Probācijas programma Latvijas kriminālpolitikai

Intervija ar Aleksandru Dementjevu, Valsts probācijas dienesta priekšnieku

Iesaki citiem:

Probācijas dienests Latvijā pastāv jau astoņus gadus, un mēs ļoti labi atceramies, kādi bija augstie mērķi, kuru vārdā šī institūcija tika dibināta: sākumā, lai attīstītu alternatīvo sodu sistēmu, tad nākamais solis – lai attīstītu sodus, kas nav saistīti ar izolāciju no sabiedrības.
Un ne tikai sodus, bet arī tādus krimināltiesiskos līdzekļus, lai valsts rīcībā būtu tiesību instrumenti, kas neatstāj tik postošu iespaidu uz cilvēkiem kā brīvības atņemšanas soda izpildes process. Kur mēs šodien esam, cik daudz ir paveikts, un kas vēl jādara? Par to intervijā ar Valsts probācijas dienesta (VPD) priekšnieku Aleksandru Dementjevu.

Astoņas funkcijas – kā cilvēka organisms

Vai darbs, ko šodien veic VPD, spēj maksimāli ietekmēt kriminālpolitiku Latvijā?

Tas atstāj ļoti lielu ietekmi. Jau pašā sākumā, kā zināms, VPD likumā tika noteiktas astoņas funkcijas. Lūk, šīs astoņas funkcijas veido, es parasti saku tā – cilvēka organismu: divas kājas, divas rokas, divas ausis, divas acis. Mums ir jāiemāca mūsu klients pareizi domāt un dzīvot saskaņā ar valstī pieņemtiem likumiem un citām tiesību normām. Lūk, līdz 2008.gadam viss jau it kā bija kārtībā.

Tās funkcijas, kas tik labi savstarpēji saistījās cita aiz citas, veidojot noteiktu sistēmu, tika likvidētas.

Postpenitenciārās palīdzības funkciju likvidēja vispār. Tātad - kāja nost, un dažas funkcijas tika sašaurinātas, līdz ar to nav dažu pirkstu, nav puses auss, un tāpēc VPD pašlaik ir tāds kā invalīds. Ņemot to vērā, nevar veikt kvalitatīvi, vēlreiz uzsveru - kvalitatīvi, visas funkcijas.

Es allaž zīmēju tādu skaistu apli: mēs sākam ar izvērtēšanas ziņojumu, kurā nosakām riskus, raksturojam klientu, viņš aiziet ar šo ziņojumu uz prokuratūru vai tiesu. Tālāk tiesnesis šo ziņojumu ņem vērā un piespriež viņam sabiedrībā izciešamo sodu (kas galu galā arī ir mūsu mērķis - ekonomēt valsts līdzekļus) vai brīvības atņemšanas sodu. Tomēr pat pēc tā klients atkal nonāk mūsu dienesta uzraudzībā. Proti, ja piespriests sabiedrībā izciešams sods, tad likumpārkāpējs uzreiz kļūst par probācijas klientu; ja cits sods – kādu laiku viņš atrodas brīvības atņemšanas iestādē, bet pēc tam, nonākot probācijas uzraudzībā, atkal kļūst par VPD klientu.

Tātad uz šo jautājumu varu atbildēt tā, ka VPD ir viens no galvenajiem dienestiem Latvijā, kas ļoti lielos apmēros pilda tiesas nolēmumus, un to ir ļoti daudz.

Cik šobrīd VPD ir funkciju, ja runājam par tiesas nolēmumu izpildi šādā nozīmē?

Ja vērtējam skaitliski, tās pašas astoņas ir palikušas: postpenitenciārā funkcija mums vairs nav piekritīga, bet no 2011.gada 1.oktobra ir nākusi klāt jauna – probācijas uzraudzība.

Probācijas uzraudzība ir jauns soda veids. Ko tā īsti nozīmē?

Šajos gados esam uzkrājuši ļoti, ļoti lielu pieredzi, esam apmācījuši savus darbiniekus visaugstākajā līmenī. Piemēram, 14 darbiniekiem ir tik augsta kvalifikācija, ka līdzīga līmeņa speciālisti ir tikai Lielbritānijā un nekur citur. Tāpēc varam savus pārējos darbiniekus apmācīt tālāk, apmainīties pieredzē, jo šī ir ļoti jauna funkcija, kur pašiem probācijas darbiniekiem ir tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz klientiem.

