošanā ir viena lieta, kamēr ēku siltināšanas pasākumi var tikt īstenoti pilnīgi nesaistīti un skar vienīgi enerģijas patēriņu un patēriņa sasaisti ar enerģijas cenām.
Tipveida siltināšanas projekti var gūt atbalstu jau šobrīd, ievērojami aktuālāk ir veidot atbalsta mehānismus tieši tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvesvietas tehnisko raksturlielumu dēļ nav varējuši kvalificēties atbalsta saņemšanai līdz šim.
Ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir uzskatāmi par atbilstošu Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu (KPFI) resursu izlietojumu ar progresīvu mērķi pilnveidot tehnoloģijas un uzlabot materiālu un rīcības efektivitāti.
2)Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā;
Atbalstu AER plašākai izmantošanai PLL saskata ne tik daudz valsts politikas, bet drīzāk biznesa izdevīguma kategorijās. Tiek saglabāta dabas gāzes loma reģionos, tajā skaitā arī enerģijas ražošanā – tas pēc būtības nozīmē, ka netiks atbalstīta izkliedētā enerģijas ģenerācija no AER vietās, kur enerģijas ražošana nepieciešama un ir iespējama arī no AER (piemēram, plaši pieejama un ekonomiski pamatoti izmantojama biomasa). Skaidri noteikumi atbalsta gūšanai ir svarīgi, lai būtu iespējams prognozēt investīciju atmaksāšanās laiku.
3)Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
PLL nemin nepieciešamību būvēt jaunas enerģijas ražošanas jaudas un nenorāda uz iespējamām prioritātēm un līdzīgi kā vairākas citas partijas nerada priekšstatu par to, kādas būs lielu investīciju projektu enerģētikā prioritātes, kā varētu tikt mazināti riski, kas izriet no enerģijas ražošanas jaudu nepietiekamības.
4)Enerģētikas sasaiste ar nacionālās drošības jautājumiem
Atkarību no viena importējama energoresursa PLL nesaista ar potenciāliem riskiem nacionālajai drošībai tomēr norāda, ka sašķidrinātās dabasgāzes importēšanas iespējas mazinātu atkarību no viena piegādātāja. Šī tēze gan konfliktē ar PLL pieeju enerģijas tirgus liberalizācijas jautājumiem.
5)Enerģijas tirgus attīstība
PLL stingri uzstājas pret dabas gāzes tirgus liberalizāciju un uzskata, ka dabas gāzei jāatceļ akcīzes nodoklis un tā ieviešanu nedrīkst atbalstīt līdz pat 2014.gadam, kad noteikts Saeimas atbalstītais ekskluzivitātes termiņš “Latvijas gāzes” darbībai. Šāda iecere nostiprinātu dabas gāzes pozīcijas energoresursu tirgū un padarītu citus resursu veidus, tajā skaitā, atjaunojamos energoresursus, nekonkurētspējīgus. Dabas gāzes akcīzes nodokli vajadzētu izlīdzināt, lai enerģijas tirgū radītu vienādus spēles nosacījumus un patērētājs redzētu, kāda ir īstā dabas gāzes cena, kāda tajā ir reālā resursa un kāda ir piegādātāja un tirgotāja peļņas daļa, kā arī varētu izdarīt secinājumus par cenu kāpuma iemesliem un motivāciju. Cenu kāpuma radītās sekas sociāli mazaizsargātākajām iedzīvotāju grupām varētu kompensēt no iekasētajiem nodokļiem ar sociālā atbalsta mehānismiem.
