Šīrīta vēlēšanu ziņas no Rīgas man nāk ar gandarījumu par tautas saprātu un divām spontānām atziņām, kas abas ir par profesionāļiem.
Par gandarījumu.
Pašvaldību vēlēšanas faktiski tikai Rīgā var uztvert kā sava veida Saeimas vēlēšanu priekšspēli, jo tikai Rīgā vēlētāja izvēle ir līdzvērtīgi anonīma kā valsts līmenī. Šī premisa ir mana gandarījuma bāze. Jau iepriekšējās vēlēšanās bažījos par radikāļu iespējām, taču pat krīze nav (vēl?) varējusi sagatavot pietiekamu augsni ekstrēmistiem. Jāsaka gan, ka daļu šī “tvaika” ezotēriski fundamentālistiskajā “vērtību” galā nolaiž LPP/LC, bet nacionālajos jautājumos – SC un PS. Bet tas tomēr ir ļoti iepriecinoši, ka etniskais naids kā vēlēšanu motīvs ir zaudējis asumu tik lielā mērā, ka Rīgā nebūs pat PCTVL, tāpat kā TB/LNNK un Visu Latvijai.
Papildu gandarījumu sniedz fakts, ka Rīgā varētu būt izveidojusies ļoti pārskatāma politiskā skatuve ar tikai četriem politiskajiem spēkiem, kuriem ir ievērojama politiska priekšvēsture, kas ļauj prognozēt rīcību nākotnē (ok, PS ir jauna partija, bet tās biedri nav nekādas “baltas lapas”).
Bet tagad par profesionāļiem.
Pirmkārt, jācer, ka Stendzenieks savu LPP/LC honorāru paprasīja avansā. Tāpat kā Liepnieks no TB/LNNK. Jo rezultāts ir nesamērīgi dārgs un bez garantijas uz vairākkārtēju peļņu. Šie abi puiši mūs visus jau gadiem ilgi tur par absolūti stulbu aunu baru un iepriekšējās vēlēšanās mēs viņiem sniedzām pamatīgu apliecinājumu. Bet saikne starp Stendzenieku, Liepnieku, LPP/LC, TP, TB/LNNK no vienas puses un asins peļķē guļošo Latviju no otras, šķiet, pēdējam aunam varētu būt tapusi skaidra. Mans pieņēmums ir, ka Šlesera padsmit procenti Rīgā balstās krieviski runājošajā un vēl uz grābekļa neuzkāpušajā elektorāta daļā (līdzās kristīgajiem fundamentālistiem no “tradicionālajām un netradicionālajām” sektām). Es vismaz tā ceru. Tāpat es ceru, ka abi “guru” tagad ir sagrāvuši savas nozares manipulatora-uzvarētāja tēlu. Tas nozīmētu, ka tehnokrātiski organizētas vēlēšanu kampaņas Latvijā notiek pēdējo reizi. Tagad miljoni plūda kampaņās tikai tāpēc, ka maksātāji ticēja PR burvju nūjiņas efektam. Tam varētu būt pielikts punkts.
Otrkārt, vēlēšanas ir apliecinājušas, ka politika ir profesija un ka vēlētāji to novērtē. Vēlētāji grib politiķus, kas ir politiķi, kas velta savu darbu un dzīvi tam, lai kalpotu vēlētājam, vai nu vismaz pietiekami ticami to notēlo. Un vēlētājs arī grib iespēju sodīt sev netīkamos politiķus. Tā ir politikas kā profesijas daļa. Vēlētājam nevajag “citu politiku”, kur “profesionāļi” augstprātīgā pozā nostājas pret savu tautu kā krāsaini kartupeļi vai aprasojušas piena pudeles veikala plauktos, kas pasīvi izrādās un klusi cer, ka tiks novērtētas. Un kāpēc gan lai balsotu par cilvēkiem, kuri, paši labi nopelnot, ar savu profesionalitāti kopā ar iepriekšējā rindkopā minētajiem profesionāļiem šo valsti ir noveduši tur, kur tā ir?
Nereti skats no malas mēdz būt visprecīzākais, tāpēc ilustrācijai viena no SCP profesionālajām sejām piektdienas Financial Times raksturojumā: “Ingrida Bluma mounted the Latvian rollercoaster just as the 20-year-ride began, and got off just before it broke down. As chief executive of Hansabank, she was funder-in-chief of the boom. We met in a coffee house in Riga, where she paid for her own raisin biscuits (“I made sure I did not leave the bank until I was financially secure”) and told me her bank’s story”.
Un tagad došos uz savu vēlēšanu iecirkni Minhenē. Izvēle uz EP Vācijā pārbagāta – 31 saraksts cer uz vēlētāju labvēlību. Interesanti, ka arī pēc 60 gadiem stabilā demokrātijā ir politiski grupējumi, kas savus vēlētājus tur par pilnīgiem auniem. Tāpēc jautrībai “Bavārijas partijas” vēlēšanu plakāts, kas sola “brīvu Bavāriju Eiropā” ar centrālo vēsti – “aizliegt noziedzību”. Lieki teikt, ka 1) noziedzība ne tikai Bavārijā, bet visā Vācijā jau ir aizliegta, 2) Bavārijā tā pilnīgi noteikti nav aktuāla problēma, 3) jau ir Freistaat jeb brīvvalsts. 🙂 Un šai partijai, protams, nav ne mazāko izredžu. 🙂