Ja ir parastā uzraudzība, tiesnesis jau tiesas nolēmumā nosaka dažādus papildsodus, kurus probācijas speciālistiem atliek tikai izpildīt. Bet jaunajā sankcijā "probācijas uzraudzība" tos var noteikt paši VPD darbinieki, un tie probācijas klientiem būs obligāti. Šā iemesla dēļ VPD darbiniekiem ir jābūt ļoti gudriem darbā ar cilvēkiem.

 

VPD jaunie klienti un sabiedrības bažas

Kādus klientus probācijas uzraudzības ietvaros uzrauga VPD?

Pērn tikai gatavojāmies šīs funkcijas izpildei, un darbs sākas 2012.gadā. Domājams, ka sākotnēji šogad būs ne vairāk par 10 klientiem. Tie ir dzimumnoziedznieki – par kuriem sabiedrība ir visvairāk nobažījusies. Savukārt VPD šīs sabiedrības bažas grib noņemt, apliecinot, ka tomēr spēsim izdarīt visu, lai šie cilvēki vairs neatkārtotu savus noziegumus.

Ja probācijas uzraudzība no likumdevēja skatupunkta ir solis gan tālākā probācijas, gan Kriminālsodu politikas attīstībā – ar ko atšķirsies probācijas uzraudzība no policijas kontroles, ko patlaban īsteno Valsts policija?

Tas ir kā diena pret nakti. Policijas kontrole deva tiesības policijas darbiniekiem uzlikt pienākumu saviem klientiem ierasties policijas iecirknī noteiktā dienā un noteiktā laikā. Labi, teorētiski varēja nozīmēt viņam ierasties policijā kaut vai piecas reizes dienā, bet kopumā tas ir viss! Nekāds darbs ar cilvēku vispār netika veikts; atnāca, krustiņu ievilka, un viss kārtībā!

Probācijas dienests, attiecīgi reaģējot uz dažādām peripetijām šā cilvēka dzīvē, varēs noteikt, piemēram, ka viņam noteiktā diennakts laikā no desmitiem vakarā līdz septiņiem rītā jāatrodas mājās. Tātad tiek noņemts risks, ka šis cilvēks nakts laikā izdarīs tādas darbības, kas var kaitēt citiem. Tas ir viens. Otrkārt, mums ir ļoti labas probācijas programmas, paredzētas tieši darbam ar dzimumnoziedzniekiem. Tas ir vesels komplekss, par ko varētu runāt padziļināti. Pirmā programma ir tā, kas īstenojama ieslodzījuma vietās. Ja šāds noziedznieks ilgstoši, piecus sešus vai vairāk gadus, atrodas ieslodzījumā, ar viņu var ilgstoši strādāt šīs programmas ietvaros. Otra programmas daļa īstenojama tad, kad cilvēks iznāk no cietuma.

Tā kā visi dzimumnoziedznieki pēc ieslodzījumā pavadītā laika tagad nokļūst probācijas uzraudzībā, mēs ar šīm programmām aktīvi strādājam, lai panāktu, ka netiek izdarīts jauns noziegums. Turklāt mēs varam noteikt, ka cilvēkam ir jāapmeklē skola, psihologs, psihoterapeits, jādodas pie citiem ārstiem –  tas ir vesels instrumentu kopums darbam ar cilvēkiem.

Jūs teicāt, ka klientus varēs pārbaudīt jebkurā diennakts laikā, tostarp naktī. Kurš brauks kontrolēt, vai probācijas klients ir savā vietā vai nav?

Katram noziedzniekam pie sāniem pa vienam probācijas darbiniekam nepieliksi. Tas ir fakts. Diez vai mēs varēsim izkontrolēt visus absolūti vienādi stingri. Bet mēs jau šodien izpildām tiesas nolēmumus, jo tiesnesis var uzlikt likumpārkāpējam tādu pienākumu arī pašlaik, un to mēs kontrolējām arī iepriekš. Ir lietas, ko es varu atklāt, kā mēs kontrolējam, un ir arī metodes, kuras neatklāšu.