PLL atšķirībā no PCTVL ir konkrēta — būs tikai 8 ministrijas. Apvienības galvenās prioritātes ir „katram iedzīvotājam pieejami, ērti un kvalitatīvi valsts pārvaldes pakalpojumi; aktīvs dialogs starp iedzīvotājiem, pašvaldību un valdību, ieskaitot konsultatīvās iedzīvotāju aptaujas un referendumus, publiskās apspriešanas, atvērtos lēmumu forumus; atklāts, caurspīdīgs un no korupcijas brīvs lēmumu pieņemšanas process; iespēja ikvienam iedzīvotājam efektīvi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos gan fiziski, gan elektroniski; saskaņota un ieinteresēta valdības, pašvaldības un sabiedrības kopēja rīcība kopīgu mērķu sasniegšanai; normatīvisma un birokrātisma izskaušana”. Protams, prioritātes labi atspoguļo akūtākās publiskās pārvaldes problēmas pēdējos desmit gados, taču, PLL veidojošām Tautas partijai un LPP/LC, kas ir bijušas gan valdībā, gan pašas veidojušas valdības pēdējā desmitgadē, ir bijušas gan iespējas, gan instrumenti augstāk minētās problēmas novērst.
Vienlaikus PLL mēģina piedāvāt skatījumu uz potenciālo Latvijas reģionu politiku, kas līdz šim ir bijusi neveiksmīga. Tiesa gan, piedāvājums ir jau reiz dzirdēts — funkciju decentralizācija uz zemāku pārvaldes līmeni. Turklāt, TP jau krietnu laiku sevi ir netieši pozicionējusi kā partiju, kas „rūpējas par reģioniem”. Apvienības apņemšanās nodrošināt „finanšu decentralizāciju un atbildības nodošanu pašvaldībām” būtu jāuzlūko kritiski, jo finanšu decentralizācija bez attiecīgiem uzraudzības un kontroles mehānismiem nebūs automātisks mudinājums uz pašvaldību saimniecisku darbību. Savukārt ideja par policentrisku Latviju, šķiet, sevi izsmēlusi, jo saglabājas esošajām migrācijas tendencēm no laukiem uz pilsētām un tālāk uz Rīgu un uz ārzemēm. Policentriskā attīstība var notikt tikai tad, ja reģionos tiks iepludināti lieli finanšu līdzekļi, kas ekonomisko grūtību laikā ir faktiski neiespējams.
Budžeta konsolidācija
Konkrētās atbildes uz šo jautājumu PLL nav. Solījumi būtiski samazināt nodokļu slogu (piemēram, samazināt IIN likmi līdz 20%, ieviest samazinātās PVN likmes pienam un maizei), palielināt finansējumu (piemēram, veselības aprūpei līdz 5% no IKP, arī 2. līmeņa fondētajām pensijām) un „stimulēt ekonomiku” nav savienojami ar budžeta deficīta samazināšanu. Kopumā, var nojaust, ka PLL apsver trīs pieejas konsolidācijai: pirmā — panākt ekonomisko izaugsmi; otrā — cīņu ar ēnu ekonomiku un trešā — vispār nesamazināt budžeta deficītu līdz 6% no IKP 2011. gadā, kā to paredz vienošanas ar SVF un EK.
Pirmie divi varianti, manuprāt, nav reāli īstenojami jo tie negarantē panākumus tuvāko divu gadu laikā, kad nepieciešams būtiski samazināt deficītu. Līdz ar to ir ļoti maza varbūtība, ka aizdevēji tos pieņems. Protams, tas nenozīmē, ka nevajag domāt par izaugsmi un cīņu ar ēnu ekonomiku, tomēr par pamatu jāņem scenārijs, ka šie pasākumi nedos augļus tuvāko divu gadu laikā. Savukārt trešais variants vispār nesamazināt budžeta deficītu faktiski nozīmē, ka tiek lauzta vienošanās ar SVF un EK un turpmāk pieaug ārējais parāds ar visām no tā izrietošajām sekām.