Jebkurā gadījumā šajā uzraudzības mehānismā ir iestrādāta sistēma, kurā mums ir sadarbības partneri, tostarp, piemēram, Rīgas pašvaldības policija. Tātad, ja cilvēks tiek Rīgā aizturēts, pašvaldības policija pārbauda, vai viņš ir probācijas klients vai nav. Ņemot vērā, cik daudz galvaspilsētā ir pašvaldības policistu, var secināt, ka iespēja neatļauti pastaigāties Rīgas pašvaldības teritorijā šādam likumpārkāpējam būs visai ierobežota, sevišķi vakara un nakts stundās. Bez tam ir arī citi mehānismi, kā visai efektīvi sekot mūsu klientu ikdienas gaitām.

Lielākai daļai dzimumnoziedznieku saskaņā ar tiesas spriedumu soda izpilde sākas tieši ieslodzījuma vietās. Vai ir plānota arī kaut kāda sadarbība ar tām, kamēr šie noziedznieki atrodas nebrīvē?

Jā, protams! Izmantojot Norvēģu finanšu instrumenta atbalstu, mums ir apmācīti un iekļauti sistēmā darbinieki, kas strādā ieslodzījuma vietās. Piemēram, Valmieras cietumā, kur mūsu probācijas darbinieki strādā tieši ar dzimumnoziedzniekiem. Tādas grupas tiks veidotas arī turpmāk.

 

Darba lauks - arvien plašāks

Saeimā ir iesniegti grozījumi Krimināllikumā, kas paredz probācijas darba lauka paplašināšanu. Tieslietu ministrijā izstrādāta koncepcija par preventīvajiem drošības līdzekļiem. Kā vērtējat probācijas darbu nākotnē, ņemot vērā tos normatīvos aktus, kam pārskatāmā laikposmā jāstājas spēkā, vismaz līdz 2015.gadam?

Tas ir sarežģīts jautājums. Varu pateikt vienīgi to, ka kopš dienesta izveidošanas 2003.gadā dienestam nekad nav bijuši piešķirti finanšu līdzekļi prasītajā apmērā. Neviens no Ministru kabineta noteikumiem vai likumu grozījumiem, kas ietilpa valsts budžeta normatīvo aktu paketē, nebija attiecīgi finansēts. Mums bagāto gadu nekad nav bijis. Tas ir viens nopietns secinājums.

Bet visos jaunajos normatīvo aktu projektos, kuri tagad nonākuši Saeimā, ir iestrādāti arī to izpildei nepieciešamie cilvēku un finanšu resursi. Tā ka mums atliek vienīgi cerēt, ka gan Ministru kabinets, gan arī Saeima lems par to piešķiršanu: bez finansēm visu to, kas projektos iestrādāts, īstenot nebūs iespējams. Tāpēc man ir ļoti lielas bailes par to, lai jaunās idejas nepaliktu bez finansiāla seguma un tikai uz papīra.

Zinot, ka grozījumi Krimināllikumā tiks skatīti Saeimā februārī, vai VPD plāno piedalīties komisiju darbā, lai tur aizstāvētu savu viedokli un panāktu, ka pieņemtās tiesību normas būtu arī iespējams īstenot?

Neapšaubāmi. Jau sākotnēji, iespējams, pateicoties komandai, kas radīja probācijas institūtu Latvijā, ir pieņemts, ka VPD pārstāvji piedalās visās aktivitātēs, kas jelkādi skar tā darbību. Protams, daudzas iniciatīvas, kas ietvertas šajos grozījumos, ir rosinājis pats VPD, lai sakārtotu normatīvo aktu normas, un mēs uzturēsim šo savu prasību.

 

Ievārījuma burciņa un piespiedu darbs

Viena no pirmajām VPD funkcijām, kas pierādīja sevi kā ļoti efektīvu, ir piespiedu darbs. Kā jūs to vērtējat?

Piespiedu darbu varam vērtēt kā līdz šim valsts visveiksmīgāko projektu kriminālsodu un to izpildes politikas jomā, kā valstiski ļoti svarīgu un atbildīgu soli. Kaut vai, piemēram, - vai par ievārījuma burciņas zādzību no kaimiņienes pagraba būtu puika obligāti jāliek cietumā? Nē taču! Pirmām kārtām tādēļ, ka diez vai cietumā šo puiku padarīs par atbildīgāku un sabiedrībai vēlamāku cilvēku. Vēsturiski ir pierādījies, ka cietumi to nespēj izdarīt - vide šajās iestādēs tādām pārmaiņām nav labvēlīga.

Otrkārt, domāju, ka visi ar šo soda veidu ir apmierināti: tiesnešiem tagad ir alternatīva, līdz ar to viņi var pieņemt lēmumu sodīt tā, ka viņš paliek izciest sodu sabiedrībā. Par šāda soda ieviešanu apmierināti ir arī iedzīvotāji; to apliecinājušas mūsu aptaujas. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka apmierināti ir arī paši notiesātie. Tāpēc, ka šis cilvēks paliek sabiedrībā, ģimenē, ja viņam tāda ir, un var pelnīt naudu savai ģimenei, vienlaikus izciešot sodu.

Tā kā šis soda veids laika gaitā sabiedrībā gūst arvien lielāku atbalstu, to piemēro aizvien plašāk. Pa šiem gadiem mūsu klientu skaits ir pieaudzis līdz pat 4,2 tūkstošiem. Rekords bija 2010.gadā – 4200 cilvēku, pērn nedaudz mazāk, bet tomēr piespiedu darbs ir aizvien plaši piemērojams soda veids.

Cik daudz cilvēku šobrīd strādā VPD?

Ne daudz, ne maz - 374 cilvēki.

Savukārt cik ir to cilvēku, kurus VPD uzrauga?

Pērn mūsu speciālisti kopumā strādāja ar 28 tūkstošiem klientu. Tas ir darbs ar visiem klientiem visās funkcijās visas valsts teritorijā.

 

Ik gadu - aptuveni 700 nepilngadīgo

Saistībā ar grozījumiem gan Kriminālprocesa likumā, gan Krimināllikumā ieslodzīto nepilngadīgo skaits pēdējā laikā gan ievērojami sarucis. Un tomēr - cik lielā mērā darbs ar bērniem skar VPD?

Kopš dienesta pastāvēšanas pirmās dienas darbs ar nepilngadīgajiem ir bijusi mūsu prioritāte, un, protams, ļoti liels darbs ir jāiegulda vairākās sfērās. Latvijā ir likums "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem bērniem", un mēs saskaramies ar sabiedrisko darbu piemērošanu bērniem. Savā ziņā šī sankcija ir unikāla, jo tādas nav daudzās Eiropas valstīs.

Šis audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis ir speciāli izveidots instruments bērniem, un par tāda esamību priecājas daudzi pedagogi. Tagad ir vismaz kaut kāda alternatīva, lai strādātu ar šiem nepilngadīgajiem. Protams, nepilngadīgie parādās arī mūsu uzraudzības funkcijā - pie nosacīti notiesātajiem un nosacīti pirms termiņa atbrīvotajiem, un arī saistībā ar piespiedu darbiem. Kopumā dažādu funkciju ietvaros mūsu klientu lokā ik gadu nokļūst ap 700 nepilngadīgo. Tas, manuprāt, ir vērā ņemams skaitlis.

Saistībā ar bērniem viena no svarīgākajām lietām ir prevencija - tātad metodes, lai nebūtu jāpiemēro smagas sankcijas, jāpieņem nepopulāri lēmumi. Ko VPD veic prevencijas jomā, lai novērstu dažādus nodarījumus?

Mūsu dienests ir viena no tām valsts pārvaldes iestādēm, kas parasti cīnās ar sekām. Es uzskatu, ka prevencija, proti, audzināšana, ir jāveic ģimenē un līdz skolas vecumam, vēlāk jau notiek pāraudzināšana. Lūk, mēs tad arī ar šo pāraudzināšanu nodarbojamies!

Latvijā patlaban ir aizsāktas ļoti labas iniciatīvas, kuras noteikti vajadzētu turpināt. Piemēram, tā dēvētā profesionālo apļu sistēma. Norvēģijas finanšu instrumenta ietvaros arī mēs esam to sākuši četrās VPD struktūrvienībās, un varu apgalvot - tas strādā lieliski tieši kā preventīvais līdzeklis. Ja vienā pašvaldībā ap galdu sanāk visas ieinteresētās puses, sākot ar vietējo sociālo darbinieku, bāriņtiesu, tiesnesi, prokuroru, probācijas speciālistu, tad, domāju, var atrisināt jebkuru jautājumu, ja vien ir vēlēšanās.

Saistībā ar preventīviem instrumentiem īpaši svarīga ir sadarbība ar pašvaldībām. Ar kurām pašvaldībām vislabākā sadarbība ir izveidojusies VPD?