Darba vietas
Šīs jautājums PLL programmā ir pirmajā vietā un tam veltīta vesela sadaļa. Kopumā PLL nākamās Saeimas darbības laikā sola samazināt bezdarba līmeni līdz 2005.gada līmenim. Programma nav vienkārši deklaratīva, bet satur virkni konkrētu pasākumu, kas galvenokārt paredz maksāt darba devējiem par jaunu darba vietu radīšanu. Konkrēti — par vienu radīto darba vietu samazināt maksājamo nodokļu apjomu par Ls 1200 gadā un ari samazināt nodokļu slogu biznesa iesācējiem par pirmajām piecām darba vietām. Vai šādā stratēģija samazinās bezdarba līmeni? Jā. Bet vienkārši aprēķini liecina arī par to, ka tā valsts budžetam varētu maksāt līdz 180 miljonu latu gadā. Līdz ar to galvenais jautājums ir — vai šis risinājums ir tā vērts? Tas atkarīgs no cēloņiem, kāpēc darba meklētāji nevar atrast darbu. Ja galvenais iemesls ir „strukturāls”, tas ir — pieprasīto prasmju trūkums un ja nepieciešamo prasmju galvenais iegūšanas avots ir on-the-job-training jeb mācīšanās darba vietā, tad PLL piedāvā problēmai atbilstošo risinājumu. Ja galvenais iemesls joprojām ir produktivitātei neatbilstošs atalgojums vai arī galvenais nepieciešamo prasmju iegūšanas avots ir formālā izglītība, tad piedāvājums radīs pamatīgu caurumu budžetā, bet nedos vēlamo ilgtermiņa rezultātu. Līdz ar to, kamēr trūkst bezdarba cēloņu pamatīgas analīzes, šāds risinājums ir vērtējams kā pārāk riskants.
Ilgtermiņa attīstība
Kopumā PLL programmā nav skaidras ilgtermiņa attīstības vīzijas. Tomēr ir nojaušami daži domāšanas virzieni. Pirmkārt, PLL pievērš lielu uzmanību demogrāfiskajām problēmām. Galvenais piedāvātais instruments ir būtiskas nodokļu atlaides ģimenēm ar trim un vairāk bērniem. Otrkārt, programmas veidotāji acīmredzot uzskata, ka atslēga ekonomikas attīstībai ir kapitāla ieplūšana. Līdz ar to tiek ierosināts 2. līmeņa pensijas ieguldīt Latvijas ekonomikā. Treškārt, programma izvirza mērķi panākt, lai Latvija iekļūtu Pasaules Bankas Biznesa vides indeksa pirmajā desmitniekā, tādējādi radot priekšnosacījumus, lai Latvija kļūtu par „vairāku starptautisku (..) uzņēmumu mājvietu.” Programmā pieminēt arī tūrisms un inovācijas, bet ļoti vispārīgā — „saukļu” — formātā.
Labi, ka idejas ir, un PLL idejas par demogrāfiskajām problēmām noteikti nav zemē metamas. Tomēr kopumā programmas veidotāju domāšana par ekonomisko attīstību ir virspusīga, dažreiz iestrēgusi aptuveni iepriekšējā gadsimta 70. gadu līmenī. Piemēram, treknajos gados kapitāla bija ļoti daudz, bet tā viegla pieejamība veicināja krīzi, nevis ilgtermiņa attīstību. Turklāt ieceres piesaistīt starptautiskus uzņēmumus nav savienojamas ar tādiem saukļiem kā „Latvijas tirgus — pirmkārt Latvijas precēm” un kopējo protekcionisma noskaņojumu.
Vienotība
Budžeta konsolidācija.
Programmā nav konkrētas vīzijas par budžeta sabalansēšanu. Tomēr izskatās, ka Vienotības (tas ir — pašreizējās valdības) plāns nākamajam gadam izskatās sekojoši: pirmais — nodokļu paaugstināšana (PVN samazināto likmju atcelšana, NIN likmju paaugstināšana un nodoklis luksus automašīnām; otrais — iemaksu atcelšana pensiju sistēmas 2. līmenī; trešais — ietaupījumi no valsts funkciju audita. Rupji vērtējot, šie pasākumi dos ap ¾ no nepieciešamajiem 400 miljoniem latu nākamajam gadam. Informācijas par konsolidācijas avotiem 2012. gadā (>3% no IKP) nav.
Kopumā ir labi, ka ir plāns ¾ no nākamā gada konsolidācijas, jo citām partijām šādu plānu faktiski nav. Tomēr iemaksu atcelšana pensiju sistēmas 2. līmenī nerisina sociālā budžeta konsolidācijas apmēru, bet to pārnes uz nākamo paaudzi, graujot pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti. Tātad ilgtspējīgas zināmās konsolidācijas apjoms ir ½ no nepieciešamās.