Mūsu speciālistiem saistībā ar konkrētiem klientiem izvērsusies ļoti veiksmīga sadarbība ar daudzām pašvaldībām, un es nevaru kādu izdalīt atsevišķi. Rīga, protams, ir viena no lielākajām, kaut kādā mērā "puse no Latvijas". Galvaspilsētā ir arī gandrīz puse no visiem mūsu klientiem, tādēļ šeit sadarbība ir ļoti intensīva: ir daudz notikumu, cilvēku, peripetiju, jāsavāc daudz informācijas.

Protams, nevar uzskatīt par sliktāko to novadu, kur nekāda sadarbība nav bijusi - iespējams, tāpēc, ka nav bijis vajadzības, tur nav neviena nepaklausīga nepilngadīgā. Ir pamats uzteikt tās pašvaldības, kuras sadarbību nekad neatsaka, ar kuru pārstāvjiem kopā piedalāmies pasākumos skolās, lai informētu bērnus par probācijas darbu, kopā ar policiju tiek veidotas speciālistu grupas, kuras ar to nodarbojas samērā veiksmīgi.

 

Ar aktīvu pozīciju, izturību un neatlaidību

Kas VPD bija lielākais prieks 2011.gadā?

Pats labākais, kas mums ir izdevies, kaut arī ar ļoti lielām grūtībām, ir pārvarēt tā dēvēto krīzi. Šeit man ir jānoņem cepure dienesta darbinieku priekšā par to, ka pērn veiksmīgi tika pabeigti septiņi dažādi projekti. Tā kā dienesta budžetā valsts naudas bijis ļoti maz, to esam samērā veiksmīgi kompensējuši ar Eiropas struktūrfondu un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļiem. Piemēram, darbinieku apmācībām mums budžetā naudas bija tieši apaļa nulle!

Neskatoties uz to, esam ieguldījuši ļoti lielus līdzekļus, lai, piemēram, darbinieki varētu apgūt nepieciešamās prasmes darbam ar dzimumnoziedzniekiem. Tas ir svarīgākais.

Tad vēl man ir pārliecība, ka probācijas dienests ir iemantojis uzticību sabiedrības acīs. Jaunā soda veida "probācijas uzraudzība" ieviešanai bija jāvirza visi nepieciešamie normatīvie akti valdībā un Saeimas komisijas, un tas notika bez ļoti lielām peripetijām, neauglīgām diskusijām. No deputātiem varēja dzirdēt tādus vārdus kā: "Tas ir Valsts probācijas dienests, tur viss kārtībā, viņiem var uzticēties!" Manuprāt, tieši šis uzticības brīdis ir bijis tas pats labākais.

Kas gulst šīs uzticības pamatā? Vienkārši laba savstarpējā sapratne vai veikts liels izskaidrošanas darbs?

Nē, tā nedomāju. To apliecina mūsu dienesta speciālistu ikdienas darbs, viņu aktīvā pozīcija: mēs visur esam un runājam. Jo, redziet, mūsu darbs ir ne tikai noziedznieku uzraudzīšana (pieliec cilvēku klāt likumpārkāpējam, viņš staigā tam pakaļ, un viss ir kārtībā!), nē, tas ir ļoti skrupulozs darbs. VPD ļoti sekmīgi ir attīstītas vairākas funkcijas.

Tikko runājām par piespiedu darbu. Bet viena no interesantām funkcijām ir izlīgums. Neskatoties pat uz to, ka šī funkcija tika sašaurināta un abas puses izlīgumu tagad var noslēgt vienīgi līdz tiesas procesa uzsākšanai, izlīgumu skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir palielinājies divas reizes. Nenoliedzami, šeit arī jārunā par sabiedrības informēšanu. Sabiedrība tagad zina, ko nozīmē izlīgums, kā to darīt un kādas ir tā sekas.

Kāpēc izlīgums ir vajadzīgs?

Domāju, vairāk tāpēc, lai atjaunotu taisnīgumu. Tikai tādēļ, ka tiesas procesos bieži vien pārāk maz domājam par cietušo. Parasti tiek noskaidrots vainīgais, viņam tiek piespriests soda mērs, bet cietušajam vispār netiek prasīts, kā viņš jūtas, vai viņam ir atlīdzināts nodarītais kaitējums. Izlīguma procesā ir citādāk – divas puses nosēžas pie viena galda, procesu vada labi apmācīts probācijas darbinieks, kurš tad arī noskaidro šo abu pušu viedokli. Pirmkārt, kāpēc ir noticis noziegums, kāpēc tas noticis tieši šādos apstākļos.