Darba vietas.
Šī viena no programmas prioritātēm, un galvenokārt tiek piedāvāti trīs politikas instrumenti. Pirmkārt, nodarbinātības stimulēšana caur mikrouzņēmumiem. Detaļu nav, bet var nojaust, ka runa ir par fiksētā nodokļa ieviešanu. Otrkārt, sociālā nodokļa atlaižu piešķiršana uzņēmumiem, kuri pieņem darbā ilgstošos bezdarbniekus vai piedāvā pirmo darba vietu jauniešiem. Treškārt tiek pieminētas „būtiskās” izglītības reformas, tajā skaitā — arodizglītībā, tomēr konkrēti rīcības plāni nav redzami.
Kopumā tēmēšana uz ilgstošiem bezdarbniekiem un jauniešiem, visticamāk, ir situācijai adekvāti risinājumi. Ari nodokļu atvieglojumi mikrouzņēmumiem un arodizglītības reforma ir soļi pareizajā virzienā. Diemžēl, detalizētāko risinājumu trūkums rada bažas par šādu piedāvājumu efektivitāti.
Ilgtermiņa attīstība.
Vienotības galvenā atbilde uz šo jautājumu, acīmredzot, ir ES fondi, kas nodrošinātu „valsts atbalstu konkurētspējīgiem, inovatīviem uzņēmumiem”. Tiek apsolīts „izveidot Valsts Attīstības Banku” (visticamāk, uz esošās Hipotēkas Bankas bāzes), un veicināt eksportu ar eksporta garantijām un inovācijas ar riska kapitāla fondu.
Citiem vārdiem, līdzīgi PLL un SC Vienotības piedāvājums ari balstās uz valsts administrēto investīciju programmu. Vai šāda stratēģija būs sekmīga? Pasaules pieredzē ir daži piemēri, kad šādas iniciatīvas ir bijušas sekmīgas, un daudz vairāk piemēru, kad šādi pasākumi ir nesekmīgi. Kopumā tomēr piedāvājums ari ir diezgan virspusīgs.
Partijas Par labu Latviju (PLL) programma, kura papildināta ar ārpolitikas rīcības plānu, dod visai detalizētu priekšstatu par partijas plāniem. Programmā dominējošā tēma — iestāties starptautiski par Latvijas interesēm. Tas attiecināms gan uz valsts palīdzību uzņēmējiem ārvalstu tirgu iekarošanā, nodrošinot valsts atbalstu nacionālajiem eksporta zīmoliem, gan arī uz iespēju izmantošanu, ko sniedz dalība ES un NATO. Tiek solīts arī nodrošināt „Latvijas zemnieku interešu profesionālu lobēšanu Briselē.” Pašreizējo situāciju attiecībās ar Starptautisko Valūtas fondu PLL dēvē par faktisko “fiskālo okupāciju”. PLL gan nepiebilst, ka tās biedru rindās esošie politiķi bija līdzvainīgi minētās it kā okupācijas īstenošanā. Partijas piedāvātais risinājums — izmaiņas nodokļu sistēmā.
PLL īpašu uzmanību sola veltīt arī sadarbībai ar stratēģiskajiem partneriem un tiešajiem kaimiņiem. Tiek norādīts, ka attiecībās ar Krieviju jānodrošina lietišķu attiecību nostiprināšana: „Uz šādu lietišķu attiecību bāzes jāveido Krievijas izpratne par pagājušā gadsimta vēsturiskā mantojuma jautājumiem.” Tātad — vispirms ekonomika, līgumi, kultūras apmaiņa, un tikai tad — vēsture.
Drošības politikas sfērā tiek norādīts uz nepieciešamību turpināt Latvijas dalību NATO un ES misijās ārvalstīs, vienlaicīgi gan norādot, ka 2011. gada vasarā jāizvērtē misijas Afganistānā panākumi un jālemj, vai un cik ilgi to turpināt.
Daži solījumi varētu būt grūti izpildāmi (vismaz tuvāko gadu laikā), piemēram, Latvijas pārstāvniecību tīkla paplašināšana. Vēl arī — atsevišķa finansējuma piešķiršanai Ārlietu ministrijai sadarbībai ar tautiešiem ārvalstīs. Turklāt programma nedaudz disonē ar dažu PLL līderu publiskajā telpā pausto daudz pozitīvāku skatu uz ciešākām attiecībām ar Krieviju, nekā aprakstīts programmā.
Piedāvā izvērstu un pārdomātu priekšlikumu kopu tieslietu jomā. Sniedz gan veicamo darbu tiesībpolitisko pamatojumu, gan arī iezīmē programmatiskos mērķus tieslietu politikā. Lielākā uzmanība veltīta tiesu procesu paātrināšanai gan administratīvajās lietās, gan civillietās. Administratīvo lietu izskatīšanas ātrumu iecerēts sekmēt, mazinot instanču skaitu atsevišķu lietu izskatīšanā. Savukārt civilprocesā rosināts pārskatīt tiesu kompetenci: „Būtiski paātrināsim atsevišķu civiltiesisko strīdu izskatīšanu (bezstrīdus laulību šķiršana, saistību bezstrīdus izpildīšana un saistību izpildīšana brīdinājuma kārtībā), izņemot tos no rajonu tiesu kompetences. Šādas lietas tiks nodotas notāru vai citu pie tiesas varas esošu amatpersonu vai institūciju pārziņā”.
PLL skaidri paudusi apņēmību veikt tiesu iekārtas reformu, atsakoties no Tiesu palātām Augstākajā tiesā, kā arī ieviešot tiesnešu darbības profesionālo novērtēšanu.
Tāpat programmā uzmanība veltīta krimināltiesību jautājumiem — politiskā apvienība apņēmusies pārskatīt „krimināltiesību sistēmu, atsakoties no novecojušiem un praksē sevi neattaisnojušiem institūtiem kā, piemēram, administratīvā un kriminālā atkārtotība”.
Piedāvājumu Iekšējā drošība un Tiesiskums, iespējams, varētu vērtēt kā vienu no formāli konstruktīvākajiem, ja vien tas nebūtu tik juceklīgs, pat pretrunīgs un nekonsekvents. Piemēram, programmā tiek izteikts dīvains apgalvojums, ka: „Drošība nākotnē nevarēs balstīties tikai uz apzinīgu likumpaklausību, papildus joprojām nepieciešams arī likuma spēks, kuru īstenos PLL, izmantojot valsts un pašvaldību policiju arvien ciešākā sadarbībā ar sabiedrību”. Zinot, ka drošība tiešām ir balstīta likumpaklausībā, kas ir viens no valsts iekšējās drošības politikas loģiskiem mērķiem, rodas jautājums — kādiem mērķiem tad plānots izmantot policiju? Te programmā it kā var atrast vienu no atbildēm: „sadarbībā ar attiecīgajām Eiropas Savienības institūcijām robežsardzes jomā būtiski pastiprināsim ārzemnieku uzturēšanās un pārvietošanās kontroli”. Tomēr nav saprotams, ar kādām ES institūcijām PLL grasās sadarboties un tāpat nav skaidrs, kāpēc pēkšņi robežsardzei būtu jākontrolē visu ārzemnieku pārvietošanās Latvijā.
Taisnības labad jāteic, ka pozitīvi vērtējama apņemšanās paaugstināt prasības policijas darbiniekiem ētikas normu ievērošanā attiecībās ar iedzīvotājiem. Tomēr pozitīvo iespaidu nokauj nākamā dīvainība: „Narkotiku izplatīšanu pārkvalificēsim par sevišķi smagu noziegumu”. Kā tas iespējams, ja narkotiku izplatīšana jau tagad ir sevišķi smags noziegums?
Pozitīvi vērtējams, ka programmas sadaļā Tiesiskums vieta atvēlēta atsevišķiem korupcijas apkarošanas un prokuratūras aspektiem. Tajā pašā laikā aizsegā paliek jautājums, kas domāts ar vēlmi „pārskatīt krimināltiesību sistēmu”, jo turpat minētais piemērs — atteikšanās no administratīvās un kriminālās atkārtotības — neievieš nekādu skaidrību politiskā spēka motivācijā.