Man ir piemērs, kur vienā naktī četri jaunieši pārdūra riepas simts automašīnām.

Tas notiek vēl aizvien!

Tagad padomājiet: ja mums ir 100 īpašnieki un īpašniekam ir attiecīgais auto ar pārdurtajām riepām, tad šiem četriem zēniem vajadzēja piedalīties 100 izlīgumos. Tie bija vairāki izlīgumi dienā un, protams, katrs no šiem 100 automašīnu īpašniekiem pajautāja zēniem: "Nu kāpēc tieši manu automašīnu? Ko es tev esmu nodarījis? Kāpēc tā notika?" Lūk, visi izlīgumi arī notika, un zēniem nācās raudzīties acīs cilvēkiem, kam viņi savas muļķības dēļ nodarījuši zaudējumus. Kā izrādījās, tam bija vajadzīga liela drosme. Noteikti vairāk nekā tam, lai pārdurtu riepas. Protams, šeit var strīdēties par dažādām lietām, jo iznākumā tomēr vecāki kompensēja zaudējumus jaunu riepu iegādei. Tas, ko es domāju – diez vai tieši šie jaunieši uz šādu gājienu "parakstītos" vēlreiz.

Kas ir tas lielais, plānotais darbs, ko gribētos šā gada nogalē redzēt padarītu vai vismaz uzsāktu?

Šogad redzēsim, kā veiksies ar probācijas uzraudzības īstenošanu. Viss ir sakārtots, tūdaļ spēkā stāsies jaunie Ministru kabineta noteikumi "Par probācijas uzraudzības izpildes gaitu". Gada beigās jau varēsim runāt par to, kas šai mehānismā ir darbojies un kas ne.

Otrs uzdevums. Esam iesnieguši jaunu projektu Norvēģijas finanšu instrumenta ietvaros, kas vēlāk varētu nodrošināt Latvijā nozīmīgas sodu politikas izmaiņas. Šeit pirmais un svarīgākais – tā dēvētās elektroniskās uzraudzības ieviešana. Tas varētu dot samērā lielu efektu gadījumos, kad nepieciešams tehniski uzraudzīt cilvēku, vai viņš noteiktā laikā atrodas noteiktā vietā.

Tas būtu jauns soda veids vai tikai tehnisks līdzeklis, kā izpildīt probācijas uzraudzību?

Patlaban strikti es to nevaru pateikt, jo tās ir tikai idejas, ko paredzēts ieviest no 2015.gada. Minētā projekta ietvaros līdz 2013.gada vidum ir jāizspriež, cik lielā apjomā elektroniskajai uzraudzībai jābūt, kādām personu kategorijām to piemērot. Ir ļoti daudz variantu, un ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Mana nostāja ir tāda, ka to būtu labāk ieviest pakāpeniski, nevis uzreiz un lielos apmēros.

Esam izpētījuši citu valstu pieredzi, un tās ir gājušas tieši šo ceļu – pakāpeniska sistēmas ieviešana attiecīgām personu kategorijām.

Iepriekšējos gados par šo sistēmu daudz un samērā neauglīgi diskutēts, no tā taisīta panaceja. Vai citās valstīs elektroniskā uzraudzība daudz ko atrisinājusi, vai arī viss ir atkarīgs no lēmumiem, kas tiek pieņemti nacionālā līmenī?

Es gribu uzreiz apdzēst cerības, ka elektroniskā uzraudzība domāta smagiem noziedzniekiem vai cilvēkiem ar nopietnām uzvedības problēmām. Daudzās valstīs tā parasti tiek piemērota tieši cilvēkiem, kas nav ļoti bīstami sabiedrībai. Piemēram, notiesātajiem par mantiskiem noziegumiem, zādzībām.

Mūsu domas ir, kā atslogot ieslodzījuma vietu sistēmu, jo tā valstij izmaksā ļoti dārgi. Tos ieslodzītos, kuri labi uzvedas ieslodzījuma vietās, varētu atbrīvot no ieslodzījuma ātrāk, bet - piemērojot elektronisko uzraudzību.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi